Es brīnījos vēl vairāk, kad nākamajā dienā mana mamma uzķērās uz šī nelielā āķa. Džailsam pat nevajadzēja izlikties, ka labprātīgi piesakās par manu ceļabiedru. Tēvs uzstāja, ka brālim mani jāpavada. Džailss viltīgi notēloja, ka nevēlas to darīt, taču galu galā piekrita.

Nākamajā rītā es pamodos jau ļoti agri un vērā ņemamu laiku pavadīju, domājot par to, kādu tērpu izvēlēties. Apģērbam vajadzēja būt gana konservatīvam, tomēr arī tādam, kas neļautu Harijam mani nepamanīt.

Kad mēs jau bijām vilcienā uz Romu, es devos uz tualeti un uzāvu mātes zīda zeķes, kā arī pavisam nedaudz uzkrāsoju lūpas. Tā, lai Džailss to neievērotu.

Pēc reģistrēšanās viesnīcā Džailss nekavējoties gribēja doties uz Borgēzes villu. Un es gluži tāpat.

Cauri dārziem mēs devāmies uz villu, un pēkšņi uz mani atskatījās un cieši noraudzījās kāds kareivis. Tā bija pirmā reize, kad atgadījās kaut kas tāds, un es jutu, kā man pietvīkst vaigi.

Tiklīdz mēs iegājām galerijā, Džailss aizsteidzās meklēt Hariju. Es paliku iepakaļ, tēlodama patiesu un dziļu interesi par gleznām un skulptūrām. Man vajadzēja sagatavoties savam uznācienam.

Lēnām tuvojusies viņiem, es beidzot ieraudzīju, ka Harijs pļāpā ar manu brāli, kurš pat necentās tēlot ieinteresētību sarunā, jo nedalītu uzmanību bija pievērsis grupas gidei. Ja viņš vaicātu manu viedokli, es atbildētu, ka viņam nav ne mazāko cerību. Taču, kad runa ir par sievietēm, vecākie brāļi reti ieklausās māsu padomos. Man ļoti patika viņas kurpes, tās pat raisīja manī zināmu skaudību. Vīrieši ir iedomājušies, ka itālieši ir slaveni tikai ar savām automašīnām. Viens izņēmums no šā likuma ir kapteinis Tārents, kurš nudien zina, kā jāizturas pret lēdiju. Mans brālis varētu daudz no viņa mācīties. Džailss mani uzskatīja tikai par savu mazo, neveiklo māšeli. It kā vispār zinātu, ko nozīmē vārds “neveikla”.

Es nogaidīju īsto brīdi, tad devos pāri zālei pie viņiem un gaidīju, kad Džailss mūs iepazīstinās. Vai spējat iztēloties, cik liels bija mans pārsteigums, kad Harijs uzaicināja mani kopīgi ieturēt vakariņas? Manas vienīgās domas bija par to, ka neesmu paņēmusi līdzi nevienu kaut cik pieklājīgu vakarkleitu. Maltītes laikā es uzzināju, ka brālis ir samaksājis Harijam tūkstoš liras, lai dabūtu mani projām, taču viņš padevies tikai pēc Džailsa solījuma atdot Karuzo ierakstu. Es sacīju Harijam, ka viņam būs ieraksts, bet man gramofons. Harijs nesaprata manu mājienu.

Kad mēs šķērsojām ceļu, dodoties uz viesnīcu, Harijs pirmo reizi paņēma mani aiz rokas, un es nepūlējos atbrīvoties. Jutu, ka šī ir pirmā reize, kad Harijs paņēmis savējā kādas meitenes roku. Viņš bija ļoti satraucies un no nervozitātes pat nosvīdis.

Es mēģināju atvieglot viņa centienus mani noskūpstīt, kad jau bijām nokļuvuši manā viesnīcā, tomēr viņš tikai paspieda manu roku un pateica arlabunakti, it kā mēs būtu seni draugi. Es devu mājienu, ka pēc atgriešanās Bristolē mēs varētu kādreiz satikties. Šajā reizē viņš atbildēja piekrītošāk un pat ierosināja nākamajai reizei kādu ļoti romantisku vietu. Pilsētas centrālo bibliotēku. Viņš paskaidroja, ka tur mēs varēsim būt pilnīgi droši par nesastapšanos ar Džailsu. Es priecīgi piekritu.

Bija jau pāri desmitiem, kad Harijs gāja projām, bet es devos uz savu viesnīcas numuru. Pēc dažām minūtēm es dzirdēju, kā Džailss atslēdz savas guļamistabas durvis. Es pasmaidīju. Viņam šis vakars ar Katerīnu nebija ne gramofona, ne Karuzo ieraksta vērts.

