Mamma ir pārliecināta, ka ir vajadzīgs tikai pietiekami daudz laika, lai atmiņas par Tevi, gluži kā saules gaisma vakarā, pamazām izbālētu. Vai gan viņa vairs neatceras, ka mūsu kāzu rītā man teica šādus vārdus: “Jūsu mīlestība ir tik tīra, tik īsta un neparasta, ka, neapšaubāmi, izturēs laika pārbaudi.” Mamma pat atzinās, ka var vienīgi apskaust šādas jūtas, jo pati tādas nekad nav piedzīvojusi.

Bet līdz brīdim, kad varēšu būt Tava sieva, mums nāksies dzīvot šķirti. Ja vien pienāks laiks, kad varēsim likumīgi savienoties laulības saitēm. Tavu vietu nespēs ieņemt neviens cits vīrietis. Un, ja būs nepieciešams, es labāk pavadīšu dzīvi viena, nekā pacietīšu kaut ko neīstu.

Nezinu, vai pienāks kāda diena, kad nestiepšu roku, cerēdama, ka esi man blakus, vai kādreiz spēšu aizmigt, nečukstējusi Tavu vārdu. Es ar prieku ziedotu visu savu mūžu, ja vien varētu saņemt vēl vienu tikpat laimīgu gadu, kādu esmu aizvadījusi kopā ar Tevi. Un nekādi likumi, ne Dieva, ne cilvēku radīti, to nespēs mainīt. Joprojām lūdzu Dievu, lai pienāktu diena, kad atkal būsim kopā un vienosimies Viņa priekšā, visu liecinieku klātbūtnē. Līdz tai dienai, mans dārgais, es joprojām palieku Tava mīlošā sieva kaut vai vārda pēc.

Emma

Četrdesmit devītā nodaļa

Beidzot saņēmies un sācis lasīt visas tās vēstules, kuras bija sakrājušās uz grīdas pie durvīm, Harijs uzdūrās vienai, ko bija rakstījusi Vecā Džeka sekretāre no Londonas biroja.

Soho laukums

Londona

1939. gada 2. augusts. Trešdiena

Dārgais Kliftona kungs!

Jūs šo vēstuli saņemsiet tikai tad, kad būsiet atgriezies no sava medusmēneša Skotijā. Interesanti, vai kapteinis Tārents ir palicis Oksfordā? Pirmdienas rītā viņš neieradās darbā, un kopš tā laika mēs neesam viņu redzējuši. Varbūt Jums ir zināms, kur viņš meklējams.

Gaidīšu Jūsu atbildi!Ar sirsnīgiem sveicieniem
Filisa Votsone

Bija skaidrs, ka Vecais Džeks aizmirsis pavēstīt Votsones jaunkundzei par savu nodomu dažas dienas pavadīt Bristolē kopā ar seru Volteru, lai pierādītu, ka joprojām ir tuvs viņa draugs, lai gan devis iemeslu kāzu izjukšanai, kā arī atteicies no vietas Beringtonu firmas valdē. Tā kā otras vēstules no Votsones jaunkundzes nebija, Harijs pieņēma, ka Vecais Džeks ir atgriezies darbā.

Visu rītu Harijs pavadīja, atbildot uz vēstulēm, kuras iepriekš bija atstājis neatplēstas. Tik daudzi jauki cilvēki izteica viņam līdzjūtību! Un tā jau nebija viņu vaina, ka šie labi domātie vārdi atkal un atkal atgādina par to, cik nelaimīgs viņš jūtas. Piepeši Harijs nolēma, ka jātiek projām no Oksfordas. Tik tālu, cik vien iespējams. Viņš pacēla klausuli un centrāles operatorei sacīja, ka vēlas tālsarunu ar Londonu. Pēc pusstundas operatore viņam piezvanīja un sacīja, ka savienojums nav iespējams, jo līnija nepārtraukti bijusi aizņemta. Pēc tam viņš mēģināja piezvanīt seram Volteram uz Beringtonholu, taču neviens necēla klausuli. Vīlies par to, ka neizdevās sazvanīt nevienu no abiem, Harijs nolēma rīkoties tā, kā bieži bija sacījis Vecais Džeks. “Celies augšā un izdari kaut ko pozitīvu.”

Viņš paķēra savu ceļasomu, ko bija sakārtojis medusmēneša braucienam uz Skotiju, pateica portjē, ka dodas uz Londonu un neatgriezīsies ātrāk kā nākamā semestra pirmajā dienā. – Ja Džailss Beringtons vaicās, kur esmu, – viņš piebilda, – lūdzu, pasakiet, ka devos pastrādāt Vecā Džeka labā.

