Sers Katberts ātri piecēlās kājās. – Milord, es ļoti vēlētos uzzināt, kāds bija formulējums iztrūkstošajam vārdam, ko vajadzēja uzminēt un kurš palīdzēja jums pieņemt lēmumu. Tiesnesis Kemerons ieskatījās krustvārdu mīklā. – “Izplatīti kaitēkļi, kas mani mulsina, pie skaidra saprāta esot.”

To dzirdot, sers Katberts pamāja ar galvu, bet Harija sejā parādījās smaids.

– Lietā “Beringtons pret Kliftoni un Beringtoni” es lemju par labu Emmai, Harolda Kliftona kundzei, un Greisai Beringtones jaunkundzei.

– Mums noteikti jāiesniedz protests! – paziņoja Virdžīnija, kad sers Katberts un Toda kungs paklanījās.

– Es nekādus protestus neiesniegšu! – attrauca Džailss. – Tas gluži vienkārši nav pieļaujams.

– Tu biji nožēlojams, – nikni sodījās Virdžīnija, kad steidzās ārā no tiesas zāles.

– Bet Harijs ir mans senākais draugs, – Džailss taisnojās, cenzdamies turēties viņai nopakaļ.

– Un es esmu tava sieva! Varbūt esi to aizmirsis? – Virdžīnija pa virpuļdurvīm izmetās uz ielas.

– Ko mēs vēl varējām darīt, ņemot vērā apstākļus, kas bija radušies? – viņš noprasīja, kad beidzot bija Virdžīniju panācis.

– Tu varēji ar zobiem un nagiem cīnīties par to, kas tev pienācās pēc tiesas un taisnības. Tā, kā biji man solījis, – Virdžīnija atgādināja vīram. Tobrīd viņa mēģināja apturēt taksometru.

– Varbūt tiesnesim bija taisnība? Iespējams, mana māte patiešām pilnībā apzinājās savu rīcību.

– Ja tu tam tici, Džails, – teica Virdžīnija un ieskatījās viņam sejā, – tad acīmredzami esi tikpat sliktās domās par mani kā viņa.

Džailss uz mirkli zaudēja valodu. Piebrauca taksometrs, Virdžīnija atvēra durvis, iekāpa automašīnā un attaisīja logu. – Es dažas dienas palikšu pie savas mātes. Ja līdz brīdim, kad atgriezīšos, tu nebūsi iesniedzis protestu, tad iesaku tev konsultēties ar šķiršanās lietu advokātu!

Piecpadsmitā nodaļa

Pie durvīm kāds viegli, bet uzstājīgi klaudzināja. Pulkstenis rādīja divdesmit pāri septiņiem vakarā. “Kurš gan tas varētu būt?” Uz vakariņām viņš nevienu nebija aicinājis, un arī parlamentā uz noslēguma runām viņu negaidīja ātrāk kā deviņos. Klauvēšana nemitējās. Džailss atcerējās, ka mājkalpotājai ir brīvdiena. Viņš nolika uz galda iepriekšējās dienas sēžu protokolus, piecēlās no krēsla un devās uz gaiteni.

– Uzgaidiet! – Džailss sacīja, tad atvēra durvis un ieraudzīja cilvēku, kuru nekādā ziņā nebija gaidījis atnākam uz Smitskvēru.

– Greisa? – viņš neticīgi noteica, pat neslēpdams pārsteigumu.

– Jūtos atvieglota, jo tu joprojām atceries manu vārdu, – sacīja viņa māsa un pārkāpa slieksnim.

Džailss pūlējās izdomāt kaut ko tikpat dzedru atbildei, tomēr viņam nācās atzīt, ka māsai ir tiesības tā izturēties, jo kopš mātes bērēm viņi nebija tikušies. Patiesību sakot, viņš ar ģimenes locekļiem nebija sazinājies kopš brīža, kad Virdžīnija no tiesas zāles izskrēja uz ielas un atstāja viņu stāvam uz ietves.

– Kādi vēji tevi atpūtuši uz Londonu, Greisa? – viņš neveikli apvaicājās, pavadīdams māsu pa gaiteni uz viesistabu.

– Tu, – viņa īsi teica. – Ja Muhameds nenāk pie… un tā tālāk.

– Vai piedāvāt tev kaut ko dzeramu? – viņš jautāja, joprojām nespēdams secināt, kāds gan īsti ir māsas vizītes iemesls.

– Paldies, sausais šerijs būs īsti laikā pēc tik draņķīgi nomācoša brauciena vilcienā.

