žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Elizabete Beringtone pierādīja, ka ir veidota no tikpat stipra materiāla kā jebkurš vīrietis.

Kad vēroju sakristejā esošos cilvēkus, man visvairāk žēl bija sera Voltera, kurš tikko bija vedis savu mazmeitu pie altāra un nevis kļuvis par mazdēlu bagātāks, bet zaudējis dēlu, kurš, kā Vecais Džeks man bija sacījis jau pirms daudziem gadiem, “ir pilnīgi citāds cilvēks”.

Mana nabaga māte pat baidījās man atbildēt, kad apskāvu viņu un apliecināju, ka mīlu viņu. Māte bija pilnīgi pārliecināta, ka visā, kas todien noticis, vainojama tikai viņa viena.

Un Džailss kļuva par vīru brīdī, kad viņa tēvs nemanāmi izlavījās no sakristejas, lai atbildību uzveltu citiem. Pamazām klātesošie sāka apjaust, ka tās dienas notikumi bija Džailsam tikpat postoši kā viņa māsai Emmai.

Un visbeidzot lords Hārvijs. Viņš bija piemērs, no kura mums visiem mācīties, kā jāizturas krīzes situācijās. Pēc tam, kad kapelāns mums bija izskaidrojis visus ar asinsradniecību saistītos jautājumus, mēs kopīgi nolēmām, ka lords Hārvijs abu ģimeņu vārdā nepieciešamo informāciju paziņos pārējiem viesiem.

– Es vēlētos, lai Harijs stāv man labajā pusē, – lords Hārvijs sacīja. – Es vēlos, lai nevienam no klātesošajiem nerodas ne mazākās šaubas par to, ka uz viņa pleciem negulstas ne mazākā vainas nasta par šo gadījumu, kā precīzi norādīja mana meita. – Tad viņš vērsās pie manas mātes. – Kliftones kundze… ceru, ja jūs izrādīsiet laipnību un stāvēsiet man kreisajā pusē. Jūsu drosme šajā situācijā ir piemērs mums visiem, jo īpaši vienam konkrētam cilvēkam.

– Ceru, ka drosmīgais kapteinis Tārents nostāsies Harijam blakus. Tikai muļķis sodīs ziņnesi. Un Džailss ieņems vietu blakus viņam. Ser Volter, jūs droši vien stāsiet blakus Kliftones kundzei, bet pārējie ģimenes locekļi būs mums aiz muguras. Lai tas ir pilnīgi skaidrs, – viņš turpināja, – man šajā traģiskajā norisē ir tikai viens mērķis, proti, pārliecināt visus, kas šodien sapulcējušies baznīcā, ka esam vienoti.

Neteicis vairs ne vārda, viņš veda savu mazo pulku ārā no sakristejas.

Kad baznīcā sēdošie ieraudzīja mūs nākam, lordam Hārvijam nevajadzēja lūgt, lai tiek ievērots klusums. Mēs visi ieņēmām vietas uz altāra kāpnēm, it kā grasītos pozēt fotogrāfam, kurš gatavos attēlus kāzu albumam.

– Draugi! Ja drīkstu izteikties šādi, – savu uzrunu iesāka lords Hārvijs. – Abu mūsu ģimeņu vārdā man tika uzticēts jums paust skumjo patiesību, ka manas mazmeitas Emmas Beringtones laulība ar Hariju Kliftonu šodien netiks noslēgta. Un tas nenotiks arī kādā citā dienā. – Šie pēdējie vārdi likās stindzinoši man, kurš joprojām izmisīgi turējās pie cerības, ka reiz, kādu dienu, viss tomēr atrisināsies pozitīvi. – Atvainojos jums visiem, – viņš turpināja, – ja esam radījuši jums kādas neērtības, ticiet, tāds nebija mūsu nolūks. Ļaujiet jums visiem pateikties, ka ieradāties, un novēlēt drošu mājupceļu.

Es īsti nezināju, kas notiks tālāk. Daži piecēlās kājās un lēnām sāka virzīties uz durvju pusi. Drīz vien cilvēki jau straumē plūda uz izeju, un pēc īsa brīža mēs palikām vieni.

