Otrā nodaļa

Harijs un Emma aizbrauca uz Skotiju, lai medusmēnesi pavadītu Malgelrijas pilī, Emmas vecvecāku lorda un lēdijas Hārviju senču namā. Mazais Sebastjans tika atstāts Elizabetes uzticamajās rokās.

Pils atsauca atmiņā daudzos laimīgos brīžus, ko viņi tur bija pavadījuši brīvdienās pirms Harija došanās uz Oksfordu. Viņi devās garās pastaigās kalnos un parasti atgriezās pilī vien tad, kad saule bija pazudusi aiz augstākās virsotnes. Paēduši vakariņas un uzklausījuši pavāra atmiņas par to, ka Kliftona kungam pirmajā apciemojuma reizē ļoti gājusi pie sirds kalniešu gaumē gatavotā vira un viņš notiesājis pat trīs porcijas citu pēc citas, viņi sēdēja pie kamīna, kurā rūcošas uguns liesmas glāstīja lielas malkas pagales, un lasīja Īvlina Vo, Greiema Grīna un Harija iemīļotākā rakstnieka Pelema Grenvila Vudhausa darbus.

Pēc divām nedēļām, kuru laikā viņiem vairāk gadījās sastapties ar govīm, vēršiem un aitām, kas ganījās leknajā zālē, nekā ieraudzīt kādu cilvēku, abi visai negribīgi posās atpakaļ garajā ceļā uz Bristoli. Viņi atgriezās Menorhausā un cerēja tur vadīt mājas miera pārpilnas dienas. Tomēr tam nebija lemts piepildīties.

Elizabete atzinās, ka ar nepacietību gaidījusi brīdi, kad varēs Sebastjanu atkal atdot vecāku gādībā. Zēns esot pārāk bieži niķojies pirms gulētiešanas, un viņai bijis grūti apklusināt raudāšanu. Viņas kaķene, siāmiete Kleopatra, ielēca saimniecei klēpī un tūdaļ aizmiga. – Godīgi sakot, jūs ieradāties tieši laikā, – Emmas māte piebilda. – Šo divu nedēļu garumā es pat neesmu paguvusi aizpildīt The Times krustvārdu mīklu.

Harijs pateicās sievasmātei par sapratni, pēc tam abi paņēma savu pārmēru aktīvo piecgadīgo dēlu un devās uz Beringtonholu.

Vēl pirms Harija un Emmas kāzām Džailss uzstāja, ka viņiem Beringtonhola jāuzskata par savām mājām, jo pats viņš vairāk laika pavadīja Londonā, kā jau Leiboristu partijas pārstāvim parlamentā tas piedien.

Desmit tūkstošu vienību liela bibliotēka, plašs parks un ietilpīgi staļļi – tā bija ideāla vieta viņiem. Harijs mierīgi varēja rakstīt detektīvromānus par Viljamu Voriku, bet Emma katru dienu devās izjādēs, toties Sebastjans rotaļājās plašajā teritorijā un regulāri veda mājās dažādus dzīvniekus, lai tie pievienotos viņam tējas dzeršanā.

Džailss uz Bristoli parasti brauca piektdienas vakarā, un viņi kopīgi baudīja maltīti. Sestdienu rītos viņš mēdza tikties ar saviem vēlētājiem, bet pēc tam devās uz ostas strādnieku klubu, lai iemalkotu pāris pinšu kopā ar savu aģentu Grifu Haskinsu. Pēcpusdienā viņš kopā ar Grifu pievienojās desmit tūkstošiem savu vēlētāju Īstvilas stadionā, lai noraudzītos, kā Bristol Rovers komanda zaudē daudz vairāk reižu, nekā svin uzvaru. Džailss nebūtu atzinies pat savam aģentam, ka daudz labprātāk sestdienas pēcpusdienā skatītos, kā Bristoles komanda spēlē regbiju. Tiesa, ja viņš tā darītu, Grifs viņam atgādinātu, ka skatītāju skaits Piemiņas sporta laukumā reti pārsniedza divus tūkstošus, turklāt vairums no viņiem balsoja par Konservatīvo partiju.

Svētdienu rītos Džailsu varēja redzēt uz ceļiem nometušos Svētās Marijas Redklifas baznīcā, un turpat viņam blakus bija arī Harijs un Emma. Harijs gan uzskatīja, ka Džailsam šī ir tikai kārtējā iespēja izrādīties saviem vēlētājiem, jo skolas laikā draugs bija vienmēr izmantojis katru iemeslu, lai izvairītos no baznīcas apmeklējuma. Un patiešām, nebija noliedzams, ka Džailss ātri vien iegūst apzinīga un strādīga parlamenta locekļa slavu.

