Skolas direktors iekārtojās savā istabā Reformu klubā un pēc ātras noskalošanās dušā uzvilka smokingu. Virs izlietnes pieliktajā spogulī viņš pārliecinājās, vai tauriņš uzlikts pienācīgi, un tad nokāpa lejup, lai pievienotos saimniekam.

“Veco zēnu” biedrības priekšsēdētājs Niks Džads gaidīja pie kāpnēm un savu goda viesi pavadīja uz pieņemšanas zāli, kur jau bija sapulcējušies pārējie biedrības locekļi.

– Ko jūs dzersiet, direktor? – vaicāja priekšsēdētājs.

– Sauso šeriju, lūdzu.

Džada nākamie vārdi viņu samulsināja. – Ļaujiet man būt pirmajam, kas jūs apsveic, – viņš sacīja pēc tam, kad bija pasūtījis dzērienus. – Skolā ir parādījies Pīterhausas stipendiāts! Tas nu patiešām ir vērtīgs jūsu pēdējā darba gada pūliņu vainagojums.

Direktors nesacīja neko, tomēr apjauta, ka trīs nosvītrotās rindas viņa runas tekstā vajadzēs atjaunot. Ziņām par Kliftona izslēgšanu nebija steidzīgi jāizplatās. Galu galā tas zēns patiešām ieguva stipendiju mācībām Kembridžā un tas nemainīsies līdz pat sarunai ar atbildīgo ierēdni nākamajā rītā.

Diemžēl priekšsēdētājs nebija vienīgais, kurš atsaucās uz jaunumiem par Kliftona sasniegumu, un drīz vien direktoram kļuva skaidrs, ka nav iemesla zālē sanākušajiem izpaust to, ko viņš grasījās darīt nākamajā dienā. Viņš bija pārsteigts, ka paziņojums par stipendiātu izpelnījās tik ilgstošus aplausus.

Runa izdevās patiešām labi. Tiklīdz doktors Benkss-Viljamss apsēdās vietā, tik daudzi “Vecie zēni” vēlējās kāpt tribīnē un novēlēt viņam laimīgas dienas pensijā, ka viņš teju vai nokavēja pēdējo vilcienu uz Bīčkroftu. Tikai tad, kad viņš bija iekārtojies pirmās klases vagonā, domas atkal pievērsās Sebastjanam Kliftonam. Viņš sāka pierakstīt dažas frāzes rīta sanāksmei. “Standarti”, “atbilstība”, “gods “ un “disciplīna”. Tādi vārdi bija viņam prātā. Kad vilciens piestāja Bīčkroftas stacijā, pirmais runas uzmetums viņam jau bija gatavs.

Viņš kontrolierim pie barjeras pasniedza savu biļeti un priecīgi pamanīja, ka sieva viņu gaida, par spīti vēlajai stundai.

– Kā tev veicās? – viņa vaicāja, iekams vīrs paguva aizvērt automašīnas durvis.

– Ņemot vērā apstākļus, domāju, ka mana runa izdevās gluži labi.

– Ņemot vērā apstākļus?

Pa ceļam uz mājām Benkss-Viljamss paguva izstāstīt sievai par nepatīkamo tikšanos ar Kliftonu Londonas vilcienā.

– Ko tu esi nodomājis darīt šajā lietā? – sieva pavaicāja un atslēdza parādes durvis.

– Viņš man nav atstājis izvēli. No rīta paredzētajā sanāksmē man būs jāziņo, ka Kliftons ir izslēgts un šā iemesla pēc diemžēl septembrī neuzsāks mācības Kembridžā.

– Vai tas nav mazliet par traku? – Benksas–Viljamsas kundze minēja. – Varbūt viņam bija pat ļoti pamatots iemesls atrasties tajā Londonas vilcienā.

– Tad kālab viņš pameta vagonu, tiklīdz ieraudzīja mani? – Droši vien nevēlējās visu ceļu pavadīt kopā ar tevi, mans dārgais.

– Tikai neaizmirsti, ka es pieķēru viņu arī smēķējam! – direktors atgādināja, izlikdamies nedzirdam viņas piebildi.

– Un kāpēc lai viņš to nedrīkstētu? Viņš neatradās skolas telpās un vairs nebija in statu pupillari. Viņš vairs nav tavs uzraugāmais.

