žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Danets paklausīja, nu jau pilnībā samierinājies ar likteni.

– Man žēl, Danet, – teica Fišers un uzskrūvēja pildspalvai uzgali. – Es patiešām jūtu jums līdzi. – Aploksni viņš ielika rakstāmgalda augšējā atvilktnē, kuru pēc tam aizslēdza. – Galvu augšā, veco zēn! – Viņš piecēlās no krēsla un paņēma Danetu zem elkoņa. – Ceru, ka saprotat, cik ļoti man rūp jūsu intereses. – Viņš lēnām vadīja Danetu uz durvju pusi. – Būtu patiešām gudri, ja jūs pamestu šo vēlēšanu apgabalu, cik ātri vien iespējams. Mēs taču nevēlētos, lai kāds ziņkārīgs žurnālists bāž savu degunu šajā lietā. Vai ne?

Izskatījās, ka Danetu pārņēmušas īstas šausmas.

– Un, pirms jūs vaicājat, Greg… Uz manu diskrētumu jūs allaž varat paļauties.

– Paldies, priekšsēdētāja kungs, – sacīja Danets un izgāja pa durvīm.

Fišers atgriezās kabinetā, paņēma klausuli un sastādīja numuru, kas bija uzrakstīts uz papīra lapiņas viņam priekšā.

– Pīter, te Alekss. Atvainojos, ka traucēju svētdienas pēcpusdienā, bet ir radusies kāda problēma, un man steidzami ar jums jārunā. Vai jums atradīsies brīvs laiks, lai pievienotos man vakariņās?

– Džentlmeņi, ar vislielāko nožēlu esmu spiests pavēstīt, ka vakar pie manis bija ieradies Gregorijs Danets un paziņoja par atteikšanos no kandidēšanas parlamenta vēlēšanās. Un tas ir šīs ārkārtas sapulces sasaukšanas galvenais iemesls. Gandrīz visi komitejas locekļi sāka runāt vienlaikus. Visvairāk bija dzirdams vārds “kāpēc”.

Fišers pacietīgi gaidīja, līdz atjaunojās kārtība, un tikai tad ķērās pie skaidrošanas. – Danets man atzinās, ka ir maldinājis komiteju, kad sacījis, ka dienējis Medicīnas korpusā, lai gan patiesībā par atteikšanos dienēt armijā pavadījis sešus mēnešus ieslodzījumā. Tagad viņam bija kļuvis zināms, ka viens no viņa kādreizējiem ieslodzījuma biedriem grasās vērsties pie preses ar šādu paziņojumu. Tādējādi Danetam vairs nebija citas iespējas, kā vien atkāpties pašam.

Nākamais vārdu izvirdums bija vēl skaļāks un nevaldāmāks par iepriekšējo. Fišers atkal nogaidīja. Viņš to varēja atļauties. Tieši viņš bija šā scenārija autors un zināja, kas lasāms nākamajā lappusē.

– Man nebija izvēles un nācās vien pieņemt šo atkāpšanos. Mēs vienojāmies, ka viņam jāpamet vēlēšanu apgabals visdrīzākajā laikā. Ceru, jūs nedomājat, ka esmu izrādījis pārāk lielu iecietību.

– Kā mēs tik īsā laikā atradīsim citu kandidātu? – vaicāja Pīters Meinards, klausot saņemtajiem norādījumiem.

– Tieši tāda bija arī mana pirmā reakcija, – sacīja Fišers. – Tāpēc es nekavējoties piezvanīju uz partijas centrālo biroju, lai noskaidrotu viņu viedokli. Tiesa, svētdienas pēcpusdienā tur nebija visai daudz cilvēku. Tomēr man izdevās parunāt ar juridiskās daļas pārstāvi, un tas jums varētu šķist būtiski. Ja mēs nespēsim sagatavot kandidātu līdz ceturtdienai, divdesmit sestajam maijam, mēs tiksim diskvalificēti un nedrīkstēsim piedalīties vēlēšanās. Kas savukārt būs garantija tam, ka Beringtons gūs pārliecinošu uzvaru, jo viņa vienīgais oponents būs liberāļu kandidāts. – Troksnis pie galda sasniedza apogeju, un Fišers tieši to arī bija gaidījis. Kad bija atjaunojusies kārtība, viņš turpināja: – Pēc tam es piezvanīju Nevilam Simpsonam.

