– Ja parlamenta locekļi atrodas ēkā, tad parasti atbild visai drīz. Tomēr jūs varbūt gribēsiet apsēsties, lai pagaidītu? – viņš piedāvāja un norādīja uz zaļiem soliem, kas bija salikti gar vestibila sienu.

Ziņnesis soļoja pa garu gaiteni uz apakšpalātu. Iegājis priekštelpā, viņš pasniedza apmeklētāja karti kādam savam kolēģim, kas to ienesa tālāk palātas sēžu telpā.

Otrs ziņnesis pamanīja seru Džailsu, kurš sēdēja savā parastajā vietā, un pasniedza karti kādam parlamenta loceklim trešās rindas sākumā. No turienes karte sāka savu lēno ceļu uz priekšu pa pilnajām solu rindām, kur katrs parlamenta loceklis izlasīja uz tās rakstīto vārdu, un tad pasniedza tālāk, līdz karte nonāca pie īstā adresāta.

Bristoles doku apgabala pārstāvis iebāza karti žaketes kabatā un pielēca kājās brīdī, kad Ārlietu ministrijas valsts sekretārs bija ticis galā ar iepriekšējo jautājumu. Sers Džailss pūlējās pievērst parlamenta palātas priekšsēdētāja uzmanību.

– Ser Džails Berington! – palātas priekšsēdētājs sauca.

– Vai ārlietu ministrs varētu parlamenta locekļiem vēlreiz paskaidrot, kā prezidenta paziņojums ietekmēs Britu industriju un konkrēti tos cilvēkus, kuri strādā aizsardzības sfērā?

Selvins Loids atkal cēlās kājās un teica: – Godājamajam džentlmenim es varu sacīt, ka nepārtraukti sazinos ar mūsu vēstnieku Vašingtonā un viņš man apliecināja…

Kad Loida kungs pēc apmēram četrdesmit minūtēm bija atbildējis uz pēdējo jautājumu, Džailss jau bija gandrīz aizmirsis par saņemto apmeklētāja karti.

Vēl pēc stundas viņš kopā ar kolēģiem konditorejā malkoja tēju. Brīdī, kad viņš izņēma no kabatas naudas maku, uz grīdas nejauši izkrita apmeklētāja karte. Viņš to pacēla, taču Tibetas kundzes uzvārds viņam neko neizteica. Izlasījis ziņu kartes otrā pusē, Džailss steigšus pielēca kājās un skrēja visu ceļu līdz centrālajam vestibilam. Viņš klusībā lūdzās, lai tikai šī kundze nebūtu atmetusi ar roku un aizgājusi. Pie dežuranta galda viņš vaicāja pēc Tibetas kundzes.

– Man žēl, ser Džails, bet dāma pirms dažiem mirkļiem aizgāja. Viņa sacīja, ka esot jāatgriežas darbā.

– Sasodīts! – nosūkstījās Džailss, tad pagrieza karti otrādi un izlasīja adresi.

Trīsdesmit otrā nodaļa

– Predstrīta, Pedingtona, – sacīja Džailss, kad bija iekāpis taksometrā pie parlamenta ēkas ieejas. – Un es jau kavēju, – viņš piebilda, – tāpēc nevilcinieties.

– Jūs taču negribēsiet, lai es pārkāpju ātruma ierobežojumus, kungs? – vaicāja taksometra šoferis, izbraucot pa galvenajiem vārtiem un nonākot Parlamenta laukumā.

Džailsam gribējās sacīt, ka viņš to labprāt lūgtu gan, tomēr viņš savaldījās. Uzzinājis, ka Tibetas kundze jau devusies projām, viņš piezvanīja savam māsas vīram un pastāstīja par dīvaino ziņu, ko saņēmis. Harijs tūdaļ pat bija gatavs mesties uz Londonas vilcienu, bet Džailss ieteica nogaidīt, jo tā varēja izrādīties viltus trauksme. Džailss norādīja uz iespējamību, ka Sebastjans jau ir devies ceļā uz mājām.

Džailss nervozi sēdēja automašīnā un vēlējās, kaut luksoforos mirdzētu tikai zaļā gaisma, un visur mudināja vadītāju ceļu saīsināt kaut par dažiem jardiem, kur vien saskatīja tādu iespēju. Viņš nespēja nedomāt par to, cik gan briesmīgas šīs pēdējās pāris dienas bijušas Harijam un Emmai. “Vai viņi ir izstāstījuši Džesikai? Ja tā, viņa noteikti sēž uz Menorhausas nama augšējā pakāpiena un gaida Sebastjana pārnākšanu.”

