– Es nemitīgi vaicāju sev to pašu. Un nemaz nevajag atgādināt, ka es tikai radu nākotnes problēmas. Man neviens brīdis neliekas īsti piemērots.

– Tāda īstā brīža nemaz nebūs, – aizrādīja Džailss. – Tikai neatliec to pārāk ilgi, jo vari būt drošs, ka Emma viņai nekad neko neteiks. Un par Sebastjanu varu sacīt, ka viņš noteikti pats ir visu sapratis.

– Kāpēc tu tā saki?

– To mēs šeit nevaram apspriest, – Džailss noteica, kad jau kārtējais potenciālais vēlētājs uzsita viņam pa muguru.

Bārmenis uzlika uz letes divas puspintes. – Deviņi pensi, ser.

Tā kā Harijs bija maksājis par pirmajiem dzērieniem, tad pieņēma, ka tagad būtu kārta maku atdarīt Džailsam.

– Piedod, – teica Džailss, – bet man nav atļauts maksāt.

– Nav atļauts maksāt?

– Nav. Pirmsvēlēšanu kampaņas laikā neviens kandidāts nedrīkst pirkt alkoholiskos dzērienus.

– Ak tā, – bilda Harijs. – Nu es redzu, kāpēc kļūšana par mūsu parlamenta locekli varētu likties kārdinoša.

– Kāds vēl nodomātu, ka es vēlos nopirkt tavu balsi. Tas ir iegājies no vēlēšanu apgabalu reformas laikiem.

– Man nu gan vajadzētu vairāk nekā tikai puspinti, lai es balsotu par tevi! – paziņoja Harijs.

– Runā klusāk, – aizrādīja Džailss. – Ja pat manas māsas vīrs negrasās balsot par mani, tad presei ir pilnas tiesības vaicāt, kāpēc lai vispār kāds to vēlētos darīt.

– Šis noteikti nav piemērots brīdis, lai apspriestu ģimenes lietas. Vai pievienosies mums ar Emmu svētdienas vakariņās?

– Nav ne mazāko cerību. Man svētdien jāierodas uz trim dievkalpojumiem. Un neaizmirsti, ka tā ir pēdējā svētdiena pirms vēlēšanām!

– Ak Dievs! – noteica Harijs. – Vai vēlēšanas ir jau nākamajā ceturtdienā?

– Sasodīts! – izgrūda Džailss. – Ir tāds zelta likums, ka torijam nekad nedrīkst atgādināt par vēlēšanu datumu. Tagad man jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, un es joprojām nezinu, kura pusē viņš ir nostājies. Man nāksies svētdien krist ceļos un kaismīgi lūgties, lai vēlēšanu iznākums būtu man labvēlīgs.

– Vai tev patiešām tas viss jādara, lai iegūtu vien dažas papildu balsis?

– Protams, ka jādara, ja tu pārstāvi marginālu vēlēšanu apgabalu. Un neaizmirsti, ka baznīcu apmeklē daudzkārt vairāk cilvēku, nekā jebkad ierodas uz manām politiskajām sanāksmēm.

– Un man likās, ka baznīcai jāpaliek neitrālai.

– Tā tiešām vajadzētu būt. Mācītāji allaž apgalvo, ka par politiku vispār neinteresējas, tomēr līdz nelabumam nopūlas paziņot savai draudzei, par kādu partiju viņi balsos.

– Vai vēlies vēl puspinti? Ja reiz es maksāju…

– Nē. Es nedrīkstu tērēt vēl vairāk laika pļāpāšanai ar tevi. Tu pat neesi no šā vēlēšanu apgabala. Un pat ja būtu, vienalga par mani nebalsotu. – Džailss piecēlās no krēsla, paspieda roku bārmenim un izsteidzās uz ielas. Tur viņš uzsmaidīja jau pirmajam sastaptajam cilvēkam. – Labdien, kungs! Mani sauc Džailss Beringtons, un es ceru, ka nākamās ceturtdienas vēlēšanās varēšu rēķināties ar jūsu atbalstu.

– Es nedzīvoju šajā vēlēšanu apgabalā. Uz vienu dienu esmu ieradies no Birmingemas.

Vēlēšanu dienā Džailsa aģents Grifs Haskinss viņam sacīja, ka ir pārliecināts par vēlētājiem no Bristoles doku apgabala. Viņi cīnīsies par savu kandidātu, jo vēlēsies panākt, lai viņš atkal atgriežas Pārstāvju palātā. Pat tad, ja balsu pārsvars nebūs tik liels. Tomēr viņš nebija pārliecināts, ka Leiboristu partija saņems varas grožus.