Dažu komitejas locekļu sejā parādījās cerību pilns smaids. – Diemžēl viņš jau ir Fulemas Centrālā apgabala kandidāts un jau ir parakstījis attiecīgos dokumentus. Pēc tam es pārskatīju no Centrālās komitejas atsūtīto sarakstu un secināju, ka labākie kandidāti jau ir iekļāvušies cīņā, bet tie, kuri joprojām pieejami, godīgi sakot, Beringtonam būtu vien viegla uzkoda. Tā nu, džentlmeņi, es esmu jūsu rokās.

Gaisā pašāvās vairākas rokas, un Fišers pamāja Pīteram Meinardam, it kā tieši viņu būtu pamanījis pirmo.

– Priekšsēdētāja kungs, šī ir skumja diena mūsu partijai, tomēr domāju, ka šajā delikātajā situācijā labāk par jums neviens cits nebūtu ticis galā.

Pie galda atskanēja piekrītoša murdoņa.

– Cik patīkami vārdi, Meinarda kungs! Es vienkārši darīju to, kas, manuprāt, bija labākais mūsu komitejai.

– Protams, priekšsēdētāja kungs, es varu runāt tikai savā vārdā, – turpināja Meinards, – tomēr sacīšu, ka šajos sarežģītajos apstākļos tieši jūs varētu stāties aizgājušā kandidāta vietā.

– Nē, nē, – atgaiņājās Fišers. – Nešaubos, ka atradīsiet kādu daudz kvalificētāku cilvēku, kurš varētu jūs pārstāvēt.

– Neviens cits tik labi nepārzina šo vēlēšanu apgabalu un nepazīst mūsu oponentus tik dziļi kā jūs, priekšsēdētāja kungs.

Fišers ļāva, lai izskan vēl daži līdzīgi emocionāli apgalvojumi un partijas sekretāra vārdi: – Es piekrītu Pīteram. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam zaudēt vēl vairāk laika. Jo ilgāk mēs vilcināsimies, jo laimīgāks būs Beringtons.

Guvis pārliecību, ka viņa viedokli atbalstīs komitejas locekļu vairākums, Fišers nolieca galvu, kas bija zīme Meinardam, kurš piecēlās un sacīja: – Es ierosinu majoru Fišeru izvirzīt par Konservatīvo partijas Bristoles doku apgabala kandidātu šajās parlamenta vēlēšanās. – Citu priekšlikumu nebija. Sekretārs ķērās pie savu pienākumu pildīšanas. – Tātad, – sacīja Meinards. Vairākas rokas pašāvās augšup. Meinards pagaidīja, līdz pārējām negribīgi pievienojās arī pēdējo balsotāju rokas, un tad teica: – Paziņoju, ka balsojums ir vienprātīgs. – Pēc šiem vārdiem atskanēja skaļi aplausi.

– Es patiešām esmu aizkustināts, kungi, – sacīja Fišers, – un pazemīgi pieņemu uzticēšanos, ko esat man dāvājuši. Jūs labi zināt, ka partijas intereses man allaž bijušas pirmajā vietā, un šādu iznākumu es nudien nebiju gaidījis. Un tomēr jūs varat būt pārliecināti, – viņš turpināja, – ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai sakautu Džailsu Beringtonu šajās vēlēšanās un cienīgi pārstāvētu Bristoles doku apgabalu Konservatīvo partijas nodaļu parlamentā… – Šo runu Fišers bija izmēģinājis vairākas reizes, jo zināja, ka nedrīkstēs atļauties nekādu ieskatīšanos piezīmēs.

Komitejas locekļi cēlās kājās un skaļi aplaudēja. Fišers nolieca galvu un smaidīja. “Uzreiz pēc ierašanās mājās es piezvanīšu Virdžīnijai un pavēstīšu, ka nelielais materiālais pabalsts Mičelam, lai viņš noskaidrotu iespējamos kandidātu grēkus, kas varētu kaitēt partijas interesēm, izrādījies vairāk nekā lietderīgs.” Tagad Fišers jutās pārliecināts, ka spēs pazemot Beringtonu, un ne jau kaujas laukā.

– Benij, te zvana majors.

– Vienmēr priecājos jūs dzirdēt, major. Jo īpaši tad, ja kāds putniņš pačiepstējis, ka ir pamats apsveikumiem.

– Paldies, – atteica Fišers, – bet ne jau tālab es zvanu.

– Protams. Es esmu gatavs pierakstīt, major.