Džailss piegāja pie bufetes un ielēja viņai šeriju, bet sev piepildīja pusglāzi viskija. Viņš izmisīgi pūlējās izdomāt kādu sarunas tematu. – Desmitos ir balsojums, – viņš beidzot teica un pasniedza Greisai dzērienu. Jaunākās māsas klātbūtnē viņš vienmēr jutās kā nerātns skolēns, kuru direktors pieķēris smēķējam.

– Tātad laika ir vairāk nekā pietiekami, lai es pateiktu visu, kas man sakāms.

– Vai atnāci pieteikt savas tiesības un izmest mani no mājas?

– Nē, brāļuk, es ierados, lai mēģinātu tavā cietajā paurī iedabūt kaut mazliet veselā saprāta.

– Klausos tevi ļoti uzmanīgi. – Džailss sabruka krēslā un iedzēra malku viskija.

– Nākamajā nedēļā ir mana trīsdesmitā dzimšanas diena. To tu noteikti nebūsi pamanījis.

– Tu brauci visu to gaisa gabalu tikai tāpēc, lai man pateiktu, kādu dāvanu vēlies? – Džailss iesaucās, mēģinādams atmosfēru padarīt kaut mazliet jaukāku.

– Tieši tā, – atteica Greisa, jau otro reizi sagādādama viņam pārsteigumu.

– Un ko īpašu tu esi izdomājusi? – Džailss vaicāja, joprojām juzdamies neomulīgi.

– Es gribu, lai tu ierodies uz manām viesībām.

– Bet parlamenta sesija rit pilnā sparā, turklāt es esmu dabūjis vietu pirmajā rindā, no manis tiek gaidīts…

– Ieradīsies Harijs un Emma, – turpināja Greisa, neklausīdamās brāļa atrunās. – Būs gluži kā vecajos laikos.

Džailss iedzēra vēl malku viskija. – Nekad vairs nebūs tā, kā vecajos laikos.

– Tas tomēr ir iespējams, muļķi, jo tu esi vienīgais, kurš neļauj tam notikt.

– Vai viņi vēlas mani satikt?

– Un kāpēc lai viņi negribētu? – pajautāja Greisa. – Naidošanās ir ieilgusi, un tieši tālab es vēlos jūs visus savest kopā. Kamēr nav par vēlu.

– Kādus viesus tu esi aicinājusi?

– Sebastjans un Džesika, daži draugi, galvenokārt no akadēmiskajām aprindām, bet tev nebūs obligāti ar viņiem jārunā. Izņēmums varētu būt tavs senais draugs Dīkinss. Tomēr, – viņa piebilda, – ir viena persona, kuru es neaicinu. Starp citu, kur tā maita ir?

Džailss jau bija nospriedis, ka māsa vairs neko šokējošu nepateiks. Viņš patiešām bija kļūdījies.

– Man nav ne jausmas, – viņš beidzot atbildēja. – Virdžīnija vairāk nekā gadu nav ar mani sazinājusies. Taču, ja ticam tam, kas publicēts Daily Express, viņa pašlaik ir Sentropēzā kopā ar kādu itāliešu grāfu.

– Esmu pārliecināta, ka viņi ir lielisks pāris. Turklāt šis fakts dod tev pamatu pieprasīt šķiršanos.

– Es nekad nevarēšu no Virdžīnijas izšķirties, pat tad, ja es to gribētu. Neaizmirsti, ko mammai nācās izciest! Tādu pieredzi man negribas atkārtot.

– Ak tā. Saprotu, – sacīja Greisa. – Viss ir kārtībā, ja Virdžīnija blandās pa Francijas dienvidiem kopā ar savu itāliešu mīlnieku, bet nekas vairs nav labi, ja viņas vīrs vēlas šķirties.

– Vari mani izsmiet, – teica Džailss, – bet tieši tā jāuzvedas džentlmenim.

– Nesmīdini mani! Diezin vai par džentlmenisku rīcību varēja nosaukt to, kā tu mani un Emmu vazāji pa tiesām, lai apstrīdētu mammas testamentu!

– Tas jau ir sitiens zem jostasvietas, – pažēlojās Džailss un iedzēra krietnu malku viskija. – Bet laikam jau esmu to pelnījis, – viņš piebilda. – Un es to nožēlošu visu atlikušo mūžu. Vai tu man kādreiz spēsi piedot?

– Es tev piedošu, ja tu ieradīsies uz manām viesībām un atvainosies māsai, kā arī savam senākajam draugam par to, ka esi izturējies kā pilnīgs stulbenis.