– Vecais Džeks, – atkārtoja portjē un pierakstīja vārdu uz papīra strēmeles.

Kamēr vilciens ripoja uz Pedingtonas staciju, Harijs izlasīja The Times rakstu par Britu Ārlietu ministrijas un vācu Reihsministrijas komunikē. Viņam sāka likties, ka Čemberlena kungs ir vienīgais, kurš vēl joprojām tic, ka būs iespējams saglabāt mieru. The Times paredzēja, ka Lielbritānija jau tuvākajās dienās tiks ierauta karā un ka premjerministrs nespēs saglabāt posteni, ja vācu puse ignorēs viņa ultimātu un Hitlera karaspēks iemaršēs Polijā.

Kad Harijs izkāpa Pedingtonas stacijā, viņu gluži kā viļņi no visām pusēm ieskāva dažādu krāsu formastērpos ģērbušies kareivji. Viņš jau bija izlēmis, kādā dienestā pieteiksies, kad būs oficiāli pasludināts kara sākums. Jau autobusā pa ceļam uz Pikadili loku viņam prātā iešāvās savāda doma. Ja viņu karā nogalinātu, tad tas atrisinātu visas Beringtonu ģimenes problēmas. Izņemot vienu.

Pikadili laukumā Harijs izlēca no autobusa un devās tālāk cauri klaunu pulciņam, kas sniedza priekšnesumus, garām teātrim, smalkiem restorāniem un pārmēru dārgiem naktsklubiem, kuri, kā likās, vispār neņēma vērā tuvā kara draudus. Rinda pie ēkas, kur tika sniegta palīdzība bēgļiem, šķita pat vēl garāka nekā pirmajā reizē, kad Harijs bija atbraucis pie Vecā Džeka. Kārtējo reizi, kad Harijs kāpa augšup, vairāki rindā gaidītāji pavirzījās malā, jo pieņēma, ka viņš ir kāda oficiāla amatpersona. Viņš cerēja, ka apmēram pēc stundas tā arī būs.

Nonācis trešajā stāvā, viņš taisnā ceļā devās uz Votsones jaunkundzes kabinetu. Viņa aizpildīja dažādas veidlapas, izrakstīja braukšanas dokumentus, vienojās par naktsmītnēm un izmisušajiem cilvēkiem izsniedza nelielas naudas summas. Kad viņa ieraudzīja Hariju, viņas sejā atmirdzēja prieks. – Saki man, ka ar tevi kopā ir arī kapteinis Tārents! – Tādi bija viņas pirmie vārdi.

– Nē, nav, – Harijs atbildēja. – Es nospriedu, ka viņš ir atgriezies Londonā, un tieši tālab atbraucu. Man ienāca prātā, ka jums varbūt noderētu papildu darbaspēks.

– Tas ir ļoti laipns piedāvājums, Harij, – viņa sacīja. – Tomēr pašlaik tu man palīdzētu visvairāk, ja sameklētu kapteini Tārentu. Kā redzi, bez viņa viss ir vienkārši pārpildīts.

– Pēdējais, ko zinu, ir tas, ka viņš gatavojās dažas dienas apmesties pie sera Voltera Beringtona viņa mājā Glosterā, – sacīja Harijs. – Taču tas bija jau vismaz pirms divām nedēļām.

– Mēs viņu neesam redzējuši kopš dienas, kad viņš devās uz Oksfordu uz tavām kāzām, – noteica Votsones jaunkundze un vienlaikus pūlējās nomierināt divus ieceļotājus, kas ne vārda nesaprata angliski.

– Vai kāds ir zvanījis uz viņa dzīvokli? Varbūt viņš ir tur? – vaicāja Harijs.

– Viņam tur nav telefona, – atbildēja Votsones jaunkundze. – Un pēdējo divu nedēļu laikā es pat savās mājās gandrīz neesmu bijusi. – Viņa ar galvas mājienu norādīja uz garo rindu, kas stiepās tik tālu, ka gals tai nebija saskatāms.

– Kā būtu, ja es sāktu tieši no turienes un pēc tam jums paziņotu par rezultātiem?

– Tu būtu ar mieru? – Votsones jaunkundze vaicāja, bet tad sāka šņukstēt divas mazas meitenes. – Neraudiet, neraudiet, viss būs labi, – viņa mierināja bērnus, kad bija pietupusies un abus apskāvusi.

– Kur viņš dzīvo? – jautāja Harijs.

