– Tāda ir standarta procedūra, kas tiek veikta, ja neviens nepiesaka savas tiesības uz šādu bērnu.

– Jā, tik daudz jau esmu noskaidrojusi arī es pati. Vakar biju pilsētas mērijā, taču viņi man atteicās dot jebkādas ziņas par mazo meitenīti un viņas pašreizējo atrašanās vietu.

– Tā droši vien ir noteikts instrukcijā, lai pasargātu bērnu no uzmācīgiem žurnālistiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams noskaidrot, kur viņa meklējama.

– Priecājos to dzirdēt. – Emma brīdi vilcinājās. – Taču, pirms mēs turpinām darboties šajā virzienā, es vēlētos būt droša, ka šī mazā meitenīte bija mana tēva meita.

– Varu apliecināt, Kliftones kundze, ka par to nav ne mazāko šaubu.

– Kā gan jūs varat būt tik ļoti pārliecināts?

– Es varu jums atklāt visus faktus, taču gribu jūs brīdināt, ka varbūt jutīsieties neērti.

– Mičela kungs, nedomāju, ka jebkas, ko jūs varētu man atklāt par manu tēvu, spētu mani pārsteigt.

Privātdetektīvs klusēja kādu laiku un beidzot atkal ierunājās: – Jūs noteikti zināt, ka laikā, kad strādāju seram Hugo, viņš pārcēlās uz Londonu.

– Manā kāzu dienā aizbēga. Tāds būtu precīzāks apzīmējums.

Šo piebildi Mičels nekomentēja. – Apmēram pēc gada viņš uzsāka kopdzīvi ar Olgu Petrovskas jaunkundzi Laundskvērā.

– Kā gan viņš varēja atļauties ko tādu, ja mans vecaistēvs viņam vairs nedeva ne penija?

– Nevarēja. Runājot pilnīgi skaidru valodu… viņš nevis dzīvoja kopā ar Petrovskas jaunkundzi, bet gan dzīvoja uz viņas rēķina.

– Vai varat man kaut ko pastāstīt par šo dāmu?

– Diezgan daudz. Viņa bija dzimusi Polijā un tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā aizbēga no Varšavas drīz pēc tam, kad tika arestēti viņas vecāki.

– Par ko viņus apsūdzēja?

– Par to, ka viņi bija ebreji, – bezkaislīgi pavēstīja Mičels.

– Viņai izdevās tikt pāri robežai un līdzi paņemt pat zināmu daudzumu ģimenes dārglietu. Viņa devās uz Londonu un tur noīrēja dzīvokli Laundskvērā. Drīz viņa kādās viesībās pie kopīgiem paziņām sastapa jūsu tēvu. Viņš aplidoja dāmu vairākas nedēļas un pēc tam pārcēlās uz viņas dzīvokli, apsolījis, ka abi apprecēsies, tiklīdz viņš būs noformējis šķiršanos no sievas.

– Es sacīju, ka nekas mani nespēs pārsteigt. Jāatzīst, ka es kļūdījos.

– Un būs vēl ļaunāk, – noteica Mičels. – Kad nomira jūsu vecaistēvs, sers Hugo nekavējoties pameta Petrovskas jaunkundzi un atgriezās Bristolē, lai pieteiktu savas mantojuma tiesības un kļūtu par Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju. Taču pirms tam viņš no Petrovskas kundzes dzīvokļa nozaga juvelierizstrādājumus un vairākas vērtīgas gleznas.

– Ja tā ir taisnība, kālab viņš netika arestēts?

– Viņu arestēja, – paskaidroja Mičels, – viņš atradās apcietinājumā, kad viņa līdzdalībnieks Tobijs Dansteibls naktī pirms tiesas procesa uzsākšanās savā kamerā izdarīja pašnāvību. – Emma nolieca galvu. – Kliftones kundze, vai vēlaties, lai es tālāk nestāstu?

– Nē, nē, turpiniet, – sacīja Emma un cieši paraudzījās uz viņu. – Man jāzina viss.

– Kad jūsu tēvs atgriezās Bristolē, Petrovskas jaunkundze bija stāvoklī, tiesa, viņam tas nebija zināms. Viņa dzemdēja meitenīti, un dzimšanas apliecībā ir ierakstīts, ka mazās vārds ir Džesika Petrovska.

– Kā jūs to zināt?

