– Beringtonam draudēja izslēgšana no Svētā Bedas skolas.

– Kāpēc? – vaicāja Virdžīnija.

– Viņš tika pieķerts zogam no skolas veikaliņa, tomēr izspruka cauri sveikā.

– Kā viņam tas izdevās?

– Viņa tēvs, Hugo Beringtons, tāds pats noziedznieks, izrakstīja čeku par tūkstoš mārciņām, tādējādi nodrošinot iespēju skolai uzcelt jaunu kriketa laukuma tribīni. Tāpēc direktors pievēra acis uz pārkāpumu un Beringtonam ceļš uz Oksfordu bija vaļā.

– Vai arī jūs mācījāties Oksfordā?

– Nē, es iestājos armijā. Tomēr mūsu ceļi krustojās kara laikā, kad abi dienējām vienā pulkā Tobrukā.

– Tur viņš ieguva slavu, saņēma Militāro Krustu un vēlāk aizbēga no karagūstekņu nometnes?

– Tam vajadzēja būt manam Militārajam Krustam, – teica Fišers, piemiedzis acis. – Es biju viņa komandieris un biju atbildīgs par uzbrukuma vadību. Pēc tam, kad biju sagūstījis ienaidniekus, pulkvedis mani ieteica apbalvošanai ar Militāro Krustu, bet kaprālis Beitss… Beringtona draugs… atteicās apstiprināt manu notikumu izklāstu, es tiku pazemināts amatā, un manu apbalvojumu saņēma Beringtons.

Džailss par šo dienu stāstīja pilnīgi kaut ko citu, tomēr Virdžīnijai bija skaidrs, kuram viņa vēlēsies ticēt. – Vai pēc tam vēl esat tikušies?

– Nē. Es paliku dienestā, bet vēlāk, kad sapratu, ka viņš ir izpostījis manas cerības uz jebkādiem paaugstinājumiem, izmantoju priekšlaicīgas demobilizēšanās iespēju.

– Ar ko jūs nodarbojaties pašlaik, major?

– Esmu biržas brokeris un Bristoles klasiskās ģimnāzijas valdes loceklis. Tāpat esmu iesaistījies arī vietējā Konservatīvo partijas komitejā. Iestājos partijā, lai arī es varētu pielikt roku un panākt, ka nākamajās vēlēšanās Beringtons netiek ievēlēts.

– Tas būtu lieliski, – sacīja Virdžīnija. – Jo tam cilvēkam ļoti rūp savas vietas saglabāšana parlamentā. Viņš ir cieši pārliecināts, ka Etlijs viņam piedāvās vietu Ministru kabinetā, ja leiboristi nākamajās vēlēšanās uzvarēs.

– Tikai pār manu līķi.

– Nedomāju, ka būs nepieciešami tik galēji līdzekļi. Beigu beigās, ja viņš nākamo vēlēšanu rezultātā zaudēs savu vietu parlamentā, maz ticams, ka viņam pēc tam vēl būs iespēja atgriezties, un tas savukārt nozīmēs viņa politiskās karjeras krahu.

– Āmen! – noteica Fišers. – Tomēr atgādinu, ka viņš joprojām savā vēlēšanu apgabalā ir visnotaļ populārs, lai arī ievēlēts ar nelielu balsu pārsvaru.

– Paskatīsimies, cik populārs viņš būs, kad tiesā nonāks lieta par laulības pārkāpšanu.

– Tam viņš jau gatavojas pilnā sparā. Visiem stāsta, kā Braitonā sarīkojis šarādi, lai saudzētu jūsu reputāciju. Viņš pat ir uzsācis kampaņu, lai tiktu mainīti laulības šķiršanas likumi.

– Bet kā viņa vēlētāji reaģēs, kad uzzinās, ka pēdējā gada laikā viņam ir bijusi dēka ar Kembridžas studenti?

– Kad jūsu laulība būs šķirta, nevienam tas ne nieka nerūpēs.

– Bet pagaidām tā vēl nav šķirta. Ja es pavēstīšu, ka izmisīgi pūlos panākt saprašanos un glābt mūsu laulību…

– Tas pilnībā mainītu situāciju, – atteica Fišers. – Varat paļauties uz mani. Esiet droša, ka stāsts par jūsu skumjo situāciju nonāks dzirdīgās ausīs.

– Lieliski. Mūsu plāniem ilgtermiņā noteikti nāktu par labu tas, ka jūs kļūtu par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētāju.