Pēc trijām nedēļām ģimene atgriezās mājās, un vestibilā uz galda mani gaidīja trīs vēstules. Adresi uz visām bija rakstījusi viena un tā pati roka. Ja mans tēvs arī kaut ko pamanīja, tad neko neteica.

Nākamajā mēnesī mēs ar Hariju pilsētas centrālajā bibliotēkā pavadījām daudzas laimīgas stundas, un nevienam neradās kādas aizdomas. Lielā mērā tas kļuva iespējams, pateicoties tam, ka Harijs bija atklājis kādu telpu, kur mūs neviens nevarēja iztraucēt. Pat Dīkinss ne.

Drīz sākās mācību semestris, un mums vairs nebija iespējams tik bieži satikties, un es ātri vien atskārtu, ka ļoti ilgojos pēc Harija. Es rakstīju viņam ik pārdienas un mēģināju nedēļas nogalēs kaut dažas stundas izbrīvēt, lai tās pavadītu kopā ar viņu. Tā tas arī būtu turpinājies, ja vien gluži nevilšus nebūtu iejaucies doktors Pedžets.

Kad mēs burvīgā kafejnīcā malkojām kafiju, Harijs atklāja man, ka Votsas jaunkundze piekritusi šajā gadā ļaut savas skolas meitenēm piedalīties Bristoles klasiskās ģimnāzijas iestudējumā. Noklausīšanās bija paredzēta pēc trijām nedēļām, un līdz tam laikam es Džuljetas tekstu biju iemācījusies no galvas. Nabaga naivais doktors Pedžets pat nespēja noticēt tādai veiksmei. Mēģinājumi nozīmēja ne vien to, ka trīs pēcpusdienas nedēļā mums tika dāvāta iespēja pavadīt abiem kopā; mums arī tika atļauts spēlēt jauno mīlētāju lomas. Līdz brīdim, kad priekškars pacēlās pirmizrādes vakarā, mēs jau vairs netēlojām mīlniekus.

Pirmizrāde aizritēja tik lieliski, ka nespēju vien sagaidīt noslēguma izrādi, kad zālē sēdēs arī mani vecāki. Tēvam gan nebiju pateikusi, ka spēlēju Džuljetu. Vēlējos, lai tas būtu pārsteigums. Neilgi pēc mana pirmā uznāciena manu uzmanību novērsa kāds cilvēks, kurš trokšņaini pameta zāli. Doktors Pedžets bija mums mācījis, ka nevajag lūkoties zālē, jo tā varot salauzt burvību, tādēļ es paliku pilnīgā neziņā par notikumiem skatītāju rindās. Es klusībā lūdzu Dievu, kaut nekārtību cēlājs nebūtu bijis mans tēvs, tomēr pēc izrādes, kad viņš neatnāca uz aizkulisēm, sapratu, ka manas lūgšanas nav uzklausītas. Vēl ļaunāk – es biju pārliecināta, ka viņa neapvaldītais dusmu izvirdums ir vērsts pret Hariju. Tiesa, es joprojām nezināju, kālab tēvs tā izturas.

Vakarā atgriezušies mājās, mēs ar Džailsu apsēdāmies uz augšējā pakāpiena un noklausījāmies kārtējo vecāku strīdu. Taču tajā reizē bija vēl ļaunāk nekā citkārt. Nekad agrāk vēl nebiju dzirdējusi, ka tēvs tik rupji runātu ar manu mammu. Kad es to vairs nespēju izturēt, devos uz savu istabu un ieslēdzos tur.

Es gulēju gultā un domāju par Hariju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Atvērusi durvis, es ieraudzīju mammu, kura pat necentās slēpt, ka ir raudājusi. Viņa man sacīja, lai ātri sakravāju nelielu ceļasomu, jo mēs jau pēc īsa brīža dodamies projām. Taksometrs mūs aizveda uz staciju tieši laikā, lai mēs pagūtu uz Londonas vilcienu. Pa ceļam es uzrakstīju Harijam vēstuli, kurā paskaidroju, kas ir noticis un kā viņš var ar mani sazināties. Vēstuli es iemetu pastkastītē Kingskrosas stacijā, pirms iekāpšanas Edinburgas vilcienā.

