– Kur tad viņi dzīvos?

– Nolādēts, mani ne mazākajā mērā neinteresē, kur viņi dzīvos! – atcirta Virdžīnija. – Beidzot ir pienācis laiks izlemt, vai atlikušo dzīvi tu vēlies pavadīt kopā ar mani vai kopā ar viņiem!

– Es vēlos pavadīt savu atlikušo dzīvi kopā ar tevi, – atbildēja Džailss.

– Tātad tas nu būtu nokārtots, Trusīt, – noteica Virdžīnija, uzlika saderināšanās gredzenu atpakaļ pirkstā un sāka pogāt vaļā kleitu.

Harijs lasīja The Times, un Emma – Telegraph, kad iezvanījās telefons. Atvērās durvis, un brokastu telpā ienāca Denbijs.

– Zvana jūsu izdevējs Kolinsa kungs, ser. Viņš vaicāja, vai varētu pārmīt kādu vārdu ar jums.

– Ļoti šaubos, ka viņš to pateica šādiem vārdiem, – Harijs sacīja un salocīja laikrakstu.

Emma bija tik ļoti aizrāvusies ar raksta lasīšanu, ka īsti pat nepacēla galvu, kad vīrs izgāja no istabas. Kad viņš atgriezās, Emma jau bija tikusi līdz publikācijas beigām.

– Billijam ir zvanījuši no lielākās daļas nacionālo laikrakstu, kā arī no BBC, – Harijs pavēstīja. – Viņi vaicā, vai es gribot nākt klajā ar paziņojumu.

– Ko tu sacīji?

– Bez komentāriem. Pateicu viņam, ka nav nepieciešams pieliet eļļu ugunij, kura jau tā kvēl pilnās liesmās.

– Nespēju iedomāties, ka Billijam Kolinsam tā šķita laba atbilde, – sacīja Emma. – Viņu interesē tikai grāmatu pārdošana.

– Viņš neko citu nemaz nebija gaidījis un nežēlojas. Vien pavēstīja, ka grāmatas trešo izlaidumu mīkstajos vākos nogādās veikalos nākamās nedēļas sākumā.

– Vai vēlies dzirdēt, kā to atreferē Telegraph?

– Vai man būtu jāgrib? – atvaicāja Harijs un apsēdās pie brokastu galda.

Emma izlikās nedzirdējusi vīra piezīmi un sāka lasīt balsī: – “Vakar notika parlamenta apakšpalātas locekļa sera Džailsa Beringtona un lēdijas Virdžīnijas Fenvikas, devītā Fenvikas grāfa vienīgās meitas, laulības. Līgavai mugurā bija kleita, ko radījis Normens…”

– Vismaz to man aiztaupi!

Emma izlaida pāris rindkopas. – “Uz ceremoniju Vestminsterā Svētās Mārgaretas baznīcā ieradās četri simti viesu. To vadīja svētaistēvs Džordžs Heistingss, Riponas bīskaps. Svinību saviesīgā daļa notika parlamenta ēkas terasē. Viesu vidū bija arī Viņas augstība princese Mārgareta, grāfs Mountbatens no Birmas, augsti godājamais Klements Etlijs, opozīcijas līderis, tāpat apakšnama priekšsēdētājs Viljams Morisona kungs un daudzi citi. Viesu saraksts ir patiesi interesanta lasāmviela, tomēr daudz aizraujošāk ir uzzināt vārdus tiem cilvēkiem, kuri nebija ieradušies vai nu tālab, ka nesaņēma ielūgumus, vai arī tālab, ka gluži vienkārši nevēlējās šo pasākumu pagodināt ar savu klātbūtni. No Beringtonu ģimenes, atskaitot pašu seru Džailsu Beringtonu, viesu sarakstā nebija neviena. Viņa māsu Greisas Beringtones jaunkundzes un Emmas Kliftones kundzes, kā arī viņa māsas vīra, populārā rakstnieka Harija Kliftona kunga, neierašanās tomēr paliek noslēpumā tīta. Jo īpaši pēc tam, kad vēl gluži nesen Kliftona kungs bija paziņojis, ka būs sera Džailsa vedējs kāzās.”

– Kurš tad bija vedējs? – vaicāja Harijs.

– Doktors Eldžernons Dīkinss no Beliolas koledžas Oksfordā.

