žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Un ja mēs viņam tos piegādātu… – ierosināja Bjūkenans.

– Kā tas varētu palīdzēt mums? – vaicāja Emma.

– Šī būtu mūsu kārta rīkoties kā informētiem biržas mākleriem, – paskaidroja Komptons.

– Kad Driskols lēdijas Virdžīnijas septiņus ar pusi procentus laidīs tirgū, mēs tos nekavējoties nopirksim. Un akciju cena kāps, nevis kritīs.

– Tas taču var maksāt veselu bagātību! – iebilda Emma.

– Ne tādā gadījumā, ja iebarosim Fišeram nepatiesu informāciju, – atteica Bjūkenans. – Ar jūsu svētību es mēģināšu viņu pārliecināt, ka mūsu kompānija ir nonākusi finanšu krīzes situācijā, turklāt tik smagā, ka ir apdraudēta uzņēmuma eksistence. Es pastāstīšu viņam, ka šajā gadā “Bakingemas” izmaksu dēļ mēs nevarēsim ziņot par peļņu. Jau tagad ir pārtērēti divdesmit procenti budžeta, un akciju turētājiem mēs šogad nevarēsim izmaksāt dividendes.

– Jūsuprāt, šāda rīcība, – sacīja Emma, – liks viņam mudināt lēdiju Virdžīniju pārdot akcijas un cerēt, ka tās trīs nedēļu laikā atkal varēs atpirkt atpakaļ par ļoti zemu cenu.

– Tieši tā. Bet, ja šo trīs nedēļu laikā akciju cena kāps, – turpināja Rejs, – iespējams, ka lēdija Virdžīnija vairs tik labprāt neatpirks savas akcijas. Un tādā gadījumā Fišers zaudēs savu vietu valdē, un mēs būsim tikuši vaļā no abiem.

– Cik daudz naudas jums vajadzēs, lai to realizētu? – vaicāja Džailss.

– Esmu pārliecināts, – teica Bjūkenans, – ka pietiktu ar pusmiljonu mārciņu, un mēs varēsim turēt viņus pa gabalu.

– Un laiks?

– Sliktās ziņas es vēstīšu nākamajā valdes sēdē un uzsvēršu, ka ir nepieciešams sasaukt kopsapulci, lai informētu akcionārus.

– Kad paredzēta šī sapulce?

– Šajā ziņā man vajadzīgs jūsu padoms, ser Džails. Vai jums ir zināms, kad tiks izziņotas vispārējās vēlēšanas?

– Būtu gatavs saderēt, ka divdesmit sestajā maijā. Tas pavisam noteikti ir datums, ar kuru es rēķinos.

– Kad tas būs zināms pilnīgi skaidri? – vaicāja Bjūkenans. – Mēnesi pirms parlamenta atlaišanas tiek izziņots brīdinājums.

– Labi. Tātad valdes sēdi es sasaukšu… – valdes priekšsēdētājs pāršķīra dažas lappuses plānotājā, – …astoņpadsmitajā aprīlī un ieplānošu kopsapulci piektajā maijā.

– Kālab kopsapulcei būtu jānotiek pirmsvēlēšanu kampaņas laikā? – vaicāja Emma.

– Tas ir laiks, kad vēlēšanu apgabala priekšsēdētājs nevarēs ierasties.

– Priekšsēdētājs? – pārvaicāja Džailss jau daudz ieinteresētāk.

– Ir skaidri redzams, ka jūs neesat lasījis vakara laikrakstu, – teica Rejs Komptons un pasniedza Džailsam Bristol Evening Post eksemplāru.

Džailss izlasīja virsrakstu: “Bijušais Tobrukas varonis, Bristoles Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētājs majors Alekss Fišers vienbalsīgi ievēlēts…”

– Kas gan tam cilvēkam padomā? – viņš norūca.

– Viņš pieņem, ka jūs vēlēšanās zaudēsiet, un vēlas būt par priekšsēdētāju, kad…

– Ja tā būtu taisnība, viņš būtu atbalstījis Nevilu Simpsonu, nevis Gregu Danetu kā Konservatīvo partijas kandidātu. Simpsons ir daudz nopietnāks un grūtāk pieveicams oponents par Danetu. Viņš ir kaut ko ieplānojis.

