Divdesmit piektā nodaļa

Grifs Haskinss soļoja šurpu turpu pa municipalitātes ēkas vestibilu. Džailss tuvojās viņam. Abi paspieda viens otram roku tik dedzīgi, itin kā nebūtu redzējušies nedēļām ilgi.

– Ja es uzvarēšu, – teica Džailss, – tu…

– Nekļūsti nu sentimentāls, – sacīja Grifs. – Mums vēl ir ļoti daudz darba.

Pa virpuļdurvīm abi iegāja galvenajā auditorijā un ievēroja, ka parasto tūkstoš sēdekļu vietā tagad telpā rindās izvietoti divpadsmit steķu galdi un tiem katrā pusē salikti koka krēsli.

Sems Veinraits, rokas uz gurniem salicis un kājas iepletis, stāvēja skatuves vidū. Viņš nosvilpās, tādējādi dodot zīmi, ka skaitīšana ir sākusies. Parādījās šķēres, tika nogriezti zīmogi, vēlēšanu urnas tika atvērtas, apvērstas otrādi, ļaujot tūkstošiem nelielu papīra strēmeļu ar trim kandidātu vārdiem uz tām izslīdēt ārā un noklāties uz galda skaitītāju priekšā.

Pirmais uzdevums bija visu biļetenu sakārtošana trijās kaudzēs, jo tikai pēc tam skaitīšana varēja sākties. Vienā galda galā tika liktas kopā vēlēšanu zīmes, kurās par favorītu atzīts Fišers. Otrā – Beringtons. Atrast biļetenus ar atzīmētu Elsvērtija vārdu jau bija grūtāk, un tas prasīja ilgāku laiku. Džailss kopā ar Grifu nervozi staigāja pa telpu un pēc biļetenu kaudžu lieluma pūlējās noteikt, kurš ir vadībā. Pēc vienas pilnas apgaitas abiem kļuva skaidrs, ka izteikta līdera pagaidām nav. Ja paraudzījās uz vēlēšanu biļeteniem, kas bija atvesti no Vudbaina muižas rajona, Džailss bija izvirzījies priekšgalā. Savukārt pārliecinošs līderis bija Fišers, ja paraudzījās uz biļeteniem, kas atgādāti no Arkādijas avēnijas administratīvā rajona. Pēc nākamā apļa viņi nebija kļuvuši necik gudrāki. Vienīgais, par ko viņi varēja justies droši, bija tas, ka liberāļi paliks trešajā vietā.

Izdzirdējis aplausus, kas atskanēja zāles pretējā malā, Džailss pacēla galvu. Tikko bija ienācis Fišers kopā ar savu aģentu un vairākiem nopietnākajiem atbalstītājiem. Dažus no viņiem Džailss atcerējās no debašu vakara. Džailsam nepaslīdēja garām nepamanīts tas, ka Fišers ir pārģērbies – uzvilcis spodru kreklu un divrindu uzvalku. Viņš jau šajā mirklī izskatījās kā īsts parlamenta loceklis. Parunājis ar dažiem balsu skaitītājiem, arī viņš sāka apstaigāt galdus, ļoti uzmanīdamies, lai nesaskrietos ar Beringtonu.

Džailss, Grifs, Perišas jaunkundze, Emma un Harijs kopā turpināja lēnām apstaigāt zāli un rūpīgi skatījās, kā biļeteni tiek salikti pa desmit, bet katrs simts aplikts ar dzeltenu, sarkanu vai zilu lenti, lai būtu viegli identificējams. Pēc tam tos salika pa pieciem simtiem rindās, un nu tie līdzinājās kareivjiem parādē.

Katrs skaitītājs pārbaudīja pa rindai, lai desmitniekā nebūtu deviņi vai vienpadsmit. Un vēl svarīgāk – lai simtā nebūtu simt desmit vai tikai deviņdesmit. Ja likās, ka ieviesusies kļūda, viņi drīkstēja lūgt, lai šī kaudze tiek pārskaitīta Veinraita kunga vai kāda viņa vietnieka uzraudzībā. “Tas nebūs viegli,” savu komandu bija brīdinājusi Perišas jaunkundze.

Pēc divām skaitīšanas stundām, kad Džailss čukstus vaicāja Grifam, kā, viņaprāt, ir veicies, atbilde bija vien plecu paraustīšana. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā šajā laikā viņš jau bija spējis Džailsam pateikt, ka uzvara ir rokā.