– Petrovskas jaunkundze nolīga mani, kad jūsu tēvs vairs nespēja samaksāt manus rēķinus. Ironiski bija tas, ka viņai izbeidzās nauda tieši tad, kad jūsu tēvs tika pie mantojuma. Tieši tālab viņa ieradās Bristolē kopā ar Džesiku. Viņa vēlējās, lai sers Hugo zinātu, ka viņam ir vēl viena meita, un uzņemtos atbildību par viņas audzināšanu.

– Un tagad šī atbildība gulst uz maniem pleciem, – klusi noteica Emma. Pēc mirkļa viņa turpināja: – Taču man nav ne mazākās nojausmas, kā viņu atrast. Es cerēju, ka jūs man palīdzēsiet.

– Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, Kliftones kundze. Taču ir pagājis jau ļoti ilgs laiks, un tas nebūs viegli. Ja man būs kādi jaunumi, jūs par tiem uzzināsiet pirmā, – piebilda privātdetektīvs un cēlās kājās.

Kad Mičels aizkliboja, Emma sajutās mazliet vainīga. Viņa nebija piedāvājusi pat tasi tējas iedzert.

Emma nespēja vien sagaidīt, līdz nokļūs mājās un varēs izstāstīt Harijam par savu tikšanos ar Mičelu. Kad viņa iebrāzās Beringtonholas bibliotēkā, Harijs nolika telefona klausuli. Viņa sejā rotājās tik plats smaids, ka Emma noteica: – Tu pirmais.

– Mans amerikāņu izdevējs vēlas, lai dodos braucienā pa Amerikas Savienotajām Valstīm un reklamēju savu jauno grāmatu. Jau nākamajā mēnesī.

– Dārgais, tie ir brīnišķīgi jaunumi! Beidzot tu varēsi iepazīties ar mana vecātēva māsu Filisu, nemaz jau nerunājot par Elisteru.

– Gaidu ar nepacietību.

– Nesmejies, bērns! – Tas bija kā atgādinājums par Filisu, kura šo izteicienu bija ļoti iemīļojusi.

– Man nenāk ne prātā smieties. Izdevējs ierosināja, ka arī tu varētu braukt līdzi. Tātad arī tev būs iespēja viņus satikt!

– Es ar lielāko prieku dotos tev līdzi, mīļais, taču laiks tam ir pilnīgi nepiemērots. Auklīte Raiena jau ir sasaiņojusi savas somas, un man pat kauns atzīties, ka aģentūrā mēs esam izsvītroti no sarakstiem.

– Varbūt man izdosies panākt, lai izdevējs piekrīt, ka ar mums kopā brauc arī Sebastjans.

– Un tas beigsies ar to, ka mūs visus no turienes deportēs, – noteica Emma. – Nē, es ar Sebastjanu palikšu mājās.

Toties tu dosies iekarot kolonijas.

Harijs apskāva sievu. – Žēl. Un es jau biju sapriecājies par otro medusmēnesi. Starp citu, kā pagāja tava tikšanās ar Mičelu?

Kad Harijs jau Edinburgā piedalījās literārā pēcpusdienā, Dereks Mičels piezvanīja Emmai.

– Iespējams, es atradu pavedienu, – viņš paziņoja, pat nenosaucis savu vārdu. – Kad varam satikties?

– Rīt desmitos tajā pašā vietā?

Emma tik tikko bija paguvusi nolikt klausuli, kad tālrunis iedžinkstējās atkal. Izrādījās, ka zvanītāja ir viņas māsa.

– Cik patīkams pārsteigums, Greisa! Tomēr es esmu pārliecināta, ka bez iemesla tu nebūtu zvanījusi.

– Daži strādā pilnu slodzi, – Greisa atgādināja. – Bet tev taisnība. Vakar es apmeklēju profesora Sairusa Feldmena lekciju.

– Divu Pulicera prēmiju ieguvēju? – pārjautāja Emma, cerot atstāt iespaidu uz māsu. – Ja pareizi atceros, viņš ir no Stenforda Universitātes.

– Apbrīnojami, – Greisa atzina. – Tevi apburtu arī viņa runa.

– Viņš ir ekonomists, vai ne? – Emma pavaicāja, pūlēdamās izrādīt savas zināšanas. – Tas taču nav mans lauciņš!

– Arī manējais nav, bet tad profesors sāka runāt par transportu…

– Izklausās saistoši.