Un tad, gluži negaidot, Džailsa braucieni nedēļas nogalēs kļuva aizvien retāki un neregulārāki. Kad vien Emma brālim vaicāja par to, viņš kaut ko neskaidri atrunājās par pienākumiem parlamentā. Hariju tas nepārliecināja, un viņš cerēja, ka šāda nevērība pret vēlētājiem sievas brālim sāpīgi neatspēlēsies nākamajās vēlēšanās.

Un tad kādā piektdienas vakarā viņi uzzināja iemeslu ne pārāk biežajiem apmeklējumiem.

Viņš piezvanīja Emmai un brīdināja, ka nedēļas beigās ieradīsies Bristolē un pievienosies viņiem piektdienas vakariņās. Tiesa, viņš nepateica, ka nebūs viens.

Parasti Emmai patika brāļa draudzenes. Viņas gandrīz vienmēr bija glītas vaigā, bieži vien arī ne pārāk gudras, turklāt visas kā viena dievināja Džailsu, lai gan šīs attiecības nekad neturpinājās tik ilgi, lai viņas varētu iepazīt labāk. Taču šajā reizē bija citādi.

Kad piektdienas vakarā Džailss iepazīstināja Virdžīniju ar Emmu, bija grūti saprast, ko gan brālis šajā sievietē tādu saskatījis. Skaista un labi veidota – to Emma nebūtu noliegusi, tomēr… Viņi vēl nebija paguvuši apsēsties pie galda, bet Virdžīnija jau paspēja pavēstīt visiem vairāk nekā vienu reizi, ka tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtajā ir bijusi “Gada debitante”, un trīs reizes uzsvēra, ka viņa ir Fenvikas grāfa meita.

Emma būtu to visu uzskatījusi par nervozitātes izpausmi, ja maltītes laikā Virdžīnija nebūtu uzsvērti dzenājusi ēdienu pa šķīvi un čukstējusi ausī Džailsam – tā, lai tas būtu dzirdams arī visiem pārējiem, – cik grūti Glosteršīrā atrast piemērotus mājkalpotājus. Emmai par lielu pārsteigumu Džailss tikai smaidīja un ne reizi viņai neiebilda. Daudz netrūka, lai Emma pateiktu kaut ko tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo, bet Virdžīnija piepeši paziņoja, ka ir pārgurusi pēc tik garas dienas un grib atpūsties.

Kad viešņa bija piecēlusies un devusies ārā no ēdamistabas, bet kopā ar viņu arī Džailss, Emma iegāja viesistabā, ielēja sev lielu glāzi viskija un apsēdās tuvākajā krēslā.

– Dievs vien zina, ko mana māte teiks par lēdiju Virdžīniju.

Harijs pasmaidīja. – Elizabetes domas nebūs pārāk svarīgas, jo man ir tāda sajūta, ka Virdžīnija nenoturēsies ilgāk par citām Džailsa draudzenēm.

– Es par to vis nebūtu tik pārliecināta, – iebilda Emma. – Mani interesē kas cits. Kālab viņai ir vajadzīgs Džailss, jo skaidri ir redzams, ka viņa manu brāli nemīl?

Kad svētdienas vakarā Džailss un Virdžīnija devās projām, Emma ātri vien aizmirsa par Fenvikas grāfa meitu, jo bija radusies problēma, ko steigšus vajadzēja risināt. Kārtējā auklīte iesniedza atlūgumu un paziņoja, ka pēdējais piliens bijis ezis viņas gultā. Harijam nabaga sievietes bija pat mazliet žēl.

– Nav labi, ka Sebastjans ir vienīgais bērns ģimenē, – Emma sacīja vakarā, kad bija nolikusi dēlu gulēt. – Rotaļāties vienam pašam nevarētu būt visai jautri.

– Man tas nekad neradīja raizes, – noteica Harijs, nepaceldams acis no grāmatas.

– Tava māte raksturoja tevi kā īstu sodību laikā pirms mācībām Svētā Bedas skolā. Un toreiz, kad tev bija tik gadu, cik tagad mūsu dēlam, tu vairāk laika pavadīji dokos, nevis mājās.

– Vairs jau nav ilgi jāgaida, līdz arī viņš uzsāks mācības Svētā Bedas skolā.

