– Labi, – sacīja Bjūkenans. – Vairāk nepērciet, ja vien cena atkal nenokrīt līdz četrām mārciņām un trijiem šiliņiem.

– Sapratu, ser.

– Tas majoram laupīs naktsmieru uz nākamajām trijām nedēļām.

– Majoram? – pārvaicāja brokeris, bet Bjūkenans jau bija nolicis klausuli.

Arkādijas avēnijā, kā jau Grifs bija brīdinājis, jautās ļoti spēcīgs atbalsts torijiem, tomēr uz partijas biroja telpām Harijs un Emma neatgriezās tukšām rokām.

Pārskatījis abu pierakstus, Grifs veltīja viņiem neizpratnes pilnu skatienu.

– Mēs strikti izpildījām jūsu norādījumus, – Harijs sacīja. – Ja mums radās kaut mazākās šaubas, mēs viņus pierakstījām ar zaļu. Neizlēmušie.

– Ja jums ir taisnība, tad vietai parlamentā esam daudz tuvāk, nekā rāda provizoriskie dati, – noteica Grifs. Telpā gluži aizelsies iebrāzās Džailss, vicinādams rokā laikrakstu Bristol Evening Post.

– Vai esi redzējis pirmo lappusi, Grif? – viņš vaicāja savam aģentam un pastiepa avīzi.

Grifs izlasīja virsrakstu un atdeva laikrakstu atpakaļ Džailsam. Viņš teica: – Ignorē to. Neko nesaki, neko nedari. Tāds ir mans padoms.

Pāri brāļa plecam Emma paraudzījās uz virsrakstu. “Fišers izaicina Beringtonu uz debatēm.” – Izklausās interesanti, – viņa noteica.

– Tas būtu interesanti. Tomēr tikai tādā gadījumā, ja Džailsam pietiktu muļķības šo izaicinājumu pieņemt.

– Un kāpēc lai viņš to nepieņemtu? – vaicāja Harijs. – Viņš ir daudz labāks debatētājs par Fišeru. Turklāt arī politiskās pieredzes viņam ir krietni vien vairāk.

– Varbūt, ka tā ir, – sacīja Grifs, – tomēr labāk ir nedot oponentam iespēju izteikties publiski. Kā parlamenta deputāts Džailss var diktēt noteikumus.

– Vai esi lasījis, ko tas izdzimtenis tur pauž? – prasīja Džailss.

– Kāpēc lai es tērētu savu laiku Fišera dēļ, – atteica Grifs, – ja tādu debašu nemaz nebūs?

Džailss neņēma vērā Grifa izteikumu un sāka balsī lasīt rakstu: – “Beringtonam nāksies atbildēt uz daudziem jautājumiem, ja viņš joprojām cer iekļūt parlamentā, lai pārstāvētu Bristoles doku apgabala vēlētājus. Es viņu pazīstu labi un nešaubos, ka Tobrukas varonis nevairīsies no izaicinājuma. Nākamajā ceturtdienā, deviņpadsmitajā maijā, es būšu Kolstonholā un ar prieku atbildēšu uz visiem jautājumiem, ko man uzdos publika. Uz skatuves būs trīs krēsli. Ja sers Džailss neparādīsies, es nešaubos, ka vēlētāji spēs izdarīt savus secinājumus.”

– Trīs krēsli? – pārvaicāja Emma.

– Fišers zina, ka liberāļi ieradīsies, jo viņiem tāpat nav ko zaudēt, – paskaidroja Grifs. – Un tomēr mans padoms paliek iepriekšējais. Neņem to draņķi vērā. Nākamajā laikrakstā jau būs cits galvenais virsraksts, un tad, – viņš noteica, rādīdams uz avīzi, – šis noderēs vienīgi tam, lai ietītu zivi un ceptus kartupeļus.

Ross Bjūkenans sēdēja pie sava rakstāmgalda un pārlūkoja Harland and Wolf firmas pēdējos ziņojumus, kad pa iekšējo sakaru līniju viņam piezvanīja sekretāre.

– Ar jums vēlas runāt Sendijs Makbraids no Honkongas.

Vai savienot?

– Savienojiet!

– Labrīt, ser! Vēlējos informēt, ka Benijs Driskols zvana ik pēc dažām stundām un vaicā, vai mums pārdošanā ir kādas Beringtonu kuģniecības akcijas. Manā rīcībā joprojām ir tie divsimt tūkstoši akciju, kuru cena nepārtraukti turpina augt. Gribēju vaicāt, vai jūs vēlētos kādas no tām realizēt.