Visus “piecsimtniekus” sakārtojuši glītās kaudzītēs, skaitītāji pacēla roku, lai municipalitātes ierēdnis zinātu, ka uzdevums ir veikts un viņi ir gatavi apstiprināt rezultātu. Kad beidzot bija pacelta pēdējā roka, Veinraita kungs atkal skaļi iepūta svilpē un sacīja: – Tagad katru kaudzi rūpīgi pārbaudiet vēl vienu reizi. – Pēc tam viņš piebilda: – Lūdzu kandidātus un viņu aģentus man pievienoties uz skatuves!

Džailss un Grifs pirmie uzkāpa uz skatuves, viņiem nopakaļ gāja arī Fišers un Elsvērtijs. Skatuves centrā uz galda visiem labi saskatāmā vietā atradās neliela kaudzīte balsošanas biļetenu. “Ne vairāk par duci,” Džailss novērtēja.

– Kungi! – paziņoja municipalitātes ierēdnis. – Šie ir sabojātie biļeteni. Vēlēšanu likums noteic, ka tikai es vienpersoniski drīkstu izlemt, vai kāds no tiem būs pievienojams pēdējā skaitīšanā. Protams, jums ir tiesības nepiekrist maniem spriedumiem, lai kādi tie būtu.

Veinraits nostājās pie kaudzītes, sakārtoja brilles un nopētīja augšējo biļetenu. Tajā krustiņš bija ievilkts iepretī Fišera uzvārdam, tomēr uz biļetena vēl bija uzšņāpti vārdi: “Dievs, sargi karalieni!”

– Šis cilvēks acīmredzami ir balsojis par mani! – teica Fišers, iekams Veinraits paguva paust savu viedokli.

Municipalitātes ierēdnis paraudzījās uz Džailsu un Elsvērtiju. Abi piekrītoši pamāja ar galvu. Ierēdnis biļetenu nolika sev labajā pusē. Nākamajā biļetenā rūtiņā iepretī Fišera uzvārdam bija ievilkts ķeksītis, nevis krustiņš.

– Skaidri redzams, ka balsots par mani, – atkal strikti sacīja Fišers. Džailss un Elsvērtijs pamāja.

Veinraits biļetenu nolika pie Fišera atbalstītāju vēlēšanu zīmēm. Konservatīvo partijas kandidāta sejā ievilkās smaids, kurš pazuda, kad viņš pamanīja, ka nākamajos trijos biļetenos balsots par Beringtonu.

Vienā biļetenā visu kandidātu vārdi bija nosvītroti un vietā uzrakstīts aicinājums: “Balsojiet par neprātīgo Denu!” Kandidāti bija vienisprātis, ka šis biļetens uzskatāms par sabojātu. Nākamajā bija atzīmēts Elsvērtija vārds, un tika panākta vienošanās, ka šis ir balsojums par liberāļiem. Uz astotā biļetena bija rakstīts: “Atcelt pakāršanu!” Arī šo biļetenu visi bez iebildēm atzina par sabojātu. Devītajā par favorītu bija atzīmēts Beringtons, un Fišeram atlika vien piekrist tā ieskaitīšanai. Pagaidām rezultāts bija “četri pret divi” Džailsa labā. Palikuši bija divi biļeteni. Pirmajā bija atzīmēts Beringtona vārds, bet iepretī Fišera uzvārdam vīdēja: “Nemūžam!”

– Tam jābūt sabojātam biļetenam, – paziņoja Fišers.

– Un tādā gadījumā uzraksts “Dievs, sargi karalieni!” vērtējams tieši tāpat, – aizrādīja municipalitātes ierēdnis.

– Loģiski, – piekrita Elsvērtijs. – Labāk ņemiet abus ārā. – Piekrītu majoram Fišeram, – noteica Džailss, labi apzinādamies, ka tādējādi viņa pārsvars palielinās no “četri pret divi” par “četri pret viens”. Izskatījās, ka Fišers grasās iebilst, tomēr neko neteica.

Visi palūkojās uz pēdējo vēlēšanu biļetenu. Veinraits smaidīja. – Vismaz ne manas dzīves laikā, – viņš sacīja. Vārdi “Neatkarību Skotijai!” panāca to, ka biļetens tiek uzskatīts par sabojātu. Pēc tam Veinraits vēlreiz pārskatīja visus biļetenus un tad teica: – Tātad, četras balsis par Beringtonu, viena par Fišeru un viena par Elsvērtiju. – Viņš pierakstīja skaitļus savā piezīmju grāmatā. – Paldies, džentlmeņi!

– Cerēsim, ka šī nav tava vienīgā uzvara šovakar, – Grifs pačukstēja Džailsam, kad viņi kāpa nost no skatuves, lai pievienotos Perišas jaunkundzei un viņas palīgiem.

