– Tāpēc, ka tā ir patiesība, – Harijs teica. – Pretēji tam, kā biju domājis, mana māte Royal viesnīcā nestrādā jau pēdējos divus gadus. Viņa strādā Edija naktsklubā.

– Tas vēl nepadara viņu par prostitūtu, – Emma iebilda.

– Vīrietis sēdēja viņai blakus uz bāra krēsla. Vienā rokā viņam bija viskija glāze, bet otru viņš bija uzlicis uz manas mātes gurna. Un ne jau tāpēc, lai saruna ritētu raitāk.

Emma paliecās pāri galdam un maigi pieskārās Harija vaigam. – Man patiešām žēl, mīļais, – viņa teica. – Un tomēr tas nekādi neietekmē manas jūtas pret tevi. Un nekad arī neietekmēs.

Harijs vārgi pasmaidīja, bet Emma klusēja. Viņa zināja, ka jau pēc dažiem mirkļiem viņš uzdos neizbēgamo jautājumu.

– Varbūt tu man varētu pateikt… – Harijs jau atkal bija kļuvis pavisam nopietns. – Ko tavs tēvs jums atklāja?

Tagad bija Emmas kārta saņemt galvu rokās, jo viņa juta, ka vairs nebūs izvēles un nāksies Harijam atklāt patiesību. Gluži tāpat kā māte, arī viņa neprata izlikties.

– Ko viņš jums izstāstīja? – Harijs atkāroja jautājumu jau uzsvērtāk.

It kā vēlēdamās justies stabilāk, Emma ieķērās galda malā. Beidzot viņa saņēma visus spēkus un paraudzījās uz Hariju. Lai gan viņš atradās tikai dažas pēdas atstatu, likās, ka viņš bija neticami tālu. – Man jāvaicā tas pats, ko tu vaicāji man, – sacīja Emma. – Vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepeši zaudēt tavu mīlestību?

Harijs paliecās pāri galdam un paņēma Emmas delnu savējā. – Protams, ka ne! – viņš apgalvoja.

– Tavs tēvs netika nogalināts karā, – meitene klusi stāstīja, – un mans tēvs, iespējams, ir atbildīgs par viņa nāvi. – Emma ciešāk saspieda Harija delnu un tad atklāja visu, ko tēvs viņiem pavēstīja, kad viņi atgriezās no Skotijas.

Kad stāsts bija galā, Harijs izskatījās satriekts un kādu laiku nespēja parunāt. Viņš mēģināja piecelties kājās, tomēr kājas neklausīja un viņš atkal atkrita krēslā.

– Jau kādu laiku es zinu, ka mans tēvs nav kritis karā, – Harijs klusi teica. – Es tikai nesaprotu vienu… kālab māte man neatklāja patiesību.

– Un tagad tu zini šo patiesību, – Emma sacīja, pūlēdamās aizkavēt asaras. – Es sapratīšu, ja tu vēlēsies izbeigt mūsu attiecības tagad, kad zini, ko mans tēvs licis izciest tavai ģimenei.

– Tā nav tava vaina, – Harijs iebilda, – tomēr viņam es to nekad nepiedošu. – Viņš brīdi klusēja un tad piebilda: – Un es nespēšu ieskatīties viņam acīs, kad viņš būs uzzinājis patiesību par manu māti.

– Viņam tas nemaz nav jāuzzina, – Emma mierināja un atkal saņēma Harija roku savējā. – Tas vienmēr paliks mūsu noslēpums.

– Tas nebūs iespējams, – iebilda Harijs.

– Kāpēc ne?

– Jo Džailss redzēja, ka vīrs, kurš mums sekoja Edinburgā, slēpās durvju ailā pretī Edija naktsklubam.

– Tad jau mans tēvs ir tas, kurš nodarbojas ar zemiskām lietām, – secināja Emma. – Viņš ne tikai mums atkal meloja, bet nav turējis arī solījumu.

– Kādu?

– Viņš apsolīja Džailsam, ka tas vīrs brāli nekad vairs neizsekos.

– Tas vīrietis neinteresējas par Džailsu, – Harijs sacīja. – Es domāju, ka viņš izseko manu māti.

– Kāpēc?

– Pierādījis, kā mana māte pelna iztiku, tavs tēvs varētu cerēt, ka pārliecinās tevi vairs ar mani nesatikties.