– Mīļais Dīkinss, – noteica Harijs. – Izcila izvēle. Viņš noteikti ieradās precīzi noteiktajā laikā, un nebija pat domājams, ka viņš varētu būt nevietā nolicis laulību gredzenus. Vai rakstā ir vēl kaut kas?

– Diemžēl ir gan. “Jo dīvaināk tas liekas tāpēc, ka pirms sešiem gadiem, kad Lordu palātā tika izskatīta lieta “Beringtons pret Kliftonu”, kurā bija jānoteic, kam pienākas mantot Beringtonu ģimenes titulu un dzimtas īpašumus, likās, ka starp seru Džailsu Beringtonu un Hariju Kliftona kungu valda visbrīnišķīgākā saskaņa. Kad tika izlemts par labu seram Džailsam, viņi likās patiešām apmierināti. Laimīgais pāris,” – Emma turpināja, – “medusmēnesi pavadīs sera Džailsa villā Toskānā.”

– Tas jau ir par traku, – noteica Emma un pacēla galvu. – Villa tika novēlēta man un Greisai, lai rīkojamies ar to pēc saviem ieskatiem.

– Valdies, Emma! – sacīja Harijs. – Tu piekriti, ka Džailss izmanto villu apmaiņā pret atļauju mums ievākties Menorhausā, un tā būs līdz brīdim, kad tiesa izlems, cik likumīgs bijis testaments. Vai ne?

– Nē, pats labākais vēl tikai būs. “Pašlaik izskatās, ka ģimenē pēc lēdijas Elizabetes, sera Džailsa mātes, nāves radusies pamatīga plaisa. Lēdijas Beringtones atstātajā testamentā redzams, ka lielāko sava īpašuma daļu viņa atstājusi divām meitām Emmai un Greisai, savukārt vienīgajam dēlam nav novēlējusi pilnīgi neko. Sers Džailss ir nolēmis likumīgā kārtā apstrīdēt šo testamentu, un lietas izskatīšana paredzēta Augstākajā tiesā nākamajā mēnesī.” Tas ir viss. Un Times?

– Daudz atturīgāks. Tikai fakti, nekādu pieņēmumu. Billijs sacīja, ka Mail un Express pirmajās lapās ir ievietota Kleopatras fotogrāfija un Mirror rakstam dots nosaukums “Kaķeņu cīņas”.

– Kā gan viss nonāca tik tālu? – vaicāja Emma. – Es nespēju saprast to, kā Džailss pieļāva, lai tā sieviete panāk, ka viņa paša ģimene netiek aicināta uz kāzām!

– Tas nav saprotams arī man, – piekrita Harijs. – Bet es nekad arī neesmu sapratis, kā Velsas princis spēja atteikties no troņa šķirtas amerikānietes dēļ… Domāju, ka tavai mātei bija taisnība, kad viņa sacīja, ka Džailsu tā sieviete ir gluži vienkārši apstulbinājusi.

– Ja mana māte gribētu, lai šķiros no tevis, – atzinās Emma, – es nepakļautos viņas varai. – Viņa mīļi uzsmaidīja Harijam. – Tāpēc zināmā mērā jūtu līdzi savam brālim.

Nākamajās divās nedēļās sera Džailsa un viņa sievas lēdijas Virdžīnijas fotogrāfijas no viņu medusmēneša Toskānā parādījās lielākajā daļā nacionālo laikrakstu.

Harija jaunākais romāns “Spēcīgāks par zobenu” tika laists klajā dienā, kad Beringtoni atgriezās no Itālijas. Nākamajā dienā fotogrāfijas parādījās gandrīz visu laikrakstu pirmajās lappusēs. To nebija vienīgi The Times.

Laimīgais pāris no vilciena izkāpa Vaterlo stacijā, un pa ceļam uz automašīnu viņiem bija jāiet garām V. H. Smita grāmatu veikalam. Plašajā skatlogā daudzskaitlīgi bija izlikta tikai viena nosaukuma grāmatas. Pēc nedēļas “Spēcīgāks par zobenu” iekļuva pārdotāko grāmatu sarakstā un palika tur līdz pat noliktajai tiesas prāvas dienai.

Harijam atlika vien secināt, ka neviens neprot reklamēt grāmatas labāk par Billiju Kolinsu.

