Visi trīs pacēla glāzes, un Harijs nobaudīja savu pirmo konjaka malku. Viņam tas negaršoja, un viņš ieprātojās par to, vai par lielu nepieklājību tiktu uzskatīts tas, ja viņš glāzi neiztukšos. Viņam palīgā nāca pats lords Hārvijs.

– Varbūt tagad ir laiks pievienoties dāmām, – viņš sacīja un izdzēra savu glāzi, pēc tam ielika cigāru pelnu traukā, piecēlās kājās un devās ārā no ēdamistabas, negaidīdams kāda cita viedokli. Abi jaunekļi viņam sekoja gaitenī un viesistabā.

Lords Hārvijs apsēdās blakus Elizabetei. Džailss piemiedza ar aci Harijam un devās pāri telpai, lai iekārtotos blakus savai vecmāmiņai. Harijs ieņēma vietu uz dīvāna blakus Emmai.

– Tā bija patiesi galanta rīcība, ka tu veici visu šo ceļu, lai pievienotos man, – viņa sacīja un pieskārās Harija rokai.

– Man ir ļoti žēl, ka pēc izrādes viss izvērtās tik negaidīti nelāgi. Ceru tikai, ka es nebiju galvenais nelaimes cēlonis.

– Kā gan tu varētu būt atbildīgs par to, Harij? Tu nekad neesi rīkojies tā, lai manam tēvam būtu iemesls tā izteikties par manu mammu!

– Visiem taču ir zināma tava tēva nostāja, ka mēs nedrīkstam būt viens otra tuvumā. Pat uz skatuves.

– Parunāsim par to nākamajā rītā, – Emma nočukstēja. – Mēs varēsim doties garā pastaigā pa kalniem un būsim tikai divi vien, un mūsu sarunas varēs noklausīties tikai lopi, kas ganās kalnienē.

– Gaidīšu ar nepacietību, – atteica Harijs. Viņam ļoti gribējās saņemt Emmas roku savējā, taču pārāk daudzi acu pāri vērās uz viņiem abiem.

– Jaunie cilvēki, jūs noteikti esat pamatīgi noguruši pēc tik grūta ceļa, – ierunājās lēdija Hārvija. – Dodieties nu droši pie miera. Tiksimies atkal rīt pie brokastīm!

Harijam negribējās gulēt. Viņš vēlējās palikt kopā ar Emmu un noskaidrot, vai viņai izdevies uzzināt, kālab tēvs ir tik ļoti pret abu attiecībām. Toties Džailss nekavējoties piecēlās kājās, noskūpstīja uz vaiga savu vecmāmiņu un māti un pateica lordam Hārvijam arlabunakti. Harijam nekas cits vairs neatlika un bija jāseko drauga piemēram. Viņš pieliecās un noskūpstīja Emmu uz vaiga, pateicās pils īpašniekiem par brīnišķīgo vakaru un sekoja Džailsam ārā no istabas.

Viņi devās uz priekšu pa gaiteni, un Harijs palēnināja gaitu, lai apskatītu pie sienām piekārtās gleznas. Piepeši viņiem pakaļ no viesistabas izsteidzās Emma, apvija rokas viņam ap kaklu un maigi noskūpstīja uz lūpām.

Džailss mierīgi turpināja iet augšup pa kāpnēm, izlikdamies neko nemanām, bet Harijs nervozi vēroja viesistabas durvis. Izdzirdējusi, ka tās atveras, Emma veikli atkāpās.

– Nu sveiks! Ir šķiršanās tik sēri salda!

– Lai miers tev krūtīs gulst, slēdz acis miegs. – Harijs atbildēja.

– Kur tad jūs abi esat saposušies? – vaicāja Elizabete Beringtone, iznākusi no brokastu telpas.

– Mēs grasāmies uzkāpt Kragkoenā, – atbildēja Emma. – Tev būs iemesls raizēties, jo var iznākt, ka tu mūs nekad vairs neredzēsi.

Viņas māte iesmējās. – Tikai saģērbieties silti. Šeit, Hailendsā, pat aitas pamanās saaukstēties. – Viņa pagaidīja, līdz Harijs aizvēra durvis, un tad piebilda, vērsdamās pie Džailsa: – Tavs vecaistēvs vēlas mūs satikt savā kabinetā pulksten desmitos. – Puiša ausīm tā vairāk līdzinājās pavēlei, nevis aicinājumam.

– Jā, māt, – viņš atbildēja un pēc tam pa logu noskatījās, kā Emma un Harijs pa taku aizsoļo uz Kragkoena pusi.

