Harijs bija satriekts, kad saņēma vēstuli no Vecā Džeka, kurā viņš pateicās par sirsnīgo uzaicinājumu, tomēr pauda atteikumu, jo nedrīkst pamest savu posteni šādos apstākļos. Harijs viņam aizrakstīja vēstuli ar lūgumu padomāt vēlreiz un, ja iespējams, mainīt lēmumu. Vai vismaz atbraukt uz kāzām. Vecā Džeka atbilde lika Harijam samulst vēl vairāk. “Man ir tāda sajūta, ka mana klātbūtne varētu izrādīties apgrūtinoša.”

– Par ko gan viņš runā? – nesaprata Harijs. – Viņš taču skaidri zina, ka mēs jutīsimies pagodināti, ja viņš ieradīsies.

– Tu sacīji, ka viņš apsolīja nākotnē sniegt vēl vairāk atbalsta.

– Jā, taču viss mainījās, kad viņš uzzināja par mūsu saderināšanos. Un es nevaru apgalvot, ka mana mamma būtu izrādījusi lielāku entuziasmu, kad viņai pastāstīju par mūsu jaunumiem, – Harijs pavēstīja.

Emma neredzēja Hariju līdz brīdim, kad atgriezās Oksfordā, lai kārtotu eksāmenus, un arī tad viņi satikās tikai pēc tam, kad bija pielikts punkts pēdējā eksāmena lapā. Kad viņa iznāca no eksaminācijas telpas, līgavainis jau gaidīja uz augšējā pakāpiena. Vienā rokā viņam bija šampanieša pudele, bet otrā – divas glāzes.

– Kāda ir sajūta? Kā tu tiki galā? – viņš vaicāja, kad bija piepildījis viņas glāzi.

– Es nezinu, – Emma nopūtās, kad no eksaminācijas telpas izspurdza vēl daudzas citas meitenes.

– Nu, vismaz tev būs kaut kas domu novēršanai, kamēr gaidīsi eksāmenu rezultātu paziņošanu.

– Vēl tikai trīs nedēļas, – Emma viņam atgādināja. – Laika ir vairāk nekā pietiekami, lai tu pārdomātu.

– Ja tev netiks piešķirta stipendija, es varētu arī pārskatīt savu lēmumu. Nebūs taču labi, ja mani redzēs kopā ar pavisam vienkāršu studenti.

– Ja es tomēr stipendiju dabūšu, tad varbūt pati pārskatīšu savu izvēli un labāk būšu kopā ar kādu citu stipendiātu.

– Dīkinss joprojām ir dabūjams, – noteica Harijs un papildināja dzērienu viņas glāzē.

– Tad jau būs par vēlu, – sacīja Emma.

– Kāpēc?

– Rezultātus paziņos mūsu kāzu dienas rītā.

Atlikušo nedēļas nogali Emma un Harijs pavadīja, ieslēgušies savā mazajā viesnīcas istabiņā, un brīžos, kad nemīlējās, atkal un atkal pārrunāja ar kāzu rīkošanu saistītos jautājumus. Svētdienas naktī Emma sacīja: – Mamma ir vienkārši brīnišķīga, bet par tēvu gan to nevarētu teikt.

– Kā tev liekas, vai viņš vispār ieradīsies?

– Mamma viņu pierunās, tomēr viņš joprojām atsakās mani laist vaļā. Un kādas ir pēdējās ziņas no Vecā Džeka?

– Viņš pat nav atbildējis uz manu pēdējo vēstuli, – noteica Harijs.

Četrdesmit septītā nodaļa

– Vai tu esi mazliet pieņēmusies svarā? – vaicāja Emmas māte, pūlēdamās aizdarīt pēdējo āķīti meitas kāzu kleitas mugurpusē.

– Nedomāju vis, – Emma atteica un kritiski nopētīja sevi spogulī, kurā bija redzama visā augumā.

– Satriecoši, – Elizabete uzslavēja, nopētījusi savu līgavas tērpā uzposto meitu.

Viņas vairākkārt bija braukušas uz Londonu uzlaikot kleitu pie Renē kundzes, neliela modes preču veikala īpašnieces Meifērā. Tika uzskatīts, ka veikala aizbildnes ir karaliene Marija un karaliene Elizabete. Katrā pielaikošanas reizē Renē kundze visu uzraudzīja pati. Viktorijas laikmeta smalki izšūtās mežģīnes pie kakla un kleitas apakšmalā – kaut kas senatnīgs – lieliski un gluži dabiski saderēja ar zīda ņieburu un tajā gadā tik moderno ampīra stila zvanveida kleitas svārku daļu. Un mazā krēmkrāsas cepurīte asaras formā. Renē kundze bija pārliecinājusi viņas, ka tādas galvassegas modes dāmas nēsās nākamajā gadā. Emmas tēvs vienīgo piezīmi šajā jautājumā izteica tikai brīdī, kad saņēma rēķinu.

