žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Jā. – Perišas jaunkundze paskatījās norādītajā virzienā. – Kas tad ir?

– Viņš krāpās.

– Kāpēc tu tā saki? – vaicāja Perišas jaunkundze, pūlēdamās izklausīties mierīga.

– Viņš vienam no municipalitātes ierēdņa vietniekiem paziņoja, ka viņam ir pieci simti balsu par Fišeru.

– Jā, tā bija, – apstiprināja Perišas jaunkundze. – Viņam priekšā ir piecas kaudzītes. Katrā pa simt biļeteniem.

– Es zinu, – sacīja Sebastjans, – taču vienai no tām augšā ir uzlikts biļetens ar balsojumu par labu Fišeram, bet zem tā atrodas deviņdesmit deviņi par labu tēvocim Džailsam.

– Vai tu esi par to drošs? – pārvaicāja Perišas jaunkundze. – Ja Grifs lūgs pārbaudīt konkrēti šos biļetenus un izrādīsies, ka tu esi kļūdījies…

– Pilnīgi.

Perišas jaunkundze joprojām īsti pārliecināta neizskatījās, tomēr metās gandrīz skriešus, ko nebija darījusi jau vairākus gadus. Nonākusi lejā, viņa traucās pie Džailsa, kurš sarunājās ar Emmu un Grifu, pūloties apvaldīt nervozitāti. Viņa pavēstīja par Sebastjana aizdomām, un viņu sejās ieraudzīja neticību. Pats Sebastjans balkonā joprojām izmisīgi rādīja uz vīrieti zaļajā kreklā.

– Tam, ko Sebastjans saka, ir viegli noticēt, – atzina Emma.

– Kāpēc? – vaicāja Grifs. – Vai jūs redzējāt, ka viņš uz kaudzītes ar mūsu balsotāju biļeteniem uzliek biļetenu ar Fišera vārdu favorītos?

– Nē, to es neredzēju. Toties es viņu ievēroju pagājušās ceturtdienas debatēs. Tieši viņš vaicāja, kālab Džailss iepriekšējā parlamenta pilnvaru laikā uz Kembridžu brauca biežāk nekā uz Bristoli.

Džailss ciešāk ieskatījās norādītajā vīrietī. Tostarp aizvien vairāk roku pacēlās, vēstot, ka balsis pārskaitītas.

– Domāju, ka tev taisnība, – viņš beidzot sacīja.

Neteicis vairs ne vārda, Grifs pameta viņus vienus un ātrā solī devās uz skatuvi, kur municipalitātes ierēdnim lūdza iespēju pārmīt kādu vārdu zem četrām acīm.

Kad aģents bija izklāstījis savus argumentus, Veinraita kungs paraudzījās uz Sebastjanu un pēc tam pievērsa skatienu balsu skaitītājam, kurš sēdēja trešās rindas pēdējā galda galā.

– Tas ir ļoti nopietns apvainojums, turklāt pierādījumos ir tikai bērna vārdi, – viņš secināja, atkal palūkodamies uz Sebastjanu.

– Viņš nav bērns, – iebilda Grifs. – Viņš ir jauns vīrietis. Un jebkurā gadījumā tas ir oficiāls pieprasījums, lai jūs veicat pārbaudi.

– Uz jūsu atbildību, – noteica Veinraits, vēl reizi pievērsies balsu skaitītājam. Tad viņš paaicināja divus savus vietniekus un bez jebkādiem paskaidrojumiem pavēlēja: – Nāciet man līdzi!

Visi trīs vīrieši nokāpa no skatuves un taisnā ceļā devās pie trešās rindas pēdējā galda. Džailss un Grifs atpalika tikai par soli. Municipalitātes ierēdnis paskatījās uz vīrieti zaļajā kreklā un vaicāja: – Vai jūs atļautu man ieņemt jūsu vietu? Sera Džailsa aģents palūdza, lai jūsu skaitītos biļetenus es pārbaudu pats personīgi.

Vīrietis lēnām piecēlās un pakāpās sāņus, Vainraits apsēdās viņa vietā un sāka pētīt biļetenus – piecas kaudzītes, kas bija noliktas viņam priekšā uz galda.

Tad viņš pirmajai paciņai noņēma zilo elastīgo lenti. Bija nepieciešams tikai paviršs acu uzmetiens, lai secinātu, ka visi biļeteni patiešām attiecas uz Fišeru. Otrais un trešais mēģinājums beidzās tieši tāpat, bet Sebastjans, kurš vēl aizvien atradās balkonā un vēroja lejā notiekošo, joprojām izskatījās visai pārliecināts.