Trīspadsmitā nodaļa

Vienā jautājumā Emma un Harijs panāca pilnīgu vienprātību. Abi uzskatīja, ka gudrāk būtu piekrist, lai lietu izskata viens tiesnesis slēgtā sēdē, nekā uzņemties risku un paļauties uz zvērināto žūrijas neparedzamajiem spriedumiem, kā arī pakļaut sevi nemitīgiem preses uzbrukumiem. Šās lietas izskatīšana nonāca godājamā Augstākās tiesas tiesneša Kemerona rokās. Abi advokāti apliecināja saviem klientiem, ka viņš ir krietns un gudrs cilvēks un šīs īpašības viņam piemīt vienādā mērā.

Lai gan preses pārstāvji lielā skaitā spietoja pie sestās tiesas zāles, vienīgie izteikumi, ko viņiem izdevās dzirdēt kā no vienas, tā otras lietā iesaistītās puses, bija “labrīt” un “uz redzēšanos”.

Džailsu pārstāvēja karaļa ieceltais advokāts sers Katberts Meikinss, savukārt Emma un Greisa bija izvēlējušās karaļa iecelto advokātu Saimonu Todu. Tiesa gan, Greisa bija paziņojusi, ka lietas izskatīšanas prāvās nepiedalīsies, jo viņai veicami daudzkārt svarīgāki darbi.

– Piemēram, kādi? – vaicāja Emma.

– Piemēram, gudru bērnu mācīšana, kas man liekas interesantāka nekā bērnišķīgu pieaugušo strīdu uzklausīšana. Ja tas būtu manā varā, es gluži vienkārši jūs abus sasistu kopā ar pierēm. – Un tas bija viņas pēdējais komentārs šajā lietā.

Kad pulkstenis aiz tiesneša krēsla pirmajā lietas izskatīšanas dienā dimdināja pirmo no desmit reizēm, zālē ienāca tiesnesis Kemerons. Abi karaļa ieceltie advokāti piecēlās kājās un godbijīgi paklanījās viņa augstībai tiesnesim; tāpat rīkojās arī pārējie klātesošie. Atbildējis cieņas apliecinājumam, viņš apsēdās ādas krēslā ar augstu atzveltni, aiz kura pie sienas bija piestiprināts karaliskais ģerbonis. Tiesnesis sakārtoja parūku, atvēra viņam priekšā nolikto biezo, sarkano mapi un iedzēra ūdens malku. Pēc tam viņš vērsās pie abām lietā iesaistītajām pusēm.

– Dāmas un kungi! – viņš sacīja. – Mans pienākums ir uzklausīt abu pušu advokātu paustos argumentus, izvērtēt liecinieku teikto un izlemt, kādi likuma punkti piemērojami izskatāmajā lietā. Man jāsāk ar jautājumu, ko uzdošu gan prasītāja, gan atbildētāja advokātam. Vai tika darīts pilnīgi viss, lai mēģinātu panākt izlīgumu bez tiesas iesaistīšanās?

Sers Katberts Meikinss lēnām piecēlās no savas vietas un pirms vēršanās pie tiesas sakārtoja sava garā melnā tērpa baltās apkakles stūrus. – Es runāju abu pušu vārdā, kad apgalvoju, ka diemžēl, milord, tas nebija iespējams.

– Tādā gadījumā, ser Katbert, sāksim lietas izskatīšanu ar jūsu paziņojumu.

– Kā jums labpatīk, jūsu godība. Šajā lietā es pārstāvu prasītāju seru Džailsu Beringtonu. Milord, jautājums ir par to, cik likumīgs ir testaments, un par to, vai tiešām nelaiķe lēdija Elizabete Beringtone bija pie skaidra prāta, kad parakstīja tik garu un komplicētu dokumentu tikai dažas stundas pirms savas aiziešanas. Es, milord, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka šī vārgā un slimības nomocītā sieviete nebija tādā stāvoklī, lai izdarītu tik nopietnu lēmumu, kas ietekmē daudzu cilvēku dzīvi. Es uzrādīšu arī lēdijas Beringtones iepriekšējo testamentu, kas tapis apmēram divpadsmit mēnešus pirms viņas nāves, kad viņa bija pie labas veselības un viņai bija pietiekami daudz laika, lai apsvērtu savu rīcību. Un visbeidzot, milord, es vēlētos aicināt savu pirmo liecinieku, Maiklu Pima kungu.

Tiesas zālē ienāca sirms eleganti ģērbies gara auguma vīrietis. Vēl neieņēmis lieciniekiem atvēlēto vietu, viņš paguva radīt tieši tik cienījama un uzticama cilvēka iespaidu, uz kādu bija cerējis advokāts Katberts Meikinss.