žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Es ļoti lepojos ar tevi, mana dārgā! – viņš sacīja. – Sirsnīgi apsveicu!

Džailss patiesā cieņā paklanījās, un zālē sēdošie cits citam čukstus paziņoja lieliskos jaunumus, kas nu aizceļoja no rindas uz rindu.

Mūzika apklusa, koledžas kapelāns pacēla rokas un sacīja: – Mīļie klātesošie! Mēs esam sanākuši Tā Kunga priekšā, lai svētajām laulības saitēm vienotu šo vīrieti un šo sievieti. Emma piepeši kļuva pavisam nervoza. Viņa visas atbildes bija iemācījusies no galvas, bet nu vairs nespēja atcerēties nevienu.

Pūlēdamās koncentrēties, Emma ieklausījās mācītāja sacītajos vārdos, tomēr nespēja sagaidīt brīdi, kad varēs aizbēgt no visiem un palikt divatā ar Hariju. “Varbūt mums vajadzēja aizbēgt uz Skotiju jau iepriekšējā naktī,” viņa gribēja teikt Harijam.

– Tos, ko vienojis Dievs, cilvēkiem nebūs šķirt. Ja kādam ir sakāms kas tāds, kālab šie abi nedrīkst tikt sieti svētajām laulības saitēm, lai runā tagad, vai klusē mūžam. – Mācītājs brīdi diplomātiski klusēja un tad sacīja: – Ar Dieva piešķirto varu pasludinu jūs…

Piepeši kāds skaidri un skaļi paziņoja: – Es iebilstu!

Harijs un Emma apcirtās apkārt, lai redzētu, kurš izrunājis šos nolādētos vārdus.

Kapelāns nespēja noticēt tam, ka dzirdējis kaut ko tādu, un kādu brīdi pat domāja, ka ir pārklausījies. Visi klātesošie bija pagriezuši galvas, jo vēlējās redzēt, kurš tik negaidīti iejaucies ceremonijas ritumā. Kapelāna pieredzē šāda gadījuma vēl nebija, un viņš izmisīgi pūlējās atcerēties, kas no viņa tiek gaidīts šādā situācijā.

Emma piespieda seju Harija plecam, kamēr viņš pūlējās saskatīt, kurš tad raisījis visu šo apjukumu. Viņš domāja, ka tas varētu būt Emmas tēvs, bet, paskatījies uz pirmo solu rindu, ieraudzīja Hugo Beringtonu gluži bālu sēžam un tieši tāpat mēģinām pamanīt nemiera cēlāju.

Mācītājam Staileram nācās pacelt balsi, lai viņš tiktu sadzirdēts arvien pieaugošajā troksnī. – Lūdzu, vai džentlmenis, kurš iebilda pret šīm laulībām, varētu stādīties priekšā? No pēdējās solu rindas paslējās garš, slaids stāvs. Visu skatieni bija pievērsti kapteinim Tārentam, kad viņš soļoja uz altāra pusi un apstājās mācītāja priekšā. Emma cieši pieķērās Harijam, bīdamās, ka mīļotais tūdaļ tiks aizvilkts projām no viņas.

– Ja es pareizi sapratu, kungs, – sacīja mācītājs, – jūs uzskatāt, ka laulības ceremoniju nedrīkst turpināt.

– Tieši tā, mācītāja kungs, – Džeks klusi apstiprināja.

– Tad lūdzu jūs, līgavu, līgavaini un viņu tuvākos ģimenes locekļus doties man līdzi uz sakristeju. – Pacēlis balsi, mācītājs vēl piebilda: – Pārējie tiek lūgti palikt savās vietās, līdz būšu apsvēris, cik būtiski ir šā cilvēka paustie argumenti, un būšu pieņēmis lēmumu, un jums to paziņojis.

Uzaicinātie devās pakaļ kapelānam uz sakristeju. Viņiem sekoja Harijs un Emma. Neviens no viņiem neteica ne vārda, lai gan apkārtējie skaļi sačukstējās cits ar citu.

Kad abas ģimenes bija iegājušas nelielajā sakristejas telpā, mācītājs Stailers aizvēra durvis.

– Kapteini Tārent, – viņš iesāka, – es esmu vienīgais, kuram dotas likumīgas tiesības izlemt, vai šī laulība ir iespējama vai ne. Protams, es nevaru neko izlemt, kamēr neesmu uzklausījis jūsu iebildumus.

