– Tagad kandidāti atbildēs uz klātesošo jautājumiem, – bīskaps pavēstīja. – Ceru, ka viss norisēs cienījami un kārtīgi.

Trīsdesmit Džailsa atbalstītāji pielēca kājās un pašāva rokas gaisā. Viņiem visiem bija iepriekš sagatavoti jautājumi, kas palīdzētu viņu kandidātam izskatīties labi, bet pretinieku kandidātus nostādītu nevēlamā gaismā. Bija tikai viena problēma – vienlaikus gaisā pašāvās vēl sešdesmit tikpat kaismīgi noskaņotu cilvēku rokas.

Bīskaps bija pietiekami vērīgs, lai pamanītu, kur atrodas visi trīs atbalstītāju bloki, un prasmīgi izraudzījās jautātājus no nepartejiskajiem sapulces dalībniekiem. Cilvēki vēlējās zināt kandidātu attieksmi pret maksas stāvvietu ieviešanu Bristolē (šajā ziņā paspīdēt izdevās liberālim), par taupības režīma beigšanu (te visi kandidāti bija vienisprātis) un par elektrovilcienu satiksmes attīstību (nevienam nebija īpašu priekšrocību).

Tomēr Džailss zināja, kāda bulta galu galā tiks izšauta viņa virzienā, tādēļ bija jāpanāk, lai tā nesasniegtu mērķi.

– Vai sers Džailss varētu paskaidrot, kāpēc pēdējās parlamentārās sesijas laikā viņš Kembridžu apmeklēja daudz biežāk nekā pats savu vēlēšanu apgabalu? – vaicāja gara auguma vīrietis vidējos gados, kurš Džailsam likās kaut kur redzēts.

Mirkli Džailss sēdēja mierīgi un jau grasījās celties kājās, kad to izdarīja Fišers. Bija skaidri redzams, ka viņu šāds jautājums nemaz nav pārsteidzis, un viņš izturējās tik pašpārliecināti, it kā pilnīgi visiem klātesošajiem būtu skaidrs šis mājiens.

– Es vēlos visiem apliecināt, ka daudz vairāk laika pavadīšu Bristolē nekā jebkurā citā pilsētā, lai kādi vilinājumi mani sauktu citur.

Zālē Džailss ieraudzīja vien neizteiksmīgas sejas. Izskatījās, ka publikai nav ne jausmas, par ko Fišers runā.

Nākamais piecēlās liberāļu kandidāts. Bija skaidri redzams, ka viņš nav sapratis jautājuma būtību, jo tikai noteica: – Tā kā esmu Oksfordas iedzīvotājs, es nekad nebraucu uz citām pilsētām, ja vien tas nav obligāti nepieciešams.

Daži iesmējās.

Abi Džailsa oponenti bija viņam sagādājuši ieročus pretsitienam. Viņš piecēlās un pievērsās Fišeram.

– Man tagad jājautā majoram Fišeram… Ja reiz viņš, kā pats sacīja, plānojis Bristolē pavadīt daudzkārt vairāk laika nekā jebkurā citā pilsētā, vai tas nozīmē, ka pēc ievēlēšanas parlamentā viņš nebrauks uz Londonu? – Džailss apklusa un pagaidīja, līdz noklust aplausi un smiekli, bet pēc tam piebilda: – Es esmu pārliecināts, ka nav nepieciešams Konservatīvo partijas kandidātam atgādināt Edmunda Bērka vārdus: “Es tiku ievēlēts, lai Vestminsterā pārstāvētu Bristoles iedzīvotājus, nevis tālab, lai Bristolē pārstāvētu vestminsteriešus.” Šim Konservatīvo partijas pārstāvim es no tiesas piekrītu. – Džailss apsēdās. Apkārt skanēja aplausi. Viņš gan apzinājās, ka uz jautājumu pilnībā nav atbildējis, tomēr juta, ka ir izsprucis sveikā.

– Manuprāt, laika ir palicis vairs tikai vienam jautājumam, – sacīja bīskaps un norādīja uz sievieti, kura sēdēja zāles vidū un viņam izskatījās neitrāli noskaņota.

– Vai visi trīs kandidāti varētu mums pateikt, kur šovakar atrodas viņu sievas?

Fišers atzvēlās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm. Elsvērtijs izskatījās apmulsis. Bīskaps pievērsās Džailsam un sacīja: – Domāju, ka šī būtu reize, kad jums jāsāk pirmajam.

