žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Man patiešām žēl, – teica Džailss, kad bija sarokojies ar Hariju, – ka manis dēļ jums vajadzēja pārciest nepatīkamus brīžus.

– Vairs par to nedomā, – sacīja Harijs. – Un, godīgi runājot, mēs ar tevi esam piedzīvojuši arī daudz ļaunākas lietas. Džailss jutās izbrīnījies, cik ātri viņš nomierinājās sava senā drauga sabiedrībā. Viņi pļāpāja par Pīteru Meju gluži kā vecajos laikos, kad viņš pamanīja… Pēc tam Džailss vairs nespēja ne acu no viņas novērst.

– Labākais sitiens, kādu man nācies redzēt, – Harijs sacīja. Izbīdījis kreiso kāju uz priekšu, viņš mēģināja nodemonstrēt redzēto, kaut rokā viņam nebija nūjas. Viņš pat nebija pamanījis, ka Džailsa uzmanība ir pievērsta kaut kam citam.

– Jā, es biju Hedingli stadionā, kad notika šī spēle.

– Arī es to redzēju, – sacīja kāds vecāks mācībspēks, kurš bija viņiem pievienojies. – Visai iespaidīgi.

Aizslīdējis no viņiem projām, Džailss apstaigāja viesību telpu un mirkli parunājās ar Sebastjanu, apvaicādamies par sekmēm mācībās. Jaunietis likās daudz atbrīvotāks un par sevi pārliecinātāks, nekā bija palicis Džailsam atmiņā.

Džailss jau sāka bažīties, ka viņa būs devusies projām, iekams viņam radīsies iespēja iepazīties. Kad Sebastjans pievērsās uzkodām, Džailss devās tālāk un nevilšus atradās viņai blakus. Viņa sarunājās ar kādu padzīvojušu dāmu un šķita nepamanījusi Džailsa klātbūtni. Tā viņš tur stāvēja, kā mēli norijis, un domāja par to, kāpēc gan angļiem ir tik ļoti grūti stādīties priekšā sievietei. Jo īpaši gadījumos, ja šī sieviete ir skaista.

– Nedomāju, ka Švarckopas balss diapazons atbilst šai lomai, – otra sieviete teica.

– Iespējams, ka jums taisnība, tomēr es būtu gatava atdot pusi no savas gada stipendijas, lai tikai dzirdētu viņas dziedāšanu.

Vecākā sieviete paraudzījās uz Džailsu un, kā zinādama, uzsāka sarunu ar kādu citu. Džailss stādījās priekšā un cerēja, ka viņiem nepievienosies neviens cits. Abi sarokojās. Tikai pieskāriens viņai…

– Sveicināta! Es esmu Džailss Beringtons.

– Jūs noteikti esat Greisas brālis, parlamenta loceklis. Esmu lasījusi par jums un jūsu radikālajiem uzskatiem. Bet es esmu Gvineta, – viņa sacīja.

– Vai esat pēdējā kursā?

– Jūs man glaimojat, – viņa atbildēja un uzsmaidīja Džailsam. – Es tikai rakstu savu doktora darbu. Jūsu māsa ir mana darba vadītāja.

– Kāda ir tēma?

– Matemātikas un filosofijas saiknes Senajā Grieķijā.

– Man ļoti gribētos to izlasīt.

– Es parūpēšos, lai saņemat pirmo kopiju.

– Kas tā par meiteni, ar kuru sarunājas Džailss? – Emma vaicāja savai māsai.

Greisa pagriezās un paraudzījās pāri istabai. – Gvineta Hjūsa. Viena no manām spožākajām filosofijas doktorantēm. Viņš noteikti pamanīs atšķirību starp Gvinetu un lēdiju Virdžīniju. Viņa ir Velsas ogļrača meita. Un allaž mēdz atkārtot, ka labi zina vārdu compos mentis nozīmi.

– Viņa ir ļoti pievilcīga, – atzina Emma. – Tu taču nedomā, ka…

– Augstā debess! Nē, taču. Kas tad viņiem var būt kopējs!

Emma pasmaidīja un tad vaicāja: – Vai atdevi Džailsam savus vienpadsmit procentus no kompānijas akcijām?

