– Gribu tev kaut ko vaicāt kā vīrietis vīrietim, – BenkssViljamss sacīja, un šie vārdi no viņa mutes izskanēja pat vēl pompozāk, nekā viņš mēdza runāt parasti. – Tava atbilde ļoti ietekmēs manu lēmumu par to, vai ieteikšu Kembridžas atbildīgajam darbiniekam atcelt lēmumu par tev piešķirto stipendiju, kas mums Bīčkroftā būtu patiešām bēdīgs notikums. Un tomēr mans augstākais pienākums ir rūpēšanās par mūsu skolas reputāciju.

Atstādināšana ir kaut kas viens, bet zaudēt mācību vietu Kembridžā… Sebastjans sažņaudza plaukstas dūrēs un pūlējās saglabāt mieru, stāvēja un gaidīja, kad direktors turpinās savu runu.

– Pirms atbildi uz manu nākamo jautājumu, Klifton, padomā ļoti labi, jo vari krasi mainīt savu nākotni. Vai Kaufmanam vai Martinesam arī bija kāda loma tavās… – direktors svārstījās, un bija skaidri redzams, ka viņš meklē piemērotu vārdu, – …neapdomībās?

Sebastjans apslēpa smaidu. Doma par to, ka Viktors Kaufmans varētu izteikt skaļi vārdu “apakšbiksītes”, nemaz nerunājot par minētā veļas gabala novilkšanu Rūbijai, būtu pilnīgi neticama un radītu pamatīgu jautrību pat piektās klases audzēkņos.

– Varu apliecināt, direktora kungs, – sacīja Sebastjans, – ka Viktors, vismaz cik man zināms, nekad nav izsmēķējis cigareti vai iemalkojis alu. Un, runājot par sievietēm… viņš ļoti kautrējas pat tad, ja ir jāizģērbjas internāta pārraudzes klātbūtnē.

Direktors pasmaidīja. Viņš no Kliftona bija sagaidījis tieši tādu atbildi. Un likās, ka tā patiešām varētu būt taisnība.

– Bet Martiness?

Tā kā Sebastjans nekādi nevēlējās iegāzt savu labāko draugu, vajadzēja cieši padomāt, ko sacīt. Ar Bruno viņi bija nešķirami jau kopš dienas, kad Sebastjans metās viņu aizstāvēt pirmajās spilvenu cīņās zēnu guļamistabā un jaunā skolēna vienīgais noziegums tika pasludināts ar vārdu “svešinieks”, turklāt stāvokli ļaunāku padarīja arī tas, ka Bruno bija ieradies no valsts, kurā nespēlē kriketu. Arī Sebastjanam šis laika pavadīšanas veids nebija pats mīļākais, un tas abus zēnus saistīja vēl ciešāk. Sebastjans zināja, ka Bruno pa laikam izsmēķē kādu cigareti, turklāt vienu reizi viņš kopā ar Sebastjanu bija aizgājis arī uz vietējo krodziņu. Taču tikai pēc eksāmeniem. Un, protams, Bruno nespētu atteikties no Rūbijas piedāvājuma. Sebastjanam īsti nebija skaidrs vienīgi tas, cik daudz ir zināms skolas direktoram. Turklāt arī Bruno no septembra bija piedāvāta mācību vieta Kembridžā. Drauga tēvu Sebastjans bija sastapis tikai vienu reizi, tomēr nepavisam nevēlējās būt atbildīgs par to, lai Bruno neiekļūst Kembridžā.

– Un Martiness? – direktors atkārtoja jau mazliet striktākā tonī.

– Kā jūs noteikti zināt, direktora kungs, Bruno ir pārliecināts Romas katolis. Viņš man vairākas reizes ir uzsvērti paskaidrojis, ka pirmā sieviete, ar kuru viņš pārgulēs, būs viņa sieva. – Un tas patiešām bija taisnība, lai gan šos vārdus draugs bija sacījis diezgan sen.

Direktors domīgi pamāja ar galvu. Kādu mirkli Sebastjanam likās, ka varbūt viņš tomēr ir ticis cauri sveikā, bet tad doktors Benkss-Viljamss piebilda: – Bet… ja runājam par dzeršanu un smēķēšanu?