Kad Veinraits noņēma augšējo biļetenu no ceturtās kaudzes, atklājās krustiņš, kas ievilkts pretī Beringtona uzvārdam. Viņš lēnām un ļoti rūpīgi pārbaudīja pārējos biļetenus šajā kaudzē un pārliecinājās, ka deviņdesmit deviņi no tiem ir attiecināmi uz Beringtonu. Pēc tam viņš pārskatīja piekto kaudzi, kurā bija tikai balsojumi par Fišeru.

Neviena nemanīts, pie galda bija pienācis arī Konservatīvo partijas kandidāts.

– Vai radušās kādas problēmas? – vaicāja Fišers.

– Nekas tāds, ar ko es nevarētu tikt galā, – atteica municipalitātes ierēdnis un pievērsās vienam no saviem vietniekiem. – Palūdziet policiju, lai pavada šo džentlmeni ārā no šīm telpām!

Viņš pārmija dažus vārdus ar savu sekretāru, tad atgriezās uz skatuves, no jauna ieņēma vietu pie aritmometra un atkal ievadīja mašīnā visus skaitļus, ko viņam bija sagādājuši vietnieki. Pēc tam viņš pretī katra kandidāta vārdam ierakstīja jaunos skaitļus un beidzot, apmierināts ar padarīto, aicināja kandidātus uz skatuvi. Šajā reizē, uzklausījis informāciju par iegūtajiem skaitļiem, Džailss nelūdza neko pārskaitīt.

Veinraits atgriezās pie mikrofona, lai pavēstītu otrās skaitīšanas rezultātus auditorijai, kura jau nepacietīgi tos gaidīja.

– …katra kandidāta iegūtais balsu skaits ir šāds. Seram Džailsam Beringtonam astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti trīspadsmit. Redžinaldam Elsvērtija kungam trīs tūkstoši četrsimt septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fišeram astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti deviņas.

Nu skaļas ovācijas sarīkoja leiboristu atbalstītāji. Sajūsmas izpausmes turpinājās vairākas minūtes, bet pēc tam Veinraitam nācās paziņot, ka majors Fišers pieprasa balsis pārskaitīt.

– Balsu skaitītāji, lūdzu, pārlūkojiet uzmanīgi biļetenus trešo reizi un nekavējoties ziņojiet maniem vietniekiem, ja ir kādas izmaiņas.

Kad municipalitātes ierēdnis atgriezās savā vietā pie galda, viņa sekretārs pasniedza viņam brošēto “Vēlēšanu likumu”. Veinraits pāršķīra vairākas lappuses un apstājās pie kādas vietas, ko bija atzīmējis jau agrāk pēcpusdienā, – tur bija uzskaitīti pienākumi, kas jāveic par vēlēšanām atbildīgajam ierēdnim. Tikmēr Fišera balsu skaitītāji pārstaigāja galdu rindas un pieprasīja viņiem parādīt otro biļetenu visās kaudzītēs, kurās bija biļeteni ar atzīmētu Beringtona vārdu.

Par spīti visiem šiem pūliņiem, pēc četrdesmit minūtēm Veinraits varēja paziņot, ka rezultāti nav mainījušies un neatšķiras no otrās skaitīšanas rezultātiem. Fišers nekavējoties pieprasīja vēl vienu pārskaitīšanu.

– Es nedrīkstu šo lūgumu akceptēt, – Veinraits sacīja.

– Balsis ir pārskaitītas trīs reizes.

– Tas taču nevar būt par pamatu noraidījumam! – iebļāvās Fišers. – Tikai divas reizes var uzskatīt par vērā ņemamām. Jūs taču atceraties, ka pirmajā reizē mans pārsvars bija iespaidīgs!

– Visas trīs reizes ir vienlīdz ņemamas vērā, – apliecināja Veinraits. – Mums jāatceras neveiklā kļūda, ko jūsu kolēģis pieļāva pirmajā skaitīšanā.

– Mans kolēģis? – pārvaicāja Fišers. – Tā ir negodīga aprunāšana! Es to cilvēku nekad iepriekš neesmu sastapis! Ja jūs neatsauksiet šo apgalvojumu un nepiekritīsiet balsu atkārtotai pārskaitīšanai, es būšu spiests no rīta vērsties pie sava advokāta.

