– Visticamāk, ka viņš gluži vienkārši pārdomāja, – sacīja Viks, kad Bruno bija devies uz kora mēģinājumu.

– Ko tu man vēlies pateikt? – vaicāja Sebastjans, novērsies no mājasdarbu pildīšanas.

– Manuprāt, arī tu nonāksi pie līdzīga secinājuma. Proti, Martinesa kungs ir uzzinājis, ka es esmu ebrejs, bet Bruno bez manis nav ar mieru piedalīties svinībās, un tēvs atcēla ieplānoto pasākumu.

– Es pilnībā saprastu, ja viņš būtu atcēlis pasākumu, jo uzzināja, ka tu esi dzērājs un pīpmanis, Kaufman! bet… kāda gan kuram daļa par to, ka tu esi ebrejs!

– Tas ir svarīgi daudzkārt vairāk cilvēkiem, nekā tu spēj iedomāties! – noteica Viks. – Vai atceries, kad Bruno tevi ielūdza uz savu piecpadsmitās dzimšanas dienas ballīti? Viņš paskaidroja, ka drīkst aicināt tikai vienu viesi un nākamreiz būšot mana kārta. Mēs, ebreji, tādas lietas neaizmirstam.

– Un tomēr es nespēju noticēt, ka Martinesa kungs atcēla viesības tikai tavas tautības dēļ.

– Protams, ka tu nespēj, Sebastjan. Taču tikai tālab, ka tavi vecāki ir civilizēti cilvēki. Viņi nevērtē pārējos pēc būdiņas, kurā katrs ir dzimis. Un šo brīvību no aizspriedumiem viņi ir ieaudzinājuši arī tev, lai gan tu pats nemaz to neapzinies. Diemžēl tādu kā tu ir mazākums. Pat šajā skolā. – Sebastjans jau grasījās iebilst, tomēr viņa draugam par šo tematu bija sakāms vēl kaut kas. – Ir cilvēki, kuri domā, ka ebreji ir paranoiski attiecībā uz holokaustu. Bet… kurš gan uzdrošināsies mūs par to vainot pēc tam, kad nāca gaismā visas šausmas, kuras notika hitleriskajās koncentrācijas nometnēs? Taču tici man, Sebastjan, es antisemītu sajūtu trīsdesmit pēdu attālumā. Un nepaies nemaz tik ilgs laiks, kamēr arī tava māsa saskarsies ar tām pašām problēmām.

Sebastjans sāka smieties. – Džesika nav ebrejiete! Viņa ir mazliet bohēmiska, taču nav ebrejiete.

– Kaut gan ticies ar viņu tikai vienu reizi, es varu tev pilnīgi droši apliecināt, ka viņa ir ebrejiete.

Lai panāktu, ka Sebastjans uz laiku zaudē valodu, bija nepieciešams krietni nopūlēties, bet Vikam tas bija izdevies.

Otrais starpgadījums norisinājās vasaras brīvlaika sākumā, kad Sebastjans kopā ar tēvu viņa kabinetā izskatīja semestra atzīmju kopsavilkumu. Sebastjans lūkojās uz daudzajām ģimenes fotogrāfijām, kas atradās uz Harija rakstāmgalda. Viena no tām īpaši piesaistīja viņa uzmanību. Māte rokrokā ar tēvu un tēvocis Džailss Menorhausas zālienā. Mammai tolaik droši vien bija gadi divpadsmit vai trīspadsmit. Viņai mugurā bija Redmeidas skolnieces formastērps. Vienu mirkli Sebastjanam likās, ka tā ir Džesika. Abas bija ļoti līdzīgas. Tā gan varēja būt kāda gaismas spēle, taču tad viņš atcerējās viņu kopīgo braucienu uz Barnardo namu. Un to, cik ātri vecāki piekāpās, kad viņš uzstāja, ka tikai Džesika un vienīgi viņa ir īstā, kas varētu kļūt viņam par māsu.

– Kopumā viss ir ļoti apmierinoši, – noteica Harijs, kad bija izpētījis pēdējo lappusi. – Žēl, ka tu vairs nemācies latīņu valodu, taču domāju, ka direktoram būs bijuši konkrēti iemesli šādai nomaiņai. Un es piekrītu doktoram BenksamViljamsam… ja tu turpināsi strādāt tikpat cītīgi, tad patiešām varēsi iegūt stipendiju mācībām Kembridžā. – Harijs pasmaidīja. – Benkss-Viljamss nav no tiem cilvēkiem, kuri mēdz pārspīlēt, bet man sacīja, ka cenšas nokārtot, lai tu nākamajā semestrī varētu apmeklēt koledžu. Viņš cer, ka tu iesi viņa pēdās Pīterhausā. Viņš tur esot bijis stipendiāts. – Sebastjans joprojām cieši pētīja fotogrāfiju, tādēļ Harijs pavaicāja: – Vai tu vispār dzirdēji, ko es tikko sacīju?

