Kad visi bija iekārtojušies, Džailsa tēvs apsēdās uz krēsla malas un klusi iesāka:

– Es vēlos atzīt jūsu visu priekšā to, cik nepieņemama bija mana izturēšanās tajā vakarā, kad notika pirmizrāde, ko visi nodēvēja par Emmas milzu triumfu. Jau ar to, ka tava tēva tur nebija, kad krita priekškars, bija pietiekami, Emma, – viņš sacīja, skatīdamies tieši uz meitu, – bet tas, kā es izturējos pret tavu māti, kad vakarā pārbraucāt mājās, jau bija nepiedodami. Es saprotu, ka būs nepieciešams laiks tik dziļa ievainojuma sadziedēšanai.

Hugo Beringtons iespieda galvu rokās, un Džailss pamanīja, ka viņš dreb. Galu galā viņš atkal saņēmās.

– Jūs katrs vēlaties noskaidrot, kālab visu šo gadu gaitā es esmu tik nelāgi izturējies pret Hariju Kliftonu. Tiešām, es nespēju uzturēties viņa sabiedrībā, tomēr vaina galvenokārt ir manis paša. Kad uzzināsiet iemeslu, varbūt mani sapratīsiet un, iespējams, pat izrādīsiet līdzjūtību.

Džailss paraudzījās uz savu māti, kura stīvi sēdēja krēslā. Bija grūti pateikt, kādas ir viņas izjūtas tajā brīdī.

– Pirms daudziem gadiem, – turpināja Hugo, – kad tikko biju kļuvis par kompānijas rīkotājdirektoru, es pārliecināju valdi, ka mums vajadzētu pievērsties arī kuģubūvei. Tēvs gan iebilda, bet es parakstīju līgumu ar Kanādas kompāniju par tirdzniecības kuģa “Kļavas lapa” būvēšanu. Tas galu galā izvērtās par finansiālu krahu kompānijai un personisku katastrofu man. Es no tās pilnībā neesmu atkopies vēl šodien un šaubos, vai tas vispār kādreiz notiks. Es paskaidrošu. Kādā pēcpusdienā manā kabinetā iebrāzās viens no doku strādniekiem un uzstāja, ka kuģa “Kļavas lapa” korpusā esot iemetināts viņa draugs. Puisis uzskatīja, ka draugs būs pagalam, ja es nepavēlēšu viņu no turienes atbrīvot. Pats par sevi saprotams, es nekavējoties devos turp, un brigadieris man pateica, ka tie visi ir meli. Par spīti tam, es uzstāju, lai strādnieki noliek savus darba rīkus, un šajā klusumā mēs pūlējāmies saklausīt, vai kuģa iekšienē neatskanēs klaudzināšana. Kādu laiku es pagaidīju, bet nekas vērā ņemams nebija dzirdams, un liku atsākt darbu, jo mēs jau tā bijām iekavējuši vairākas nedēļas no līgumā noteiktā termiņa. Pieņēmu, ka minētais dokers jau nākamajā dienā ieradīsies darbā. Viņš tomēr neieradās. Un tas vēl nebija viss… Viņu pēc tam neviens vairs nav redzējis. Viņa iespējamā nāve joprojām ir uz manas sirdsapziņas. To vīru sauca Arturs Kliftons, un Harijs ir viņa dēls.

Emma sāka šņukstēt.

– Es gribu, lai jūs pamēģinātu iedomāties, kas man jāizcieš, kad redzu šo jauno cilvēku, un kā viņš jutīsies, ja uzzinās, ka es varbūt esmu atbildīgs par viņa tēva nāvi. Tas, ka Harijs kļuva par Džailsa labāko draugu un Emma iemīlējās viņā, gandrīz līdzinās kādas grieķu traģēdijas sižetam. – Hugo atkal iespieda galvu rokās un kādu brīdi klusēja. Beidzot paraudzījies augšup, viņš sacīja: – Ja vēlaties man kaut ko jautāt, pēc labākās sirdsapziņas pūlēšos jums atbildēt.

Džailss gaidīja, lai pirmā ierunājas viņa māte. – Vai tu biji atbildīgs par to, ka nevainīgs cilvēks nonāca cietumā par noziegumu, ko nebija pastrādājis? – Elizabete klusi vaicāja.