– Nav nekā, ko es vēlētos vēl vairāk. Vienīgā problēma ir tā, ka politiskajām aktivitātēm nevaru veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams, jo man jāpelna iztika, – Fišers atteica, cenzdamies, lai šie vārdi neizskanētu pārāk mulsinoši.

– Kad būsiet iekļuvis Beringtonu kuģniecības valdē, jums par to vairs nebūs jāraizējas.

– Tas ir maz ticams, jo, izdzirdējis piedāvājumā manu uzvārdu, Beringtons tūdaļ izmantos savas veto tiesības.

– Tā kā man pieder septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju, viņam nav iespējas tādas tiesības izmantot.

– Neesmu drošs, ka sapratu.

– Es jums paskaidrošu, major. Pēdējos sešos mēnešos es inkognito uzpērku Beringtonu kompānijas akcijas. Tagad man pieder septiņi ar pusi procenti akciju. Ja palasīsiet viņu noteikumus, tad redzēsiet, ka man tagad ir tiesības ieteikt valdes locekļa amata kandidātu. Un es, major, nespēju pat iedomāties nevienu, kurš manas intereses tur pārstāvētu labāk.

– Kā lai sāku jums pateikties?

– Viss ir ļoti vienkārši. Īsā laikā jūs izmantosiet jums pieejamās iespējas un kļūsiet par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētāju. Kad būsiet to panācis, jūsu vienīgais mērķis būs parūpēties par to, lai Bristoles doku apgabala vēlētāji nākamajās vēlēšanās vairs nebalso par savu kandidātu, tādējādi liedzot Beringtonam iespēju atgriezties parlamentā.

– Un ilgtermiņā?

– Man ir kāda laba ideja, kas jums noteikti patiks. Tomēr, pirms neesat kļuvis par komitejas priekšsēdētāju, mēs to nevaram apsvērt.

– Tad jau būs labāk, ja atgriezīšos Bristolē un nekavējoties ķeršos pie darba. Tomēr vispirms vēl gribu jums ko pavaicāt.

– Jā, protams, – Virdžīnija atvēlēja, – jautājiet droši.

– Kālab šim darbam jūs izraudzījāties tieši mani?

– Major, tas ir pavisam vienkārši. Reiz Džailss man atzinās, ka jūs esot bijis vienīgais cilvēks, kuru viņš ienīdis.

– Džentlmeņi, – sacīja Bills Hokinss, Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētājs un ar āmuriņu uzsita pa galdu, – aicinu ievērot kārtību! Sāksim ar to, ka lūgsim mūsu godājamo sekretāru majoru Fišeru īsi atgādināt mums, kas rakstīts iepriekšējās sanāksmes protokolā.

– Paldies, priekšsēdētāja kungs! Mūsu iepriekšējā sanāksmē, kas notika tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada četrpadsmitajā jūnijā, komitejas vārdā man tika uzticēts uzrakstīt un nosūtīt uz Londonas Centrālo biroju vēstuli ar lūgumu mums atsūtīt kandidātu sarakstu, kas šajā apgabalā pārstāvēs partiju nākamajās vispārējās vēlēšanās. Pēc dažām dienām tika saņemts oficiālais kandidātu saraksts. Es to iedevu izskatīšanai mūsu biedriem, lai šāvakara sapulcē mēs varētu apspriest kandidātus.

– Tika panākta vienošanās, ka pavasara svinības šogad tiks organizētas Kāslkūmā, jo godātā miertiesnese HārtlijaBūta mums dāsni devusi atļauju. Pēc tam sekoja diskusija par loterijas biļešu cenām, tad notika balsošana un tika pieņemts lēmums, ka vienas loterijas biļetes cena būs seši pensi. Divi ar pusi šiliņi par sešām. Pēc tam mūsu kasieris Meinarda kungs ziņoja par to, ka partijas bankas kontā ir četrdesmit septiņas mārciņas un divpadsmit šiliņi un biedriem, kuri nav veikuši noteiktās iemaksas, viņš nosūtījis atgādinājuma vēstuli. Vairāk jautājumu dienaskārtībā nebija, un sapulce beidzās divpadsmit minūtes pāri desmitiem.

– Paldies, major, – sacīja priekšsēdētājs. – Tagad pāriesim pie otrā jautājuma jeb, konkrēti, pie Centrālā biroja ieteikto kandidātu saraksta. Jums visiem bija vairākas dienas laika apsvērt un lemt par piemērotākajiem kandidātiem. Tāpēc sāksim apspriešanu, lai varam izvēlēties tos cilvēkus, ko aicināsim uz pārrunām.

