– Daudzi nāk no bagātām ģimenēm, kurās ir kalpotāji.

– Tas būs mierinājums tikai dumjākajiem, – Vecais Džeks noteica.

– Daudziem šajā skolā jau mācījušies brāļi. Citiem pat tēvi un vectēvi…

– Tavs tēvs bija krietns cilvēks, – atgādināja Vecais Džeks. – Un tik labas mātes kā tev nav nevienam. Par to tu vari būt pilnīgi drošs.

– Jūs pazināt manu tēvu? – Harijs vaicāja, nespēdams slēpt pārsteigumu.

– Es pārspīlētu, ja sacītu, ka pazinu viņu, – Vecais Džeks atbildēja, – es viņu vēroju no attāluma, gluži tāpat kā daudzus citus, kas strādāja dokos. Viņš bija pieklājīgs, drosmīgs un dievbijīgs vīrs.

– Vai jūs zināt, kā viņš nomira? – Harijs vaicāja un ieskatījās Vecajam Džekam tieši acīs. Zēns cerēja, ka beidzot saņems godīgu atbildi uz jautājumu, kurš viņu mocīja jau tik ilgu laiku.

– Un ko tev ir stāstījuši? – Vecais Džeks piesardzīgi patincināja.

– Viņš esot kritis Pasaules karā. Es esmu dzimis tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā, un pat man ir pa spēkam izdomāt, ka tas nemaz nav iespējams.

Kādu brīdi Vecais Džeks klusēja. Harijs turpināja sēdēt uz pašas krēsla maliņas.

– Kara laikā viņš tika patiešām smagi ievainots. Tomēr tev taisnība, ne jau tādēļ viņš nomira.

– Bet… kā tad viņš nomira? – neatlaidās Harijs.

– Ja vien zinātu, es tev to pateiktu, – Vecais Džeks atbildēja. – Tolaik apkārt klīda tik daudz baumu, ka nemaz neattopu, kurām ticēt. Lai nu kā, bet ir vairāki vīri, trīs jau pavisam noteikti, kuri skaidri zina, kas tajā naktī notika.

– Vienam no viņiem noteikti jābūt manam tēvocim Stenam, – secināja Harijs. – Kas ir pārējie divi?

Pēc īsas šaubīšanās Vecais Džeks sacīja: – Fils Haskinss un Hugo kungs.

– Haskinsa kungs? Brigadieris? – Harijs pārvaicāja. – Viņš man neteiks neko. Un kas ir Hugo kungs?

– Hugo Beringtons. Sera Voltera Beringtona dēls.

– Ģimene, kam pieder kuģniecība?

– Tie paši, – apstiprināja Vecais Džeks, kurš bažījās, ka pateicis par daudz.

– Vai arī viņi ir pieklājīgi, drosmīgi un dievbijīgi vīri?

– Sers Volters ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus pazīstu.

– Un viņa dēls? Hugo kungs?

– Diemžēl viņš ir tēsts no cita koka, – Vecais Džeks sacīja, tomēr vairāk neko nepaskaidroja.

Ceturtā nodaļa

Tramvaja vagona aizmugures sēdeklī mātei blakus bija iekārtojies eleganti ģērbies zēns.

– Šī ir mūsu pietura, – sieviete sacīja, kad tramvajs nobremzēja. Abi izkāpa un lēnām devās augšup kalnā uz skolu. Ar katru soli viņu gaita kļuva lēnāka.

Ar vienu roku Harijs turējās pie mātes, bet otrā nesa cieši piebāztu ceļasomu. Viņi gāja klusēdami un vēroja, kā garām aizrībina divriču ekipāžas un pat vairākas automašīnas ar šoferi pie stūres. Visi transportlīdzekļi apstājās pie skolas vārtiem.

Tēvi uz atvadām sarokojās ar dēliem, kažokādās ietinušās mātes vēl pēdējo reizi nomutēja savas atvases uz vaiga, gluži kā putni, kas piepeši atskārtuši, ka perējumam patiešām laiks izlidot no ligzdas.

Harijs nevēlējās, lai māte viņu skūpsta, citiem zēniem redzot. Kad viņi bija vēl piecdesmit jardu attālumā no vārtiem, zēns palaida vaļā mātes roku. Meizija atskārta, ka dēls jūtas neomulīgi. Viņa aši pieliecās un noskūpstīja zēnu uz pieres. – Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.

– Atā, mammu! – viņš atteica, pūlēdamies apspiest asaras.

Meizija pagriezās un devās atpakaļ, lejup no kalna. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.

Soļodams uz priekšu, Harijs pūlējās atcerēties tēvoča Stena stāstu par došanos uz ienaidnieka līnijām. “Nekad neatskaties! Citādi būsi pagalam!” Harijam ļoti gribējās palūkoties atpakaļ. Taču viņš zināja – atliek vien paskatīties un vairs nebūs iespējams apstāties līdz brīdim, kamēr viņš atradīsies drošībā. Tramvajā. Zēns sakoda zobus un turpināja iet.