– Nē, mana mīļā, – atteica Beringtons. – Ceru, ka pazīsti mani pietiekami labi un saproti, ka uz kaut ko tādu es neesmu spējīgs. Stens Tenkoks bija parasts zaglis, kurš ielauzās manā kabinetā un aplaupīja mani. Tikai tāpēc, ka viņš bija Artura Kliftona sievas brālis, es viņam ļāvu atgriezties vecajā darba vietā, kad viņu izlaida no ieslodzījuma. – Elizabete pirmo reizi šās sarunas laikā pasmaidīja.

– Tēvs, vai arī es drīkstu uzdot tev jautājumu? – Džailss sacīja.

– Jā, protams.

– Vai tu liki izsekot mani un Hariju, kad mēs braucām uz Skotiju?

– Jā, liku, Džails. Es izmisīgi vēlējos uzzināt, kur atrodas tava māte un Emma, lai varētu atvainoties par savu necienīgo uzvedību. Lūdzu, papūlies man piedot!

Visu uzmanība bija pievērsta Emmai, jo viņa vēl nebija bildusi ne vārda. Kad viņa sāka runāt, teiktais visus izbrīnīja. – Izstāsti Harijam visu, ko tu stāstīji mums, – viņa nočukstēja. – Ja viņš būs gatavs tev piedot, tad tu laipni uzņemsi viņu mūsu ģimenē.

– Es labprāt uzņemšu viņu mūsu ģimenē, mana mīļā, tomēr ir ļoti iespējams, ka viņš nekad vairs nevēlēsies ar mani runāt, un tas būs pilnībā saprotami. Un tomēr es nevaru viņam atklāt patiesību par to, kas notika ar viņa tēvu.

– Kāpēc tad ne? – uzstājīgi vaicāja Emma.

– Harija māte ir skaidri un gaiši norādījusi, ka nevēlas, lai Harijs kādreiz uzzina par apstākļiem, kādos gājis bojā viņa tēvs. Zēns ir audzis ar apziņu, ka viņa tēvs bijis brašs karotājs un miris kaujas laukā. Līdz pat šai dienai esmu turējis solījumu un nevienam neesmu stāstījis par to, kas atgadījās tajā baisajā dienā.

Elizabete Beringtone piecēlās, piegāja pie vīra un maigi viņu noskūpstīja. Beringtons neizturēja un sāka šņukstēt. Pēc mirkļa Džailss pievienojās vecākiem un apskāva tēva plecus.

Emma neizkustējās no vietas.

Četrdesmit otrā nodaļa

– Vai tava māte allaž ir bijusi tik izskatīga? – vaicāja Džailss. – Vai es vienkārši kļūstu vecāks?

– Nav ne jausmas, – atbildēja Harijs. – Bet varu atzīt, ka tava māte vienmēr ir ļoti eleganta.

– Lai cik ļoti es arī mīlu šo būtni, man tomēr jāatzīst, ka, salīdzinājumā ar tavējo, viņa izskatās aizvēsturiska, – noteica Džailss, kad Elizabete Beringtone ar saulessargu vienā un somiņu otrā rokā tuvojās viņiem.

Džailss gluži kā visi pārējie zēni bija bažījies, kādu tērpu māte būs izvēlējusies. Runājot par izraudzīto cepuri, bija ļaunāk nekā domāts, jo visas pārējās mātes un meitas bija uzlikušas Ascot darinājumus un pūlējās pārspēt cita citu.

Harijs ciešāk paraudzījās uz savu māti, kura sarunājās ar doktoru Pedžetu. Patiešām nācās atzīt, ka viņai tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā vairumam pārējo māšu. Viņam tas likās mazliet mulsinoši. Toties viņu iepriecināja tas, ka māti vairs nenomāca finansiālas problēmas un, kā likās, vīrietis viņai blakus ar to bija kaut kā saistīts.

Lai cik pateicīgs Harijs arī būtu Etkinsa kungam, šo cilvēku par patēvu viņš nevēlējās. Reiz Beringtona kungs bija izrādījis pārmēru lielu aizbildniecību attiecībā pret savu meitu, un tagad Harijam nācās atzīt, ka pats jūt līdzīgu vēlmi aizsargāt savu māti.

Nesen māte viņam bija sacījusi, ka Fremptona kungs ir ļoti apmierināts ar viņas darbu un tādēļ paaugstinājis amatā. Viņa ir atbildīga par nakts maiņu un saņem arī labāku algu. Un tagad Harijam vairs nebija jāgaida, līdz bikses kļuva par īsu, lai tiktu pie jaunām. Taču pat Hariju pārsteidza tas, ka viņa neko nebija sacījusi par Romas brauciena izmaksām, kad viņam bija turp jādodas kopā ar “Mākslas cienītāju apvienību”.