– Es viņam ļoti skaidri liku saprast, ka skolas noteikumi uz viņu attiecas līdz pat pēdējai semestra dienai un, tos pārkāpjot, viņam jārēķinās ar sekām.

– Vai tu gribēsi glāzīti kāda stiprāka dzēriena, dārgais?

– Nē, paldies. Mēģināšu labi izgulēties. Rīt gaidāma sarežģīta diena.

– Tev vai Kliftonam? – sieva vēl pavaicāja un tad nodzēsa gaismu.

Sebastjans sēdēja uz gultas malas un Tibetas kundzei izstāstīja visu, kas tajā dienā bija atgadījies. Viņš neslēpa pilnīgi neko, pat parādīja viņai skolas direktora vēstuli.

– Vai tev neliekas, ka būtu gudri doties uz mājām? Vecāki taču ārkārtīgi uztrauksies, kad pārradīsies, bet tevis tur nebūs. Un tu nevari būt pilnīgi drošs, ka direktors tevi patiešām izslēgs no skolas.

– Ticiet man, Tibetas kundze. Viņš jau ir izlēmis un rīt sanāksmē paziņos šos jaunumus.

– Tomēr tev vajadzētu doties uz mājām.

– Es taču nevaru! Tagad, kad esmu tik ļoti pievīlis vecākus. Viņi vienmēr ir gribējuši, lai es mācos Kembridžā. Šo izgāšanos viņi man nemūžam nepiedos.

– Es gan tik pārliecināta nebūtu, – atteica Tibetas kundze. – Mans tēvs allaž mēdza sacīt: “Ja tevi kaut kas nomāc, izgulies un lēmumu pieņem no rīta, citādi izdarīsi ko tādu, ko vēlāk nāksies nožēlot.” Rīts gudrāks par vakaru.

– Man taču pat nav, kur pārlaist nakti.

– Neesi nu tāds muļķis. – Tibetas kundze apskāva viņa plecus. – Tu vari pārnakšņot šeit. Tikai ne jau ar tukšu vēderu. Kad būsi izsaiņojis mantas, nāc lejā un pievienojies man virtuvē.

Trīsdesmitā nodaļa

– Man ir problēmas ar trešo galdiņu, – pavēstīja viesmīle, kad bija atgrūdusi vaļā durvis un ienākusi virtuvē.

– Kādas problēmas, Dženisa? – Tibetas kundze rimti vaicāja, pāršķeldama divu olu čaumalas un to saturu uzliedama uz lielas pannas.

– Es nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņi saka.

– Ak, jā. Ferēra kungs un kundze. Man liekas, ka viņi ir francūži. Tev jāzina tikai divi vārdi. Deux un oeuf. – Dženisa neizskatījās pārliecināta. – Tu tikai runā lēnām, – brīdināja Tibetas kundze, – un nepacel balsi. Viņi taču nav vainīgi, ja nespēj sarunāties angļu valodā.

– Vai jūs gribētu, lai es ar viņiem aprunājos? – vaicāja Sebastjans, kad bija nolicis nazi un dakšiņu.

– Vai tu zini franču valodu? – vaicāja Tibetas kundze un nolika pannu uz plīts.

– Jā, zinu gan.

– Tad, laipni lūdzu!

Sebastjans piecēlās no galda un sekoja Dženisai uz ēdamistabu. Visi deviņi galdiņi bija aizņemti. Dženisa tuvojās pusmūža pārim, kas sēdēja pie galdiņa telpas tālākajā stūrī.

– Bonjour, monsieur, – Sebastjans sacīja franču valodā. – Comment puis-je vous aider? – Viņš sveicināja un vaicāja, kā var palīdzēt.

Pārsteigtais viesis veltīja Sebastjanam iztrūcinātu skatienu. – Somos español.

– Buenas dias, señor. Cómo puedo ayudarle? – turpināja Sebastjans. Dženisa nogaidīja, līdz Ferēra kungs un kundze bija beiguši sarunu ar Sebastjanu. – Volveré en uno momento, – viņš noteica un atgriezās virtuvē.

– Ko tad tavi franču draugi vēlējās? – Tibetas kundze vaicāja un pārsita vēl divas olas.

– Viņi ir spāņi, nevis francūži, – paskaidroja Sebastjans. – Un gribēja mazliet apgrauzdētu tumšo maizi, divas olas, kas vārītas trīs minūtes, un divas tases melnas kafijas.

– Vai vēl kaut ko?