– Jā, – atbildēja Greisa, – un tāpat savas tiesības uz vecātēva māju Smitskvērā, kā biju vienojusies ar mammu. Tiklīdz biju pārliecināta, ka tas muļķa puika ir atbrīvojies no Virdžīnijas.

Kādu mirkli Emma klusēja. – Tātad tu visu laiku zināji mammas jaunā testamenta noteikumus?

– Un arī to, kas atrodas aploksnē, – gluži ikdienišķi atteica Greisa. – Un tieši tālab es nevarēju ierasties tiesā.

– Cik gan labi mamma tevi pazina!

– Cik labi viņa pazina mūs visus trīs! – papildināja Greisa un pāri istabai paraudzījās uz brāli.

– Vai varat to visu nokārtot? – vaicāja Džailss.

– Jā, kungs. Atstājiet to manā ziņā.

– Es gribētu pielikt punktu, cik ātri vien iespējams.

– Protams, ser.

– Tik derdzīga lieta! Kaut jel būtu kāds civilizētāks veids, kā to visu atrisināt.

– Jāmaina likums, ser Džails. Un tas, godīgi sakot, vairāk ir jūsu ziņā. Ne manējā.

Džailss zināja, ka tā ir taisnība, un neapšaubāmi pienāks tāds laiks, kad likums tiks mainīts, taču Virdžīnija bija visu pateikusi ļoti skaidri. Viņa negaidīs. Pēc daudziem mēnešiem, kas bija aizritējuši, pilnībā ignorējot Džailsa eksistenci, viņa piepeši uzradās kā no zila gaisa, lai pavēstītu, kālab vēlas šķirties. Viņai pat nebija vajadzības paskaidrot, kas tiek gaidīts no Džailsa.

– Paldies, Trusīt. Es zināju, ka uz tevi var paļauties, – viņa bija sacījusi un tad nolikusi klausuli.

– Kad jūs kaut ko varēsiet pavēstīt? – Džailss vaicāja.

– Ap nedēļas beigām, – vīrietis atbildēja un iztukšoja savu pinti alus. Viņš piecēlās kājās, mazliet paklanījās un aizkliboja projām.

Džailsa žaketes pogcaurumā bija iesprausts liels sarkans neļķes zieds, lai nekādā ziņā nebūtu iespējams, ka viņa Džailsu nepamana. Viņš skatījās uz visām sievietēm, kurām bija mazāk par trīsdesmit gadiem un kuras tuvojās viņam. Ilgi neviena neveltīja Džailsam pat paviršu mirkli, tomēr beidzot kautrīga jauna sieviete apstājās viņam tieši blakus.

– Brauna kungs? – viņa vaicāja.

– Jā, – Džailss atbildēja.

– Es esmu Holtas jaunkundze. No aģentūras.

Vairāk neteikusi ne vārda, viņa ielika roku Džailsa elkonī un pa peronu veda viņu uz priekšu līdz pirmās klases vagonam. Kad viņi bija ieņēmuši vietas pretī viens otram, Džailss vairs īsti nezināja, kas būtu darāms tālāk. Bija piektdienas vakars, un visas pārējās sēdvietas bija aizņemtas jau ilgi pirms tam, kad vilciens izbrauca no stacijas. Holtas jaunkundze visu ceļu klusēja.

Tiklīdz vilciens ieripoja Braitonā, viņa bija viena no pirmajiem, kas cēlās kājās. Džailss kontrolierim pie barjeras atdeva abas biļetes un sekoja viņai uz taksometru stāvvietu. Bija skaidrs, ka Holtas jaunkundze ir to darījusi arī iepriekš un ne reizi vien. Kad viņi bija apsēdušies taksometra aizmugures sēdeklī, viņa beidzot atkal ierunājās, tomēr nevērsās pie Džailsa.

– Grand Hotel.

Viesnīcā Džailss reģistrēja abus kā Brauna kungu un kundzi.

– Trīsdesmit pirmais numurs, ser, – teica reģistratūras darbinieks. Izskatījās, ka viņš vēlas piemiegt ar aci, tomēr vienīgi novēlēja: – Lai jums laba nakts, kungs!

Portjē nogādāja viņu somas trešajā stāvā. Tikai tad, kad portjē bija saņēmis dzeramnaudu un devies projām, viņa apsēdās gultas galā, izslējās taisni ierunājās atkal: – Mans vārds ir Andžela Holta.