Lords Hārvijs pateicās kapelānam, draudzīgi paspieda man roku un tad pievienojās savai sievai, lai kopā ar viņu dotos ārā no baznīcas.

Mana māte pagriezās pret mani un mēģināja kaut ko sacīt, tomēr emocijas ņēma virsroku un vārdu nebija. Palīgā nāca Vecais Džeks, kurš uzmanīgi satvēra viņu aiz rokas un aizveda projām. Sers Volters uzņēmās gādību pār Greisu un viņas draudzeni Džesiku. Tādu dienu neviena meita vai māte nevēlētos mūžam atsaukt atmiņā.

Pēdējie aizgājām mēs ar Džailsu. Baznīcā viņš bija ieradies kā mans vedējs, un tagad viņam bija jādomā par to, vai viņš ir arī mans pusbrālis. Ļaunākajās dienās tikai daži cilvēki ir jums līdzās, pārējie ātri vien dodas projām. Tikai retais nāk klāt, un tādējādi jūsu draudzība kļūst vēl ciešāka.

Kad bijām atvadījušies no mācītāja Stailera, kuram bija grūti atrast vārdus, lai izteiktu savu nožēlu par notikušo, mēs ar Džailsu noguruši gājām pa bruģēto pagalmu atpakaļ uz koledžu. Ne vārds netika izteiks, kad devāmies augšup pa kāpnēm, iegājām manā istabā un apsēdāmies vecajos ādas krēslos. Mūs apņēma sērīgs klusums.

Tā mēs tur sēdējām, līdz dienu lēnām nomainīja vakars. Pa retam mēs pārmijām dažas nenozīmīgas frāzes, tukšus teikumus bez īpašas jēgas un loģikas. Telpā iestiepās garas ēnas, pirmās tumsas vēstneses un valodu raisītājas. Džailss man pavaicāja kaut ko tādu, par ko nebiju domājis jau gadiem ilgi.

– Vai atceries pirmo reizi, kad jūs ar Dīkinsu viesojāties manās mājās?

– Kā gan es to varētu aizmirst? Tā bija tava divpadsmitā dzimšanas diena, un tavs tēvs nevēlējās man paspiest roku.

– Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, kālab viņš tā rīkojās?

– Domāju, ka šodien mēs iemeslu esam uzzinājuši, – es atteicu, pūlēdamies, lai sacītais neizklausītos pārāk neiejūtīgi.

– Nē, mēs neko neuzzinājām, – klusi iebilda Džailss. – Mums tika pateikts vienīgi tas, ka varbūt Emma ir tava pusmāsa. Tagad es atskārtu, ka mans tēvs gadiem ilgi slēpa to, ka bijis iesaistīts dēkā ar tavu māti, jo daudz vairāk raizējās par to, lai tu neuzzinātu, ka esi viņa dēls.

– Nesaprotu, kāda gan atšķirība, – es iebildu, cieši skatīdamies uz viņu.

– Tad tev svarīgi būtu atcerēties jautājumu, kuru todien tev uzdeva mans tēvs.

– Viņš vaicāja, kad ir mana dzimšanas diena.

– Un, atklājis, ka esi dažas nedēļas vecāks par mani, viņš izgāja no istabas. Un vēlāk, kad braucām atpakaļ uz skolu, viņš neiznāca no sava kabineta, lai atvadītos, lai gan tā bija mana dzimšanas diena. Tikai šodien es sapratu, cik nozīmīgi tas viss bijis.

– Kā gan tam mazsvarīgajam starpgadījumam varētu būt liela nozīme pēc visiem šiem gadiem? – es vaicāju.

– Jo tajā brīdī mans tēvs atskārta, ka tu varētu būt viņa pirmdzimtais dēls. Un pēc viņa nāves tu, nevis es, mantosi ģimenes titulu, biznesu un visu pasaulīgo mantu, kas mums pieder.

– Esi drošs, ka tavs tēvs savu īpašumu varēs atstāt mantojumā, kam vien pats vēlēsies. Un tas noteikti nebūšu es.