– Jā, viņi gribēja uzzināt, kā nokļūt līdz Spānijas vēstniecībai.

– Dženisa, tu parūpējies par kafiju un tostermaizi, bet es sagatavošu olas.

– Ko es varu palīdzēt? – vaicāja Sebastjans.

– Vestibilā uz galda ir telefonu grāmata. Sameklē Spānijas vēstniecību, pēc tam atrodi to kartē un paskaidro viņiem, kā turp nokļūt.

– Starp citu, – piebilda Sebastjans un nolika uz galda sešu pensu monētu, – viņi man iedeva šo.

Tibetas kundze pasmaidīja. – Tava pirmā dzeramnauda.

– Mana pirmā nopelnītā nauda, – precizēja Sebastjans un pastūma monētu pāri galdam. – Tagad esmu jums parādā jau mazāk. – Viņš izgāja no virtuves, vairs nesacījis ne vārda, un paņēma telefonu grāmatu no vestibila galda, atrada Spānijas vēstniecības adresi, tad izpētīja kartē, kur tā atrodas, un Ferēra kungam ar kundzi izstāstīja, kurp jādodas. Pēc dažiem mirkļiem viņš atgriezās virtuvē ar kārtējo sešu pensu monētu saujā.

– Tā tik turpini, – sacīja Tibetas kundze, – un es tevi ņemšu par savu partneri.

Sebastjans novilka žaketi, uzrotīja piedurknes un piegāja pie izlietnes.

– Ko tu tagad darīsi?

– Nomazgāšu traukus, – viņš paskaidroja un atgrieza karstā ūdens krānu. – Vai tad filmās nerāda, ka viesnīcas iemītnieki, kuri nevar samaksāt rēķinu, mazgā traukus?

– Varu saderēt, ka šī tev ir vēl viena pirmā reize, – noteica Tibetas kundze un uz divām ceptajām olām uzlika divas bekona šķēles. – Pirmais galdiņš. Remsbotoma kungs ar kundzi no Jorkšīras. Arī no viņu sacītā es nespēju saprast ne vārda. Pasaki man, Sebastjan, – viņa vaicāja, kad Dženisa izgāja no virtuves, – vai tu runā vēl kādās svešvalodās?

– Vācu, itāliešu, franču un ivritā.

– Ivritā? Vai tu esi ebrejs?

– Nē, neesmu. Taču skolā man bija viens draugs ebrejs, kurš ķīmijas stundu laikā man šo to iemācīja.

Tibetas kundze iesmējās. – Es domāju, ka tev pēc iespējas ātrāk jādodas uz Kembridžu, jo tu neesi pietiekami kvalificēts, lai strādātu par trauku mazgātāju!

– Es nedošos uz Kembridžu, Tibetas kundze, – Sebastjans viņai atgādināja, – un vainot varu vienīgi pats sevi. Es plānoju doties uz Ītonskvēru un noskaidrot, kur dzīvo mans draugs Bruno Martiness. Piektdien pievakarē viņam vajadzētu būt mājās no skolas.

– Laba doma, – piekrita Tibetas kundze. – Viņš jau nu noteikti zinās, vai tu esi izslēgts no skolas vai tikai… kāds bija tas otrs vārds?

– Atstādināts, – paskaidroja Sebastjans. Tobrīd virtuvē atgriezās Dženisa ar diviem tukšiem šķīvjiem, labāko novērtējumu, kādu vien pavārs var vēlēties. Viņa tos pasniedza Sebastjanam un tad paņēma nākamo vārīto olu porciju.

– Piektais galdiņš, – Tibetas kundze viņai atgādināja.

– Un devītais galdiņš vēlas papildinājumu brokastu pārslām, – Dženisa piebilda.

– Tad paņem jaunu iepakojumu no pieliekamā, miegainā aitasgalva!

Trauku mazgāšanu Sebastjans pabeidza, kad bija jau pāri desmitiem. – Ko tagad? – viņš vaicāja.

– Dženisa ar putekļusūcēju iztīrīs ēdamzāli un uzklās galdiņus rītdienas brokastīm, bet es sakopšu virtuvi. Izrakstīšanās no viesnīcas ir divpadsmitos. Kad viesi būs devušies projām, mēs nomainīsim gultas veļu, saklāsim gultas un aplaistīsim kastēs iedēstītās puķes.

– Un kas būtu darāms man? – Sebastjans vaicāja, nolocīdams piedurknes uz leju.