– Es vēlos, lai jūs veiktu tādu pašu transakciju kā iepriekš. Tikai šajā reizē, manuprāt, nav iemesla, lai jūs nepalutinātu arī pats sevi.

– Tad jau jums jābūt ļoti pārliecinātam, major, – teica Benijs. Nesagaidījis atbildi, viņš turpināja: – Tātad jāpārdod divi simti tūkstošu Beringtonu kuģniecības akciju.

– Tieši tā, – apstiprināja Fišers. – Un kārtējo reizi jāteic, ka laika izvēle ir būtiski svarīga.

– Runājiet, major! Un es rīkošos.

– Piektajā maijā. Beringtonu kompānijas valdes ārkārtas sanāksmes dienā. Un ir svarīgi, lai transakcija notiktu līdz desmitiem tajā rītā.

– Uzskatiet, ka tas jau ir izdarīts. – Pēc īsas pauzes Benijs vaicāja: – Tātad visa transakcija būs pabeigta vēlēšanu dienā?

– Tieši tā.

– Ideāla diena, lai ar vienu šāvienu nobeigtu divus zaķus.

Telefons iezvanījās īsi pēc pusnakts. Džailss zināja, ka ir tikai viens cilvēks, kurš uzdrīkstētos zvanīt viņam tik vēlā stundā.

– Grif, vai tu vispār nekad neguli?

– Ne tādā gadījumā, kad Konservatīvo kandidāts pusceļā uz vēlēšanām izstājas no spēles, – atbildēja viņa aģents.

– Par ko tu runā? – vaicāja Džailss, kurš piepeši jutās pilnībā pamodies.

– Gregs Danets izstājies no spēles, aizbildinoties ar veselības problēmām. Tomēr es domāju, ka tur slēpjas krietni lielākas lietas, ja reiz viņa vietu ieņēmis Fišers. Pamēģini mazliet pagulēt, jo septiņos es gaidīšu tevi birojā, lai varam izspriest, kā rīkosimies šajā situācijā. Godīgi sakot, tagad tā būs pilnīgi cita spēle.

Džailss tomēr negulēja. Viņam jau kādu laiku bija aizdomas, ka Fišers kaut ko plāno, bet tagad kļuva skaidrs, kas tieši viņam padomā. Viņš jau no paša sākuma noteikti bija iecerējis kļūt par kandidātu. Danets nebija nekas vairāk par upurjēru.

Cīņai, kurā viņa pārsvars varētu būt tikai kādas četrsimt četrpadsmit balsis, Džailss jau bija sagatavojies, taču nu zināja, ka jāstājas pretī cilvēkam, kurš nedomājot sūtīs citus kapā, ja vien pašam tas būs izdevīgi. Viņa pēdējais upuris bija Gregorijs Danets.

Nākamajā rītā Beringtonholā ieradās Harijs un Emma. Viņi sastapa Džailsu brokastojam.

– Turpmākajās trīs nedēļās vairs nebūs nekādu pusdienu un vakariņu, – pavēstīja Džailss, apziezdams nākamo grauzdiņu. – Tikai kurpju pazoļu deldēšana uz cietajām ietvēm un sarokošanās ar neskaitāmiem potenciāliem vēlētājiem. Un netrāpieties man ceļā! Man nav nepieciešams atgādinājums, ka mana māsa un viņas vīrs ir nelokāmi toriju atbalstītāji.

– Mēs arī būsim aizņemti strādājot, lai piepildītu to, kam ticam, – atteica Emma.

– Man vairāk nekas arī nav vajadzīgs.

– Tiklīdz mēs uzzinājām, ka Fišers kļuvis par Konservatīvo partijas kandidātu, tā nolēmām kļūt par pilntiesīgiem Leiboristu partijas biedriem, – sacīja Harijs. – Mēs pat nosūtījām ziedojumu uz tavu atbalsta fondu. – Džailss pārtrauca ēšanu. – Un nākamās trīs nedēļas mēs esam nolēmuši dienu un nakti strādāt tavā labā. Līdz brīdim, kad balsošana būs beigusies. Ja vien tas palīdzēs nodrošināt to, ka Fišers šajā cīņā neuzvar.

– Taču, – piebilda Emma, – ir daži nosacījumi, lai mēs atkāptos no saviem senajiem principiem un atbalstītu tevi.

– Es jau zināju, ka sekos kaut kas tāds, – noteica Džailss un pielēja sev lielu krūzi ar melnu kafiju.