žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Vai jūs bijāt klāt, kad liecinieki apstiprināja testamenta īstumu?

– Jā, es biju tur klāt. Liecinieki bija Lengborna kungs un nodaļas pārzine Ramboldas jaunkundze.

– Un jūs joprojām bijāt pārliecināts, ka lēdija Beringtone skaidri apzinās savu rīcību un saprot, kādu dokumentu paraksta?

– Vairāk nekā pārliecināts, – Sidonss strikti apstiprināja. – Pretējā gadījumā es nemaz nebūtu tiesīgs šo procedūru virzīt.

– Taisnība. Vairāk man jautājumu nav, milord, – sacīja Toda kungs.

– Liecinieks ir jūsu rīcībā, ser Katbert.

– Paldies, milord. Sidonsa kungs, jūs sacījāt tiesai, ka izjutāt manāmu spiedienu, jo jaunajam testamentam bija jātop sagatavotam un parakstītam steidzamā kārtā. Un šā iemesla pēc jūs to noformējāt “ātri”, lietojot jūsu paša izmantoto vārdu.

– Jā, Lenghorna kungs mani informēja, ka lēdijai Beringtonei vairs daudz laika nav atlicis.

– Tātad ir pašsaprotami pieņemt, ka darījāt visu, kas ir jūsu spēkos, lai paātrinātu testamenta pārrakstīšanas procesu.

– Man nebija lielas izvēles.

– Par to es nešaubos, Sidonsa kungs. Vai drīkstu vaicāt, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai noformētu iepriekšējo testamentu? To, kuru mans klients uzskata par vienīgo vērā ņemamo lēdijas Beringtones testamentu?

Sidonss mirkli svārstījās, bet tad sacīja: – Trīs, iespējams pat četri mēneši.

– Un to laikā jūs, neapšaubāmi, regulāri konsultējāties ar lēdiju Beringtoni?

– Jā, viņa bija cilvēks, kas detaļām pievērš ļoti lielu uzmanību.

– Tā noteikti bija, esmu par to pilnīgi pārliecināts. Tomēr pēdējā testamenta detaļu apdomāšanai viņai nebija daudz laika. Piecas dienas, ja runājam precīzi.

– Jā, tomēr neaizmirsīsim, ka…

– Un pēdējā dienā viņa vien parakstīja šo testamentu. Tas bija pavisam īss laika sprīdis. Vai tā?

– Jā, domāju, ka tā var sacīt.

Sers Katberts pagriezās pret tiesas ierēdni. – Esiet tik laipns un pasniedziet Sidonsa kungam abus lēdijas Beringtones testamentus!

Advokāts nogaidīja, līdz abi dokumenti bija iedoti lieciniekam, un tad turpināja iztaujāšanu.

– Vai piekritīsiet man, ja sacīšu, ka lēdijas Beringtones paraksts uz pirmā testamenta ir daudz skaidrāk salasāms un drošākas rokas rakstīts, nekā “īsajā laika sprīdī” uzvilktais? Patiesībā ir pat grūti noticēt, ka abi paraksti tapuši ar vienas un tās pašas personas roku.

– Vai jūs, ser Katbert, vēlaties norādīt, ka otro testamentu nemaz nav parakstījusi lēdija Beringtone?

– Nekādā ziņā, milord! Es vienīgi vēlos norādīt, ka viņai nav bijis ne jausmas par to, kādu dokumentu viņa paraksta.

– Sidonsa kungs, – sers Katberts turpināja, pievērsies advokātam, kurš nu jau ar abām rokām bija pieķēries pie liecinieka nodalījuma malas, – kad bijāt pabeidzis sasteigtā testamenta noformēšanu, vai jūs iepazīstinājāt lēdiju Beringtoni ar visām tā klauzulām, ar citu pēc citas?

– Nē, to es nedarīju. Galu galā testamentā bija tikai viena vienīga būtiska atšķirība, kas nesakrita ar iepriekšējā testamenta tekstu.

– Ja jūs lēdiju Beringtoni neiepazīstinājāt ar visām klauzulām, ļaujot izlasīt citu pēc citas, tad, Sidonsa kungs, mums atliek vien paļauties uz jūsu vārdiem.

– Milord, tas nu ir patiešām ārkārtējs apgalvojums! – iejaucās advokāts Tods, kurš bija pielēcis kājās. – Sidonsa kungam bijusi gara un nevainojama profesionālā karjera. Viņš nav pelnījis šādu apkaunojošu attieksmi.