– Hei, vecais! Vai forši pavadīji brīvdienas? – kāds zēns vaicāja draugam.

– Kolosālas! – otrs atbildēja. – Mēs ar senci bijām uz “Lordu”. Ellīgi labs mačs!

“Interesanti, vai tā būtu kāda baznīca?” Harijs nodomāja. “Un kāds mačs iespējams baznīcā?” Viņš apņēmīgi iesoļoja pa skolas vārtiem un spēji apstājās, pazinis vīrieti, kurš ar nelielu tāfelīti rokā stāvēja pie ēkas durvīm.

– Un kā sauc tevi, jaunais cilvēk? – viņš vaicāja un aicinoši uzsmaidīja Harijam.

– Harijs Kliftons, – zēns atbildēja un noņēma cepuri, paklausīdams Holkoma kunga pamācībai, ka tā jādara ik reizi, kad viņu uzrunā skolotājs vai skolotāja.

– Kliftons… – pasniedzējs noteica un pārskatīja garo sarakstu. – Ak, jā. – Viņš pievilka ķeksīti iepretī Harija uzvārdam. – Pirmā paaudze. Kora māksla. Apsveicu! Esi laipni lūgts mūsu skolā! Es esmu Frobišera kungs, šā internāta vadītājs. Un šī ir Frobišera ēka. Ja tu atstāsi somu vestibilā, grupas vecākais pavadīs tevi uz ēdamtelpu, kur es pirms vakariņām uzrunāšu visus jaunpienācējus.

Tas Harijam bija kaut kas neparasts. Vakariņas. Kliftonu mājās “tēja” parasti bija pēdējā dienas “maltīte”, kad satumsa un vajadzēja doties pie miera. Līdz viņu ielai elektrība vēl nebija nonākusi, un mājās reti pietika naudas sveču iegādei.

– Paldies, kungs! – Harijs tencināja un pēc tam pa parādes durvīm iegāja plašā, mirdzošā, koka paneļiem apšūtā vestibilā. Viņš nolika ceļasomu zemē un sāka pētīt gleznu, kurā bija attēlots vecs vīrs ar sirmiem matiem un kuplu baltu vaigubārdu. Viņš bija ģērbies garā, melnā tērpā ar platu sarkanu kapuci, kas klājās uz viņa pleciem.

– Kā tevi sauc? – Harijam aiz muguras kāds uzkliedza.

– Kliftons, kungs, – viņš atbildēja un pagriezās. Pie viņa bija pienācis gara auguma zēns garās biksēs.

– Tu mani par kungu nesauc, Klifton. Sauc mani par Fišeru. Esmu grupas vecākais, nevis pasniedzējs.

– Atvainojiet, kungs, – bilda Harijs.

– Atstāj savu somu tur un nāc man līdzi!

Harijs nolika savu jau lietoto, apbružāto somu blakus rindā novietotajām ādas ceļasomām. Tā bija vienīgā, kurai nebija uzspiests zīmogs ar īpašnieka iniciāļiem. Viņš sekoja grupas vecākajam pa garu gaiteni. Pie sienām bija fotogrāfijas, kurās apskatāmas dažādu gadu skolēnu komandas, un stendi ar sudraba kausiem, kas nākamajām paaudzēm atgādināja par agrāko godību un slavu. Viņi nonāca pie ēdamtelpas, un Fišers sacīja: – Klifton, tu vari apsēsties, kur tev pašam tīk. Ievēro tikai vienu… kad telpā ienāks Frobišera kungs, vairs nekādas runāšanas!

Kādu mirkli Harijs vilcinājās, nevarēdams izlemt, pie kura no četriem garajiem galdiem apsēsties. Telpā jau bija sanākuši arī citi zēni. Nelielos pulciņos viņi staigāja apkārt un klusi sarunājās. Harijs lēnām aizgāja līdz tālākajam ēdamtelpas stūrim un apsēdās pašā galda galā. Zālē ienāca vēl vairāki zēni, kas izskatījās tikpat apmulsuši kā Harijs. Viens no viņiem atnāca un apsēdās blakus Harijam, bet otrs viņam pretī. Abi turpināja sarunāties, itin kā Harija tur vispār nebūtu.

Negaidot noskanēja zvans. Zālē ienāca Frobišera kungs, un visas sarunas nekavējoties tika pārtrauktas. Internāta vadītājs apstājās aiz katedras, kuru Harijs iepriekš nebija pamanījis, un paraustīja sava amata tērpa apkakles atlokus.