Taksometrs nobremzēja pie trīsdesmit septītā numura, un šoferis nekādi nespēja saprast, kas gan parlamenta loceklim meklējams viesu namā Pedingtonā. Taču tā vairs nebija viņa darīšana, jo īpaši pēc tam, kad bija saņēmis visai dāsnu dzeramnaudu.

Džailss izmetās no taksometra, uzskrēja pa kāpnēm un vairākas reizes pieklaudzināja pie durvīm. Pēc dažiem mirkļiem durvis atvēra jauna sieviete, kura sacīja: – Man ļoti žēl, kungs, bet pēdējā istaba arī jau ir aizņemta.

– Es nemeklēju istabu, – Džailss paskaidroja. – Es cerēju sastapt… – Viņš vēlreiz ieskatījās apmeklētāja kartē. – Tibetas kundzi.

– Kā jūs pieteikt?

– Sers Džailss Beringtons.

– Lūdzu, mirkli uzgaidiet! Es viņai pateikšu, – sieviete sacīja un aizvēra durvis.

Džailss stāvēja uz ietves un domāja, vai tiešām Sebastjans visu šo laiku bijis tikai simt jardu attālumā no Pedingtonas stacijas. Gaidīt nācās vien pāris minūtes. Durvis atkal atvērās.

– Atvainojiet, ser Džails, – teica Tibetas kundze, izklausīdamās ļoti uztraukta. – Dženisai nebija ne jausmas, kas jūs esat. Lūdzu, nāciet!

Kad Džailss bija iekārtojies ērtā krēslā ar augstu atzveltni, Tibetas kundze piedāvāja viņam tēju.

– Nē, pateicos, – viņš sacīja. – Es nepacietīgi vēlos noskaidrot, kas jums zināms par Sebastjanu. Viņa vecāki ir pārnervozējušies gluži slimi.

– Protams, ka viņi uztraucas, nabadziņi, – atteica Tibetas kundze. – Es viņam vairākas reizes sacīju, lai sazinās ar māti, bet…

– Bet?

– Tas ir garš stāsts, ser Džails, bet es pacentīšos to izstāstīt, cik vien ātri spēšu.

Pēc desmit minūtēm Tibetas kundze viņam jau apgalvoja, ka pēdējo reizi redzējusi Sebastjanu brīdī, kad viņš iekāpa taksometrā, lai brauktu uz Ītonskvēru. Kopš tā laika viņai vairs neesot ziņu no šī patīkamā jaunekļa.

– Tātad, cik jums zināms, viņš ir pie sava drauga Bruno Martinesa Ītonskvērā.

– Tā tas ir, ser Džails. Bet es…

– Es esmu jums parādā, – teica Džailss, piecēlās kājās un izņēma naudas maku.

– Kungs, jūs man neko neesat parādā, – atgaiņājās Tibetas kundze. – Es to visu darīju Sebastjana labā, ne jūsu dēļ. Tomēr, ja drīkstu dot jums kādu padomu…

– Jā, protams, – atteica Džailss un atkal apsēdās.

– Sebastjans raizējas, ka vecāki būs dusmīgi, jo viņš ir palaidis vējā iespēju mācīties Kembridžā un…

– Bet viņš nav zaudējis vietu Kembridžā! – iesaucās Džailss.

– Tās ir lieliskākās ziņas, ko dzirdu šās nedēļas laikā. Būs labāk, ja iespējami ātri Sebastjanu uzmeklēsiet un pateiksiet to viņam. Viņš nevēlas atgriezties mājās, jo domā, ka vecāki dusmosies uz viņu.

– Mans nākamais galamērķis būs Ītonskvērs, četrdesmit četri, – sacīja Džailss un jau atkal piecēlās kājās.

– Pirms ejat, – Tibetas kundze, joprojām neizkustējusies no savas vietas, vēl piebilda, – jums jāzina, ka puisis uzņēmās sava drauga vainu un tālab Bruno Martiness nesaņēma tādu pašu sodu. Laikam jau Sebastjans drīzāk pelnījis uzslavu nekā nopēlumu.

– Jūs izniekojat savu talantu, Tibetas kundze, – noteica Džailss. – Jums vajadzētu pievienoties diplomātiskajam korpusam.

