Kad Bjūkenans pieņēma Beringtonu kompānijas valdes priekšlikumu stāties sera Viljama Traversa vietā, kompānijas akciju cena jau uzreiz pēc šā paziņojuma pakāpās par pieciem šiliņiem. Mēneša laikā cena sasniedza līmeni, kāds bija pirms sera Viljama Traversa nāves.

Džailss ieskatījās savā rokaspulkstenī. Un ne jau tikai tāpēc, ka bija mazliet nokavējies, bet arī tālab, ka šajā vakarā viņam bija paredzētas vēl trīs tikšanās. Turklāt viena no tām bija paredzēta ar doku strādnieku apvienības pārstāvjiem, kuri nebūt nepriecājās, kad viņiem nākas gaidīt. Lai gan Džailss iestājās par četrdesmit astoņu stundu darba nedēļas ieviešanu un garantēta divu nedēļu apmaksāta atvaļinājuma nepieciešamību katram apvienības biedram, viņi pret savu pārstāvi parlamentā joprojām izturējās ar aizdomām. Tas, ka Beringtonu kuģniecības nosaukumā bija viņa uzvārds, aizdomas nemazināja, kaut arī vairāk nekā gada laikā šī bija pirmā reize, kad Džailss vispār parādījās kompānijas mītnē. Viņš pamanīja, ka viss izskatās daudz citādāk. Un izmaiņas nenozīmēja tikai ātru jaunas krāsas kārtas uzklāšanu sienām. Iegājis pa durvīm, viņš uzkāpa uz bieza, pūkaina, paklāja zilā un zelta krāsā. Uz tā rotājās jaunās “Pils līnijas” ģerbonis. Viņš iekāpa liftā un nospieda augšējā stāva pogu. Izrādījās, ka beidzot lifts kustas normāli, nevis rada iespaidu par negribīgiem galeru vergiem, kas to stumj ar milzu piepūli. Džailss izkāpa no lifta un iedomājās par savu vectēvu, godājamo kādreizējo valdes priekšsēdētāju, kurš ievadīja kompāniju divdesmitajā gadsimtā, līdz tā kļuva par publisku kapitālsabiedrību. Un uzreiz gluži nevilšus domas aizklīda arī pie tēva Hugo Beringtona, kurš pamanījās apmēram divtik īsā laikā nospiest kompāniju uz ceļiem. Taču Džailsa ļaunākās atmiņas, kuru dēļ viņš vairījās spert kāju šajā ēkā, saistījās ar to, ka tieši te tika nogalināts viņa tēvs. Pēc visa šā briesmīgā atgadījuma bija tikai viens labums – Džesika.

Džailss bija pirmais Beringtons, kurš nekļuva par valdes priekšsēdētāju, tomēr jāatceras, ka ar politiku viņš vēlējās nodarboties jau kopš tikšanās ar Vinstonu Čērčilu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, kad lielais politiķis pasniedza audzēkņiem balvas, bet Džailss bija skolas kapteinis. Bet tieši viņa tuvais draugs, kaprālis Beitss, kurš tika nogalināts, kad mēģināja aizbēgt no vācu gūsta, gluži nevilšus mainīja Džailsa politisko nostāju.

Viņš iesteidzās kabinetā un cieši apskāva māsu, bet pēc tam paspieda roku Rejam Komptonam, kurš bija kompānijas rīkotājdirektors kopš tik seniem laikiem, cik vien sniedzās Džailsa atmiņa.

Pirmais, kas iekrita acīs Džailsam, kad viņš sarokojās ar Rosu Bjūkenanu, bija tas, cik daudzkārt jaunāks šis cilvēks izskatījās par saviem piecdesmit diviem gadiem. Un tad Džailss atcerējās – Financial Times bija uzsvērts, ka Bjūkenans nesmēķē un nelieto alkoholiskos dzērienus, trīs reizes nedēļā spēlē skvošu, gaisma viņa guļamistabā tiekot izslēgta desmitos trīsdesmit vakarā, bet ceļas viņš ik rītu jau pulksten sešos. Tāds režīms politiķim būtu pilnībā nepieņemams.

– Priecājos ar jums beidzot iepazīties, ser Džails, – sacīja Bjūkenans.

– Doku strādnieki mani sauc vienkārši par Džailsu. Tad jau domājams, arī vadībai vajadzētu rīkoties tāpat.

