– Viņa man sagādāja pārsteigumu, jo no spilvena apakšas izņēma aizlīmētu aploksni un lūdza to paglabāt.

– Vai lēdija Beringtone paskaidroja, kālab dod jums šo vēstuli?

– Viņa tikai sacīja, ka gadījumā, ja Džailss apstrīdēs viņas jauno novēlējumu, lai es nododu šo vēstuli tiesnesim, kuram lieta būs nodota izskatīšanai.

– Vai viņa jums deva vēl kādas norādes šajā saistībā?

– Viņa norādīja, ka nedrīkstu to atvērt un nedrīkstu stāstīt par vēstuli ne Džailsam, ne arī savai sievai Emmai.

– Un kas notiktu, ja sers Džailss nebūtu apstrīdējis testamentu?

– Viņa lika man vēstuli iznīcināt un paturēt noslēpumā, ka tāda vispār bijusi.

– Tātad jums nav ne jausmas, kāds ir vēstules saturs, Kliftona kungs? – vaicāja tiesnesis, atkal pacēlis vēstuli.

– Ne vismazākās.

– Un mums būtu jātic! – nošņācās Virdžīnija gana skaļi, lai to saklausītu visi klātesošie.

– Aizvien interesantāk, – piebilda tiesnesis, neņemdams vērā viņas izlēcienu. – Man vairs jautājumu nav, Kliftona kungs. Toda kungs?

– Paldies, milord, – sacīja advokāts Tods un piecēlās no savas vietas. – Jūs, Kliftona kungs, viņa godībai sacījāt, ka lēdija Beringtone jums pavēstījusi par jauno testamentu. Vai viņa minēja kādu iemeslu, kālab šāds dokuments tapis?

– Es nešaubīgi zinu, ka Elizabete mīlēja savu dēlu, taču viņa man atzinās bailēs no iespējas, ka viņš varētu apprecēties ar to briesmīgo lēdiju Virdžīniju…

– Milord! – iejaucās Katberts Meikinss, pielēcis kājās. – Tās ir baumas! Un nav ņemamas vērā.

– Piekrītu. Tas tiks svītrots no protokola.

– Tomēr, milord, – iejaucās Toda kungs. – Tas fakts, ka lēdija Beringtone novēlējusi lēdijai Virdžīnijai Siāmas kaķeni, arī norāda uz…

– Jūs paudāt savu viedokli, Toda kungs, – teica tiesnesis.

– Ser Katbert, vai jums ir jautājumi lieciniekam?

– Tikai viens, milord. – Skatīdamies tieši Harijam acīs, sers Katberts vaicāja: – Vai iepriekšējā testamentā jums bija kaut kas novēlēts?

– Nē, ser.

– Milord, man vairs nav jautājumu Kliftona kungam. Tomēr lūgšu… Pirms izlemjat, vai vēstuli atvērt, ļaujiet man aicināt vēl kādu liecinieku.

– Par kādu liecinieku jūs runājat, ser Katbert? – vaicāja tiesnesis.

– Par cilvēku, kurš zaudētu visvairāk, ja jūsu spriedums nebūtu viņam labvēlīgs. Par Džailsu Beringtonu.

– Man nav iebildumu. Pieņemu, ka arī Toda kungs piekrīt? – Es varu tikai atbalstīt šādu aicinājumu, – atteica Tods, apzinādamies, ka ar iebildumiem nekas nebūs līdzēts.

Džailss lēnām devās uz liecinieka vietu un zvērestu nodeva tik svinīgi, it kā atrastos parlamenta apakšpalātā. Sers Katberts sveica viņu ar laipnu smaidu.

– Tiesas protokolam nosauciet, lūdzu, savu vārdu un nodarbošanos!

– Sers Džailss Beringtons. Parlamenta loceklis, pārstāvu Bristoles doku strādniekus.

– Kad jūs pēdējo reizi tikāties ar savu māti? – vaicāja sers Katberts.

Tiesnesis smaidīja.

– Apmeklēju viņu no rīta tajā dienā, kad viņa aizgāja mūžībā.

– Vai viņa kaut ar vārdu minēja, ka noformējusi jaunu testamentu?

– Nekādā ziņā.

– Tātad laikā, kad devāties projām, jūs bijāt nesatricināmi pārliecināts, ka pastāv tikai viens vienīgs testaments. Tas, kuru visos sīkumos bijāt ar māti pārrunājuši jau vairāk nekā pirms gada.