– Cik gan slikti viņš pazīst pats savu meitu! – noteica Emma. – Tagad es vēl vairāk esmu pārliecināta, ka nekas nespēs izjaukt mūsu attiecības. Un nebūs viņa spēkos mazināt manu apbrīnu pret tavu māti. Tā kļūs pat lielāka nekā iepriekš.

– Kā gan tu vari tā sacīt? – vaicāja Harijs.

– Viņa strādāja par viesmīli, lai uzturētu savu ģimeni, galu galā viņa pat kļuva par “Tillijas tējnīcas” īpašnieci. Kad tā nodega līdz pamatiem, viņa tika apsūdzēta ļaunprātīgā dedzināšanā, tomēr turēja galvu augstu paceltu, jo bija pārliecināta par to, ka nav vainīga šajā noziegumā. Viņa atrada sev citu darbu viesnīcā Royal un tomēr nepadevās, kad tika no turienes atlaista. Tad viņa saņēma čeku par sešiem simtiem mārciņu un nosprieda, ka problēmas beidzot ir atrisinātas, bet piepeši saprata, ka vienalga ir tāda pati tukšiniece kā bijusi un nauda ir vajadzīga, lai tu varētu turpināt mācības. Izmisuma mākta, viņa pievērsās…

– Bet es nebūtu gribējis, lai viņa…

– Viņa to noteikti zināja, Harij, un joprojām uzskata, ka ir vērts upurēties.

Atkal pār viņiem nogūla ilgs klusums.

– Mans Dievs! – beidzot ierunājās Harijs. – Kā gan es vispār varēju domāt sliktu par viņu! – Viņš paraudzījās uz Emmu. – Man vajadzēs, lai tu manā labā kaut ko izdari.

– Jebko.

– Vai varēsi aiziet pie manas mātes? Izdomā jebkādu aizbildinājumu. Pamēģini izdibināt, vai viņa vakar tajā briesmīgajā vietā ir mani pamanījusi.

– Kā gan es to varēšu, ja viņa nebūs gatava to atzīt?

– Gan jau tu zināsi, – Harijs klusi noteica.

– Ja mamma tevi tur redzēja, tad jau gribēs noskaidrot, ko tu tur darīji.

– Es viņu meklēju.

– Kālab?

– Gribēju pateikt, ka man piedāvā mācību vietu Oksfordā.

Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā Emma ieslīdēja pēdējā solā un gaidīja, līdz beigsies dievkalpojums. Viņa redzēja, ka Kliftones kundze sēž trešajā rindā blakus kādai vecai kundzei. Kad viņi atkal satikās tajā pašā rītā, tikai mazliet vēlāk, Harijs vairs nešķita tik ļoti saspringts. Viņš ļoti skaidri bija pateicis, ko vēlas uzzināt, un Emma bija apsolījusi palīdzēt. Vairākas reizes viņi izmēģināja visdažādākos iespējamos scenāriju variantus, un tagad viņa jutās gatava.

Kad padzīvojušais mācītājs beidza dievkalpojumu un svētīja draudzi, Emma izgāja ejā starp soliem, lai nepieļautu iespēju, ka Kliftone paiet viņai garām. Ieraudzījusi Emmu, Meizija nespēja apslēpt pārsteigumu, tomēr jau drīz to nomainīja silts smaids. Viņa ātri pagāja uz priekšu un iepazīstināja ar meiteni arī vecāko dāmu, kas bija kopā ar viņu. – Mammu, šī ir Emma Beringtone. Harija draudzene.

Vecā dāma plati uzsmaidīja Emmai. – Ir ļoti liela atšķirība, vai viņa ir Harija draudzene vai mīļotā meitene. Kā tad būtu pareizāk? – vecā kundze uzstāja.

Kliftones kundze iesmējās, taču Emmai bija skaidrs, ka arī viņa vēlas dzirdēt atbildi.

– Es esmu viņa mīļotā meitene! – Emma lepni atteica.

Kliftones kundzes māte atkal plati uzsmaidīja, atklājot skatienam visus savus zobus, bet Meizijas seja palika nopietna.

– Tas taču labi, vai ne? – Harija vecmāmiņa uzslavēja un tad piebilda: – Es te nevaru pļāpāt visu dienu, man vēl jāgatavo vakariņas. – Viņa jau pagāja projām, bet tad pagriezās un vaicāja: – Vai tu gribētu mums pievienoties uz vakariņām, jaunā dāma?