Elizabete Beringtone ieskatījās rokaspulkstenī. Bez deviņpadsmit minūtēm trīs. – Nav vajadzības steigties, – viņa sacīja Emmai, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņa bija pārliecināta, ka uz durvju roktura uzlikusi zīmi “Netraucēt” un šoferi brīdinājusi, lai viņas negaida ātrāk par trijiem. Iepriekšējā dienā notikušajā kāzu mēģinājumā brauciens no viesnīcas uz baznīcu bija ildzis septiņas minūtes. Elizabete uzstāja, ka Emmai, modes prasībām atbilstoši, ir jāierodas ar nokavēšanos. – Lai viņi dažas minūtes pagaida, tomēr tu nedod iemeslu raizēm. – Atkal klauvējiens.

– Es atvēršu, – Elizabete sacīja un piegāja pie durvīm. Jauns portjē sarkanā formastērpā pasniedza viņai telegrammu. Tā bija vienpadsmitā tajā dienā. Viņa jau grasījās aizvērt durvis, kad portjē teica: – Man lika jums pavēstīt, kundze, ka šī ir svarīga.

Vispirms Elizabete iedomājās par to, kurš viesis būs pēdējā brīdī pavēstījis par savu neierašanos. Viņa cerēja, ka tas nenozīmēs centrālā galda pārkārtošanu pirms mielasta sākuma. Tad viņa atplēsa telegrammu un to izlasīja.

– Kas to sūtījis? – Emma vaicāja un iegrozīja cepurīti citā leņķī, tomēr raizējās, vai tas būs pieņemami.

Elizabete pasniedza meitai telegrammu. Viņa to izlasīja un izplūda asarās.

– Sirsnīgi apsveicu, mana mīļā! – sacīja māte, izņēma kabatlakatu no somiņas un sāka susināt meitas asaras. – Es tevi apskautu, taču nevēlos saburzīt tavu kleitu.

Pārliecinājusies, ka meita ir pienācīgi saposta, Elizabete ieskatījās spogulī arī pati. Renē kundze bija brīdinājusi: – Jūs nedrīkstat aizēnot savu meitu viņas lielajā dienā un tajā pašā laikā nedrīkstat palikt nepamanīta. – Elizabetei īpaši patika Normena Hārtnela darinātā cepure, lai arī tā nebija no tādām, ko jaunie dēvē par “šiku”.

– Mums laiks doties, – viņa paziņoja, kad pēc mirkļa atkal bija ieskatījusies pulkstenī. Emma pasmaidīja un paraudzījās uz tērpu, ko viņa uzvilks pēc svinīgās pieņemšanas, kad viņi kopā ar Hariju dosies medusmēnesī uz Skotiju. Lords Hārvijs bija piedāvājis viņiem apmesties savā pilī un sacījis, ka tajā laikā neviens cits ģimenes loceklis netiks laists ne tuvumā. Un pats svarīgākais – Harijs drīkstēs izēst trīs porcijas viras kalniešu gaumē, un viņam netiks dots pat mājiens, ka pamatēdienā būs rubeņa cepetis.

Emma nopakaļ savai mātei izgāja no numura un devās uz priekšu pa gaiteni. Brīdī, kad viņa bija piegājusi pie kāpņu augšējā pakāpiena, viņai likās, ka pašas kājas vairs īsti neklausa. Kad viņa nogāja lejā, viesi pašķīrās, lai nekas nekavētu viņas gaitu.

Portjē atvēra viņai viesnīcas durvis, bet sera Voltera šoferis stāvēja pie Rolls-Royce un gaidīja, līdz līgava pievienosies savam vectēvam. Kad Emma bija apsēdusies viņam blakus un uzmanīgi sakārtojusi savu kleitu, sers Volters ielika monokli labajā acī un sacīja: – Tu patiešām izskaties skaista, jaunā dāma. Harijam ir ļoti paveicies.

– Paldies, vecotēv! – viņa iesaucās un noskūpstīja seru Volteru uz vaiga, tad paraudzījās pa aizmugures logu un redzēja, ka mamma iekāpj otrā Rolls-Royce. Jau pēc mirkļa abas automašīnas, iekļaudamās pēcpusdienas satiksmē, devās uz universitātes Svētās Marijas baznīcu.