Viņi bija nogājuši vien dažus jardus, kad Emma pieķērās Harija rokai. Džailss pasmaidīja. Jaunieši pagriezās gar stūri, un tad jau priežu rinda paslēpa viņus citu skatieniem.

Kad pulkstenis sāka skaitīt desmit, Džailsam bija jāpasteidzas, lai vecātēva kabinetā nonāktu vēl pirms tam, kad laikrādis paguvis nodimdināt pēdējo reizi. Vecvecāki un Džailsa māte pārtrauca sarunu, kad viņš iegāja telpā. Bija skaidri noprotams, ka viņi ir Džailsu gaidījuši.

– Apsēdies, manu mīļo zēn! – vectēvs mudināja.

– Paldies, ser! – Džailss atteica un apsēdās uz krēsla starp vecmāmiņu un māti.

– Laikam jau šo vislabāk varētu raksturot ar vārdiem “kara padome”, – ierunājās lords Hārvijs no sava augstā ādas krēsla. Radās iespaids, ka viņš vēršas pie kādas direktoru valdes locekļiem. – Es vēlos, lai visiem klātesošajiem būtu pieejama jaunākā informācija. Un tad izlemsim, kāda rīcība būtu vispareizākā. – Džailsam glaimoja, ka vecaistēvs viņu uzskata par pilntiesīgu ģimenes padomes locekli. – Vakar es piezvanīju seram Volteram. Hugo izturēšanās lugas laikā viņu bija satriekusi tikpat ļoti, cik mani, kad uzzināju par to no Elizabetes. Es viņam pastāstīju arī to, kas atgadījās pēc tam, kad viņas ar Emmu bija atgriezušās Menorhausā. – Džailsa māte nolieca galvu, bet nepārtrauca lordu Hārviju. – Un paskaidroju, ka pēc garas sarunas ar savu meitu esmu nonācis pie diviem iespējamiem risinājumiem.

Džailss iekārtojās ērtāk krēslā, tomēr neatslābinājās.

– Es seram Volteram pilnīgi skaidri liku noprast, ka gadījumā, ja Elizabete tomēr apsvērtu domu par atgriešanos Menorhausā, tad Hugo nāktos izdarīt secinājumus un pieņemt vairākus noteikumus. Pirmkārt, viņam būtu jāatvainojas par savu ārkārtējo un nepieļaujamo uzvedību. – Džailsa vecāmāte pamāja ar galvu, tā apliecinot savu piekrišanu. – Otrkārt, viņš nekad, un es to atkārtoju vēlreiz… nekad nedrīkst uzstāt, ka Emmai jāmaina skola, un turpmāk jāsniedz viņai vispilnīgākais iespējamais atbalsts iestājai Oksfordā. Ir labi zināms, ka mūsdienās pat jaunam vīrietim ir grūti iegūt grādu, nemaz jau nerunājot par to, cik sarežģīti tas ir jaunai lēdijai. Mana trešā un svarīgākā prasība, turklāt īpaši striktā prasība, ir tāda, ka Hugo mums visiem ir parādā paskaidrojumu par to, kālab joprojām turpina pret Hariju Kliftonu izturēties tik drausmīgi rupji. Man ir zināmas aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar zādzību, ko Harija tēvocis pastrādāja viņa kabinetā. Tēvu grēki ir kaut kas viens, taču tēvoču grēki… Es atsakos pieņemt tādu aizbildinājumu, kādu viņš itin bieži liek priekšā Elizabetei, proti, ka uzskata Hariju par nekam nederīgu un par nepiemērotu draudzībai ar viņa bērniem. Kliftona tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle. Varbūt Hugo ir pagaisis no prāta fakts, ka mans vecaistēvs bija ierēdnis vīna tirdzniecības firmā un viņa paša tēvs no skolas aizgāja jau divpadsmit gadu vecumā, lai darba gaitas uzsāktu kā dokers. Gluži tāpat kā jaunā Kliftona tēvs. Ja kāds no jums būtu piemirsis, es šajā ģimenē esmu pirmais lords Hārvijs.

To dzirdot, Džailsam gribējās uzgavilēt.

– Un vēl… – turpināja lords Hārvijs. – Neviens no mums nevarēja nepamanīt, kādas jūtas viens pret otru lolo Harijs un Emma. Tas arī nav nekas pārsteidzošs, jo viņi abi ir ļoti jauni. Ja, laikam ritot, viņu attiecības uzplauks krāšņākas, neviens par to nepriecāsies tik ļoti kā es un Viktorija. Šajā jautājumā Volters bija pilnībā vienisprātis ar mani.

Džailss pasmaidīja. Viņam patika doma par to, ka Harijs varētu kļūt par viņu ģimenes locekli. Tiesa, viņš neticēja, ka tēvs jelkad spētu to pieļaut.