– Neesmu pārliecināts, ka spēšu skatīties viņiem acīs.

– Tu stājies pretī vācu armijas divīzijai, lai gan biji bruņojies tikai ar dažām granātām un pistoli.

– Un es to darītu atkal, ja vien tas palīdzētu man izlūgties Emmas un Harija piedošanu.

Greisa piecēlās, piegāja pie brāļa un notupās. – Protams, ka viņi tev piedos, muļķa lempi! – Kad māsa apskāva brāli, viņš nolieca galvu. – Tu ļoti labi zini, ka mamma negribētu, lai tās sievietes dēļ mēs nekad vairs nebūtu vienoti.

Džailss pabrauca garām norādei “Kembridža” un nodomāja, ka joprojām nav par vēlu griezties atpakaļ. Tomēr viņš apzinājās, – ja tagad spers tādu soli, otra iespēja viņam vairs netiks dāvāta.

Iebraucis universitātes pilsētiņā, viņš sajuta īpašo koledžas atmosfēru. Visos virzienos steidzās jauni vīrieši un sievietes dažādu garumu studentu tērpos. Atmiņā atausa viņa paša Oksfordā pavadītais laiks, kad Hitlera dēļ viss izvērtās gluži citādi, nekā cerēts.

Kad pēc pieciem gadiem Džailss bija izbēdzis no gūstekņu nometnes un atgriezies Anglijā, Breiznouzas direktors bija piedāvājis viņam atsākt mācības un saņemt zinātnisko grādu. Tomēr viņš divdesmit piecu gadu vecumā jau bija kara veterāns un likās, ka viņa laiks ir pagājis. Gluži tāpat kā daudziem citiem viņa paaudzes puišiem, ieskatot Hariju. Un tad parādījās iespēja uzvarēt kādā citā kaujā. Viņš nespēja turēties pretī izaicinājumam un piedalīties cīņā par nokļūšanu parlamenta apakšpalātas zaļajos solos. “Nav vērts nožēlot,” nodomāja Džailss. “Kaut gan… Vienmēr jau bija kāds iemesls nožēlai.”

Kādu gabalu viņš pabrauca pa Greindžroudu, pagriezās pa labi un novietoja automašīnu Sidžvikas avēnijā. Viņš izgāja cauri arkai, pie kuras bija uzraksts “Ņūnemas koledža”. Celta tūkstoš astoņsimt septiņdesmit pirmajā gadā. Daudz agrāk nekā sievietēm bija iespēja iegūt zinātnisko grādu, tomēr koledžas dibinātājs cerēja, ka šis sapnis piepildīsies viņa dzīves laikā. Diemžēl tas nenotika.

Džailss apstājās pie sarga namiņa un jau grasījās vaicāt, kur notiek Greisas Beringtones viesības, kad apsargs sacīja: – Labvakar, ser Džails. Jums jāiet uz Sidžvika telpu.

Apsargs viņu bija pazinis. “Atpakaļceļa vairs nav,” Džailss secināja.

– Taisni pa gaiteni, tad augšup pa kāpnēm, trešās durvis pa kreisi. Kļūdīties nebūs iespējams.

Garām daudzām pēdējā kursa studentēm, kurām mugurā bija gari melni svārki, baltas blūzes un melni apmetņi, Džailss sekoja norādēm. Meitenes pat nepaskatījās uz viņu. Un kālab lai skatītos? Viņam bija trīsdesmit trīs gadi, viņām – gandrīz divas reizes mazāk.

Nonācis uz augšējā pakāpiena, Džailss saprata, ka nekādi norādījumi viņam vairs nav nepieciešami. Jau ilgi pirms tam, kad bija sasniedzis trešās durvis pa kreisi, viņš saklausīja skaļas balsis un smieklus. Viņš dziļi ieelpoja un centās ieiet tā, lai nepievērstu sev lieku uzmanību.

Pirmā viņu pamanīja Džesika. Viņa metās pāri istabai un sauca: – Tēvoci Džails, tēvoci Džails, kur gan tu biji pazudis?

“Jā, patiešām, kur?” Džailss nodomāja, skatīdamies uz brīnišķīgo jauno meiteni – vēl īsti ne gulbi, taču noteikti vairs ne pīlēnu. Viņa palēcās un apskāva tēvoča kaklu. Pāri meitenes plecam Džailss redzēja, ka viņam tuvojas Greisa un Emma. Visas trīs mēģināja apskaut viņu vienlaikus. Pārējie viesi tikai noraudzījās, pūlēdamies saprast, kas īsti atgadījies.