– Esiet sveicināti, – viņš sacīja, noņēma četrstūraino cepuri un pavēcināja to pret jaunpienācējiem, – šajā pirmā semestra pirmajā dienā Svētā Bedas skolā! Pēc dažiem mirkļiem jūs varēsiet nobaudīt savu pirmo maltīti mūsu skolā. Varu jums apsolīt, ka neko labāku nevarēsiet vēlēties. – Pāris zēnu nervozi iesmējās. – Kad būsiet beiguši vakariņot, jūs pavadīs uz guļamtelpām, kur varēsiet izsaiņot savas mantas. Pulksten astoņos dzirdēsiet vēl vienu zvanu. Precīzāk, to pašu, kas jau skanēja, tikai šoreiz citā laikā. – Harijs pasmaidīja. Lielākā daļa zēnu vispār nebija uztvēruši Frobišera kunga jociņu. – Tad pēc trīsdesmit minūtēm zvans skanēs vēlreiz. Tas nozīmē, ka jums būs jāiet gulēt, taču pirms tam noteikti jāiztīra zobi un jānomazgājas. Kad būsiet gultā, jums tiks atvēlētas vēl trīsdesmit minūtes, lai kaut ko palasītu. Pēc tam gaismas tiks izslēgtas un jūs gulēsiet. Ikviens, kurš pēc tam tiks pieķerts pļāpājam, saņems sodu. Par to parūpēsies tās dienas dežurants. No rīta zvanīs sešos trīsdesmit, – turpināja Frobišera kungs. – Jūs celsieties, mazgāsieties, apģērbsieties un pirms septiņiem jau būsiet ēdamtelpā. Ikviens skolēns, kurš ieradīsies ar nokavēšanos, brokastis tajā dienā nedabūs. Pulksten astoņos paredzēta rīta sanāksme lielajā zālē. Jūs uzrunās skolas direktors. Pirmā mācību stunda sāksies astoņos trīsdesmit. Kopumā no rīta paredzētas trīs mācību stundas. Katra sešdesmit minūšu gara. Un starpbrīži, desmit minūtes, lai jums pietiktu laika aiziet uz citu klases telpu. Divpadsmitos būs otrās brokastis. Pēcpusdienā būs tikai divas mācību stundas, bet pēc tam paredzēts spēļu laiks. Jūs spēlēsiet futbolu. – Harijs pasmaidīja jau otro reizi. – Obligāti jāpiedalās visiem, kas nedzied korī. – Harijs sadrūma. Viņam neviens nebija pateicis, ka šajā skolā koristi futbolu nespēlēs. – Pēc spēles vai kora nodarbības jūs dosieties uz Frobišera ēku vakariņās. Tad jums tiks dota stunda laika sagatavoties nākamās dienas nodarbībām, bet pēc tam jūs iesiet gulēt. Un, kā jau iepriekš sacīts, pusstundu jūs varēsiet palasīt, un tad tiks nodzēstas gaismas. Tomēr tikai grāmatu, kuru par piemērotu būs atzinusi internāta pārzine, – piebilda Frobišera kungs. – Iespējams, tas viss jums liekas ļoti mulsinoši…

Harijs nolēma, ka noteikti jāpaskatās Holkoma kunga dāvinātajā vārdnīcā, ko īsti nozīmē “mulsinoši”.

Frobišera kungs atkal paraustīja apkakles stūrus un tad turpināja: – Neraizējieties! Jau pavisam drīz jūs pieradīsiet pie Svētā Bedas skolas tradicionālās kārtības. Tas arī viss, ko pašlaik vēlējos jums sacīt. Tagad atstāšu jūs, lai varat paēst vakariņas. Arlabvakaru, zēni!

– Arlabvakaru, kungs! – daži zēni, saņēmuši drosmi, atbildēja Frobišera kungam, kad viņš devās projām.

Vairākas sievietes, priekšautus apsējušas, atnesa zupas bļodas un, aši staigājot starp galdiem, nolika katram zēnam priekšā pa vienai. Harijs pat nepakustējās un uzmanīgi vēroja, kā zēns, kurš sēdēja viņam pretī, paņem savādas formas karoti un pirms likšanas mutē to mazliet atbīda tālāk no sevis. Harijs mēģināja atkārtot zēna kustību, tomēr izlaistīja vairākas zupas lāses uz galda. Kad beidzot viņam izdevās iedabūt karoti mutē, šķidrums notecēja viņam pār zodu. Viņš noslaucīja muti ar piedurkni. Šī rīcība pārāk lielu uzmanību neizpelnījās. Taču, kad viņš pie katra zupas malka skaļi šļurkstināja, vairāki zēni pārtrauca ēšanu un sāka viņu pētīt. Harijs nokaunējās. Viņš nolika karoti un atstāja zupu mierā, ļaujot tai atdzist. Nākamajā ēdienā bija zivs pīrāgs. Harijs neķērās tam klāt, iekams nebija paskatījies, kādu dakšiņu izvēlas viņam pretī sēdošais zēns. Harijs izbrīnīts ievēroja, ka zēns pēc katra kumosa noliek dakšiņu un nazi uz šķīvja. Turpretī Harijs tos bija sažņaudzis rokās tik cieši, it kā turētu siena dakšas. Viņam pretī sēdošais zēns uzsāka sarunu ar blakussēdētāju. Abi sprieda par medībām, kurās tiek izmantoti suņi. Harijs sarunā neiesaistījās. Daļēji tāpēc, ka viņa pieredze jāšanā, ja to vispār tā varēja nosaukt, aprobežojās ar izbraucienu ēzelīša mugurā Vestonsjūpermērā.