– Reiz brīvdienu laikā viņš pamēģināja cigareti, – atzina Sebastjans. – No tās viņam kļuva slikti. Cik zinu, viņš vairs nav atkārtojis centienus uzsmēķēt. – Sebastjanam uzmācās kārdinājums piebilst: “Līdz pagājušajai naktij.” Izskatījās, ka direktoru tas nav pārliecinājis. Sebastjans turpināja: – Un vienu reizi es redzēju, ka viņš izdzēra glāzi šampanieša. Tas bija toreiz, kad viņš uzzināja par piedāvājumu mācīties Kembridžā. Turklāt viņš bija kopā ar savu tēvu.

Jauneklis gan neatzinās, ka tajā vakarā, kad Martinesa kungs savā sarkanajā Rolls-Royce atveda zēnus atpakaļ uz skolu, Sebastjans bija slepus ienesis viņu istabā to pudeli šampanieša un vēlāk viņi to iztukšoja. Tēva sacerētie detektīvromāni vedināja ticēt, ka vainīgie parasti nodod sevi, pasakot tieši vienu teikumu par daudz.

– Klifton, man patīk tavs godīgums. Noteikti nav viegli, kad tevi iztaujā par draugu. Nevienam nepatīk sūdzmaņi. – Sekoja kārtējā ilgā pauze, taču Sebastjans to necentās pārtraukt. – Ir skaidrs, ka man nav nekāda iemesla satraukt Kaufmanu, – direktors galu galā atzina, – tomēr ar Martinesu nāksies kādu vārdu pārmīt. Lai pārliecinātos, ka savās pēdējās mācību dienās mūsu skolā viņš nepārkāps noteikumus. – Sebastjans pasmaidīja. Pār viņa degunu noritēja sviedru lāsīte. – Tomēr es biju spiests uzrakstīt tavam tēvam vēstuli, kurā paskaidroju, kālab tu pārradīsies mājās dažas dienas agrāk. Taču, pateicoties tavai atklātībai un skaidri redzamajai nožēlai, es neinformēšu Kembridžas atbildīgo ierēdni par to, ka esi atstādināts.

– Esmu ārkārtīgi pateicīgs, kungs, – teica Sebastjans, un pēc balss bija labi noprotams, ka viņš jūtas patiesi atvieglots.

– Tagad tu atgriezīsies savā istabā, sakravāsi mantas un posīsies prombraukšanai. Tavs internāta pārzinis ir brīdināts un būs jau sagatavojis visu, kas nepieciešams, lai tu varētu doties uz Bristoli.

– Paldies, kungs, – pateicās Sebastjans, noliecis galvu, jo baidījās, ka skolas direktors varētu pamanīt smīnu viņa sejā.

– Pirms pametīsi skolas telpas, nemēģini sastapties ne ar Kaufmanu, ne Martinesu. Un vēl kas, Klifton. Līdz pašai pēdējai mācību semestra dienai uz tevi joprojām attiecas mūsu skolā iedibinātie noteikumi. Ja tu pārkāpsi kaut vienu no tiem, es pārskatīšu savu lēmumu attiecībā uz Kembridžu. Vai saprati?

– Pilnībā, – apstiprināja Sebastjans.

– Cerēsim, ka šī pieredze tev kaut ko būs iemācījusi, Klifton, un tas tev noderēs nākotnē.

– Cerēsim, – piebalsoja Sebastjans. Skolas direktors piecēlās no krēsla un pasniedza viņam vēstuli.

– Lūdzu, atdod to savam tēvam, tiklīdz būsi mājās.

– Es to noteikti izdarīšu, – solījās Sebastjans un ielika vēstuli žaketes kabatā.

Skolas direktors pastiepa roku un Sebastjans to paspieda, taču bez īpašas sajūsmas.

– Lai tev veicas! – ne pārāk pārliecinoši novēlēja skolas direktors.

– Paldies, kungs! – Sebastjans noteica un aizvēra durvis.

Skolas direktors atkal apsēdās pie rakstāmgalda. Viņš jutās pilnībā apmierināts ar to, kā bija norisējusi saruna. Pārņēma atvieglojums, uzzinot, ka šajā incidentā nav iesaistīts Kaufmans. Īpaši jau tālab, ka jaunekļa tēvs Sols Kaufmans bija skolas pārvaldnieks, turklāt vēl arī Kaufmana bankas valdes priekšsēdētājs. Un šī banka bija viena no Londonas cienījamākajām finanšu iestādēm.

