žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Parastā dienā – un šī nebija parasta diena – kad lordkanclers iegāja zālē, uz sarkanajiem soliem sēdošie biedri pieklājīgi piecēlās kājās, paklanījās viņam un palika stāvam, kamēr bīskaps vadīja rīta lūgšanu. Tikai pēc tam varēja sākties dienas darbi.

Šajā dienā tā nenotiks. Vēl nesasniedzis sēžu zāli, lordkanclers jau saklausīja balsu murdoņu. Ieejot Lordu palātā, pat lordkanclers bija pārsteigts. Sarkanās solu rindas bija tik ļoti pārpildītas, ka daži pat bija iekārtojušies uz kāpnītēm pie paaugstinājuma, daži stāvēja kājās, nespēdami atrast sēdvietu. Lordkanclers atcerējās vēl tikai vienu gadījumu, kad šī zāle bija tik pilna. Todien Viņa Majestāte sacīja Karaļa runu, kurā informēja abu palātu locekļus par valdības ieteiktajiem likumu grozījumiem, kas būtu skatāmi nākamajā parlamenta sesijā.

Kad lordkanclers iegāja telpā, klātesošie nekavējoties pārstāja sarunāties, visi kā viens piecēlās kājās un paklanījās, kad viņš nostājās pie vilnas maisa.

Augstā amatpersona lēnām pārlūkoja zāli. Viņā vērās tūkstošiem acu pāru, kas pauda nepacietību. Skatiens apstājās pie trim jauniem cilvēkiem, kuri atradās palātas tālākajā galā tieši virs viņa – īpašo viesu galerijā. Džailss Beringtons, viņa māsa Emma Beringtone un Harijs Kliftons bija ģērbušies melnās sēru drānās, lai izrādītu godu tikko nomirušajam lordam Hārvijam, mīļotajam vectētiņam un Harija gadījumā – padomdevējam un tuvam draugam. Lordkanclers zināja, ka viņa pieņemtais lēmums neatgriezeniski ietekmēs visu šo trīs cilvēku dzīvi. Viņš lūdza Dievu, lai viss notiktu uz labu.

Kad Bristoles bīskaps Pīters Votss – lordkancleram ienāca prātā, ka tas ir ārkārtīgi atbilstīgi, – atvēra lūgšanu grāmatu, lordi nolieca galvas un tās nepacēla tik ilgi, kamēr izskanēja vārdi: “Dieva Dēla, Dieva Tēva un Dieva Svētā Gara vārdā.”

Pēc tam visi steidzās ieņemt savas vietas. Stāvot palika vien lordkanclers. Lordi bija apsēdušies un gaidīja, kāds spriedums tiks pasludināts.

– Mani kungi, – lordkanclers iesāka, – es neizlikšos, ka manis pieņemtais lēmums, kurš jums būs jāuzklausa, bija viegls. Gluži pretēji. Man jāatzīstas, ka šis bija grūtākais lēmums, kādu man nācies pieņemt manas ilgās karjeras laikā. Tomēr… lai atceramies Tomasu Moru, kurš atgādināja, ka, valkājot šos amata tērpus, jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kuri ne visiem liksies iepriecinoši. Un patiesi, mani kungi, trijos šādos gadījumos lordkancleram, kurš bija pieņēmis lēmumu, vēlāk tajā pašā dienā tika nocirsta galva.

Atskanēja smiekli un līdz ar tiem mazliet gaisa sasprindzinājums, kas nomācoši valdīja telpā.

– Lai kā arī būtu, mans pienākums ir atgādināt, – viņš piebilda, kad smiekli bija pieklusuši, – ka mans tiesnesis ir tikai Visaugstais Dievs. Tātad, mani kungi, lietā “Beringtons pret Kliftonu”, izspriežot, kurš būs likumīgais mantinieks un iegūs sera Hugo Beringtona titulu, kā arī “visu, kas pie tā piederas”…

Lordkanclers atkal paraudzījās uz galeriju un mirkli svārstījās. Viņa acis bija pievērstas trim jaunajiem cilvēkiem, kuri cieši raudzījās uz viņu un ne pie kā nebija vainīgi. Lordkanclers prātā izlūdzās sev Zālamana gudrību un tad piebilda: – Es esmu apsvēris visus man zināmos faktus un nosliecos par labu… Džailsam Beringtonam.