Tieši uz tādu jautājumu Harijs bija cerējis, un atbilde jau bija sagatavota. – Tas ir patiešām laipns piedāvājums, – Emma teica, – tomēr mani gaida vecāki.

– Pareizi, pareizi, – vecā kundze piekrita. – Tev vienmēr jāievēro savu vecāku vēlmes. Meizij, tiksimies vēlāk.

– Vai varu iet kopā ar jums, Kliftones kundze? – Emma vaicāja, kad abas bija izgājušas no baznīcas.

– Jā, protams, dārgā.

– Harijs lūdza, lai atnāku jūs satikt, jo bija pārliecināts, ka vēlēsieties uzzināt par viņam piešķirto mācību vietu Oksfordā.

– Ak! Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi! – izsaucās Meizija un apskāva Emmu. Tad viņa piepeši palaida meiteni vaļā un vaicāja: – Kāpēc viņš pats neieradās un man to nepavēstīja?

Sekoja kārtējā iestudētā atbilde. – Diemžēl viņš ir atstāts pēc stundām. Pārraksta Šellija darbu fragmentus. Baidos, ka tajā vainojams mans brālis. Saprotiet… izdzirdējis labos jaunumus, viņš skolā slepus ienesa šampanieša pudeli, un viņi šovakar tika pieķerti darbistabā svinam.

– Vai tad tas ir tik ļauni? – Meizija vaicāja un pasmaidīja.

– Doktors Pedžets tā domā. Harijs briesmīgi nožēlo.

Meizija iesmējās tik skaļi un jautri, ka Emmai neradās ne mazākās šaubas par to, ka iepriekšējā vakarā viņa nav Hariju redzējusi klubā. Emma būtu vēlējusies pavaicāt vēl kaut ko, taču Harijs bija cieši iebildis: – Ja mana māte negrib, lai zinu, kā nomira mans tēvs, lai tā arī būtu.

– Man žēl, ka nevari pievienoties mums uz maltīti, – Meizija sacīja. – Es labprāt vēlētos tev kaut ko pastāstīt. Nu… varbūt kādu citu reizi.

Četrdesmit sestā nodaļa

Nākamo nedēļu Harijs gaidīja, kad pienāks kārtējā satriecošā ziņa. Kad tas notika, viņš skaļi uzgavilēja.

Džailss telegrammu saņēma mācību semestra pēdējā dienā. Tajā bija sacīts, ka viņam tiek piedāvāta vieta Breiznouzas koledžā Oksfordā. Vēstures nodaļā.

– Kā caur adatas aci, – viņa klases audzinātājs sacīja, kad Džailss viņam pavēstīja labos jaunumus.

Pēc diviem mēnešiem viens stipendiāts, viens pabalsta saņēmējs un viens gluži parasts students ieradās senajā universitātes pilsētā. Katrs ar mazliet atšķirīgām izjūtām gaidīja turpmākos trīs tur pavadāmos gadus.

Harijs pierakstījās teātra biedrībā un virsnieku sagatavošanas kursos. Džailss izvēlējās “Diskusiju apvienību” un kriketa klubu. Dīkinss reģistrējās Bodlija bibliotēkā un tikpat kā nerādījās sabiedrībā – gluži kā kurmis, kas reti izlien zemes virspusē. Un nav jau nekāds brīnums, jo viņš bija nolēmis, ka Oksforda ir vieta, kur viņš grasās pavadīt visu savu atlikušo dzīvi.

Par saviem turpmākās dzīves plāniem Harijs gan nebija tik pārliecināts. Valsts premjerministrs bieži braukāja uz Vāciju un atpakaļ un beidzot, atkal ieradies Hestonas lidostā, ar smaidu sejā vicināja gaisā kādu dokumentu, bet pēc tam pavēstīja tautai tieši to, ko tā vēlējās dzirdēt. Harijs bija pilnīgi drošs, ka Lielbritānija stāv uz kara sliekšņa. Kad Emma pavaicāja, kā gan viņš var būt tik pārliecināts, viņš atteica: – Vai esi pamanījusi, ka Herr Hitler ne reizi neierodas vizītē Lielbritānijā? Uzmācīgie prasītāji allaž esam mēs. Un galu galā mūs vienalga atraidīs. – Emma ignorēja Harija uzskatus šajā jautājumā, taču viņa jau arī, līdzīgi Čemberlena kungam, nevēlējās ticēt, ka puisim varētu būt taisnība.