Municipalitātes ierēdnis atgriezās skatuves centrā, un kārtējo reizi atskanēja svilpe. Viņa vietnieki nekavējoties sāka staigāt pa ejām starp galdiem un pierakstīt galīgos skaitļus, ko pateica katrs skaitītājs. Pēc tam viņi visus datus nogādāja uz skatuvi ierēdnim.

Veinraita kungs visus skaitļus rūpīgi pārskatīja un tikai tad ievadīja milzīga izmēra aritmometrā – tas bija vienīgais izņēmums, kā viņš bija gatavs piekāpties modernajam laikmetam. Pēdējo reizi piespiedis saskaitīšanas pogu, Veinraits pierakstīja skaitļus pie katra kandidāta uzvārda, mirkli apsvēra rezultātu un pēc tam aicināja kandidātus atkal viņam pievienoties uz skatuves.

Viņš pavēstīja konkrētos skaitļus un piekrita Džailsa lūgumam.

Perišas jaunkundze sadrūma, ieraudzījusi, kā Fišers saviem atbalstītājiem parāda paceltu īkšķi – zīmi, ka ir veicies gluži labi. Viņa atskārta, ka tas nozīmē sakāvi viņiem, un paraudzījās uz galeriju, kur pamanīja Sebastjanu, kurš viņai enerģiski māja ar roku. Viņa pamāja pretī, bet novērsa skatienu, kad Veinraita kungs piesita pie mikrofona, tādējādi apklusinot kņadu gaidpilnajā zālē.

– Es, municipalitātes ierēdnis, kas kontrolē vēlēšanu norisi Bristoles doku vēlēšanu apgabalā, paziņoju galējos skaitļus, kas liecina par šo vēlēšanu rezultātiem. Par seru Džailsu Beringtonu ir nobalsojuši astoņpadsmit tūkstoši septiņi simti četrpadsmit vēlētāji. Par Redžinaldu Elsvērtija kungu ir nobalsojuši trīs tūkstoši četri simti septiņdesmit divi vēlētāji. Par majoru Aleksandru Fišeru ir nobalsojuši astoņpadsmit tūkstoši deviņi simti astoņi vēlētāji.

Fišera atbalstītāji sacēla pamatīgu troksni. Skanēja aplausi un apsveikuma izsaucieni. Veinraits nogaidīja, līdz atjaunojas kārtība zālē, un tad piebilda: – Iepriekšējā sasaukuma parlamenta deputāts lūdza balsis pārskaitīt, un es šādu piekrišanu devu. Katrs balsu skaitītājs savas biļetenu kaudzītes pārskatīs ar lielu rūpību un pārliecināsies, ka nav ieviesusies ne vissīkākā kļūda.

Skaitītāji sāka pārbaudīt “desmitnieku”, “simtnieku” un visbeidzot “piecsimtnieku” kaudzītes un pēc tam izstiepa roku augšup, lai vēstītu, ka tikuši galā ar uzdevumu otro reizi.

Džailss pacēla acis pret debesīm klusā lūgšanā un pamanīja Sebastjanu, kurš izmisīgi māja viņam ar roku, bet tad Grifa vārdi novērsa viņa uzmanību. – Tev jādomā par runu, ko sacīsi, – atgādināja Grifs. – Tev jāpateicas municipalitātes ierēdnim, viņa darbiniekiem, taviem darbiniekiem. Ja reiz Fišers ir uzvarējis, tev jāizskatās augstsirdīgam. Galu galā vienmēr jau seko nākamās vēlēšanas.

Tomēr Džailss nebija tik ļoti pārliecināts, ka nākamās vēlēšanas vairs attieksies uz viņu, un jau grasījās par to pateikt, taču pamanīja tuvojamies Perišas jaunkundzi.

– Atvainojiet, ka pārtraucu, – viņa sacīja. – Šķiet, ka Sebastjans cenšas pievērst jūsu uzmanību.

Džailss un Grifs paraudzījās augšup, kur Sebastjans, pārliecies tālu pāri galerijas malai, gandrīz lūdzās, lai kāds viņam pievienojas.

– Varbūt uzkāp augšā un paskaties, kas viņam sakāms, – Grifs noteica. – Mēs ar Džailsu gatavosimies jaunajai situācijai.

Perišas jaunkundze nonāca galerijā, kur Sebastjans viņu sagaidīja uz augšējā pakāpiena. Viņš satvēra jaunkundzi aiz rokas un aizvilka līdz margām, lai parādītu kaut ko lejā. Tas bija kāds cilvēks zālē. – Vai redzat to vīrieti trešajā solu rindā? Ar zaļu kreklu mugurā?