Vienīgais cilvēks, kurš palika pilnīgi mierīgs šajā cilvēku pārpilnajā telpā, bija Vecais Džeks. – Paldies, kapelān, – viņš teica. – Vispirms jau es jums visiem atvainojos, visvairāk tieši Emmai un Harijam par to, ka esmu iejaucies. Dažas pēdējās nedēļas es esmu pavadījis pastāvīgā cīņā ar savu sirdsapziņu, lai galu galā nonāktu pie šā skumjā lēmuma. Es varēju no tā izvairīties, izdomāt kādu vienkāršu atrunu un neierasties uz kāzām. Es turpināju klusēt, jo cerēju, ka visas iebildes kļūs neatbilstīgas un liekas. Lai cik skumji tas arī būtu, tā nenotika. Emmas un Harija mīlestība šo gadu laikā tikai auga un plauka, nevis iznīka, un tāpēc mana klusēšana vairs nav iespējama.

Visi aizgrābti klausījās kapteiņa Tārenta vārdos, un tikai Elizabete pamanīja, ka viņas vīrs klusām izslīd pa sakristejas otrām durvīm.

– Paldies, kapteini Tārent! – sacīja mācītājs Stailers. – Es pieņemu jūsu skaidrojumu par nepieciešamību iejaukties, taču nu ir pienācis laiks uzklausīt konkrētās apsūdzības, ko piedēvējat šiem jaunajiem cilvēkiem.

– Nav nekā, par ko apsūdzēt Hariju vai Emmu, jo abus mīlu un apbrīnoju. Ticu, ka viņi, gluži tāpat kā pārējie, ir maldījušies neziņas tumsā. Nē, mana apsūdzība vēršas pret Hugo Beringtonu, kurš visus šos gadus zināja par varbūtību, ka ir abu šo bērnu tēvs.

Telpā atskanēja izbrīna pilnas nopūtas un izsaucieni. Visi pūlējās aptvert šā neaptveramā paziņojuma jēgu. Kapelāns neteica ne vārda, līdz bija pārliecināts, ka atkal izdevies pievērst apkārtējo uzmanību. – Vai šeit atrodas kāds, kurš var apstiprināt vai arī noliegt kapteiņa Tārenta apgalvojumu?

– Tā taču nevar būt taisnība, – sacīja Emma, joprojām cieši piespiedusies pie Harija. – Droši vien gadījusies kāda kļūda. Skaidrs, ka mans tēvs nevarēja…

Tajā brīdī visi pamanīja, ka līgavas tēvs ir nozudis. Kapelāns pievērsās Kliftones kundzei, kura klusītēm šņukstēja.

– Es nevaru noliegt kapteiņa Tārenta vārdus, – viņa sacīja, rimusi elsot. Kādu brīdi klusējusi, viņa turpināja: – Es atzīstos, ka man ar Beringtona kungu bija zināms sakars. Vienu reizi. – Viņa atkal apklusa. – Tā patiešām bija tikai viena reize, taču sagadījās tā, ka viss notika tikai dažas nedēļas pirms manām kāzām ar Kliftona kungu. – Viņa lēnām pacēla galvu. – Tā nu ir iznācis, ka es precīzi nezinu, kurš ir Harija tēvs.

– Uzskatu par savu pienākumu uzsvērt, – sacīja Vecais Džeks, – ka Hugo Beringtons vairākkārt ir piedraudējis Kliftones kundzei, lai viņa nevienam šo noslēpumu neuzdrīkstas atklāt.

– Kliftones kundze, vai drīkstu jums uzdot kādu jautājumu? – klusi vaicāja sers Volters. Joprojām turēdama galvu noliektu, Meizija pamāja. – Vai jūsu vīrs bija daltoniķis?

– Nē. Cik man zināms, tad ne, – Meizija atbildēja tik klusi, ka vārdi teju nebija saklausāmi.

Sers Volters pievērsās Harijam. – Bet tev, manu zēn, tas piemīt?

– Jā, kungs, – Harijs nevilcinādamies atbildēja. – Un kālab tas ir tik svarīgi?

– Jo arī man piemīt krāsu aklums, – atteica sers Volters. – Tieši tāpat kā manam dēlam un mazdēlam. Šī liga mākusi mūsu ģimeni jau vairākās paaudzēs.

Harijs apskāva Emmu. – Mana dārgā, es zvēru, ka man par to visu nebija ne jausmas!

– Protams, ka tu to nezināji, – pirmo reizi šās sarunas laikā ieteicās Elizabete Beringtone. – Vienīgais cilvēks, kurš to zināja, ir mans vīrs, bet viņam nepietika drosmes, lai to atzītu. Ja viņš to būtu izdarījis, mēs izvairītos no daudzām problēmām. Tēvs, – viņa sacīja lordam Hārvijam. – Vai varu lūgt, lai tu izskaidro mūsu viesiem, kālab nebūs iespējams turpināt kāzu ceremoniju?