– Cik patīkami tevi satikt, Harij, tava triumfa dienā! – Beringtones kundze sacīja. – Ja pareizi atceros, tu saņēmi pat divas balvas. Man tikai žēl, ka Emma šodien nevarēja būt kopā ar mums, lai pati savām acīm vērotu tavu slavas brīdi. Bet Vebsas jaunkundze aizrādīja, ka viņas meitenes nevar dabūt atbrīvojumu no rīta nodarbībām tikai tādēļ, lai noklausītos kāda cita runu. Tas nav iespējams pat tādā gadījumā, ja viņas brālis ir skolas kapteinis.

Pie viņiem pienāca Beringtona kungs, un Džailss uzmanīgi vēroja, kā tēvs sarokojas ar Hariju. Joprojām no Hugo puses vējoja izteikts vēsums, tomēr nebija noliedzams, ka viņš to pūlas noslēpt.

– Un kad tu gaidi atbildi no Oksfordas, Harij? – vaicāja Beringtons.

– Kaut kad nākamajā nedēļā, kungs.

– Esmu pārliecināts, ka viņi tev piedāvās mācību vietu.

Džailsam gan varētu neiet tik viegli.

– Neaizmirsīsim, ka arī viņš piedzīvoja savu slavas mirkli, – atgādināja Harijs.

– Es kaut kā neatceros tādu gadījumu, – Beringtones kundze iebilda.

– Domāju, ka Harijs runāja par maniem panākumiem kriketā, mammu.

– Lai cik apbrīnojami tie arī būtu, tomēr es nesaprotu, kā tas varētu tev palīdzēt iekļūt Oksfordā, – sacīja Džailsa tēvs.

– Parastā situācijā es tev piekristu, tēvs, – noteica Džailss.

– Ja vien nebūtu sagadījies tā, ka tribīnē blakus sēdēja vēstures profesors un Kriketa kluba prezidents.

Visi iesmējās, bet smieklus apklusināja zvana dimda. Zēni steigšus devās lielās zāles virzienā. Vecāki paklausīgi sekoja, atpalikdami par dažiem soļiem.

Džailss un Harijs apsēdās kopā ar grupu vecākajiem un dažādu balvu ieguvējiem, kam vietas bija paredzētas pirmajās trīs rindās.

– Vai atceries mūsu pirmo dienu Svētā Bedas skolā, kad mēs visi trīs arī sēdējām pirmajā rindā un bijām ļoti nobijušies no doktora Okšota?

– Es no Šota nekad nebaidījos, – iebilda Džailss. – Nē, tu nebaidījies, protams, – attrauca Harijs.

– Bet es atceros, ka tu nākamajā rītā izlaizīji savu putras bļodu.

– Un es atceros, ka tu zvērēji to nekad vairs nepieminēt, – nočukstēja Harijs.

– Un es apsolu, ka to vairs nekad nedarīšu, – pietiekami skaļi atteica Džailss. – Kā sauca to nelietīgo terorizētāju, kura dēļ tu pirmajā nedēļā aizlaidies?

– Fišers, – atbildēja Harijs.

– Interesanti, ko viņš tagad dara?

– Visticamāk, jau vada nometni nacistu jaunatnei.

– Tad jau tas ir pietiekams iemesls, lai dotos karā, – Džailss attrauca. Tanī brīdī visi cēlās kājās, lai sveiktu skolas valdes priekšsēdētāju un pārējos valdes locekļus.

Pa diviem kopā zālē iesoļoja eleganti ģērbušies kungi un pa centrālo eju devās uz skatuvi. Skolas direktors, Bārtona kungs, mudināja goda viesi ieņemt vietu pirmās rindas pašā vidū un tikai tad apsēdās pats.

Kad visi bija apsēdušies, Bārtona kungs piecēlās un sveica visus skolēnu vecākus un citus viesus, bet pēc tam nolasīja gadskārtējo ziņojumu par skolas darbu. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astoto gadu viņš raksturoja kā īpaši kvalitatīvu un nākamās divdesmit minūtes pamatoja savu izteikumu ar paskaidrojumiem par skolas audzēkņu panākumiem akadēmiskajā laukā un sporta jomā. Pēc tam viņš uzaicināja augsti godājamo parlamenta locekli Vinstonu Čērčilu un Bristoles Universitātes rektoru ar uzrunu vērsties pie klātesošajiem, kā arī pasniegt balvas.