– Ko jūs gribētu, lai mēs darām, Bjūkenana kungs? – vaicāja Emma, atcerējusies iemeslu, kālab viņa un Džailss uzaicināti uz tikšanos pie valdes priekšsēdētāja.

– Man nepieciešams jūsu akcepts, lai iegādātos pilnīgi visas mūsu uzņēmuma akcijas, kuras piektajā maijā nonāks tirgū, un turpinātu pirkšanu vēl nākamās trīs nedēļas pēc tam.

– Cik lieli varētu būt mūsu iespējamie zaudējumi?

– Baidos, ka divdesmit vai pat trīsdesmit tūkstoši mārciņu. Taču šajā reizē mēs būsim izvēlējušies gan cīņas dienu, gan arī kaujas lauku, tāpēc varēsim pārciest arī ļaunāko. Un ir iespējams, ka arī gūt zināmu labumu.

– Ja tas nozīmē Fišera pazušanu no valdes, – noteica Džailss, – turklāt vēl arī iespēju izsist Virdžīnijai no rokām ieročus… trīsdesmit tūkstoši mārciņu vēl ir uzskatāma par zemu cenu.

– Ja reiz runājam par valdi bez Fišera, tad viņa vietā…

– Ar mani nevar rēķināties, – iebilda Džailss, – pat gadījumā, ja es zaudēju vietu parlamentā.

– Es nebiju domājis jūs, ser Džails. Es cerēju, ka Kliftones kundze varētu pievienoties mums valdē.

– Tieši tā, kā jūs paredzējāt, – noteica Virdžīnija un izslēdza radio. – Kad jūs grasāties nabaga neveiksminiekam Daneta kungam pavēstīt, ko esat viņam iecerējis?

– Pareiza laika izvēle nosaka visu, – atbildēja Fišers. – Domāju, ka pagaidīšu līdz svētdienas pēcpusdienai un tad lūgšu, lai viņš ierodas pie manis.

– Kāpēc tieši svētdienas pēcpusdienā?

– Negribu, lai klāt būtu vēl arī citi komitejas locekļi.

– Makjavelli būtu lepns, ja jūs būtu viņa organizētas komitejas priekšsēdētājs, – uzslavēja Virdžīnija.

– Makjavelli komitejām neuzticējās.

Virdžīnija iesmējās. – Un kad jūs grasāties zvanīt mūsu draugam Honkongā?

– Es Benijam piezvanīšu naktī pirms pārskata sapulces. Ir svarīgi, lai viņš sāk pārdošanu jau brīdī, kad Bjūkenans vērsīsies pie sanāksmes dalībniekiem.

Izņēmusi Passing Cloud cigareti no kārbiņas, Virdžīnija pagaidīja, lai Fišers uzšķiļ sērkociņu. Viņa pāris reižu ievilka dūmu un pēc tam sacīja: – Vai jums, major, tā izskatās pēc sagadīšanās, ka viss tik veiksmīgi sakrīt tieši vienā dienā?

– Danet, paldies, ka ieradāties tik ātri. Ņemot vērā, ka ir svētdienas pēcpusdiena…

– Darīju to ar prieku, priekšsēdētāja kungs. Zinu, jums būs patīkami dzirdēt par to, cik veiksmīgi norit mūsu priekšvēlēšanu kampaņa. Provizoriskie dati liecina, ka mēs iegūsim kāroto vietu ar apmēram tūkstoš balsu pārsvaru.

– Cerēsim, ka jums taisnība, Danet, partijas interešu vārdā. Jo diemžēl manas ziņas nav tik labas. Varbūt apsēdieties.

Priecīgais smaids kandidāta sejā pagaisa, un to aizstāja neizpratnes pilna izteiksme. – Kas atgadījies, priekšsēdētāja kungs? – viņš vaicāja, kad bija apsēdies pretī Fišeram.

