žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

PAR NENOVĒRTĒJAMIEM PADOMIEM UN PALĪDZĪBU PĒTĪJUMU VEIKŠANĀ ES PATEICOS ŠĀDIEM CILVĒKIEM:

SAIMONAM BEINBRIDŽAM, ROBERTAM BOUMENAM, ELEANORAI DRAIDENAI, ELISONEI PRINSAI, MARĪ ROBERTSAI UN SŪZANAI VOTAI.

Lielais Bens nodimdināja četras reizes.

Lordkanclers bija pārguris, šķita, ka vakara un nakts notikumi viņā atstājuši vienīgi tukšumu, tomēr viņa vēnās joprojām kūsāja tik daudz adrenalīna, ka iemigt nebija iespējams. Viņš bija apsolījis lordiem, ka pasludinās spriedumu lietā “Kliftons pret Beringtonu”, tādējādi nosakot, kurš no abiem jaunajiem vīriešiem mantos seno titulu un dzimtas apjomīgos īpašumus.

Lordkanclers kārtējo reizi apsvēra viņam zināmos faktus, jo bija cieši pārliecināts, ka fakti, tikai un vienīgi fakti būs tie, kam jānosaka viņa lēmums.

Apgūt tieslietas viņš bija sācis pirms krietniem četrdesmit gadiem, un toreiz pasniedzējs bija devis padomu – iztiesājot kādu prāvu vai runājot ar klientu, pilnībā aizmirst par visām personiskajām jūtām, sentimentiem un aizspriedumiem. Viņš bija uzsvēris arī to, ka likumu joma nav domāta ne mīkstsirdīgajiem, ne romantiķiem. Un šo mantru lordkanclers bija turējis prātā visas šīs desmitgades, taču tagad viņam nācās atzīt, ka līdz šim vēl nekad nav saskāries ar tik smalki niansētu lietu, kurā argumenti par labu abām pusēm ir tik izteiktā līdzsvarā. Viņš vēlējās, kaut vēl būtu dzīvs Frederiks Edvins Smits un būtu iespējams palūgt padomu.

No vienas puses… ak, cik ļoti viņš ienīda šos klišejiskos vārdus! No vienas puses – Harijs Kliftons bija piedzimis trīs nedēļas agrāk par savu tuvāko draugu Džailsu Beringtonu. Fakts. No otras puses – Džailss Beringtons neapstrīdami bija sera Hugo Beringtona un viņa likumīgās sievas Elizabetes dēls. Fakts. Tomēr tas nepadarīja viņu par sera Hugo pirmdzimto, bet tieši tāds nosacījums bija iestrādāts testamentā. No vienas puses – Meizija Tenkoka atzina, ka viņai ir bijis seksuāls sakars ar seru Hugo Beringtonu kopīga izbrauciena laikā uz Vestonsjūpermēru, un devītā mēneša divdesmit astotajā dienā pēc šā atgadījuma viņa dzemdēja Hariju. Fakts. No otras puses – laikā, kad piedzima Harijs, Meizija Tenkoka bija Artura Kliftona likumīga sieva, un dēla dzimšanas apliecībā nepārprotami ir ierakstīts, ka tieši Arturs Kliftons ir zēna tēvs. Fakts.

No vienas puses – lordkanclera domas atgriezās pie brīža, kad Lordu palātas locekļi beidzot bija sadalījušies divās nometnēs un balsojot pauda savu viedokli par to, vai tituls un īpašumi pienākas Harijam Kliftonam vai Džailsam Beringtonam. Viņš atcerējās, kā atbildīgais pārstāvis bija paziņojis: “Divsimt septiņdesmit trīs nobalsojuši “par” un divsimt septiņdesmit trīs nobalsojuši “pret”.”

Sarkano solu pusē bija sacēlusies kņada. Lordkancleram bija skaidrs, ka tik līdzsvarots balsojums nozīmē tikai vienu – viņam neizbēgami nāksies izšķirt, kuram tad piederēs Beringtonu dzimtas tituls, atjaunotā kuģniecība, īpašumi, zemes un vērtslietas. Viņš vēlējās, kaut no šī viņa lēmuma nebūtu atkarīga visa šo abu jauno cilvēku nākotne. “Vai man būtu jāietekmējas no fakta, ka Džailss Beringtons alkst mantot titulu un visu, kas ar to saistās, savukārt Harijs Kliftons – ne? Lordkancleru tas nedrīkstētu ietekmēt. Kā jau lords Prestons – pretējās puses pārstāvis – savā runā bija pārliecinoši paskaidrojis, tas radītu precedentu pat tad, ja būtu atbilstīgi.”