Smiekli mazliet gaisināja saspringto atmosfēru, ko noteica Džailsa politiķa statuss. Džailss bija pieņēmis, ka paredzē-

ta parasta tikšanās, kurā viņš beidzot varēs iepazīties ar Bjūkenanu, tomēr abu pārējo sejas liecināja to, cik lieta būs nopietna.

– Neizskatās labi, – noteica Džails un atkrita krēslā blakus Emmai.

– Diemžēl laikam tā ir, – piebalsoja Bjūkenans. – Es nebūtu traucējis jūs tagad, kad vēlēšanas ir tik ļoti tuvu, ja nebūtu pārliecināts, ka man nekavējoties jūs jāinformē. Ķeršos uzreiz pie lietas būtības. Jūs noteikti būsiet pamanījis, ka pēc mana priekšgājēja nāves kompānijas akciju cena dramatiski nokritās.

– Jā, es to ievēroju, – atzina Džailss. – Tomēr pieņēmu, ka tas nav nekas neparasts.

– Normālos apstākļos jums varētu piekrist. Taču neparasti bija tas, cik strauji un cik zemu tās nokritās.

– Bet tagad, kad esat pārņēmis vadību, akciju cenas atkal ir nonākušas iepriekšējā līmenī.

– Tā ir, – apstiprināja valdes priekšsēdētājs, – tomēr nedomāju, ka mana darbība bija galvenais iemesls cenu augšanai. Es sāku prātot, vai varētu būt vēl kāds izskaidrojums tik nesaprotamai akciju cenas noslīdēšanai uzreiz pēc sera Viljama nāves. Jo īpaši tas likās interesanti pēc tam, kad Rejs pievērsa manu uzmanību faktam, ka šis nebūt nav vienīgais tāds gadījums.

– Tieši tā, valdes priekšsēdētāj, – apstiprināja Komptons. – Tikpat negaidīti akciju cenas nokritās pēc tam, kad mēs paziņojām, ka grasāmies pievērsties pasažieru pārvadāšanas biznesam.

– Ja pareizi atceros, tās gluži tāpat kā tagad atkal sasniedza augstu rādītāju.

– Patiesi, – noteica Bjūkenans. – Tomēr līdz brīdim, kad tās pilnībā bija atguvušas agrāko cenu, pagāja vairāki mēneši. Un kompānijas reputācijai tas nenāca par labu. Kad šāda novirze notiek vienu reizi, vēl ir iespējams pieņemt to par negadījumu, bet otrajā reizē jāsāk domāt, vai te nav runa par sistēmu. Man nav tik daudz laika, lai pastāvīgi skatītos pār plecu un bažītos, vai kaut kas līdzīgs notiks atkal. – Bjūkenans izlaida pirkstus caur saviem biezajiem smilšu krāsas matiem. – Es vadu publisku kapitālsabiedrību, nevis kazino.

– Un tagad jūs grasāties man paziņot, ka abi šie starpgadījumi notika pēc tam, kad Alekss Fišers kļuva par valdes locekli.

– Jūs pazīstat majoru Fišeru?

– Tas ir pārāk sarežģīts stāsts, lai tagad dalītos tajā ar jums. Uz tikšanos ar doku strādniekiem es vēlos ierasties agrāk par pusnakti.

– Viss norāda uz Fišeru, – sacīja Bjūkenans. – Abos gadījumos tika pārdoti divsimt tūkstoši akciju, kas ir apmēram septiņi ar pusi procenti, un tieši tik pieder viņa pārstāvētajai kompānijai. Pirmā pārdošana notika tikai dažas stundas pirms tam, kad gadskārtējā pārskata sapulcē tika paziņots par plānoto biznesa virziena maiņu, bet otra uzreiz pēc sera Viljama pāragrās nāves.

– Tas vairs nepavisam neizskatās pēc vienkāršas sagadīšanās, – secināja Emma.

– Un tas vēl nav viss, – turpināja Bjūkenans. – Abos minētajos gadījumos trīs nedēļu laikā cenu spējā krituma brokeris, kurš akcijas pārdeva, atkal iegādājas precīzi to pašu skaitu. Un viņa klients tādējādi iegūst ievērojamu peļņu.

– Jūs domājat, ka tas klients ir Fišers? – vaicāja Emma.

– Nē, viņam tas ir pārāk liels darījums, – iebilda Džailss. – Esmu pārliecināts, ka jums ir taisnība, – piekrita Bjūkenans. – Viņš noteikti darbojas kāda cita interesēs.