– Godīgi sakot, ser Katbert, tobrīd mātes testaments bija pēdējais, par ko es būtu iedomājies.

– Patiešām. Tomēr man jāvaicā, kāds bija jūsu mātes veselības stāvoklis tajā rītā, kad viņu apmeklējāt.

– Viņa bija ļoti izvārgusi. Stundas laikā, ko pavadīju pie mātes, viņa gandrīz nepateica ne vārda.

– Tad jau jūs bijāt ļoti pārsteigts, kad uzzinājāt, ka tikai īsu brīdi pēc jūsu aiziešanas no slimnīcas lēdija Beringtone ir parakstījusi sarežģītu trīsdesmit sešas lappuses garu dokumentu.

– Man tas likās neiedomājami, – atbildēja Džailss. – Un tieši tāpat es uzskatu joprojām.

– Vai jūs mīlējāt savu māti, ser Džails?

– Es viņu dievināju. Viņa bija mūsu ģimenes stiprā klints. Kaut viņa joprojām būtu kopā ar mums! Tad šī nožēlojamā lieta vispār nebūtu jāizskata.

– Paldies, ser Džails. Lūdzu, palieciet savā vietā, jo varbūt Toda kungs vēlēsies jums uzdot kādu jautājumu.

– Diemžēl man laikam nāksies riskēt, – Tods pačukstēja Sidonsam un pēc tam piecēlās, lai vērstos pie liecinieka. – Ser Džails, vispirms es vēlos vaicāt, vai jums būtu kādi iebildumi, ja viņa godība atvērtu viņam adresēto vēstuli.

– Protams, ka viņam tādi būtu! – iesaucās Virdžīnija.

– Nē, es neiebilstu pret vēstules atvēršanu, – atbildēja sers Džailss, ignorējot sievas izlēcienu. – Ja tā uzrakstīta manas mātes nāves dienā, tad noteikti apstiprinās, ka viņa nebija spējīga parakstīt tik svarīgu dokumentu, kāds ir testaments. Bet, ja tā ir uzrakstīta pirms divdesmit sestā jūlija, tajā mēs noteikti neizlasīsim neko svarīgu.

– Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, pēc jūsu pēdējās tikšanās ar māti tālākie notikumi norisinājās tā, kā tos atspoguļoja Kliftona kungs?

– Nē, tas nekādā ziņā to nenozīmē! – Virdžīnija atkal nespēja savaldīties.

– Kundze, jums nāksies atturēties no šādas iejaukšanās! – pavēstīja tiesnesis un veltīja Virdžīnijai niknu skatienu. – Jūs drīkstēsiet izteikties, kad būsiet uzaicināta liecināt, bet, kamēr tas nav noticis, vairs nepaudīsiet savu viedokli! Pretējā gadījumā es būšu spiests jūs izraidīt no tiesas zāles. Vai es izteicos skaidri?

Virdžīnija nolieca galvu. Tas bija tieši tas, ko tiesnesis Kemerons bija cerējis sagaidīt no viņas.

– Toda kungs, jūs varat atkārtot savu jautājumu.

– Tas nav nepieciešams, milord, – sacīja sers Džailss. – Ja Harijs sacīja, ka mana māte viņam iedeva šo vēstuli, tad tieši tā arī bija.

– Paldies, ser Džails. Jautājumu vairāk nav.

Tiesnesis aicināja abus advokātus piecelties. – Mēs esam uzklausījuši sera Džailsa Beringtona liecību, un, ja neviens neiebilst, es ierosinu atvērt vēstuli.

Abi advokāti ar galvas mājienu apliecināja piekrišanu, jo apzinājās, ka jebkādi iebildumi tikai radītu iemeslu lietas pārsūdzēšanai. Turklāt abi advokāti bija pilnīgi pārliecināti, ka visā valstī neatrastos tiesnesis, kurš nenoraidītu visus iebildumus šādu vēstuli atvērt.

Kemerons pacēla aploksni tā, lai visiem būtu labi redzams. Viņš to atvēra un izņēma vienu vienīgu papīra lapu, kuru nolika uz galda sev priekšā. Viņš izlasīja to trīs reizes un tikai pēc tam ierunājās.

– Sidonsa kungs, – tiesnesis beidzot sacīja.

Beringtonu ģimenes advokāts nervozi piecēlās no savas vietas.

– Vai varat man nosaukt precīzu datumu un laiku, kad no mums šķīrās lēdija Beringtone?

