– Vai brokeriem neradīsies kādas aizdomas? Viņi varētu pavēstīt Beringtonu kompānijas valdei par mūsu nodomiem.

– Viņi neko neteiks, ja vien saņems vienu komisijas maksu, kad notiks akciju pārdošana, un otru brīdī, kad akcijas atkal tiks nopirktas. Viņi neko nezaudē jebkurā gadījumā.

– Bet mēs?

– Mēs varētu zaudēt tikai gadījumā, ja pēc valdes priekšsēdētāja gadskārtējās atskaites akciju cenas paceltos. Tad jums vajadzētu maksāt vairāk, lai savas akcijas atgūtu. Tomēr man jāsaka pavisam godīgi, ka tas diezin vai ir iespējams, ja sapulcē tiks paziņots par kompānijas nodomu pakļaut riskam trīs miljonus mārciņu sava kapitāla.

– Un kas man jādara?

– Ja jūs mani pilnvarosiet strādāt jūsu interesēs, tad es sazināšos ar pazīstamu brokeri Honkongā, un viņš izdarīs visu vajadzīgo. Tādējādi būs grūti atrast pēdas, kas vestu pie mums.

– Džailss sapratīs, kas mums padomā. Viņš nav muļķis.

– Diezin vai, ja pēc trim nedēļām viņš redzēs, ka jūsu īpašumā esošie septiņi ar pusi procenti akciju joprojām ir turpat, kur bijuši. Turklāt viņam pašlaik ir daudz aktuālākas problēmas risināmas.

– Piemēram?

– Esmu dzirdējis, ka vietējā Leiboristu partijas komitejā notiks uzticības balsojums par Džailsa Beringtona atbilstību. Viņiem ir kļuvusi zināma Džailsa dēka ar Gvinetu Hjūsas jaunkundzi. Pastāv pat iespēja, ka viņš nākamajās vēlēšanās nemaz nepiedalīsies. Pieņemot, ka jūs vēl neesat parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus.

– Vai jūs, major Fišer, varat man apliecināt, ka šī izmeklēšana nekādā ziņā nav saistīta ne ar seru Džailsu Beringtonu, ne Hariju Kliftona kungu? Es abus šos kungus esmu reiz pārstāvējis, tādējādi varētu rasties gluži nepieļaujams interešu konflikts.

– Maniem meklējumiem nav nekā kopīga ar Beringtonu ģimeni, – atteica Fišers. – Konservatīvo partijas vietējā komiteja ir izvēlējusies divus potenciālos kandidātus, kas varētu pārstāvēt Bristoles doku apgabalu. Es esmu šās komitejas sekretārs, un man jābūt pilnībā pārliecinātam, ka ar šiem cilvēkiem nesaistās nekas tāds, kas nākotnē varētu radīt problēmas.

– Vai meklējat kaut ko pavisam konkrētu, major?

– Ņemot vērā jūsu sakarus, es domāju, ka varēsiet uzzināt, vai šo cilvēku vārdi nav atrodami policijas dokumentos.

– Vai tas attiecas arī uz sodu par mašīnas novietošanu neatļautā vietā un tamlīdzīgiem sīkākiem pārkāpumiem?

– Jebkas, ko Leiboristu partija varētu izmantot pirmsvēlēšanu kampaņā, lai paaugstinātu savus reitingus.

– Es visu sapratu, – sacīja Mičels. – Cik daudz laika man ir?

– Atlases periods varētu ilgt kādus pāris mēnešus, iespējams, ka trīs. Taču man jau daudz agrāk būs nepieciešams uzzināt, vai esat kaut ko atradis, – sacīja Fišers un pasniedza Mičelam papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīti divu cilvēku vārdi.

Mičels tos izlasīja, salocīja papīru un ielika sev kabatā. Vairs neteicis ne vārda, viņš izgāja no telpas.

Dienā, kad notika Beringtonu kompānijas gadskārtējā pārskata sapulce, jau pulksten deviņos Fišers piezvanīja uz kādu privātu numuru Honkongā. Izdzirdējis pazīstamu balsi, viņš sacīja: – Benij, te majors zvana.

– Kā klājas, major! Sen neesi dzirdēts.

– Bija iemesls, – atteica Fišers, – un es visu paskaidrošu, kad tu nākamreiz būsi Londonā. Pašlaik man vajadzīgs, lai tu pārdotu dažas akcijas.

– Protams, es esmu gatavs pierakstīt, – apliecināja Benijs. – Es gribu pārdot divsimt tūkstošus Beringtonu kuģniecības akciju brīdī, kad tiks atvērta Londonas birža.