– Lēdijas Virdžīnijas Beringtones interesēs. Tāds būtu mans minējums, – teica Džailss.

– Arī man tas ienāca prātā, – atzinās Bjūkenans. – Un es varu pierādīt, ka aiz šiem darījumiem slēpjas Fišers.

– Kā?

– Es esmu pārbaudījis biržas dokumentu izrakstus par abiem šiem gadījumiem trīs nedēļu periodā, – teica Komptons. – Abi darījumi notikuši Honkongā. Dīlera vārds ir Benijs Driskols. Nebija nemaz tik ļoti jānopūlas, lai atrastu informāciju par to, ka ne pārāk senā pagātnē šis Benijs Driskols steigā pameta Dublinu tikai dažas stundas pirms tam, kad pēc viņa ieradās policija. Ir skaidrs, ka viņš tuvākajā nākotnē noteikti nevēlēsies atgriezties Smaragdzaļajā salā.

– Tikai pateicoties jūsu māsai, mēs spējām aizrakties līdz lietas būtībai, – sacīja Bjūkenans, un Džailss pārsteigti paraudzījās uz Emmu. – Viņa ieteica, lai nolīgstam Dereku Mičelu, kurš jau agrāk bija viņai palīdzējis. Pēc mūsu lūguma Mičels aizlidoja uz Honkongu. Kad viņš bija atradis bāru, kurā pārdod Guinness alu, bija nepieciešama vien nedēļa un vairākas iztukšotas alus kastes, lai uzzinātu Benija Driskola lielākā klienta vārdu.

– Tad jau beidzot mēs varēsim Fišeru dabūt ārā no valdes, – minēja Džailss.

– Es vēlētos, kaut tas būtu tik vienkārši, – sacīja Bjūkenans. – Viņam ir tiesības uz vietu valdē, kamēr vien viņš pārstāv kādu, kam pieder šie septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju. Turklāt vienīgais pierādījums pret viņu mums ir Honkongā dzīvojoša piedzēruša brokera liecība.

– Vai tas nozīmē, ka mēs neko nevaram iesākt?

– Tik ļauni nav, nepavisam, – atbildēja Bjūkenans. – Tieši tālab es vēlējos nekavējoties sastapt gan jūs, gan Kliftones kundzi. Domāju, ka tagad ir pienācis laiks likt majoram Fišeram paspēlēt paša izdomāto spēlīti.

– Es piedalos.

– Pirms izlemju, es vēlētos uzzināt, kas jums padomā, – sacīja Emma.

– Protams, – Bjūkenans atvēra mapi, kas bija nolikta viņam priekšā. – Jums abiem kopā pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Tādējādi ir saprotams, ka jūs esat daudz ietekmīgāki akcionāri, un es nevirzīšu nekādus plānus, neapspriedies ar jums.

– Mēs nešaubāmies, – ierunājās Rejs Komptons, – ka lēdijas Virdžīnijas ilgtermiņa plānā ietilpst kaitēšana kompānijai ar regulāriem uzbrukumiem mūsu akciju pozīcijām, līdz zudīs uzticība mūsu kompānijas stabilitātei.

– Un jūs domājat, ka viņa tā rīkojas vien tāpēc, lai man atriebtos? – vaicāja Džailss.

– Tik ilgi, kamēr viņai ir savs cilvēks kompānijā, viņa skaidri zina, kur un kā izdarāms trieciens, – teica Bjūkenans, izvairīdamies atbildēt uz Džailsa jautājumu.

– Vai tad viņa, izmantojot šādu taktiku, neriskē pazaudēt lielas naudas summas? – vaicāja Emma.

– Tas Virdžīnijai nerūp ne mazākajā mērā, – noteica Džailss. – Ja viņai būs iespēja iznīcināt kompāniju un mani kopā ar to, viņa būs tikai apmierināta. Mana māte to bija sapratusi vēl ilgi pirms manis.

– Ļaunākais ir tas, – paskaidroja valdes priekšsēdētājs, – ka iepriekšējie uzbrukumi akciju tirgum ir nesuši viņai septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. Tieši tas liek mums rīkoties, iekams viņa paguvusi izdarīt nākamo gājienu.

– Kāds ir jūsu plāns? – Emma vaicāja.

– Pieņemsim, – ierunājās Komptons, – ka Fišers tikai gaida brīdi, kad atkal varēs uzzināt kādus bēdīgus jaunumus, kurus tūdaļ atreferēt tālāk, lai pēc tam atkārtotu visu shēmu no jauna.