Iztēlojieties, cik liels bija mans pārsteigums, kad nākamajā vakarā tieši uz maltītes laiku Malgelrijas pilī ieradās Harijs kopā ar manu brāli! Mēs Skotijā pavadījām deviņas pasakainas dienas, un man nemaz negribējās atgriezties mājās, lai gan tēvs bija zvanījis un kaismīgi atvainojies par savu nepiedodami rupjo izturēšanos noslēguma izrādes vakarā.

Tomēr es zināju, ka pienāks diena, kad mums vajadzēs atgriezties. Kādā no mūsu garajām rīta pastaigām es apsolīju Harijam, ka izdibināšu iemeslu, kādēļ mans tēvs attieksmē pret viņu ir tik noraidošs un ļauns.

Kad atgriezāmies mājās, tēvs tā nožēloja savu soli, ka vairāk pat nebija iedomājams. Viņš pūlējās izskaidrot, kālab šo gadu laikā pret Hariju izturējies tik briesmīgi. Mana mamma un Džailss, kā likās, šos paskaidrojumus pieņēma kā patiesību. Es gan nejutos pārliecināta, ka viņš mums ir izstāstījis visu.

Diemžēl tēvs lika apsolīt, ka es Harijam neatklāšu to, ko viņš stāstīja mums, jo Kliftones kundze esot vēlējusies, lai patiesība par Harija tēva nāvi paliek noslēpumā. Man bija aizdomas, ka Kliftones kundze zina īsto iemeslu, kālab mans tēvs tik ļoti neatbalsta manas attiecības ar Hariju. Man gribējās viņiem abiem pateikt, ka nekas un neviens nespētu mūs šķirt. Lai kā arī būtu, viss beidzās tā, kā neviens nebūtu varējis paredzēt.

Tieši tikpat dedzīgi kā pats Harijs, arī es gaidīju vēsti par to, vai viņš ticis pie mācību vietas Oksfordā. Bijām norunājuši, ka satiksimies pie bibliotēkas rītā, kad Harijs būs saņēmis telegrammu ar rezultātiem.

Piektdienas rītā es dažas minūtes nokavēju un, atsteigusies pie bibliotēkas, ieraudzīju Hariju sēžam uz augšējā pakāpiena, galvu rokās saņēmušu. Es sapratu, ka viņam nav paveicies.

Četrdesmit piektā nodaļa

Ieraudzījis Emmu, Harijs pielēca kājās un cieši apskāva meiteni. Viņš ilgi nelaida Emmu vaļā – kaut ko tādu publiskās vietās viņš parasti neatļāvās. Emmai bija skaidrs, ka ziņas ir sliktas.

Viņš klusēdams paņēma meiteni aiz rokas un ieveda bibliotēkas ēkā, tālāk lejup pa koka vītņu kāpnēm un pa šauru gaiteni ar ķieģeļu sienām, līdz nonāca pie durvīm, uz kurām bija uzraksts “Antīkā pasaule”. Viņš uzmanīgi palūkojās iekšā, lai būtu drošs, ka neviens nav atklājis abu slepeno vietu.

Jaunieši apsēdās viens otram pretī pie maza galdiņa, kur pagājušā gada laikā mācoties bija aizvadījuši daudzas stundas. Harijs drebēja pie visām miesām un ne jau tāpēc, ka bezlogu telpā būtu auksti. Gar visām tās sienām bija plaukti, kuros glabājās ādas vākos iesietas, ar putekļu kārtu pārklātas grāmatas. Dažas, kā likās, nebija atvērtas pat gadiem ilgi.

Pagāja laiks, kamēr Harijs ierunājās:

– Kā tev liekas, vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepeši zaudēt tavu mīlestību?

– Nē, mans dārgais, – atbildēja Emma. – Nekā tāda nav. – Es esmu uzzinājis, kālab tavs tēvs tik apņēmīgi pūlas mūs turēt pa gabalu vienu no otra.

– Man šis iemesls jau ir zināms, – Emma atzinās un mazliet nolieca galvu. – Varu tev apliecināt, ka tas mūsu attiecībās neko nemainīs.

– Kā gan tu varēji to uzzināt? – vaicāja Harijs.

– Dienā, kad atgriezāmies no Skotijas, to mums pastāstīja mans tēvs. Tikai lika zvērēt, ka glabāsim to noslēpumā.

– Vai viņš jums izstāstīja, ka mana māte ir prostitūta?

Emma bija satriekta. Tikai pēc krietna laika sprīža viņa saņēmās tiktāl, lai atkal spētu parunāt. – Nē, to viņš nesacīja, – viņa kaismīgi pavēstīja. – Kā gan tu spēj apgalvot kaut ko tik nežēlīgu?