Lords Hārvijs pamāja ar galvu, tādējādi apliecinot piekrišanu. – Atstāj to manā ziņā, – viņš sacīja un maigi pieskārās meitas rokai. – Ko tu tagad darīsi?

– Vedīšu savu meitu projām. Tik tālu no šās vietas, cik vien iespējams.

– Es negribu doties prom, – iebilda Emma. – Ja nu vienīgi kopā ar Hariju.

– Baidos, ka tavs tēvs mums nav atstājis izvēles iespēju, – sacīja Elizabete un maigi saņēma meitu aiz rokas, tomēr Emma joprojām cieši turējās pie Harija.

Viņš nočukstēja: – Diemžēl tavai mātei laikam ir taisnība, mana mīļā. Vienu gan tavs tēvs nekad nespēs. Nebūs viņa spēkos izbeigt manu mīlestību pret tevi. Pat tad, ja tas prasītu visu manu atlikušo mūžu, es centīšos pierādīt, ka viņš nav mans tēvs.

– Beringtones kundze, jūs droši vien dosiet priekšroku rezerves izejai? – pajautāja kapelāns. Emma negribīgi palaida Hariju vaļā un sekoja mātei.

Kapelāns veda abas sievietes ārā no sakristejas un pa šauru gaiteni tālāk līdz nelielām durvīm, kuras, par izbrīnu viņam, bija atslēgtas. – Lai Dievs ir ar jums, mani bērni, – viņš noteica un izlaida abas pa durvīm ārā.

Elizabete vadīja meitu apkārt baznīcai pie Rolls-Royce. Viņa izlikās nemanām viesus, kuri bija iznākuši ieelpot svaigu gaisu un pat nepūlējās slēpt ziņkāri, kad pamanīja, ka abas sievietes iekāpj limuzīna aizmugurē.

Atvērusi pirmā Rolls-Royce durvis, Elizabete palīdzēja iekāpt meitai. Izrādījās, ka vadītājs cieši lūkojas uz lielajām durvīm un nav gaidījis līgavu un līgavaini parādāmies ātrāk kā pēc pusstundas, kad baznīcas zvani vēstītu pasaulei, ka laulības ir notikušas. Izdzirdējis, ka noklaudz limuzīna durvis, šoferis nodzēsa cigareti un nekavējoties ieņēma savu vietu pie stūres.

– Ved mūs atpakaļ uz viesnīcu, – sacīja Elizabete.

Līdz brīdim, kad abas jau atradās viesnīcas istabas drošajā patvērumā, neviena nebilda ne vārda. Emma raudādama iekrita gultā, bet Elizabete sēdēja blakus un glāstīja viņai matus, gluži tāpat kā bija to darījusi, kad meita vēl bija maza.

– Ko lai es tagad daru? – raudādama vaicāja Emma. – Es nespēju tā vienkārši vairs nemīlēt Hariju!

– Esmu pārliecināta, ka tas nekad nenotiks, – sacīja viņas māte, – tomēr liktenis ir lēmis, ka nevarat būt kopā, kamēr vien nebūs pierādīts, kurš ir Harija tēvs. – Viņa turpināja glāstīt meitas matus.

Likās, ka meita beidzot iemigusi, bet piepeši viņa klusi ierunājās: – Un ko es teikšu savam bērnam, kad viņš vaicās, kur ir viņa tēvs?

Man visvairāk palicis atmiņā tas, cik visi izskatījās mierīgi, kad Emma un viņas māte bija devušās projām no baznīcas. Nebija nekādas histērijas, neviens nebija noģībis, nebija pat paceltu balsu. Vienkāršam vērotājam nebūtu ne jausmas par to, cik daudziem dzīve ir sadragāta, jā, pat iznīcināta. Cik ļoti raksturīgi britiem! Neviens nebija gatavs atzīt, ka vienas stundas laikā viņu personiskā dzīve ir satriekta pīšļos. Nu ko, man gan ir jāteic, ka manējā tāda bija.

Es apstulbis klusēju, kamēr pārējie šās ainas dalībnieki spēlēja savas lomas. Vecais Džeks bija izdarījis tikai to, ko uzskatīja par savu pienākumu. Ne vairāk un ne mazāk. Tiesa, viņa bālā seja un dziļās grumbas liecināja par pretējo. Viņš taču noteikti varēja neierasties uz kāzām, iet šo vienkāršāko ceļu… Tomēr Viktorijas krusta kavalieri nemēdz apiet grūtības ar līkumu.