– Tā arī bija. – Greisa nelikās zinis par sarkasmu Emmas balsī. – Īpaši brīdī, kad viņš pieminēja kuģniecību nākotni apstākļos, kad Britu Transokeāna gaisa satiksmes korporācija plāno sākt regulārus reisus no Londonas uz Ņujorku.

Piepeši Emma atskārta, kādēļ māsa piezvanījusi.

– Vai ir iespējams tikt pie lekcijas pierakstiem?

– Ir labāks variants. Nākamā uzstāšanās viņam paredzēta Bristolē, tātad tu pati varēsi aiziet un paklausīties.

– Un pēc lekcijas varbūt aprunāties. Es daudz ko viņam gribētu pajautāt! – Emma iesaucās.

– Lieliska ideja, taču esi piesardzīga. Lai gan profesors ir viens no tiem vīriem, kam smadzenes ir lielākas par olām, viņam ir jau ceturtā sieva, kuru vakar gan neviens nav redzējis.

Emma iesmējās.

– Tu esi nežēlīga, māsiņ, bet paldies par padomu.

Nākamajā rītā Harijs no Edinburgas ar vilcienu devās uz Mančestru un pēc tam, kad bija teicis runu nelielajam sanākušo pulciņam pilsētas bibliotēkā, bija gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Nenovēršami pirmo uzdeva masu mediju pārstāvis. Žurnālisti ne pārāk bieži viņu uzrunāja. Likās, ka viņus maz vai vispār nemaz neinteresē Harija Kliftona uzrakstītā jaunākā grāmata. Šajā dienā bija Manchester Guardian kārta.

– Kā klājas Kliftones kundzei?

– Paldies, viņai klājas labi, – Harijs piesardzīgi atbildēja. – Vai taisnība, ka jūs abi dzīvojat tajā pašā mājā, kurā dzīvo arī sers Džailss Beringtons?

– Tā ir visai liela māja.

– Vai jūtaties aizvainots par to, ka seram Džailsam ticis viss tēva atstātais mantojums, bet jūs nesaņēmāt neko?

– Nekādā ziņā. Man ir Emma, un tikai viņu es vienmēr esmu vēlējies.

Likās, ka šāda atbilde uz mirkli apklusinājusi žurnālistu un devusi iespēju ar savu jautājumu iespraukties arī kādam citam no publikas.

– Kad Viljams Voriks dabūs vecākā inspektora Devenporta vietu?

– Nākamajā grāmatā tas nenotiks, – Harijs ar smaidu teica. – To es varu apgalvot pilnīgi droši.

– Kliftona kungs, vai tiesa, ka pēdējo triju gadu laikā no darba pie jums aizgājušas septiņas auklītes?

Pats par sevi saprotams – Mančestrā ir vairāk nekā viens laikraksts.

Ceļā atpakaļ uz staciju Harijs īgņojās par preses uzbāzību, lai gan viņa pārstāvis Mančestrā norādīja, ka šāda publicitāte nebūt neietekmē pārdošanas rādītājus. Tomēr Harijs zināja, ka Emma ir sākusi raizēties par nebeidzamo uzmanību, kādu viņiem pievērš preses pārstāvji, un to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Sebastjanu, kad zēns uzsāks mācības skolā.

– Mazi zēni spēj būt ļoti nežēlīgi, – viņa atgādināja Harijam.

– Nu, viņu vismaz neapsmies par izēstas putras bļodiņas izlaizīšanu, – noteica Harijs.

Lai gan Emma bija ieradusies dažas minūtes agrāk par norunāto laiku, Mičels jau sēdēja alkovā. Viņa piegāja pie galdiņa, un Mičels piecēlās. Emma, vēl nepaguvusi apsēsties, sacīja: – Vai jūs vēlētos kādu tasi tējas, Mičela kungs?

– Nē, paldies, Kliftones kundze, – attrauca detektīvs, kurš nepiederēja pie cilvēkiem, kam patīk saviesīgi papļāpāt. Viņš atkal apsēdās un atvēra savu piezīmju grāmatiņu. – Izskatās, ka vietējās varas Džesiku Smitu…

– Smitu? – pārvaicāja Emma – Kālab tad ne Petrovska vai vismaz Beringtone?

– Pieņemu, ka tādēļ, lai nebūtu tik viegli atrast pēdas. Manuprāt, koroners uzstāja uz anonimitātes saglabāšanu. Tātad… vietējās varas pārstāvji, – viņš turpināja, – aizsūtīja Smitas jaunkundzi uz doktora Barnardo namu Bridžvoterā.