Arī ar Martinesa tēvu Benkss-Viljamss nekādā ziņā nevēlējās konfliktēt, jo šis cilvēks vēl pavisam nesen bija devis mājienu, ka skolas bibliotēkai ziedos desmit tūkstošus mārciņu, ja vien viņa dēlam tiks piedāvāta mācību vieta Kembridžā. Direktors gan nebija īsti drošs par to, kā dons Pedro Martiness pie savas lielās bagātības ticis, taču viņš visus maksājumus allaž veica laikā.

Savukārt Kliftons bija radījis problēmas jau pirmajā dienā, kad iesoļoja pa skolas vārtiem. Direktors vienmēr bija pūlējies izturēties ar sapratni un ņemt vērā smagos notikumus, ko pārdzīvojuši zēna vecāki. Tomēr bija robežas, cik tālu skolas pretimnākšana varēja sniegties. Patiesību sakot, ja Kliftons nebūtu potenciālais Kembridžas stipendiāts, direktors viņu būtu izslēdzis no skolas jau pirms laba laika. Benkss-Viljamss priecājās, ka Kliftona gaitas šajā skolā nu jau ir beigušās. Atlika vien cerēt, ka Kliftons nepievienosies “Vecajiem zēniem”.

– “Vecie zēni”, – direktors noteica skaļi, gremdēdamies atmiņās. Vakarā viņam jāsaka runa šās biedrības gadskārtējās kopīgajās vakariņās, atskaitoties par semestri. Jau piecpadsmit gadus viņš ir bijis skolas direktors, un šī atskaite būs pēdējā šajā periodā. Viņu pārāk neuztrauca velsietis, kurš bija izraudzīts par viņa pēcteci. Šis cilvēks nebija stingru noteikumu piekritējs un laikam jau Kliftonu būtu palaidis tikai ar vienkāršu brīdinājumu.

Sekretāre bija uzdrukājusi viņa runas paraugu un atstājusi lapu uz rakstāmgalda, ja viņš vēlētos ieviest tur kādas izmaiņas. Viņš labprāt būtu izlasījis to vēl vienu reizi, tomēr vairs nepietika laika, jo tas bija iztērēts sarunai ar Kliftonu. Pēdējos labojumus, ja tādi būs, viņš pierakstīs ar roku, jau sēdēdams Londonas vilcienā.

Direktors ieskatījās pulkstenī, ielika pierakstus portfelī un devās augšup pa kāpnēm uz savām privātajām telpām. Viņš nopriecājās, kad ieraudzīja, ka sieva jau ielikusi ceļasomā viņa smokingu, bikses, iestīvināto balto kreklu, tauriņu, papildu zeķu pāri un higiēnas piederumu somiņu. Savu nostāju viņš bija skaidri paudis “Veco zēnu” priekšsēdētājam un pateicis, ka neatbalsta nostāšanos pret balta tauriņa un smokinga valkāšanu ikgadējās vakariņās.

Sieva aizveda viņu uz staciju, un viņi tur ieradās tikai īsu mirkli pirms tam, kad vilciens devās ceļā uz Pedingtonas staciju. Benkss-Viljamss nopirka pirmās klases biļeti un steidzās uz tālāko platformu, kur tikko bija piestājis vilciens un pasažieri kāpa ārā. Uz perona viņš atkal ieskatījās pulkstenī. Vēl palikušas četras minūtes. Viņš pamāja stacijas dežurantam, kurš sarkano karodziņu bija nomainījis pret zaļu.

– Visiem iekāpt! – dežurants nokliedzās, un skolas direktors devās uz pirmās klases vagonu, kas atradās vilciena sastāva sākumā.

Vagonā Benkss-Viljamss iekārtojās stūra vietā. Viņu apņēma uzmācīgs dūmu mākonis. Tracinošs paradums. Viņš pilnībā piekrita The Times korespondentam, kurš pavisam nesen bija ierosinājis, ka Great Western Railway kompānijai vajadzētu norīkot vairāk nesmēķētājiem paredzētu vagonu pirmās klases pasažieru ērtībām.

Direktors no somas izņēma lapas ar uzdrukāto runas tekstu un nolika dokumentus sev uz ceļgaliem. Kad dūmi bija izklīduši, viņš pacēla galvu un otrā vagona pusē ieraudzīja…

Divdesmit devītā nodaļa

Sebastjans izrāva cigareti no mutes, to ātri nodzēsa un pielēca kājās, paķēra savu ceļasomu no bagāžas plaukta virs sēdekļiem un, ne vārda nesacījis, izmetās no vagona. Viņš sāpīgi apzinājās to, ka direktora skatiens viņam sekoja, lai gan neizskanēja neviens vārds.