No otras puses, ja viņš izlemtu par labu Harijam Kliftonam… Lordkancleru beidzot pievārēja nogurums. Viņa miegu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm viņam neierasti vēlā rīta stundā. Pulkstenis dimdināja septiņas reizes. Lordkanclers novaidējās un, joprojām neatvēris plakstus, skaitīja līdzi Lielajam Benam. Pēc trim stundām viņam nāksies paziņot savu lēmumu, taču viņš joprojām vēl nebija izlēmis.

Lordkanclers novaidējās atkārtoti, tad uzāva čības un devās uz vannas istabu. Pat sēdēdams vannā, viņš turpināja lauzīt prātu par lietas pareizu risinājumu.

Fakts. Harijam Kliftonam un Džailsam Beringtonam abiem piemīt krāsu aklums. Gluži tāpat kā seram Hugo. Fakts. Daltonismu iespējams pārmantot tikai pa sieviešu līniju, tātad tas uzskatāms tikai un vienīgi par sagadīšanos un kā tāda nav ņemama vērā.

Viņš izkāpa no vannas, noslaucījās un uzvilka rītasvārkus, pēc tam izgāja no guļamistabas un pa gaiteni, kura grīdu sedza biezs paklājs, devās uz savu kabinetu. Tur lordkanclers paņēma pildspalvu un papīra lapas augšpusē uzrakstīja vārdus “Beringtons” un “Kliftons”. Zem tiem viņš sāka uzskaitīt visus “par” un “pret”, kas saistījās ar izskatāmo lietu. Kad viņš savā kaligrāfiskajā rokrakstā bija aizpildījis jau trīs lapas, Lielais Bens vēstīja astoto rīta stundu. Viņš nejutās ne par mata tiesu gudrāks.

Negribīgi nolicis pildspalvu, viņš devās paraudzīt kaut ko brokastīm.

Lordkanclers ieturējās viens pats un pilnīgā klusumā. Viņš neieskatījās pat rīta laikrakstos, kuri rūpīgi bija izlikti galda otrā galā. Viņš neieslēdza arī radio. Viņš nevēlējās, lai kāds nepareizi informēts komentētājs nejauši ietekmētu viņa spriedumu. Sīkās avīželes uzsvēra to, ka, atbilstīgi mantošanas principiem, lordkancleram nāktos lemt par labu Harijam Kliftonam, toties lielos laikrakstus, kā likās, vairāk interesēja vienīgi tas, vai Emma Beringtone beidzot varēs apprecēties ar mīļoto vīrieti.

Kad lordkanclers devās uz vannas istabu, lai iztīrītu zobus, svaru kausi vēl joprojām nebija nosvērušies par labu kādam no lietā iesaistītajiem.

Tiklīdz Lielais Bens bija noskandējis deviņas reizes, lordkanclers atgriezās kabinetā un atkal pārskatīja savas piezīmes, cerēdams, ka tas palīdzēs beidzot nostāties vienā vai otrā pusē. Diemžēl svaru kausi joprojām palika ideālā līdzsvarā. Viņš atkal pārlasīja piezīmes, bet tad klauvējiens pie durvīm atgādināja, ka pat tik varenam vīram kā viņš nav pa spēkam apturēt laika ritumu. Lordkanclers dziļi nopūtās, izplēsa trīs aprakstītās lapas no bloknota, piecēlās un, turpinādams lasīt, izgāja no kabineta gaitenī un aizsoļoja uz guļamistabu. Viņa sulainis Īsts jau gaidīja gultas galā, lai veiktu ikrīta rituālu.

Īsts veikli palīdzēja saimniekam atbrīvoties no zīda rītasvārkiem un uzģērbt baltu kreklu, kurš vēl glabāja gludekļa siltumu. Tad pienāca kārta iestīvinātai apkaklītei un smalku mežģīņu kaklautam. Lordkanclers uzvilka melnas bikses garumā līdz ceļgaliem un kārtējo reizi atcerējās, ka ir pieņēmies svarā par dažām mārciņām. Īsts palīdzēja viņam ietērpties garajā, melnajā, ar zeltu izšūtajā amata tērpā, bet pēc tam pievērsa uzmanību saimnieka galvai un kājām. Vispirms tika uzlikta parūka, tad vajadzēja apaut kurpes ar sprādzēm. Kad beidzot tika uzlikta zelta amata ķēde, ko pirms tam bija nēsājuši trīsdesmit deviņi priekšgājēji, viņš pilnā mērā atkal bija kļuvis par valsts augstāko likumīgās varas paudēju. Vēl skatiens spogulī, un lordkanclers jutās gatavs kāpt uz skatuves, lai nospēlētu savu lomu aktuālajā drāmā. Žēl tikai, ka viņš joprojām nezināja savu tekstu…