Mazliet pašķirstījis dokumentus, Sidonss atrada vajadzīgo, paraudzījās uz tiesnesi un teica: – Varu apliecināt, ka miršanas apliecība parakstīta ceturtdienā, divdesmit sestajā jūlijā, divdesmit divos divdesmit sešās minūtēs.

– Pateicos, Sidonsa kungs. Tagad man jādodas uz savu kabinetu, lai izspriestu, cik liela nozīme šim dokumentam ir kā pierādījumam. Tiesas sēde tiek pārtraukta uz pusstundu.

– Man tā nemaz neizskatījās pēc vēstules, – teica Emma, tiklīdz tiesnesis bija aizgājis. – Drīzāk tas līdzinājās oficiālam dokumentam. Vai tajā dienā viņa parakstīja vēl kaut ko, Sidonsa kungs?

Advokāts pašūpoja galvu. – Vismaz manā klātbūtnē nekas tāds nenotika. Vai jums ir kādi pieņēmumi, Toda kungs?

– Aploksne bija ļoti plāna. Tas varētu būt izgriezums no kāda laikraksta, taču nevaru apgalvot, jo attālums bija pārāk liels.

– Kāpēc tu, Džails, piekriti vēstules atvēršanai? – Virdžīnija šņāca tiesas zāles otrā pusē.

– Ņemot vērā apstākļus, lēdija Virdžīnija, jūsu vīram nebija sevišķas izvēles, – noteica sers Katberts. – Lai gan līdz pat pēdējam mirklim es biju pārliecināts, ka mums uzvara jau rokā.

– Ko tiesnesis tik ilgi tur dara? – Emma vaicāja, nespēdama noslēpt, cik ļoti satraukusies viņa ir.

Harijs saņēma savas sievas roku. – Nu jau vairs nebūs ilgi, dārgā.

– Ja lēmums nebūs mums labvēlīgs, – vaicāja Virdžīnija, – vai mēs varēsim to pārsūdzēt, apgalvojot, ka šī vēstule nav ņemama vērā kā pierādījums?

– Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, – sacīja sers Katberts, – iekams man neradīsies iespēja izpētīt tekstu. Tikpat labi var gadīties, ka vēstule tikai apstiprina jūsu vīra pārliecību par to, ka viņa māte savas dzīves pēdējās stundās nebija tādā stāvoklī, lai būtu spējīga parakstīt nopietnu juridisku dokumentu. Tādā gadījumā tieši pretējai pusei nāksies izlemt, vai viņi pārsūdzēs lēmumu.

Lietā iesaistītās puses katra savā zāles stūrī joprojām sačukstējās – gluži kā bokseri, kas gaida signālu par pēdējā raunda sākumu, – kad atvērās durvis aiz tiesneša krēsla un atgriezās Kemerons.

Visi piecēlās kājās un paklanījās, bet pēc tam tiesnesis apsēdās savā vietā. Viņš paraudzījās uz daudzajām gaidpilnajām sejām.

– Tagad man bija iespēja izpētīt vēstules saturu. – Visi klātesošie cieši lūkojās uz viņu. – Man bija interesanti uzzināt, ka mums ar lēdiju Beringtoni ir vienāds vaļasprieks, lai gan man nākas atzīties, ka viņa šajā jomā bijusi krietni vien spējīgāka par mani, jo tajā ceturtdienā, divdesmit sestajā jūlijā, The Times krustvārdu mīklu aizpildījusi gandrīz visu, atstājot tikai vienu neatminētu vārdu. Un es esmu pārliecināts, ka viņa to darījusi ar nodomu. Iemesls, kālab man nācās atstāt tiesas zāli, bija nepieciešamība doties uz bibliotēku, lai sameklētu nākamās dienas, proti, divdesmit septītā jūlija The Times numuru. Tas iznāca dienā pēc lēdijas Beringtones nāves. Es vēlējos pārliecināties, vai viņa ir pieļāvusi kādas kļūdas, risinot šo krustvārdu mīklu. Kļūdu nebija. Tāpat es gribēju pārliecināties par vārdu, kas ierakstāms rindā, ko viņa atstāja neaizpildītu. To visu darīdams, es nonācu pie absolūtas pārliecības, ka lēdija Beringtone bija ne tikai spējīga parakstīt testamentu, bet pilnībā apzinājās šā dokumenta satura nozīmību. Tālab es esmu gatavs pavēstīt savu spriedumu šajā lietā.