– Manuprāt, jūs pat ļoti labi zināt, kāda ir problēma. – Danets skatījās uz komitejas priekšsēdētāju un kodīja apakšlūpu. – Piesakoties šai kampaņai un komitejai iesniedzot savu dzīves un darba aprakstu, – turpināja Fišers, – jūs nebijāt pilnībā atklāts pret mums, un tagad tas ir nācis gaismā. – Tikai vēl vienu reizi mūžā Fišers bija redzējis, kā cilvēks kļūst tik ārkārtīgi bāls, un tas bija kaujas laukā. – Jūs noteikti neesat aizmirsis, ka tikāt lūgts pastāstīt par savu ieguldījumu karā. – Fišers paņēma Daneta iesniegto dzīves un darba aprakstu un sāka lasīt balsī: – “Regbija spēles laikā gūtas traumas dēļ man nebija citas izvēles, kā tikai pievienošanās Karaliskajam Medicīnas korpusam.” – Danets saguma krēslā, gluži kā marionete, kad pārgrieztas aukliņas, ar kurām tā vadīta. – Pavisam nesen es uzzināju, ka šis jūsu paziņojums vērtējams kā lielākie meli un divkosība, – Fišers turpināja, un Danets aizvēra acis. – Patiesība ir tāda, ka jūs atteicāties dienēt armijā un tālab sešus mēnešus pavadījāt ieslodzījumā. Tikai pēc tam, kad bijāt no turienes atbrīvots, jūs pievienojāties Medicīnas korpusam.

– Tas taču bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, – izmisīgi centās iebilst Danets. – Nav ne mazākā iemesla domāt, ka to varētu uzzināt vēl kāds.

– Ja vien tā būtu, Danet! Diemžēl mēs esam saņēmuši vēstuli no kāda cilvēka, kurš kopā ar jums izcietis sodu Pārkhērstas cietumā, – sacīja Fišers un pacēla aploksni, kurā bija vien rēķins par izmantoto gāzi. – Ja es izlikšos, ka neko nezinu par jūsu krāpšanos, Danet, tas nozīmēs, ka es atbalstu jūsu negodīgumu. Ja patiesība nāks gaismā kampaņas laikā vai, kas vēl ļaunāk, kad jūs būsiet kļuvis parlamenta loceklis, es būšu spiests kolēģiem atzīties, ka esmu par to visu bijis informēts. Protams, ka viņi ar pilnām tiesībām pieprasīs manu atkāpšanos no amata.

– Es taču varu uzvarēt šajās vēlēšanās, ja jūs mani turpinātu atbalstīt.

– Un Beringtons gūs spožu pārsvaru Leiboristu partijas labā, kad visi uzzinās par jūsu blēdībām. Neaizmirstiet, ka viņam ir vērā ņemama politiskā pieredze, turklāt viņam kara laikā izdevās izbēgt no vācu karagūstekņu nometnes. – Danets nokāra galvu un sāka šņukstēt. – Saņemieties, Danet! – Fišers uzsauca. – Esiet taču džentlmenis! Ir viens godājams veids, kā izkļūt no šās situācijas.

Danets paraudzījās augšup, un īsu mirkli viņa sejā pazibēja cerība. Fišers paņēma papīra lapu, pastūma to Danetam un noskrūvēja uzgali pildspalvai.

– Mēs to varētu izdarīt kopīgi, – komitejas priekšsēdētājs noteica un pasniedza Danetam pildspalvu. – Dārgais priekšsēdētāja kungs! – Fišers diktēja, un Danets ļoti negribīgi sāka rakstīt, – ar vislielāko nožēlu man nākas atteikties no iespējas pārstāvēt Konservatīvo partiju nākamajās vispārējās vēlēšanās. – Fišers apklusa un pēc brīža piebilda: – Veselības stāvokļa dēļ. – Danets pacēla galvu. – Vai jūsu sievai ir zināms, ka atteicāties dienēt armijā? – Tiklīdz Danets papurināja galvu, Fišers viņam dāvāja sapratnes pilnu smaidu. – Lai tā arī paliek, vai ne? Turpinām. Vēlos sacīt, ka apzinos, cik lielas neērtības komitejai sagādāju ar savu paziņojumu tik īsu laiku pirms vēlēšanām. – Fišers atkal apklusa un vēroja, kā Daneta trīcošā roka slīd pār lapu. – Cilvēkam, kuram būs tā veiksme ieņemt manu vietu, es novēlu visu to labāko. Patiesā cieņā, Jūsu… – Līdz brīdim, kad lapas apakšmalā parādījās Daneta paraksts, Fišers vairs neteica ne vārda.

Pēc tam Fišers paņēma vēstuli un uzmanīgi izlasīja tekstu. Apmierināts viņš ielika vēstuli aploksnē un pāri galdam pastūma aploksni Danetam.

– Uz tās uzrakstiet: “Priekšsēdētājam. Privāti. Personiski.”