– Un tikmēr? Ko tu iesaki man darīt? Ik rītu aizvest viņu uz dokiem?

– Nemaz nav tik slikta doma.

– Kļūsti taču nopietns, dārgais! Ja nebijis Vecā Džeka, tu vēl joprojām uzturētos dokos.

– Taisnība, – piekrita Harijs un pacēla glāzi, pieminot lielisko cilvēku. – Bet… ko gan mēs varam iesākt?

Emma atbildēja tikai pēc krietna laika, un Harijam pat šķita, ka viņa ir iemigusi. – Varbūt ir pienācis laiks mūsu ģimenē ienākt vēl kādam bērnam.

Hariju šāds paziņojums pārsteidza tik ļoti, ka viņš aizvēra savu grāmatu un cieši palūkojās uz sievu, jo nebija pārliecināts, ka dzirdējis pareizi. – Man likās, ka mēs vienojāmies…

– Jā, mēs vienojāmies. Es neesmu mainījusi savas domas, taču nav ne mazākā iemesla, kālab mēs nevarētu apsvērt adopcijas iespēju.

– Kur tev radušās tādas domas, mīļā?

– Man neizdodas aizgainīt no prāta to mazo meitenīti, kuru mana tēva kabinetā atrada tajā naktī, kad viņš nomira, – Emma nespēja piespiest sevi un izrunāt vārdus “tika noslepkavots”, – un iespēju, ka viņa ir mana tēva bērns.

– Tam taču nav nekādu pierādījumu. Turklāt es nespēju ne iedomāties, kā tu varēsi viņu sameklēt. Ir pagājis tik ilgs laiks.

– Man ienāca prātā, ka es varētu konsultēties ar plaši pazīstamo detektīvromānu rakstnieku un palūgt padomu viņam.

Harijs apdomājās un sacīja: – Viljams Voriks droši vien ieteiktu uzmeklēt Dereka Mičela pēdas.

– Tu taču noteikti atceries, ka Mičels reiz strādāja mana tēva uzdevumā, un diezin vai viņa intereses sakrīt ar mūsējām.

– Taisnība, – piekrita Harijs. – Un tieši tāpēc es lūgtu viņa padomu. Galu galā viņam zināmi daudzi noslēpumi.

Viņi vienojās par tikšanos viesnīcā Grand Hotel. Emma ieradās dažas minūtes agrāk par norunāto laiku un apsēdās pie galdiņa telpas stūrī, lai neviens nevarētu noklausīties viņu sarunu. Viņa gaidīja un prātā pārcilāja visus jautājumus, kurus grasījās uzdot.

Tieši pulksten četros zālē ienāca Mičels. Lai gan viņš izrādījās mazliet pieņēmies svarā un nosirmojis, labi pamanāmā klibošana bija kā viņa firmas zīme. Vispirms Emma iedomājās, ka viņš daudz vairāk līdzinās bankas menedžerim, nevis privātdetektīvam. Bija skaidri redzams, ka viņš Emmu ir pazinis, jo devās taisnā ceļā pie viņas.

– Priecājos jūs atkal satikt, Kliftones kundze, – viņš sacīja.

– Lūdzu, apsēdieties! – Emma aicināja. “Nez, vai arī viņš ir tikpat satraukts, kā es pati?” viņa nodomāja. Viņa nolēma uzreiz runāt par galveno. – Mičela kungs, es vēlējos jūs satikt, jo man ir nepieciešami privātdetektīva pakalpojumi. – Mičels sagrozījās savā krēslā. Bija redzams, ka viņš jūtas neērti, bet Emma turpināja: – Kad iepriekšējo reizi tikāmies, es apsolīju, ka nokārtošu sava tēva parādu. – Tāds bija Harija ierosinājums. Viņš teica, ka tas Mičelam dos pārliecību, ka viņas nodoms nolīgt privātdetektīvu ir uztverams pavisam nopietni. Emma atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aploksni un pasniedza Mičelam.

– Paldies! – Mičels pateicās un izskatījās patiesi pārsteigts. – Jūs noteikti atcerēsieties, ka mūsu pēdējās tikšanās laikā runājām par mazuli, kas tika atrasts groziņā mana tēva darba kabinetā, – Emma sacīja. – Esmu pārliecināta, ka atceraties arī detektīvu Blekmoru, kurš izmeklēja šo lietu. Viņš manam vīram sacīja, ka par mazo parūpēsies vietējās varas iestādes.