– Tēt, – Sebastjans klusi noteica, – vai tev neliekas, ka ir pienācis laiks atklāt man patiesību par Džesiku? – Viņa skatiens no fotogrāfijas pārslīdēja pie tēva.

Harijs pastūma atzīmju kopsavilkumu malā, mirkli svārstījās, tad atslīga krēslā un izstāstīja Sebastjanam visu patiesību. Par to, kā Sebastjana vecaistēvs miris no Olgas Petrovskas rokas; par mazo meitenīti, kura atrasta grozā viņa kabinetā; par to, kā Emma uzgāja viņas pēdas un atrada Barnardo namā Bridžvoterā. Kad Harija stāsts bija galā, Sebastjans uzdeva tikai vienu jautājumu: – Un kad tu viņai to pastāstīsi?

– Es šo jautājumu uzdodu sev katru dienu.

– Kāpēc vajadzēja tik ilgi gaidīt, tēt?

– Tāpēc, ka es nevēlos, lai viņai būtu jāizcieš tas, ko tavs draugs Viks Kaufmans izcieš katru dienu.

– Džesikai būs daudzkārt ļaunāk, ja viņa patiesībai nejauši uzdursies pati, – aizrādīja Sebastjans. – Dēla nākamais jautājums satrieca Hariju. – Vai vēlies, lai viņai to pasaku es? “Pa kuru laiku gan bērns kļūst pieaudzis?” Harijs neticīgi raudzījās uz savu septiņpadsmitgadīgo dēlu.

– Nē, – Harijs tomēr pateica. – Šī atbildība ir jāuzņemas man un tavai mātei. Mums tikai jāatrod īstais brīdis.

– Īstā brīža nebūs, – sacīja Sebastjans.

Harijs pūlējās atcerēties, kad pēdējo reizi dzirdējis šos vārdus.

Trešais starpgadījums bija tad, kad Sebastjans pirmo reizi iemīlējās. Un ne jau sievietē. Viņš iemīlējās pilsētā. Tā bija mīlestība no pirmā skatiena, jo neko tik skaistu, tik prasīgu, vilinošu un kārdinošu viņš vēl nebija redzējis. Pēc atgriešanās Bīčkroftā viņu pildīja vēl lielāka apņēmība ieraudzīt savu vārdu uz zelta lapas, kas piesprausta pie skolas goda dēļa.

Atbraucis no Kembridžas, Sebastjans sāka strādāt kā apsēsts un mācībām veltīja arī tās stundas, par kuru eksistenci nebija pat zinājis. Arī direktors sāka ticēt, ka neiespējamais tomēr ir iespējams. Bet tad Sebastjans satika savu otro mīlestību, kuras dēļ radās pēdējais no minētajiem starpgadījumiem.

Jau kādu laiku viņš zināja, ka tāda Rūbija ir, tomēr īsti pamanīja meiteni tikai sava Bīčkroftas pēdējā semestra laikā. Tas nebūtu noticis, ja viņa nepieskartos Sebastjana rokai, gaidot, kad tiks piepildīta viņa bļodiņa ar putru. Viņš to būtu uzskatījis par pavisam nejaušu negadījumu, ja vien tas neatkārtotos arī nākamajā dienā.

Viņš jau otru reizi stāvēja rindā pēc papildporcijas, par spīti tam, ka Rūbija viņam jau pirmajā reizē bija ielikusi tik daudz putras kā nevienam citam. Kad viņš pagriezās, lai dotos atpakaļ uz savu vietu, Rūbija viņam plaukstā ieslidināja zīmīti. Viņš to izlasīja tikai tad, kad pēc brokastīm bija palicis viens pats savā istabā.

“Tiekamies Skūlleinā piecos?”

Sebastjans zināja, ka Skūlleina atrodas ārpus universitātes robežām un pieķeršanas gadījumā viņš saņemtu sodu no internāta vadītāja.

Kad zvans bija pavēstījis par pēdējās stundas beigām, Sebastjans devās ārā no klases un pa gariem apkārtceļiem nonāca pie koka žoga. Viņš uzmanīgi tam pārrāpās un nolēca uz kraujā Skūlleinas krasta. Viņš bija ieradies ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos, taču Rūbija parādījās jau uzreiz. Acīmredzot viņa bija stāvējusi aiz kāda koka, bet nu taisnā ceļā steidzās pie Sebastjana. Meitene izskatījās citāda un ne jau tikai tālab, ka bija nevis apsējusi priekšautu, bet pārģērbusies baltā blūzē un melnos plisētos svārkos. Viņa bija arī izlaidusi matus, un pirmo reizi Sebastjans redzēja, ka viņa ir nokrāsojusi lūpas.