Benijs iesvilpās. – Uzskati, ka tas jau ir izdarīts, – viņš teica.

– Kad būsi to izdarījis, es gribu, lai nākamās divdesmit vienas dienas laikā tu atpirktu atpakaļ visu nosaukto akciju skaitu, bet tikai tad, ja būsi pārliecinājies, ka cena sasniegusi minimumu.

– Sapratu. Tikai viens jautājums, major. Vai Benijam arī vajadzētu likt uz šo zirdziņu?

– Tas atkarīgs no tevis. Tikai nekļūsti alkatīgs, jo te vēl gaidāms bagātīgāks ķēriens.

Majors nolika klausuli, izgāja no sava kluba un ar taksometru devās uz Savoy. Viņš pievienojās pārējiem valdes locekļiem viesnīcas konferenču zālē tikai dažas minūtes pirms tam, kad piecēlās valdes priekšsēdētājs un vērsās pie akcionāriem, sākdams Beringtonu kuģniecības gadskārtējo pārskata sapulci.

Deviņpadsmitā nodaļa

“Konstitūcijas zāle” Deivisstrītā bija pārpildīta. Dažiem partijas biedriem pat nācās stāvēt starp solu rindām vai telpas aizmugurē. Daži pat bija apsēdušies uz palodzēm, lai labāk visu redzētu.

Abi kandidāti – Nevils Simpsons un Gregorijs Danets – bija teikuši iespaidīgas runas, un Fišers manīja, ka viņa favorīts konkrētajā mirklī ir palicis iepakaļ Simpsonam. Šis advokāts no Londonas bija dažus gadus vecāks par Danetu un lieliski parādīja sevi kara laikā, turklāt jau vienā pirmsvēlēšanu cīņā Ebūveilā guvis pārsvaru. Taču Mičels bija sagādājis Fišeram pietiekami daudz informācijas, lai kaitētu šā cilvēka panākumam.

Simpsons un Danets sēdēja pie galda uz skatuves katrs savā pusē priekšsēdētājam, komitejas locekļi – zāles pirmajā rindā. Ziņa, ka Džailss Beringtons tomēr ir izturējis uzticības balsojumu vietējās Leiboristu partijas komitejas sanāksmē, Fišeram likās iepriecinoša. Tiesa, šādas attieksmes iemeslu viņš neatklāja nevienam, izņemot lēdiju Virdžīniju. Viņš bija ieplānojis sabojāt Džailsa Beringtona publisko tēlu pašā pirmsvēlēšanu kampaņas karstumā, kas noteikti būtu iespaidīgāk nekā viņa izbalsošana krēslainā Leiboristu partijas komitejas telpā. Šis plāns būs realizējams vienīgi tādā gadījumā, ja Danets kļūs par toriju kandidātu. Un šis rezultāts joprojām nebija nodrošināts.

Priekšsēdētājs piecēlās kājās un uzsmaidīja auditorijai. Viņš vispirms atklepojās un tad vērsās pie klātesošajiem.

– Iekams aicināšu uzdot jautājumus, es vēlos jums pavēstīt, ka šī būs mana pēdējā sapulce priekšsēdētāja amatā. Jūtu, ka mūsu komitejai uz nākamajām vēlēšanām jādodas gan ar jaunu kandidātu, gan jaunu priekšsēdētāju, vēlams tādu, kurš būtu daudz jaunāks par mani. – Viņš apklusa un raudzījās, vai kāds nemēģinās viņu atrunāt, tomēr nekas tāds nenotika, un viņš negribīgi turpināja. – Tagad mēs esam nonākuši pie sapulces noslēguma fāzes, jo mums jāizraugās cilvēks, kurš cīnīsies par mūsu lietu nākamajās vēlēšanās. Biedriem būs iespēja uzdot jautājumus diviem potenciālajiem kandidātiem.

Zāles aizmugurē kājās pielēca kāds gara auguma vīrietis un sāka runāt vēl pirms Billa Hokinsa aicinājuma.

– Priekšsēdētāja kungs, es vēlos vaicāt abiem kandidātiem, vai gadījumā, ja viņi iegūs šo vietu, viņi dzīvos vēlēšanu apgabalā.

Pirmais atbildēja Simpsons. – Es noteikti nopirktu māju vēlēšanu apgabalā, – viņš sacīja. – Bet man tomēr vajadzēs apmesties parlamenta apakšpalātā.

Šī atbilde izpelnījās smieklu vētru un aplausus.