– Es Volteram sacīju, – turpināja lords Hārvijs, – ka gadījumā, ja Hugo nepakļausies šīm prasībām, Elizabetei atliks vien nekavējoties uzsākt likumīgu šķiršanās procedūru. Turklāt es nevilcinoties atkāpšos no amata Beringtonu firmas valdē un publiski paziņošu par iemesliem, kas likuši spert tādu soli.

Tas Džailsu skumdināja, jo viņš zināja, ka ne vienā, ne otrā ģimenē šķiršanās procesu līdz šim nav bijis.

– Volters laipni apsolīja tuvākajā laikā ar mani sazināties, kad būs radis iespēju visu pārrunāt ar savu dēlu. Viņš man arī pateica, ka Hugo ir pārtraucis dzeršanu un ļoti nožēlo, ka viss izvērties tā. Tagad es vēlos jums atgādināt, ka šī ir tikai ģimenes lieta un nekas no pārrunātā nav apspriežams ar cilvēkiem, kuri pie tās nepieder. Cerēsim, ka tas viss ir tikai neveiksmīgs starpgadījums, kas jau drīz nogrims aizmirstībā.

Nākamajā rītā piezvanīja Džailsa tēvs un vēlējās ar viņu parunāt. Viņš dāsni bārstīja atvainošanos un pauda nožēlu par to, ka apvainojis Džailsu nodarījumā, kas patiesībā gulstas tikai uz viņa paša sirdsapziņas. Tēvs lūdza, lai Džailss izdara visu iespējamo un pierunā savu māti un māsu atgriezties Glosteršīrā, lai visa ģimene kopā varētu pavadīt Ziemassvētkus Menorhausā. Viņš gluži tāpat kā sievastēvs pauda cerību, ka šis starpgadījums jau drīzākajā laikā tiks aizmirsts. Hariju Kliftonu viņš ne ar vārdu nepieminēja.

Četrdesmit pirmā nodaļa

Viņi izkāpa Templmīdsas stacijā. Džailss un viņa māte automašīnā gaidīja, kamēr Emma atvadās no Harija.

– Vai viņi pēc kopā pavadītām deviņām dienām, – ierunājās Džailss, – ir aizmirsuši, ka atkal satiksies jau rīt?

– Un iespējams, ka arī parīt, – piebilda Džailsa māte. – Tikai paturi prātā, ka ar tevi pašu jau tuvākajā laikā var atgadīties kaut kas līdzīgs.

Beidzot Emma pievienojās viņiem, taču nemitējās skatīties pa aizmugures logu un nepārtraukti māja ar roku, līdz Harijs vairs nebija saredzams.

Džailss nevarēja vien sagaidīt, kad nokļūs mājās un beidzot uzzinās, ko Harijs tādu sastrādājis un kāpēc viņa tēvs visus šos gadus ir tik ļauni izturējies pret Hariju. Tas taču nevarēja būt ļaunāk par zagšanu skolas veikaliņā vai eksāmena rezultātu samainīšanu ar kādu citu. Viņš prātā pārcilāja neskaitāmus iemeslus, taču neviens nelikās pietiekami nozīmīgs. Atlika vien cerēt, ka viņš beidzot uzzinās patiesību. Māte gan reti izrādīja savas emocijas, taču tagad bija skaidri redzams, ka viņa kļūst aizvien nervozāka, jo tuvojas mājām.

Uz augšējā pakāpiena pie mājas stāvēja Hugo un gaidīja piebraucam automašīnu. Dženkinss nekur nebija manāms. Hugo nekavējoties sāka atvainoties Elizabetei un pēc tam arī bērniem un tad sacīja, ka ļoti pēc viņiem ilgojies.

– Viesistabā jau uzklāts tējas galds, – viņš sacīja. – Lūdzu, pievienojieties man, tiklīdz būsiet gatavi.

Pirmais pa kāpnēm lejup atsteidzās Džailss un apsēdās pretī tēvam pie galda. Viņš nervozēja. Kamēr viņi gaidīja Elizabeti un Emmu, tēvs iesāka sarunu un vaicāja, kā Džailsam paticis Skotijā, un paskaidroja, ka aukle aizvedusi Greisu uz Bristoli, lai iegādātos meitenei skolas formu. Hariju viņš nepieminēja. Kad pēc dažām minūtēm telpā ienāca Džailsa māte un māsa, tēvs nevilcinoties piecēlās kājās. Kad viņas bija apsēdušās, Hugo ielēja visiem pa tasei tējas. Bija skaidri noprotams, ka viņš nevēlas, lai kāds no kalpotājiem dzird to, kas viņam sakāms.