Spēji uzvilnīja balsu troksnis. Žurnālisti steigšus aiztraucās projām no preses pārstāvjiem ierādītajām vietām galerijā, lai informētu nepacietīgi gaidošos redaktorus, ka mantošanas principi paliek nemainīgi un Harijam Kliftonam tagad ir iespēja likumīgi apprecēties ar Emmu Beringtoni. Galerijā sēdošie pārliecās pār margām, lai labāk saskatītu, kā lordi reaģēs uz šādu paziņojumu. Tomēr šis nebija futbola mačs un viņš nebija šķīrējtiesnesis. Nebija nekādas vajadzības skaļi svilpt, jo katrs Lordu palātas loceklis zina, ka jāpieņem un jāpaklausa lordkanclera lēmumam bez šķelšanās vai pretēju nometņu veidošanas. Gaidīdams, lai kņada norimst, lordkanclers atkal paraudzījās uz trijotni, kuru šis lēmums ietekmējis vistiešāk. Kāda gan būs viņu reakcija? Harijs, Emma un Džailss joprojām neizteiksmīgi vērās lejup uz lordkancleru. Likās, tikko pasludinātā lēmuma nozīmīgumu viņi vēl nav paguvuši aptvert.

Pēc mēnešiem ilgušās nedrošības Džailss jutās atvieglots, lai gan mīļotā vectēva nāve bija aizēnojusi visu uzvaras prieku.

Harijs cieši satvēra Emmas roku. Viņam prātā bija tikai viena vienīga doma. Tagad viņš drīkst apprecēt sievieti, kuru mīl.

Emma nespēja īsti aprakstīt savas izjūtas. Lordkanclera lēmums viņiem bija radījis virkni jaunu problēmu, kuru risināšanā viņam vairs nebūs jāiesaistās.

Lordkanclers ieskatījās dienaskārtībā. Nākamais jautājums – debates par nacionālās veselības aprūpes jautājumiem. Vairāki lordi aizlavījās projām no zāles. Viss pamazām atgriezās ierastajās sliedēs.

Pat vistuvākajām uzticības personām lordkanclers nebūtu gatavs atzīties, ka domas ir mainījis pašā pēdējā brīdī.

“Ja kādam ir zināmi iemesli, kālab šie divi cilvēki nedrīkstētu tikt vienoti svētajām laulības saitēm, lai saka to tagad, vai pēc tam klusē mūžīgi.”

Harijs Kliftons nekad neaizmirsīs pirmo reizi, kad klausījās šajos vārdos – tikai pēc dažiem mirkļiem visa viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Vecais Džeks, kurš gluži tāpat kā Džordžs Vašingtons nekad nemeloja, sakristejā bija sarīkojis ārkārtas apspriedi un paskaidrojis, ka Emma Beringtone – Harija iemīļotā un dievinātā topošā sieva – varētu būt viņa pusmāsa.

Elles vārti Harija priekšā atvērās, kad viņa māte publiski atzina, ka patiešām vienu reizi ir stājusies seksuālās attiecībās ar Emmas tēvu Hugo Beringtonu. Tādējādi patiešām pastāvēja iespēja, ka Harijs un Emma ir viena tēva pēcnācēji.

Bet vienlaikus Harija māte satikās arī ar Arturu Kliftonu – ostas krāvēju, kurš strādāja Beringtonu kuģniecībā. Par spīti faktam, ka Meizija drīz pēc tam apprecējās ar jau minēto Arturu Kliftonu, mācītājs atteicās turpināt laulību ceremoniju, jo uzskatīja, ka tas būtu pretrunā ar gadsimtus seniem baznīcas likumiem asinsradniecības jautājumā.

Pēc īsa mirkļa Emmas tēvs Hugo Beringtons izlavījās no baznīcas pa dienesta izeju gluži kā gļēvulis, kas aizbēg no kaujas lauka. Emma kopā ar māti aizbrauca uz Skotiju, bet

Harijs, pagalam sagrauts, palika koledžā Oksfordā. Viņš nezināja, ko iesākt. Un viņa vietā visu izlēma Ādolfs Hitlers.

Jau pēc dažām dienām Harijs savu studenta ietērpu nomainīja pret vienkāršu jūrnieka formu, tomēr jūrnieka gaitas turpinājās nepilnas divas nedēļas. Vācu raidīta torpēda nogremdēja viņu kuģi, un Harija Kliftona vārds iekļuva bojāgājušo sarakstā.