Precizitāte, ar kādu lordkanclers iegāja un izgāja no Vestminsteras pils ziemeļu torņa, būtu iepriecinājusi pat visstingrāko armijas virsnieku. Tieši deviņos četrdesmit septiņās minūtēs pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Deivids Bārtolomjū – lordkanclera sekretārs – iegāja kabinetā.

– Labrīt, milord! – viņš sveicināja.

– Labrīt, Bārtolomjū kungs, – lordkanclers atņēma sveicienu.

– Man patiešām žēl, bet nākas jums vēstīt, – sacīja Bārtolomjū, – ka lords Hārvijs pagājušajā naktī, pa ceļam uz slimnīcu, ir aizmidzis mūža miegā.

Abi vīrieši zināja, ka šie vārdi nav patiesi. Lords Hārvijs – Džailsa un Emmas Beringtonu vecaistēvs – bija sabrucis jau sēdes laikā, tikai īsu brīdi pirms tam, kad noskanēja zvans, kas vēstīja par tās pārtraukšanu. Un tomēr viņi zināja gadsimtiem seno paražu – ja sēdes laikā mirst kāds no lordiem, viņa nāves apstākļi ir rūpīgi jāizmeklē. Lai izvairītos no šī nepatīkamā un arī gluži bezjēdzīgā pasākuma, vārdi “miris pa ceļam uz slimnīcu” bija vislabākais risinājums šādā situācijā. Paraža bija cēlusies vēl Olivera Kromvela laikos, kad visiem Lordu palātas locekļiem bija ļauts ierasties uz sēdēm, līdzi ņemot zobenus, tāpēc nāves gadījumi varēja būt arī tīši izraisīti.

Lordkancleru skumdināja lorda Hārvija aiziešana. Viņš bija patīkams un apbrīnas vērts kolēģis. Lordkanclers vēlējās, kaut viņa sekretārs nebūtu atgādinājis vienu faktu, kas arī bija pieminēts viņa piezīmēs ailē zem vārda “Džailss Beringtons”. Tur bija rakstīts, ka lords Hārvijs vairs nespēja piedalīties balsošanā. Ja viņš to būtu paguvis izdarīt, tad balsu pārsvars būtu Džailsa Beringtona pusē. Tad šis sarežģītais jautājums reizi par visām reizēm būtu atrisināts un lordkanclers nakti būtu aizvadījis mierīgā miegā. Tagad tika gaidīts, lai viņš atrisina problēmu. Lai reiz ievieš skaidrību.

Zem Harija Kliftona vārda viņš bija pierakstījis vēl kādu faktu. Apelācijas tiesas lordu balsojumā pirms sešiem mēnešiem rezultāts bija četri pret trīs Harija Kliftona labā, tātad, viņuprāt, Kliftonam jāmanto gan tituls gan, citējot testamentu, “viss pārējais, kas tur piederas”.

Pie durvīm atkal pieklaudzināja. Bija ieradies ceremoniju tērpā ģērbies mantijas nesējs, un tas liecināja, ka ir laiks ķerties pie darba.

– Labrīt, milord!

– Labrīt, Dankana kungs!

Tiklīdz mantijas nesējs pacēla lordkanclera garā melnā tērpa apakšējo malu, Deivids Bārtolomjū pagāja uz priekšu un atvēra divvērtņu durvis, lai augstā amatpersona varētu uzsākt septiņas minūtes ilgo ceļu uz Lordu palātu.

Pamanījuši lordkancleru nākam, ierēdņi un palīgpersonāls, kas steidzās savās ikdienas gaitās, ātri pakāpās malā, lai viņa ceļā nebūtu nekādu kavēkļu. Kad lordkanclers gāja viņiem garām, visi zemu paklanījās. Šis žests gan vairāk bija veltīts nevis viņam personiski, bet viņa pārstāvētajai augstākajai varai. Pa garo gaiteni, ko sedza sarkans paklājs, lordkanclers soļoja tādā pašā gaitā, kā bija to darījis katru dienu, jau visus iepriekšējos sešus gadus – tieši tā, lai zālē nonāktu mirklī, kad Lielais Bens vēstīs par desmito priekšpusdienas stundu.