– Un jūs esat īsts glaimotājs, ser Džails, gluži tāpat kā lielākā daļa parlamenta locekļu. Lai gan nekad iepriekš man ar viņiem nav bijusi iespēja tikties, – Tibetas kundze atzina. – Neļaujiet, lai kavēju jūs vēl ilgāk.

– Vēlreiz pateicos! Kad būšu atradis Sebastjanu un visu nokārtojis, – Džailss ieminējās un piecēlās trešo reizi, – jūs varbūt atkal atbrauksiet uz parlamenta ēku un pievienosieties mums uz tēju?

– Jūs patiešām esat ļoti laipns, ser Džails, – viņa sacīja.

– Taču divas brīvdienas nedēļā es nevaru atļauties.

– Tad nākamajā nedēļā, – noteica Džailss, kad viņa atvēra durvis un abi izgāja uz ielas. – Es atsūtīšu jums pakaļ mašīnu.

– Ārkārtīgi laipni, bet… – iebilda Tibetas kundze.

– Nekādus “bet”! Sebastjanam paveicās, patiešām ļoti paveicās, kad viņš apmetās trīsdesmit septītajā numurā.

Iezvanījās telefons. Dons Pedro devās pāri istabai, bet nepacēla klausuli, iekams nebija pārliecinājies, ka durvis ir cieši aizvērtas.

– Tālsaruna ar Buenosairesu, kungs!

Vispirms atskanēja klikšķis, un tad kāds sacīja: – Runā Djego.

– Klausies uzmanīgi. Viss ir savās vietās. Ieskaitot arī Trojas zirgu.

– Vai tas nozīmē, ka no Sotheby’s saņemta piekrišana…

– Skulptūra viņu izsolē nonāks šā mēneša beigās.

– Tātad mums tagad nepieciešams vienīgi kurjers?

– Domāju, ka esmu atradis ideālo personu. Tas ir Bruno draugs, kuram nepieciešams darbs un kurš tekoši runā spāņu valodā. Un vēl… viņa tēvocis ir parlamenta loceklis, bet vecaistēvs bija lords. Puisis ir no tiem, kuriem, kā angļi uzskata, dzīslās rit “zilās asinis”. Un tas mums var ļoti noderēt.

– Vai viņš zina, kālab tu viņu uzaicināji?

– Nē. Tas ir lielākais noslēpums, – atbildēja dons Pedro. – Tas mums ļaus labāk uzraudzīt visu pasākumu.

– Kad viņš ieradīsies Buenosairesā?

– Šovakar viņš kopā ar mani kāps uz kuģa. Mēneša beigās viņš sveiks un vesels atgriezīsies Anglijā, neviens pat nebūs paguvis attapties un saprast, kas mums padomā.

– Vai tu uzskati, ka viņš ir gana pieaudzis, lai tiktu galā ar tik nozīmīgu uzdevumu?

– Tas zēns ir saviem gadiem ļoti nobriedis, turklāt viņam arī patīk riskēt.

– Izklausās ideāli. Vai tu par saviem plāniem pastāstīji arī Bruno?

– Nē. Jo mazāk viņš zina, jo labāk.

– Piekrītu, – teica Djego. – Vai vēlies, lai līdz tavai atbraukšanai izdaru vēl kaut ko?

– Tikai parūpējies par to, lai “Karaliene Mērija” var uzņemt mūsu kravu, un rezervē vietu atpakaļceļam.

– Un banknotes?

Donu Pedro no pārdomām izrāva kluss klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja Sebastjanu, kurš ienāca istabā.

– Ceru, ka neiztraucēju, kungs.

– Nē, nē, – atteica dons Pedro, nolika klausuli un uzsmaidīja jauneklim, kurš bija kļuvis par viņa veidotās mozaīkas pēdējo gabaliņu.

Džailsam ienāca prātā, ka vajadzētu apstāties pie tuvākā telefona automāta un piezvanīt Harijam, lai pavēstītu par Sebastjana atrašanās vietu, tomēr viņš vispirms vēlējās pats parunāt ar māsas dēlu un tikai tad ar viņa tēvu.

Parkleina bija automašīnu pārpilna, un taksometra šoferis neizrādīja pat niecīgāko vēlēšanos lavierēt starp tām, nemaz jau nerunājot par braukšanu pie dzeltenās gaismas. Džailss dziļi ieelpoja. “Ko gan izšķir dažas minūtes?” viņš nosprieda, kad automašīna brauca gar Haidparka stūri.