– Vai tētis ir jau baznīcā? – Emma vaicāja, pūlēdamās neizrādīt satraukumu.

– Viņš ieradās viens no pirmajiem, – atbildēja vecaistēvs. – Droši vien jau nožēlo, ka ļāvis tevi ievest man.

– Un Harijs?

– Vēl nekad es neesmu redzējis viņu tik ļoti nervozu. Tomēr liekas, ka Džailss visu kontrolē, un tas ir svarīgākais. Zinu, ka viņš visu pagājušo nedēļu gatavoja savu līgavaiņa vedēja runu.

– Mums abiem paveicies ar labāko draugu, – sacīja Emma. – Vai zini, vecotēv? Es reiz lasīju, ka ikviena līgava savā kāzu dienā piepeši sāk šaubīties.

– Tas jau ir pilnīgi saprotami, mana mīļā.

– Bet es nekad neesmu par Hariju šaubījusies,– teica Emma, kad viņu auto apstājās pie universitātes baznīcas. – Es zinu, ka visu mūsu atlikušo mūžu mēs pavadīsim kopā.

Emma pagaidīja, kamēr vecaistēvs izkāpj no automašīnas, tad uzmanīgi saņēma kleitas malu un pievienojās viņam uz ietves.

Māte piesteidzās pie Emmas, vēl pēdējo reizi pārliecinājās, vai viņas tērps ir pilnīgā kārtībā, un tikai tad ļāva ieiet baznīcā. Elizabete iedeva Emmai nelielu sārtu rožu pušķi, un tādi paši bija arī līgavas māsām. Emmas jaunākā māsa Greisa un draudzene Džesika nesa līgavas tērpa velci.

– Tu būsi nākamā, – Elizabete sacīja savai jaunākajai meitai, kad bija pieliekusies, lai sakārtotu viņas tērpa apakšmalu.

– Ceru, ka ne, – Greisa atteica pietiekami skaļi, lai māte to dzirdētu.

Elizabete pakāpās atpakaļ un pamāja ar galvu. Divi vīri atvēra milzīgās durvis, un tā bija zīme ērģelniekam, ka laiks uzsākt Vāgnera “Kāzu maršu”, bet baznīcēniem piecelties kājās un sveikt līgavu.

Iegājusi baznīcā, Emma bija pārsteigta par to, cik daudzi cilvēki ieradušies Oksfordā, lai būtu klāt viņas laimīgajā dienā. Vectēvs lēnām veda viņu zem rokas pa centrālo eju, viesi viņai uzsmaidīja. Viņa tuvojās altārim.

Frobišera kungs sēdēja blakus Holkoma kungam ailas labajā pusē. Tur bija pat Tillijas jaunkundze ar visai pārdroša modeļa cepuri galvā. Vecā dāma bija veikusi visu garo ceļu no Kornvolas. Pedžeta kungs dāvāja Emmai vienu no saviem vissiltākajiem smaidiem. Taču nekas nelīdzinājās viņas pašas smaidam, kas atplauka sejā brīdī, kad viņa ieraudzīja kapteini Tārentu, kurš tomēr bija ieradies. Viņš sēdēja, galvu noliecis, un mugurā viņam bija uzvalks, kas viņa augumam šķita mazliet par lielu. “Harijs būs ļoti laimīgs, kad redzēs, ka viņš galu galā tomēr nolēmis ierasties,” Emma nosprieda. Kliftones kundze sēdēja pirmajā rindā, un bija redzams, ka viņa ir krietnu laiku pavadījusi, izvēlēdamās tērpu, jo izskatījās patiešām moderna. Smaids uzplauka Emmas lūpās, tomēr viņa bija ļoti pārsteigta un vīlusies, kad nākamā vīramāte uz viņu pat nepalūkojās.

Un tad viņa ieraudzīja Hariju, kurš stāvēja pie altāra kopā ar viņas brāli, gaidīdami līgavas ierašanos. Viņa gāja, vectēva vadīta, un redzēja savu tēvu stāvam ar mazliet melanholisku izteiksmi sejā. “Varbūt viņš patiešām nožēlo, ka ļāvis mani vest vectēvam?”

Sers Volters pakāpās sāņus, un Emma paspēra dažus soļus uz priekšu pie sava nākamā vīra. Viņa paliecās uz priekšu un nočukstēja: – Es jau gandrīz pārdomāju. – Harijs pūlējās nesmaidīt. – Galu galā šīs universitātes stipendiātiem nevajadzētu precēties ar tādiem, kas saņem tikai pabalstu.