– Piekrītu jums, Toda kungs, – sacīja tiesnesis. – Ser Katbert, jūs šo paziņojumu anulēsiet.

– Es atvainojos, milord, – teica sers Katberts un viegli paklanījās tiesnesim, bet pēc tam atkal pievērsās lieciniekam. – Sidonsa kungs, kurš ierosināja pirmā testamenta visās trīsdesmit sešās lappusēs atzīmēt iniciāļus “E. B.”?

– Domāju, ka tas bija mans ierosinājums, – atbildēja Sidonss, mazliet uztraucies.

– Tomēr jūs neuzstājāt, lai šī stingrā procedūra tiktu ievērota otrajā gadījumā, kad testaments tika noformēts steidzamā kārtā?

– Man nelikās, ka tas ir nepieciešams. Kā jau sacīju, tekstā bija ieviesta tikai viena būtiska atšķirība.

– Un kurā lappusē mēs varam skatīt šo būtisko atšķirību, Sidonsa kungs?

Sidonss pāršķirstīja testamentu un pasmaidīja. – Divdesmit pirmajā lappusē, septītajā klauzulā.

– Jā gan. Tā ir man tepat acu priekšā, – noteica sers Katberts. – Tomēr es nekur neredzu iniciāļus “E. B.”. To nav ne lappuses apakšā, ne arī pie jau pieminētās klauzulas. Varbūt, ka lēdija Beringtone bija pārāk novārgusi un viņai pietrūka spēka diviem parakstiem vienā dienā?

Izskatījās, ka Sidonss vēlas iebilst, tomēr viņš neko neteica.

– Sakiet, Sidonsa kungs, cik daudzas reizes savas garās un ievērojamās advokāta karjeras laikā jūs neesat ieteicis saviem klientiem uz katras testamenta lappuses uzrakstīt iniciāļus?

Tā kā Sidonss neatbildēja, sers Katberts vispirms paraudzījās uz advokātu Todu, tad uz tiesnesi un pēc tam viņa skatiens atgriezās pie liecinieka. – Ser, es joprojām gaidu.

Pagalam izmisis, Sidonss paraudzījās augšup un ātri izgrūda: – Jūsu godība, ja jūs izlasītu vēstuli, kuru lēdija Beringtone ir adresējusi jums, tad varbūt jums būtu vieglāk izspriest, vai viņa patiešām apzinājās savu rīcību.

– Vēstuli? – pārvaicāja tiesnesis. Izskatījās, ka viņš īsti nesaprot, par ko ir runa. – Par šādu vēstuli man nekas nav zināms. Šās lietas dokumentos, kas man pieejami, tās noteikti nav. Vai jums ir zināms par šādas vēstules eksistenci, ser Katbert?

– Šī ir pirmā reize, kad par tādu dzirdu, milord. Esmu tikpat lielā neziņā kā jūs.

– Tas ir tādēļ, – Sidonss turpināja, – ka man to iedeva tikai šajā rītā un man nebija laika pat brīdināt Toda kungu par šādas vēstules esamību.

– Par ko jūs tagad runājat, kungs? – jautāja tiesnesis.

Visu klātesošo acis bija pievērstas Sidonsam. Viņš izņēma vēstuli no žaketes iekškabatas un turēja to paceltu gaisā, it kā aploksni grasītos aprīt liesmas. – Lūk, aploksne, kas man tika iedota šajā rītā, milord.

– Kurš jums to iedeva, Sidons? – tiesnesis bargi vaicāja.

– Harijs Kliftona kungs. Viņš man pastāstīja, ka lēdija Beringtone viņam to iedeva vien dažas stundas pirms nāves.

– Vai esat aploksni atvēris, Sidonsa kungs?

– Nē, es to neesmu atvēris. Tā ir adresēta jums. Tiesnesim, kurš izskata lietu.

– Saprotu, – noteica tiesnesis. – Toda kungs un ser Katbert, esiet tik laipni un sekojiet man uz kabinetu!

– Šī ir savāda lieta, kungi, – atzina tiesnesis, kad bija nolicis aploksni uz sava galda iepretī abiem advokātiem. – Ņemot vērā apstākļus, es atzīstos, ka nezinu, kāds būtu pareizākais rīcības virziens.