Džailss palika stāvam un skatījās uz sievieti, kura nebūt nelīdzinājās tādai, ar kuru viņš vēlētos pavadīt neķītru nedēļas nogali Braitonā. – Vai izstāstīsiet man, kāda ir visa procedūra? – viņš vaicāja.

– Noteikti, ser Džails, – Holtas jaunkundze atbildēja tik lietišķi, it kā viņš būtu lūdzis, lai viņa kaut ko pieraksta. – Pulksten astoņos mēs nokāpsim lejā uz vakariņām. Es esmu rezervējusi mums galdiņu telpas centrā un ceru, ka jūs kāds varētu pazīt. Pēc vakariņām mēs atgriezīsimies guļamistabā. Es visu laiku palikšu apģērbusies, bet jūs, ja vien pats to vēlēsieties, varēsiet ieiet vannas istabā un uzvilkt gan pidžamu, gan rītasvārkus. Pulksten desmitos es likšos gultā, bet jūs iekārtosieties uz dīvāna. Pulksten divos naktī jūs piezvanīsiet apkalpotājam un lūgsiet, lai uz numuru atnes labu šampanieti, puspinti Guinness alus un sviestmaizes ar šķiņķi. Kad pasūtījums tiks piegādāts, jūs iebildīsiet, ka pasūtījāt sviestmaizes ar Marmite pastu un tomātiem, un liksiet viņam nekavējoties piegādāt to, ko esat pasūtījis. Kad viņš atgriezīsies, jūs pateiksities viņam un iedosiet piecas mārciņas.

– Kāpēc tad tik lielu dzeramnaudu?

– Jo gadījumā, ja viss nonāks līdz tiesai, nakts portjē noteikti tiks izsaukts liecināt, un mums jābūt pārliecinātiem, ka viņš jūs atcerēsies.

– Sapratu.

– No rīta mēs kopā brokastosim. Kad maksāsiet, izrakstiet čeku, jo visam jābūt viegli izsekojamam. Kad dosimies projām no viesnīcas, jūs mani vairākkārt apskausiet un noskūpstīsiet. Pēc tam jūs iekāpsiet taksometrā un pamāsiet man ardievas.

– Kāpēc vairākas reizes?

– Mums jābūt drošiem, ka jūsu sievas privātdetektīvs pagūst uzņemt labus kadrus, kuros mēs skaidri esam redzami kopā. Vai jums ir vēl kādi jautājumi, ser Džails, pirms dodamies vakariņās?

– Jā, Holtas jaunkundz. Vai drīkstu vaicāt, cik bieži jūs darāt ko līdzīgu?

– Šajā nedēļā jūs esat mans trešais džentlmenis, un aģentūra mani pierakstījusi arī pāris reizēm nākamajā nedēļā.

– Kaut kāds vājprāts. Mūsu likumi attiecībā uz laulības šķiršanu ir gluži vienkārši barbariski. Valdībai steigšus kaut kas jādara lietas labā! Ir nepieciešami jauni likumi.

– Es gan ceru, ka tā nenotiks, – atteica Holtas jaunkundze. – Ja tiks pieņemti jauni likumi, es palikšu bez darba.

– Es vienkārši vēlos viņu iznīcināt, – viņa sacīja. – Ne ar ko mazāku es nebūšu mierā.

– Varu jums apliecināt, lēdija Virdžīnija, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu.

– Ir labi to apzināties, major. Ja reiz mēs strādāsim kopā, mums būs nepieciešama savstarpēja uzticēšanās. Nekādu noslēpumu. Diemžēl man joprojām pietrūkst īstas pārliecības, ka esat tieši tas cilvēks, kurš man nepieciešams šim darbam. Pastāstiet, kālab esat tik drošs, ka jūsu kvalifikācija atbilst šīm vajadzībām!

– Domāju, ka drīz jūs atzīsiet manu kvalifikāciju par īpaši augstu, milēdij, – sacīja Fišers. – Manām attiecībām ar Beringtonu ir sena vēsture.

– Tad sāciet no paša sākuma un izstāstiet visu sīkumos, lai cik nenozīmīgi tie arī liktos.

– Viss sākās, kad mēs mācījāmies Svētā Bedas skolā un Beringtons sadraudzējās ar doku strādnieka dēlu.

– Hariju Kliftonu. – Virdžīnija teju izspļāva šos vārdus.