– Es pagājušajā nedēļā atļāvos tikties ar nekustamā īpašuma aģentu, – teica Danets. – Ne jau tālab, ka gaidītu ievēlēšanu, bet tālab, ka ceru uz ievēlēšanu.

Fišers sāka aplaudēt, un viņam sekoja arī citi, tomēr bija skaidri redzams, ka auditorija ir sadalījusies nometnēs.

Priekšsēdētājs ar rokas mājienu norādīja uz sievieti trešajā rindā, kura šādās sapulcēs ne reizi nelaida garām iespēju uzdot jautājumus. Viņš bija nolēmis jau laikus iesaistīt šo dāmu.

– Tā kā viens no jums ir veiksmīgs advokāts, bet otrs apdrošināšanas brokeris, vai jums būs gana daudz laika, ko veltīt priekšvēlēšanu kampaņai?

– Ja tikšu izraudzīts, šonakt Londonā neatgriezīšos, – paziņoja Danets. – Katru nomoda stundu es veltīšu pozitīva rezultāta sasniegšanai vēlēšanās un darīšu visu, lai Džailss Beringtons nekad vairs neiegūtu vietu parlamentā.

Šajā reizē aplausi bija ilgstošāki, un Fišers pirmo reizi mazliet atslābinājās.

– Nav runa par stundu skaitu, – ieteicās Simpsons. – Būtiski ir tas, kā jūs aizpildāt šīs stundas. Es jau vienu reizi esmu pārspējis ļoti nopietnu oponentu, tālab zinu, ko varu sagaidīt. Ir svarīgi, lai izraugāties kādu, kurš ātri visu apgūst un šīs zināšanas spēj izmantot pret Džailsu Beringtonu, un šo vietu iegūst Konservatīvo partija.

Fišeram radās sajūta, ka Danetam, lai pārspētu Simpsonu, būs nepieciešama palīdzīga roka. Nākamo jautājumu pēc priekšsēdētāja mājiena uzdeva kāds labi pazīstams vietējais biznesmenis.

– Kā jums liekas, kurš būtu piemērotākais kandidāts, lai nomainītu mūsu līderi Vinstonu Čērčilu?

– Nemaz nezināju, ka šāda vakance ir pieejama, – noteica Simpsons, kura vārdi tika uzņemti ar smiekliem un aplausiem. Pēc tam viņš piebilda jau daudz nopietnākā tonī: – Būtu muļķīgi domāt par lieliskākā premjerministra nomaiņu, ja šādai rīcībai nav pamatota iemesla.

Atskanēja īsta aplausu vētra, un pagāja zināms laiks, līdz Danets vispār tika pie vārda.

– Manuprāt, Čērčila kungs ir visai skaidri pateicis, ka tad, ja būs pienācis īstais laiks šādai nomaiņai, labākais kandidāts būtu Entonijs Īdens, mūsu izcilais un apbrīnas vērtais ārlietu ministrs. Ja Čērčils šo kandidatūru uzskata par piemērotu, tad arī man ir pamats uzskatīt tāpat.

Aplausi vairs nebija tik skaļi.

Nākamo trīsdesmit minūšu laikā jautājumu birums turpinājās, un Fišers juta, ka Simpsona pārsvars kļūs aizvien manāmāks. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka pēdējie trīs jautājumi palīdzēs viņa favorītam. Viņš bija parūpējies, lai divus no tiem obligāti uzdotu citi, turklāt bija vienojies ar priekšsēdētāju, ka pēdējo uzdos pats.

Bills Hokinss ieskatījās pulkstenī. – Domāju, ka mums vēl ir laiks trim jautājumiem. – Viņš pamāja cilvēkam pēdējā rindā, kurš jau labu laiku pūlējās notvert priekšsēdētāja skatienu. Fišers pasmaidīja.

– Vai kandidāti varētu paust savu viedokli par ieteiktajiem labojumiem laulības šķiršanas likumos?

Zālē sēdošie skaļi noelsās, tad cits citu klusināja. Dažiem nebija skaidrs, vai šis jautājums mērķēts pret Džailsu Beringtonu vai domāts abiem kandidātiem.

– Man patiešām nepatīk mūsu valsts vecmodīgie likumi laulības šķiršanas jomā, un es uzskatu, ka neapšaubāmi vajag tos reformēt, – sacīja advokāts. – Vienīgi ceru, ka šis temats priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebūs galvenais mūsu apgabalā. Es vēlētos pārspēt Beringtonu ar saviem darbiem, nevis ar baumām vai tukšiem pārspriedumiem.