– Mēs abi, – ierunājās Toda kungs, – varētu iesniegt prasību šo vēstuli neatzīt par vērā ņemamu pierādījumu.

– Piekrītu, – apstiprināja sers Katberts, – bet… sasodīts, lai mēs esam nolādēti, ja tā darīsim! Un… lai mēs esam nolādēti, ja tā nerīkosimies! Tagad, kad šī vēstule ir nonākusi tiesā… lai kādas izmaiņas tā rosinātu jebkuras puses pārsvaram, visādā ziņā būs pamatots iemesls pārsūdzēšanai.

– Diemžēl tieši tā varētu būt, – sacīja tiesnesis, – Saimon, ja piekrītat, no jūsu puses varētu būt gudri tagad par liecinieku aicināt Kliftona kungu un likt viņam nodot zvērestu. Tad paskatīsimies, vai viņš spēs ienest gaismu šajā tumšajā lietā. Vispirms jau pastāstot, kā pie viņa nonākusi šī vēstule. Kā jūs domājat, Katbert?

– Man nekas nav iebilstams, – atbildēja sers Katberts.

– Labi. Varu jums apliecināt, – turpināja tiesnesis, – ka neatvēršu šo vēstuli, kamēr nebūšu noklausījies Kliftona kunga liecību. Turklāt lasīšu to tikai tad, ja būšu saņēmis jūsu abu piekrišanu. Un, ja man to nāksies darīt, tad tas notiks visu iesaistīto personu klātbūtnē, jo viņus tiešā veidā ietekmēs procesa iznākums.

– Tiek izsaukts Harijs Kliftona kungs!

Emma cieši paspieda Harija roku, pirms viņš piecēlās un devās uz liecinieka vietu. Kad Harijs bija nodevis zvērestu, tiesnesis paliecās uz priekšu un teica: – Kliftona kungs, es uzdošu jums dažus jautājumus. Ja pēc tam advokātu kungiem radīsies vēlēšanās noskaidrot kādas nianses, viņi būs aicināti to darīt. Apstipriniet, lai to var ierakstīt tiesas sēdes protokolā… jūs esat Emmas Kliftones vīrs un Greisas Beringtones jaunkundzes māsas vīrs, un abas minētās dāmas ir atbildētājas šajā procesā.

– Tieši tā, godība. Es esmu arī sera Džailsa Beringtona, mana senā un tuvā drauga, māsas vīrs.

– Vai varat tiesai pastāstīt par savām attiecībām ar lēdiju Beringtoni?

– Kad pirmo reizi viņu sastapu, man bija divpadsmit gadi, un es biju uzaicināts uz Džailsa dzimšanas dienas svinībām. Tātad varu sacīt, ka pazinu šo lēdiju gandrīz divdesmit gadus.

– Tā nav atbilde uz manu jautājumu, – uzstāja tiesnesis.

– Es uzskatīju Elizabeti par tuvu un dārgu draugu. Par viņas pāragro aiziešanu es sēroju tikpat dziļi kā visi pārējie ģimenes locekļi. Viņa bija patiešām ievērojama sieviete un, ja viņa būtu piedzimusi vēlākā paaudzē, tad ģimenei pēc lēdijas Elizabetes vīra nāves nebūtu nācies meklēt kuģniecības valdes priekšsēdētāju ārpus ģimenes.

– Paldies, – sacīja tiesnesis. – Un tagad es vaicāšu jums par šo vēstuli, – viņš turpināja, pacēlis aploksni, – un to, kādos apstākļos tā nonāca pie jums.

– Vakaros es bieži devos uz slimnīcu apraudzīt Elizabeti. Sagadījās tā, ka mans pēdējais apmeklējums sakrita ar pēdējo viņas dzīves dienu.

– Palātā bijāt tikai jūs divi?

– Tajā brīdī, jā. Viņas meita Greisa tikko bija aizgājusi.

– Pastāstiet tiesai, kas notika!

– Elizabete man pastāstīja, ka tajā dienā pie viņas ir bijis advokāts Sidonss un viņa ir parakstījusi jaunu testamentu.

– Vai mēs runājam par ceturtdienas, divdesmit sestā jūlija, vakaru?

– Jā, jūsu godība, tas bija dažas stundas pirms Elizabetes aiziešanas mūžībā.

– Vai varat tiesai pastāstīt, kas vēl notika šā jūsu apmeklējuma laikā?