Grifam izrādījās taisnība. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmā gada divdesmit septītajā oktobrī trijos naktī tika pasludināts, ka pēc trīskārtējas balsu pārskaitīšanas sers Džailss Beringtons ar četrsimt četrpadsmit balsīm ir ievēlēts parlamentā, kur pārstāvēs Bristoles doku apgabalu.

Kad visi rezultāti bija apkopoti, izrādījās, ka lielu balsu pārsvaru un līdz ar to septiņpadsmit vietas parlamentā ir ieguvusi Konservatīvā parija un Vinstons Čērčils kā šās partijas līderis atkal ieņems premjerministra amatu.

Nākamajā pirmdienā Džailss atgriezās Londonā un ieņēma savu vietu parlamenta Pārstāvju palātā. Varas gaiteņos sačukstējās, ka torijiem nepavisam nav gājis tik veiksmīgi kā cerēts un droši vien nenāksies gaidīt ilgi līdz jaunām vēlēšanām.

Džailss zināja, ka ar tik mazu balsu skaitu, kādu bija ieguvis viņš, vajadzēs ļoti cīnīties par savu politisko nākotni. Ja viņam neizdosies uzvarēt, tas varētu nozīmēt arī to, ka pienākušas beigas viņa darbam parlamentā.

Vienpadsmitā nodaļa

Virssulainis uz sudraba paplātes atnesa Džailsam pasta sūtījumus. Džailss visu ātri izskatīja, kā bija pieradis to darīt katru rītu. Garenās brūnās aploksnes viņš nolika vienā malā, bet baltās kvadrātveidīgās – otrā, lai uzreiz izlasītu. Tajā rītā viņa uzmanību piesaistīja kāda garena balta un plāna aploksne ar Bristoles marku uz tās. Džailss to atvēra.

Viņš izņēma vienu papīra lapu, kas bija adresēta “Visām iesaistītajām personām”. Vēstuli izlasījis, viņš pacēla galvu un uzsmaidīja Virdžīnijai, kura bija pievienojusies viņam pie brokastu galda.

– Jau nākamajā trešdienā viss būs nokārtots, – viņš pavēstīja.

Virdžīnija turpināja lasīt Daily Express un pat neparaudzījās uz Džailsu. Viņa allaž rītu iesāka ar melnas kafijas tasi un tenku sleju, lai zinātu, ko dara viņas draugi un kādas debitantes tajā gadā tiks pie aplidotājiem, bet kurām nav nekādu cerību.

– Kas būs nokārtots? – viņa vaicāja, nepārtraukdama lasīšanu.

– Mammas testamenta lieta.

Virdžīnija piepeši aizmirsa par debitantēm, salocīja laikrakstu un mīļi uzsmaidīja Džailsam. – Pastāsti, mīļais!

– Testamenta atvēršana un nolasīšana notiks Bristolē nā-

kamajā trešdienā. Mēs varam aizbraukt turp jau otrdienas vakarā, pārnakšņot Beringtonholā un nākamajā dienā doties uz nolasīšanu.

– Cikos tā paredzēta?

– Vienpadsmitos no rīta. “Māršala, Beikera un Sidonsa” birojā, – Džailss atbildēja, vēlreiz ieskatījies vēstulē.

– Trusīt, vai tev būtu milzīgi iebildumi, ja mēs brauktu agri trešdienas rītā? Nedomāju, ka spēšu paciest vēl vienu vakaru kopā ar tavu nešpetno māsu un izturēties jauki pret viņu.

Džailss jau grasījās kaut ko sacīt, tomēr pārdomāja. – Protams, mīļotā.

– Pārstāj mani saukt par “mīļoto”, Trusīt! Tas ir tik ļoti nodrāzts vārds.

– Ko esi ieplānojusi šai dienai, dārgā?

– Mana diena būs rosīga, kā jau parasti. Liekas, man tagad vairs nav ne mirkļa atelpas. Šorīt paredzēta kārtējā kleitas uzlaikošana, pēc tam pusdienas kopā ar līgavas māsām, bet vēlāk jātiekas ar ēdiena piegādātājiem. Viņi mani vai beidz nost ar jautājumiem par viesu skaitu!