Fišers jau bija kandidātu sarakstu parādījis lēdijai Virdžīnijai, un viņi bija izlēmuši, kāds cilvēks viņiem ilgtermiņā būtu visnoderīgākais. Fišers sēdēja un uzmanīgi klausījās, kā viņa biedri pauž savu viedokli, apcerot katra kandidāta nopelnus un pieminot vājās vietas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka viņa izvēle nesakritīs ar pārējo favorītiem, taču, par laimi, neviens nebija tieši nostājies pret šo kandidātu.

– Vai vēlaties piedāvāt arī savu viedokli, major? – Hokinss vaicāja.

– Paldies, priekšsēdētāja kungs. Es piekrītu kolēģiem, kuri uzskata, ka Simpsona kungs pagājušajās vēlēšanās sevi parādīja no labākās puses un ir pelnījis aicinājumu uz pārrunām, tomēr, manuprāt, mums vajadzētu padomāt arī par Daneta kunga kandidatūru. Viņa sieva ir vietējā un tādējādi dod vērā ņemamas priekšrocības, jo īpaši tad, ja ņemam vērā sera Džailsa Beringtona pašreizējās laulības peripetijas.

Vairāki pie galda sēdošie pauda savu atbalstu.

Pēc četrdesmit minūtēm Gregorijs Danets jau bija iekļauts uz pārrunām aicināmo sarakstā kopā ar Simpsona kungu, kādu vietējo advokātu (bezcerīgs gadījums), kādu vecpuisi pēc četrdesmit (bezcerīgs gadījums) un vienu sievieti, kā tas pēc likuma pienācās (pilnīgi bezcerīgs gadījums). Tagad Fišeram atlika vien izdomāt kādu pieņemamu iemeslu, lai pārējie piekristu neizvirzīt Simpsonu.

Kad sapulce tuvojās beigām, priekšsēdētājs aicināja pāriet pie dienaskārtības sadaļas “Dažādi jautājumi”.

– Man ir kaut kas ziņojams, – sacīja Fišers, uzskrūvēdams pildspalvas uzgali. – Tomēr, manuprāt, būtu gudrāk to neierakstīt sapulces protokolā.

– Esmu pārliecināts, major, ka jūs šajā ziņā esat viskompetentākais spriedējs, – sacīja priekšsēdētājs un paraudzījās uz visiem pie galda sēdošajiem, lai pārliecinātos, ka arī viņi piekrīt.

– Pagājušajā nedēļā es biju savā klubā Londonā, – stāstīja Fišers, – un no kāda uzticama avota uzzināju satraucošas vēstis par Džailsu Beringtonu. – Visi sapulces dalībnieki ļoti uzmanīgi klausījās viņā. – Kā jau jums zināms, Džailsam Beringtonam tuvākajā laikā ir gaidāma laulības šķiršana, jo viņa un sievas savienība diemžēl izrādījās diezgan neveiksmīga.

Gandrīz visi mēs izjutām zināmu līdzcietību, kad viņš izlēma “iet Beringtonu ceļu”, jo īpaši pēc tam, kad paziņoja… manā skatījumā gan visai netaktiski… ka viņš tā rīkojas, lai pasargātu savas sievas reputāciju. Mēs esam pieauguši cilvēki un saprotam, ka šķiršanās likumi patiešām ir reformējami, tomēr tagad es noskaidroju, ka atklātībai nodota tikai stāsta viena puse. Kā izskatās, seram Džailsam ir dēka ar kādu jaunu Kembridžas universitātes studenti, kaut gan viņa sieva nopūlas, lai meklētu ceļu uz samierināšanos un saglābtu laulību.

– Augstais Dievs! Tas cilvēks nu gan ir nekauņa! – iesaucās Bills Hokinss. – Viņam pieklātos atkāpties no amata!

– Pilnībā esmu ar jums vienisprātis, priekšsēdētāja kungs. Ja viņš būtu Konservatīvo partijas kandidāts viņam vispār vairs nebūtu nekādu izredžu. – Telpā atskanēja klusinātu balsu murdoņa, un priekšsēdētājs vairākas reizes uzsita ar āmuriņu pa galdu, lai dalībniekiem atgādinātu par kārtību. Fišers turpināja: – Gribu paust cerību, ka tas, ko tikko sacīju, nekļūs zināms nevienam ārpus šīm sienām. Domāju, ka varu uz jums paļauties.