– Tikai pēc tam, kad būs aizritējušas noteiktās trīs nedēļas un tiks atvērts jauns rēķins. Līdz tam brīdim mēs esam pircēji, nevis pārdevēji.

Nākamajā dienā ieraudzījis virsrakstu Evening Post, Džailss saprata, ka vairs neizdosies izvairīties no tiešas konfrontācijas ar Fišeru. “Bristoles bīskaps vadīs pirmsvēlēšanu debates”. Šajā reizē Grifs pirmo lappusi izlasīja daudz uzmanīgāk.

“Bristoles bīskaps, viņa svētība Frederiks Kokins ir piekritis būt par vadītāju deviņpadsmitajā maijā deviņpadsmitos trīsdesmit Kolstonholā. Savu piedalīšanos jau apstiprinājuši Konservatīvo partijas delegāts majors Alekss Fišers un Liberālās partijas kandidāts Redžinalds Elsvērtija kungs. Savukārt Leiboristu partijas kandidāts sers Džailss Beringtons vēl nav atbildējis uz aicinājumu.”

– Es joprojām uzskatu, ka tev būtu tas jāignorē, – sacīja Grifs.

– Bet paskaties uz attēlu pirmajā lappusē! – attrauca Džailss un atkal iegrūda laikrakstu rokās savam aģentam.

Grifs paraudzījās uz attēlu, kurā varēja redzēt Kolstonholas zāles skatuvi un tās centrā novietotu tukšu krēslu gaismas lokā. Paraksts zem attēla vaicāja: “Vai sers Džailss ieradīsies?”

– Vari būt drošs, ka viņiem būs īsts pļaujas laiks, ja es neparādīšos.

– Un tad, ja tu ieradīsies, viņi būs panākuši savu. – Grifs mirkli klusēja. – Ja tomēr tu izvēlies turp doties, ja esi apņēmies piedalīties, mums šis pasākums jāizmanto savā labā.

– Kā mēs to izdarīsim?

– Tu šo paziņojumu sniegsi presei rīt septiņos no rīta. Pārmaiņas pēc virsraksts būs mūsu.

– Un ko es sacīšu?

– Ka ar prieku pieņem šo izaicinājumu, jo tas dos tev iespēju parādīt īstajā gaismā toriju politikas vadlīnijas, atklāt, cik tās patiesībā vērtas, un dot Bristoles iedzīvotājiem iespēju izlemt, kurš būs īstais viņu pārstāvis parlamentā.

– Kas lika tev pārdomāt? – vaicāja Džailss.

– Es pārlūkoju pēdējos provizoriskos datus, un tie rāda, ka tev draud zaudējums par kādām tūkstoš balsīm. Tagad tu esi nevis favorīts, bet gan vienkārši pretendents.

– Kas gan vēl varētu noiet greizi?

– Varētu ierasties tava sieva, apsēsties pirmajā rindā un uzdot pirmo jautājumu. Tad varētu parādīties tava draudzene un iecirst viņai pļauku sejā. Un tādā gadījumā tev nebūtu vairs jāraizējas par Bristol Evening Post, jo tu būtu redzams pilnīgi visu mūsu valsts laikrakstu pirmajās lappusēs.

Divdesmit trešā nodaļa

Skaļiem aplausiem skanot, Džailss ieņēma savu vietu uz skatuves. Viņa runa pārpildītajā zālē tika uzņemta ar lielu sajūsmu un atstāja lielisku iespaidu, turklāt tas, ka viņš uzstājās pēdējais, izrādījās par lielu ieguvumu.

Visi trīs kandidāti bija ieradušies pusstundu pirms noteiktā laika un pēc tam riņķojuši cits citam apkārt gluži kā skolas puikas savā pirmajā deju stundā. Bīskaps, kuram bija uzticēta diskusijas vadīšana, viņus beidzot saaicināja kopā un paskaidroja, kā pasākums iecerēts.

– Jūs visus pēc kārtas es aicināšu teikt ievadrunu, kurai nevajadzētu ilgt vairāk par astoņām minūtēm. Kad septītā minūte būs galā, es pašķindināšu zvaniņu. – Bīskaps nodemonstrēja, kā tieši tas būs. – Otro reizi es to šķindināšu, kad būs aizritējušas astoņas minūtes, lai uzskatāmi nodemonstrētu, ka jūsu runai atvēlētais laiks ir galā. Kad visi būsiet tikuši galā ar ievadrunu, es atklāšu sanāksmes jautājumu daļu, un zālē sēdošie varēs jūs izvaicāt.