Daudz sarunu tematu nebija, taču viņi turpināja satikties divas vai pat trīs reizes nedēļā. Šīs tikšanās nekad nevilkās ilgāk par pusstundu, jo abiem bija jāatgriežas uz vakariņām sešos.

Sebastjans vairākkārt bija vienkārši noskūpstījis Rūbiju, un tad viņa iepazīstināja puisi ar tām satraucošajām sajūtām, kas raisījās mirklī, kad lūpas mazliet pavērās un mēles saskārās. Tomēr viņš nebija pārāk steidzīgs un netraucās izzināt vairāk viņas auguma, kamēr abi slēpās kāda koka ēnā. Kad līdz semestra beigām bija palikušas vien divas nedēļas, Rūbija atļāva Sebastjanam atpogāt viņas blūzi un uzlikt plaukstu viņai uz krūtīm. Vēl pēc nedēļas viņš jau bija nokļuvis līdz krūštura aizdarei. Sebastjans nosprieda, ka pēc eksāmeniem viņš būs ieguvis izglītību divās jomās.

Un tad viss sagriezās šķērsām.

Divdesmit astotā nodaļa

– Es esmu atstādināts?

– Klifton, man nebija citas iespējas, jo tu pats par to parūpējies.

– Bet, kungs! Līdz semestra beigām ir palikušas vairs tikai četras dienas.

– Un Dievam vien zināms, ko tu būtu sastrādājis šajās četrās dienās, ja es tevi nebūtu atstādinājis! – uzstāja direktors.

– Ko es tādu esmu izdarījis, lai būtu nopelnījis tik drastisku soda mēru, kungs?

– Man jau liekas, ka tu pats labi apzinies, cik daudz skolas noteikumu tu šajās pēdējās dienās esi pārkāpis. Taču, ja vēlies, es visus uzskaitīšu.

Atceroties savu pēdējo pārdrošo soli, Sebastjans nevilšus pasmaidīja.

Doktors Benkss-Viljamss pielieca galvu un ieskatījās savās piezīmēs, ko bija veicis pirms jaunekļa aicināšanas kabinetā uz sarunu. Brīdi klusējis, viņš turpināja:

– Tā kā līdz semestra beigām vairs nav palikusi pat pilna nedēļa, Klifton, un tu esi nokārtojis gala eksāmenus, es varētu pievērt acis un izlikties nezinām, ka tu esi smēķējis vecajā paviljonā. Es pat varētu ignorēt faktu, ka zem tavas gultas tika atrasta tukša alus pudele. Taču tava pēdējā neapdomība nav gluži tāda, ko varētu tik viegli izlikties nemanām.

– Mana pēdējā neapdomība? – Sebastjans pārvaicāja. Viņam sagādāja prieku tas, ka direktors jutās neērti.

– Tevi pieķēra istabā kopā ar ēdiena izsniedzēju laikā, kad gaismas jau bija izdzēstas.

Sebastjanam gribējās pavaicāt, vai gadījumā, ja viņa nebūtu ēdiena izsniedzēja un visas gaismas spoži degtu, tas vairs nebūtu pārkāpums. Tomēr viņš apjauta, ka tik izteikta nekaunība iedzītu viņu vēl lielākā strupceļā. Ja viņš nebūtu ieguvis stipendiju mācībām Kembridžā – tāds gadījums šās skolas vēsturē bija pirmais vienas paaudzes laikā –, viņš būtu ne tikai atstādināts, bet pat pilnībā izslēgts no skolas. Taču tagad viņš apsvēra, kā savu atstādināšanu no kaunpilna notikuma pārvērst par lepnuma zīmi. Pēc tam, kad Rūbija skaidri bija likusi saprast, ka par nelielu samaksu būtu gatava sniegt viņam zināmus priekus, Sebastjans labprāt piekrita viņas noteikumiem. Viņa savukārt bija ar mieru pa logu ierāpties viņa istabā, kad gaismas būs nodzēstas. Tā bija pirmā reize, kad Sebastjans savām acīm skatīja kailu sievieti, tomēr viņam ātri kļuva skaidrs, ka Rūbija pa logu ir rāpusies jau arī iepriekš. Skolas direktors pārtrauca jaunekļa pārdomas.