Džailss piecēlās un paraudzījās tieši uz sievieti, kura bija jautājumu uzdevusi.

– Mēs ar sievu, – viņš iesāka, – pašlaik esam uzsākuši laulības šķiršanas procesu. Es ceru, ka tuvākajā laikā tas noslēgsies.

Viņš apsēdās. Zālē valdīja neomulīgs klusums.

Elsvērtijs pielēca kājās un pavēstīja: – Jāatzīstas, ka man kopš dienas, kad esmu liberāļu kandidāts, ir ļoti grūti atrast kādu sievieti, kura būtu gatava pavadīt laiku kopā ar mani, nemaz jau nerunājot par precībām.

Šis paziņojums tika uzņemts ar dārdošiem smiekliem un vareniem aplausiem. Uz brīdi Džailsam likās, ka Elsvērtijs ir palīdzējis mazināt saspīlējumu.

Fišers lēnām piecēlās.

– Mana draudzene, – viņš teica un ar šie vārdiem pārsteidza Džailsu, – šovakar ir kopā ar mani šeit un sēž pirmajā rindā, un būs kopā ar mani visas pirmsvēlēšanu kampaņas laikā. Dženij, piecelies un paklanies!

Piecēlās pievilcīga jauna sieviete, pagriezās ar seju pret auditoriju un pamāja visiem. Viņu sveica ar aplausiem.

– Kur gan es šo sievieti jau esmu redzējusi? – nočukstēja Emma, bet Harija uzmanība bija pievērsta Fišeram, kurš vēl neatgriezās savā vietā, un bija skaidri redzams, ka viņam ir vēl kas sakāms.

– Jums noteikti būs interesanti uzzināt, ka šorīt es saņēmu vēstuli no lēdijas Beringtones.

Zālē iestājās tik visaptverošs klusums, kādu līdz šim vēl nevienam šāvakara kandidātam panākt nebija izdevies. Džailss bija apsēdies uz pašas krēsla maliņas. Fišers no žaketes iekškabatas izņēma vēstuli, lēnām atlocīja un sāka lasīt.

– “Dārgais major Fišer! Rakstu Jums, lai paustu apbrīnu par to, cik galantu priekšvēlēšanu kampaņu Jūs aizvadāt Konservatīvo partijas vārdā. Vēlos paziņot, ka gadījumā, ja es dzīvotu Bristolē, noteikti balsotu tikai par Jums, jo cieši esmu pārliecināta, ka tieši Jūs esat vislabākais kandidāts. Ar nepacietību gaidu, līdz Jūs ieņemsiet godam nopelnīto vietu parlamentā. Patiesi Jūsu Virdžīnija Beringtone.”

Zālē sacēlās nevaldāms troksnis. Džailss atskārta, ka viss, ko viņš bija iepriekš panācis, ir tikai nieks vien. Fišers pacēla gaisā vēstuli, pēc tam to salocīja, ielika atpakaļ kabatā un atgriezās savā vietā. Bīskaps nesekmīgi centās visus saukt pie kārtības, taču Fišera atbalstītāji nemitējās trokšņaini paust prieku, tādējādi liekot Džailsa atbalstītājiem izskatīties nožēlojamiem.

Grifam bija izrādījusies taisnība. Nekad nedrīkst dot iespēju oponentam publiski uzstāties.

– Vai tev izdevās atpirkt kaut vai daļu to akciju?

– Vēl ne, – atbildēja Benijs. – Beringtonu kompānijai joprojām sokas labi, ir cerības uz peļņas pieaugumu un toriju uzvaru vēlēšanās.

– Kāda ir pašreizējā cena?

– Apmēram četras mārciņas un septiņi šiliņi, un es neredzu iemeslu, lai tuvākajā laikā tā kristos.

– Kādas ir prognozes par to, cik daudz mēs zaudēsim?

– Mēs? Ne jau mēs, – atteica Benijs. – Tikai jūs. Lēdija Virdžīnija nezaudēs pilnīgi neko. Viņa savas akcijas pārdeva par daudz lielāku cenu, nekā sākotnēji bija par tām samaksājusi.

– Taču es zaudēšu savu vietu valdē, ja viņa tās neatpirks. – Un atpirkt viņa tās varēs tikai ar lielu piemaksu pie nomināla. Es iztēlojos, cik ļoti apmierināta viņa par to būs… – Benija pagaidīja dažas sekundes un tad piebilda: – Centieties paskatīties uz visu no gaišās puses, major. Nākamajā nedēļā apmēram šajā laikā jūs jau būsiet parlamenta loceklis.