– Tas nu gan būtu žēl, – noteica Veinraits, – jo es negribētu redzēt partijas padomes locekli Pīteru Meinardu liecinieku solā, kur viņam nāksies paskaidrot, kāpēc viņš ne reizi nav sastapies ar savas partijas vietējās komitejas priekšsēdētāju, kurš, kāda sagadīšanās, turklāt ir arī daudzsološs kandidāts parlamenta vēlēšanās.

Fišera seja kļuva koši sarkana, un viņš izsteidzās no zāles.

Veinraita kungs lēnām piecēlās no savas vietas, nostājās pie skatuves malas un pēdējo reizi pieklaudzināja pie mikrofona. Viņš atklepojās un paziņoja: – Es, ierēdnis, kurš atbild par vēlēšanu norisi Bristoles doku apgabalā, oficiāli pavēstu, ka par katru kandidātu šajās vēlēšanās ir atdots šāds balsu skaits. Seram Džailsam Beringtonam astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti trīspadsmit balsu. Redžinaldam Elsvērtija kungam trīs tūkstoši četri simti septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fišeram astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti deviņas. Ar šo paziņoju, ka sers Džailss Beringtons ir likumīgā kārtā ievēlēts par parlamenta locekli, lai pārstāvētu Bristoles doku vēlēšanu apgabalu.

Jaunievēlētais deputāts paskatījās augšup uz balkonu un zemu paklanījās Sebastjanam.

– Pacelsim glāzes par cilvēku, kurš uzvarēja vēlēšanās! – iesaucās Grifs, kas bīstami līgojās uz galda istabas vidū, vienā rokā turēdams šampanieša glāzi, bet otrā cigareti.

– Par Sebastjanu! – visi kā viens atbalstīja tostu. Skanēja smiekli un aplausi.

– Vai tu kādreiz jau esi dzēris šampanieti? – vaicāja Grifs, kad bija norāpies no galda un pievienojies Sebastjanam.

– Tikai vienu reizi, – atzinās Sebastjans, – kad savu piecpadsmito dzimšanas dienu svinēja mans draugs Bruno un viņa tēvs mūs abus aizveda vakariņās uz vietējo krodziņu. Šī laikam ir mana otrā glāze.

– Paklausi manam padomam, – sacīja Grifs. – Nepierodi pie tā! Tas ir bagāto nektārs. Mēs esam strādnieku šķiras puiši, – viņš noteica un apskāva Sebastjana plecus, – un varam cerēt tikai uz kādām pāris glāzēm gadā. Un arī tad uz kāda cita rēķina.

– Bet es esmu nolēmis būt bagāts.

– Nez kāpēc mani tas nemaz nepārsteidz, – noteica Grifs un atkal piepildīja savu glāzi. – Tādā gadījumā tev nāksies kļūt par šampanieša sociālistu. Dievs zina, ka mums partijā tādu nav mazums.

– Es neesmu jūsu partijā, – Sebastjans strikti paziņoja.

– Jo es esmu torijs visos gadījumos, kad tas neskar vietu, uz kuru kandidē tēvocis Džailss.

– Tad jau tev nāksies pārcelties uz dzīvi Bristolē, – paziņoja Grifs, kad pie viņiem pienāca jaunievēlētais parlamenta loceklis.

– Uz to nevajadzētu pārāk paļauties, – iebilda Džailss. – Viņa vecāki pamatoti cer, ka zēns iegūs stipendiju mācībām Kembridžā. Tā viņi paši man stāstīja.

– Ja reiz tā būs drīzāk Kembridža, nevis Bristole, tad jau tu savu tēvoci sastapsi daudz biežāk nekā mēs.

– Grif, tu esi pārāk daudz iedzēris, – noteica Džailss un papliķēja savam aģentam pa muguru.

– Tomēr ne tik, cik izdzertu, ja mēs būtu zaudējuši, – attrauca Grifs un iztukšoja glāzi. – Un pacenties neaizmirst, ka tie sasodītie toriji tomēr ir palielinājuši pārsvaru parlamentā.

– Sebastjan, mums jādodas mājup, ja vien tu rīt gribi būt kaut cik pieņemamā formā, lai ietu uz nodarbībām. Dievs vien zina, cik daudz noteikumu tu esi pārkāpis dažu pēdējo stundu laikā.