– Un kādas ir pēdējās aplēses? – vaicāja Džailss.

– No manas puses vairāk par diviem simtiem, simt trīsdesmit no tavējās. Es gribētu nākamajā nedēļā nosūtīt ielūgumus.

– Man nekas nav iebilstams, – atteica Džailss. – Runājot par to… tikko atcerējos, – viņš piebilda. – Es saņēmu apsolījumu, ka drīkstēsim pieņemšanu rīkot apakšnama terasē. Laikam jau man jāuzaicina arī Pārstāvju palātas priekšsēdētājs.

– Protams, Trusīt. Viņš galu galā ir no Konservatīvo partijas.

– Un droši vien arī Etlija kungu, – Džailss piesardzīgi ieminējās.

– Neesmu gan īsti droša, kā tētis reaģēs, ja uz viņa vienīgās meitas kāzām ieradīsies Leiboristu partijas līderis. Man droši vien vajadzēs palūgt, lai viņš uzaicina Čērčila kungu.

Nākamajā trešdienā Džailss savā Jaguar brauca pa Kadagangārdenu un apturēja auto pie mājas, kurā atradās Virdžīnijas dzīvoklis. Viņš piezvanīja pie ārdurvīm un cerēja sagaidīt līgavas uzaicinājumu pievienoties viņai brokastīs.

– Lēdija Virdžīnija vēl nav nākusi lejā, – sacīja virssulainis. – Ja jūs pagaidītu viesistabā, es jums atnestu tasi kafijas un rīta laikrakstus.

– Paldies, Meison, – Džailss pateicās virssulainim, kurš reiz privātā sarunā bija atzinies, ka ir balsojis par leiboristiem.

Džailss iekārtojās ērtā krēslā, un viņam tika piedāvāts izvēlēties Express vai Telegraph. Viņš izlēma par labu Telegraph, jo viņa uzmanību piesaistīja kāds virsraksts pirmajā lappusē. Eizenhauers bija paziņojis, ka atbalstīs prezidentu. Šāds lēmums Džailsu nepārsteidza, lai gan viņam labāk būtu paticis uzzināt, ka ģenerālis paudīs atbalstu republikāņiem. Vēl pavisam nesen nevienam nebija īsti skaidrs, kuras partijas atbalstītājs viņš ir. Gan demokrāti, gan arī republikāņi bija ieinteresēti viņu piesaistīt.

Ik pa brīdim Džailss skatījās pulkstenī, tomēr no Virdžīnijas nebija ne miņas. Kad pulkstenis uz kamīna malas vēstīja, ka pagājusi jau pusstunda, viņš sāka lasīt rakstu septītajā lappusē. Tajā bija teikts, ka Lielbritānija apsverot iespēju izbūvēt savu pirmo automaģistrāli. Lappusēs, kurās tika atspoguļotas norises parlamentā, bija raksts par Korejas karu, kas nonācis strupceļā. Bija publicēta arī Džailsa runa, kurā viņš aicināja ieviest četrdesmit astoņu stundu darba nedēļu un katru stundu, kas pārsniegtu šo limitu, uzskatīt par virsstundu un attiecīgi maksāt par to. Tur bija arī Džailsam neglaimojošs redakcijas komentārs par šo tematu. Viņš pasmaidīja. Galu galā, ko gan citu varēja gaidīt no Telegraph. Brīdī, kad Džailss lasīja par princesi Elizabeti, kura posās janvārī doties jūras ceļojumā uz Āfriku, istabā iesteidzās Virdžīnija.

– Piedod, dārgais, ka liku tev gaidīt! Es nekādi nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā.

Viņš piecēlās un noskūpstīja līgavu uz abiem vaigiem, pakāpās soli atpakaļ un kārtējo reizi nodomāja, ka viņam ir ļoti palaimējies, jo šī skaistā sieviete dāvājusi viņam uzmanību.

– Tu izskaties pasakaini, – viņš uzslavēja, apbrīnodams dzelteno kleitu, kura izcēla sievietes slaido, graciozo augumu. Šo tērpu viņš vēl nebija redzējis ne reizi.

– Uz testamenta atvēršanu varbūt mazliet riskanti ierasties šādā tērpā? – vaicāja Virdžīnija un apgriezās, lai apģērbu labāk varētu novērtēt.

– Nekādā ziņā, – teica Džailss. – Kad tu ienāksi, neviens vairs nespēs domāt par kaut ko citu.