– Prinča Edvarda namā Lambetas gatvē, divdesmit trešais dzīvoklis. Ar vienpadsmito autobusu aizbrauc līdz Lambetai, un pēc tam tev nāksies pavaicāt virzienu. Paldies, Harij!

Viņš pagriezās un devās uz kāpņu pusi. “Kaut kas nav labi,” viņš nodomāja. “Vecais Džeks nemūžam tā nepamestu savu posteni, nepaskaidrojis Votsas jaunkundzei tādas rīcības iemeslus.”

– Aizmirsu pavaicāt, – Harijam aiz muguras skaļi uzsauca Votsones jaunkundze. – Kā pagāja medusmēnesis?

Harijs nolēma, ka ir jau aizgājis pietiekami tālu, lai varētu izlikties viņu nesadzirdam. Pie Pikadili loka viņš iekāpa divstāvu autobusā, kurš bija pārpilns ar kareivjiem. Tas brauca pa Vaitholas ielu, kur bija redzami neskaitāmi daudzi virsnieki, tad virzījās cauri Parlamenta laukumam, kur novērotāju pūlis gaidīja kaut niecīgāko ziņu drisku no Parlamenta apakšpalātas, un turpināja ceļu pāri Lambetas tiltam. Kad autobuss sasniedza Alberta krastmalu, Harijs izkāpa.

Avīžzēns skaļi klaigāja: “Lielbritānija gaida Hitlera atbildi!” Viņš arī paskaidroja Harijam, ka vispirms otrajā ielā viņam jāpagriežas pa kreisi, bet pēc tam trešajā pa labi, un tad vēl piebilda: – Man likās, ka visi zina, kur atrodas Lambetas gatve.

Harijs aizskrēja gluži kā vajāts cilvēks un neapstājās, līdz nebija nonācis pie daudzdzīvokļu ēku bloka. Visas mājas bija tik bēdīgā stāvoklī, ka viņam bija grūti izlemt, kura no tām varētu būt nosaukta prinča Edvarda vārdā. Viņš pagrūda vienas durvis, kuru eņģes turējās pavisam vārgi, tādēļ bija skaidrs, ka tās ilgi vairs nekalpos, un devās augšup pa kāpnēm, manīgi izvairīdamies no drazām, kas, kā likās, bija krājušās tur jau dienām ilgi.

Sasniedzis otro stāvu, viņš nostājās pie divdesmit trešā dzīvokļa durvīm un droši pieklaudzināja. Nekā. Viņš pieklaudzināja atkārtoti, šoreiz jau skaļāk. Un atkal nekādas atbildes nebija. Harijs steidzās lejup pa kāpnēm, vēlēdamies sameklēt kādu, ka šajā ēkā strādā. Pagrabā viņš ieraudzīja vecu vīru, kurš bija iekārtojies teju aizvēsturiskā krēslā, smēķēja paštītu cigareti un lasīja Daily Mirror.

– Vai pēdējā laikā esat redzējis kapteini Tārentu? – Harijs asi vaicāja.

– Pēdējās pāris nedēļās, nē, kungs, – vecais vīrs atbildēja un gandrīz pielēca kājās un nostājās miera stājā, kad bija izdzirdējis Harija akcentu.

– Vai jums ir rezerves atslēga, ar kuru varētu atvērt viņa dzīvokli? – taujāja Harijs.

– Jā, kungs! Man atļauts to lietot vienīgi ārkārtas gadījumos.

– Varu jums apliecināt, ka šis ir ārkārtas gadījums, – attrauca Harijs, kurš jau bija pagriezies un devās augšup pa kāpnēm, negaidīdams atbildi.

Vecais vīrs samērā veicīgi viņam sekoja un atslēdza dzīvokli. Harijs ātri izstaigāja istabu pēc istabas, tomēr tur nebija ne miņas no Vecā Džeka. Pēdējās durvis, pie kurām viņš piegāja, bija aizvērtas. Harijs klusi pieklaudzināja, baidīdamies no ļaunākā. Neviens neatbildēja, tādēļ viņš uzmanīgi atvēra durvis un piesardzīgi iegāja. Telpā bija tikai rūpīgi saklāta gulta, bet nebija nevienas dzīvas dvēseles. “Viņš joprojām ir pie sera Voltera,” Harijs nosprieda.

Viņš pateicās vecajam vīram, nokāpa lejā un izgāja uz ielas, pūlēdamies sakopot domas. Tad viņš apturēja garāmbraucošu taksometru, jo nevēlējās šķērdēt laiku autobusos šajā pilsētā, kas viņam bija sveša.