“Vai tu ņem šo sievieti par likumīgi laulātu sievu un apsolies viņu godāt un mīlēt, līdz nāve jūs šķirs?” – “Jā.”

Tikai pašās kara beigās, ievainots atgriezies dzimtenē, Harijs uzzināja, ka Emma dzemdējusi viņam dēlu – Sebastjanu Arturu Kliftonu. Tikai tad, kad Harijs bija pilnībā atlabis, viņam pavēstīja, ka Hugo Beringtons ir nonāvēts visai briesmīgos apstākļos. Ģimenei tas nozīmēja atkal jaunu problēmu, kas Harijam bija ne mazāk postoša kā aizliegums precēt mīļoto sievieti.

Harijs nekad nebija pievērsis īpašu uzmanību tam, ka ir dažas nedēļas vecāks par savu labāko draugu Džailsu Beringtonu, Emmas brāli, taču tad uzzināja, ka tieši viņš – Harijs – varētu būt tiešākais titula un īpašuma mantinieks. Harijs nekavējoties pavēstīja, ka nav ieinteresēts mantot Beringtonu titulu un mantu, tādējādi atsakoties par labu Džailsam Beringtonam. Likās, ka Heraldikas palātas vadītājs varētu apmierināt šo prasību un viss būtu izvērties labi, ja vien neiejauktos liktenis Leiboristu partijas pārstāvja lorda Prestona personā, kurš, pat nekonsultējies ar pašu Hariju, nolieca svaru kausus par labu viņam.

– Tas ir principa jautājums, – lords Prestons paskaidroja laikrakstu korespondentiem, kuri viņu iztaujāja.

“Vai tu ņem šo vīrieti par savu likumīgu laulātu vīru, lai dzīvotu kopā ar viņu, kā Dievs noteicis, svētajā laulības institūcijā?” – “Jā.”

Visu šo laiku Harijs un Džailss palika nešķirami draugi, par spīti tam, ka pilnīgi oficiāli bija pretnostatīti viens otram gan Valsts Augstākajā tiesā, gan nacionālo preses izdevumu pirmajās lappusēs.

Par lordkanclera lēmumu Harijs un Džailss būtu līksmojuši, ja Emmas un Džailsa vecaistēvs lords Hārvijs joprojām atrastos savā vietā pirmajā solu rindā, lai kopā ar visiem noklausītos pasludināto spriedumu. Diemžēl viņam tā arī nebija lemts izbaudīt šo triumfa mirkli. Nācija palika sašķelta divās nometnēs, bet divām ģimenēm bija jāsavienojas.

Lordkanclera lēmumam bija vēl kādas sekas, kurām žurnālisti ātri vien pievērsa savu alkatīgo lasītāju uzmanību. Valsts Augstākās tiesas lēmums noteica arī to, ka Harijs un Emma nav asinsradinieki. Bet tas nozīmēja, ka viņš drīkst lūgt, lai Emma kļūtu par viņa likumīgu sievu.

“Es dāvāju tev šo gredzenu un apliecinu…”

Un tomēr gan Harijs, gan Emma zināja, ka lordkanclera pieņemtais lēmums nenozīmē arī pierādījumu, ka Hugo Beringtons nav Harija tēvs. Abi jaunie cilvēki bija kristieši un raizējās, ka varētu pārkāpt Dieva noliktos baušļus.

Visas pārciestās nedienas nebija mazinājušas viņu savstarpējo mīlestību. Gluži pretēji, tā bija kļuvusi tikai stiprāka. Savas mātes Elizabetes un Harija mātes Meizijas svētības iedrošināta, Emma pieņēma Harija bildinājumu. Viņu skumdināja vien tas, ka abu viņas vecmāmiņu dzīves ceļš bija aprāvies ātrāk un viņām nebija iespējams piedalīties mazmeitas laulību ceremonijā.

Tā nenotika Oksfordā, kā bija paredzēts iepriekš, un tādējādi izpalika ar to saistītā greznība, kā arī nenovēršamā skaļā publicitāte. Ceremonija notika reģistrācijas birojā Bristolē, kurā piedalījās vien tuvākie ģimenes piederīgie un daži senākie draugi.

Iespējams, abu laulāto skumjākais lēmums bija tāds, ka Sebastjans Arturs Kliftons būs viņu vienīgais bērns.