– Kaut tas būtu tik vienkārši! – sacīja Džailss. – Taču, kā mans vecaistēvs regulāri man atgādina, viņa tēvs… sers Džošua Beringtons, kuru karaliene Viktorija tūkstoš astoņi simti septiņdesmit septītajā gadā par nopelniem kuģniecības nozarē iecēla bruņinieku kārtā, savā testamentā ir norādījis, ka visi viņa tituli un laicīgā manta pāriet pirmdzimtā izdzīvojušā dēla īpašumā.

– Bet man nav ne mazākā nodoma pieprasīt to, kas pilnīgi skaidri man nepienākas! – es centos draugu nomierināt.

– Nemaz nešaubos, ka tā ir, – atteica Džailss, – bet var gadīties, ka tev nebūs iespējas izvēlēties, jo atbilstoši likuma burtam tev nāksies kļūt par Beringtonu ģimenes galvu.

Pēc pusnakts Džailss atstāja mani vienu un aizbrauca uz Glosteršīru. Viņš apsolīja uzzināt, vai Emma vēlēsies mani satikt, jo mēs bijām šķīrušies bez neviena atvadu vārda. Džailss sacīja, ka atgriezīsies Oksfordā, tiklīdz viņam būs kādi jaunumi.

Tonakt es neaizmigu. Tik daudz domu jaucās manā prātā! Kādu mirkli, tikai vienu īsu mirkli, es pat apsvēru pašnāvības iespēju. Taču man nebija vajadzīgs Vecā Džeka atgādinājums, ka tā būtu gļēvuļa cienīga izeja no situācijas.

No savām istabām es neizgāju nākamās trīs dienas. Neatvēru, kad pie durvīm kāds klusi klaudzināja. Necēlu telefona klausuli, kad mani kāds mēģināja sazvanīt. Neatplēsu vēstules, kuras tika iebīdītas manā istabā pa durvju apakšu. Droši vien tādējādi es izrādīju nevērību pret tiem, kuri vēlējās paust man savu atbalstu, tomēr reizēm līdzjūtības pārpilnība ir grūtāk paciešama par pilnīgu vientulību.

Ceturtajā dienā Džailss atgriezās Oksfordā. Viņam pat nebija nekas jāsaka, jo es sapratu, ka viņa atvestās ziņas man nepalīdzēs. Izrādījās, ka viss ir daudz ļaunāk, nekā biju baidījies. Emma kopā ar māti bija aizbraukušas uz Malgelrijas pili, kur mums vajadzēja pavadīt medusmēnesi. Nevienam no tuvajiem cilvēkiem nebija ļauts viņām sekot. Beringtones kundze ierosināja šķiršanās prāvu, tomēr viņas advokātiem nekādi nav izdevies noformēt nepieciešamos dokumentus, jo kopš brīža, kad Beringtona kungs aizlavījās no baznīcas sakristejas, neviens viņu vairs nav redzējis vaigā. Lords Hārvijs un Vecais Džeks atteikušies no piedalīšanās Beringtonu firmas valdē, tomēr, cienot seru Volteru, publiski nav ziņojuši par savas rīcības iemesliem. Tas gan neaizkavēja baumas. Mana māte aizgāja no Edija naktskluba un sāka strādāt par viesmīli Grand Hotel.

– Un Emma? – es sacīju. – Vai tu viņai pavaicāji…

– Man nebija iespējas ar viņu parunāt, – atteica Džailss. – Kad ierados, viņas jau bija aizbraukušas uz Skotiju. Taču viņa bija atstājusi tev vēstuli. – Es jutu, kā mana sirds iepukstas straujāk, kad viņš pasniedza man aploksni, uz kuras redzēju tik pazīstamo rokrakstu. – Ja vēlāk tev būs noskaņojums doties pusdienās… Es būšu savā istabā.

– Paldies! – es atteicu kaut kā gluži nepiemēroti.

Es apsēdos krēslā pie loga un īsti nevēlējos atvērt vēstuli, jo zināju, ka tā man nedos gaidīto cerības staru. Galu galā es tomēr atplēsu aploksni un izņēmu trīs lapas, ko klāja Emmas glītais rokraksts. Bija jāpaiet vēl kādam brīdim, līdz es uzdrīkstējos ķerties pie lasīšanas.