Nākamajā dienā divi vietējie laikraksti nebija sagādājuši labas ziņas esošajiem parlamenta deputātiem. Džailsa runa bija pieminēta tikai garāmejot, toties bija ievietota liela lēdijas Virdžīnijas fotogrāfija pirmajā lappusē. Viņa izskatījās žilbinoši. Zem fotogrāfijas bija nodrukāta viņas vēstule Fišeram.

– Nepāršķir lappusi, – sacīja Grifs.

Džailss nekavējoties pāršķīra nākamo lappusi un ieraudzīja prognozes, kas vēstīja, ka paredzams toriju atbalstītāju skaita pieaugums un viņi varētu iegūt divdesmit trīs vietas parlamentā.

– Deputāts neko daudz nevar iesākt, ja sabiedriskā doma pavēršas pret viņa partiju, – sacīja Grifs, kad Džailss bija izlasījis rakstu. – Rēķinu, ka labs kandidāts ir papildu tūkstoša balsu vērts, bet nabaga opozīcijas kandidāts tūkstoti var zaudēt pavisam viegli. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināts, ka pat lieki divi tūkstoši varētu ko līdzēt. Tomēr tas nekavēs mūs divdesmit piektajā maijā cīnīties par pēdējo balsi līdz pat deviņiem vakarā. Tāpēc ne mirkli nezaudē modrību. Ej ielās un sarokojies ar visiem, kas tur staigā apkārt! Izņemot Aleksu Fišeru. Ja saskriesies ar šo cilvēku, es tev atļauju viņu nožņaugt.

– Vai esat atpircis Beringtonu akcijas?

– Diemžēl nē, major. Cena nekrīt zemāk par četrām mārciņām un trim šiliņiem.

– Tad jau es esmu zaudējis savu vietu valdē.

– Domāju, jūs sapratīsiet, ka tāds arī bija Beringtona plāns, – noteica Benijs.

– Kā tas jāsaprot?

– Sendijs Makbraids nopirka jūsu akcijas, tiklīdz tās parādījās tirgū, un pēdējās divdesmit vienas dienas laikā viņš bija galvenais pircējs. Visiem zināms, ka viņš ir Beringtona brokeris.

– Tas nu gan ir nelietis!

– Viņi droši vien ievēroja jūsu rīkošanos, major. Tomēr nav tikai ļaunas ziņas vien, jo lēdija Beringtone no šā darījuma ir ieguvusi septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. Tā nu pieņemu, ka viņa jums ir mazliet parādā.

Pirmsvēlēšanu pēdējās nedēļas laikā Džailss smagi nopūlējās un brīžiem jutās teju kā Sīzifs, kas veļ akmeni pret kalnu.

Balsošanas dienā ierodoties partijas birojā, Džailss pirmo reizi redzēja Grifu ieslīgušu depresīvās pārdomās.

– Desmit tūkstoši šādu papīru vakar bija iemesti pastkastītēs visā vēlēšanu apgabalā, lai būtu droši, ka neviens nav palicis neziņā.

Džailss paraudzījās uz Bristol Evening Post pirmajā lappusē publicētā attēla kopiju. Virdžīnijas fotogrāfija un zem tās viņas vēstule Fišeram. Paraksts: “Ja gribat, lai jūs parlamentā pārstāv godīgs un cienījams cilvēks, balsojiet par Fišeru.”

– Tas cilvēks ir viens īstens mēslu pikucis, – noteica Grifs. – Un no liela augstuma ir nomests mums tieši pašā priekšā, – viņš piebilda, kad ienāca viens no brīvprātīgajiem palīgiem, nesot rīta laikrakstus.

Džailss saguma krēslā un aizvēra acis. Jau nākamajā mirklī viņš būtu gatavs apzvērēt, ka dzirdējis Grifu smejamies. Un aģents patiešām smējās. Džailss atvēra acis, un Grifs pasniedza viņam Daily Mail eksemplāru. – Mēs jau bijām pavisam tuvu bezdibeņa malai, bet nu atkal esam atgriezušies uz skrejceļa.

Pirmajā mirklī Džailss nepazina pievilcīgo meiteni, kuras fotogrāfija bija redzama pirmajā lappusē. Izrādījās, ka Dženija tikko izraudzīta par Benija Hila šova zvaigzni un korespondentam pastāstījusi par to, ko darījusi lielā pārtraukuma laikā.