– Kā tiks izvēlēta uzstāšanās secība? – vaicāja Fišers.

– Jūs vilksiet salmiņu. – Bīskaps atbildēja un parādīja dūri ar trīs salmiņiem tajā. Viņš aicināja katru dalībnieku izvēlēties vienu.

Fišers izvilka īsāko salmiņu.

– Tātad jūs uzsāksiet cīņu, major Fišer, – paziņoja bīskaps,

– bet Elsvērtija kungs runās nākamais. Un, ser Džails, jūs savu runu teiksiet pēdējais.

Džailss uzsmaidīja Fišeram un noteica: – Nepaveicās, veco zēn.

– Nē, es tieši vēlējos būt pirmais, – protestēja Fišers, un pēc šā paziņojuma pat bīskaps iepleta acis.

Pulkstenis rādīja deviņpadsmit un divdesmit piecas minūtes. Bīskaps pavadīja visus trīs debašu dalībniekus uz skatuvi, un tas laikam bija vienīgais brīdis, kad pilnīgi visi zālē sēdošie aplaudēja. Džailss apsēdās vietā un paraudzījās uz klausītājiem. Pēc viņa aptuvenajām aplēsēm uz triju kandidātu spēkošanos bija ieradies apmēram tūkstotis cilvēku.

Džailss zināja, ka visas trīs partijas saviem atbalstītājiem bija izsūtījušas divsimt biļešu, kas nozīmēja, ka apmēram četri simti klātesošo bija no “neizlēmušajiem” un tas bija apmēram tikpat daudz, kā viņa pārsvars pagājušajās vēlēšanās.

Pusastoņos bīskaps sāka debates. Vispirms viņš iepazīstināja visus ar kandidātiem, pēc tam uzaicināja majoru Fišeru teikt ievadrunu.

Fišers lēnām devās uz skatuves priekšpusi, nolika lapas ar sagatavotās runas tekstu tam paredzētajā vietā un pieklaudzināja pie mikrofona. Viņš savu tekstu norunāja nervozi, galvu noliecis. Bija skaidri redzams, ka viņš baidās zaudēt savu vietu.

Kad bīskaps paskandināja zvaniņu par zīmi, ka runas laiks tuvojas beigām, Fišers sāka steigties un tādējādi arī stostīties. Džailss viņam varētu izskaidrot zelta likumu: “Ja tavai runai atvēlētas astoņas minūtes, gatavojies runāt septiņas.” Daudz labāk ir runu beigt mazliet par ātru nekā pieļaut, ka tevi pārtrauc pusvārdā. Par spīti tam, Fišers tika apbalvots ar ilgiem atbalstītāju aplausiem.

Džailsu pārsteidza Redžs Elsvērtijs no liberāļiem. Viņš nebija sagatavojis tekstu, viņam pat nebija piezīmju, lai runājot tajās ieskatītos vai neaizmirstu galvenos punktus, kurus plānots pieminēt. Viņš gluži vienkārši sāka runāt par dažādiem vietējas nozīmes tematiem un, kad atskanēja zvans, aprāvās pusteikumā un devās atpakaļ uz savu vietu. Elsvērtijs bija panācis kaut ko tādu, kas, Džailsaprāt, nemaz nebija iespējams. Elsvērtijs bija licis Fišeram izskatīties labi, bet arī liberāļa runa tika sveikta ar atbalstītāju aplausiem.

Džailss piecēlās, un viņu jo silti sveica viņa divsimt atbalstītāji, tomēr daudzi klātesošie aplaudēt nemaz negrasījās. Pie tādas attieksmes Džailss jau bija pieradis, kad parlamentā vērsās pie valdības. Viņš piecēlās un sāka runāt, tikai retumis ieskatīdamies savās piezīmēs un iesākdams ar to, ka atgādināja par Konservatīvo partijas neveiksmēm un akcentēja risinājumus, kādus piedāvās Leiboristu partija. Pēc tam viņš pievērsās vietējām norisēm un pat paguva izteikt dzēlīgu piezīmi par liberāļu lielajiem tēriņiem. Pārpildītā zāle atbildēja ar smiekliem. Kad Džailss runu beidza, jau vismaz puse zāles viņam aplaudēja. Ja tās vienlaikus būtu arī visas sanāksmes beigas, uzvarētājs būtu tikai viens.