– Tieši tā, – bilda taksometra šoferis un uzsāka braukt, iekļaujoties satiksmes dzīvajā plūdumā.

– Kā tu zini, ka Edinburgā ir viesnīca Royal? – Harijs vaicāja

– Katrā pilsētā ir viesnīca Royal, – atteica Džailss.

Pēc dažām minūtēm taksometra vadītājs sacīja: – Īsti pārliecināts neesmu, bet tas otrs taksis ir mums gluži tuvu.

– Labi, – atteica Džailss. – Cik maksās brauciens līdz viesnīcai Royal?

– Divus šiliņus, kungs.

– Došu jums četrus, ja varēsiet pazust no viņa redzesloka. Vadītājs nekavējoties iespieda akseleratora pedāli grīdā, un abi zēni no spējās ātruma maiņas atkrita atpakaļ sēdeklī. Džailss veikli attapās, paraudzījās atpakaļ un ievēroja, ka arī otrs taksometrs uzņēmis ātrumu. Viņi bija izrāvušies sešdesmit vai septiņdesmit jardus priekšā, bet Džailss saprata, ka šis pārsvars nebūs ilgs.

– Šoferīt, iebrauciet nākamajā kreisajā pagriezienā un pēc tam uz mirkli samaziniet ātrumu. Kad mēs būsim izlēkuši, turpiniet braukt Royal viesnīcas virzienā un apstājieties tikai pie pašas viesnīcas. – Vadītājs pastiepa roku, un Harijs viņam plaukstā ielika divus florīnus. – Kad izlēkšu, – Džailss teica Harijam, – tu seko man un dari precīzi to pašu, ko es. – Harijs pamāja ar galvu.

Taksometrs spēji iegriezās ap stūri un tad uz īsu mirkli palēnināja gaitu. Džailss atvēra durvis. Viņš izlēca uz ietves, nogāzās zemē, ātri atguvās un iemetās tuvākajā veikalā, kur pieplaka grīdai. Pēc sekundes viņam sekoja Harijs un aizcirta automašīnas durvis. Kad otrs taksometrs aiztraucās garām, viņš jau gulēja blakus draugam uz grīdas.

– Vai varu jums palīdzēt? – rokas uz gurniem salikusi, vaicāja pārdevēja un cieši skatījās uz abiem zēniem, kuri bija nogāzušies uz grīdas.

– Jūs jau to esat izdarījusi, – Džailss paskaidroja, piecēlās kājās un jauki uzsmaidīja viņai, pēc tam notīrīja drēbes, pateicās un klusējot izgāja no veikala.

Harijs piecēlies izrādījās aci pret aci ar manekenu, kuram bija slaids viduklis un mugurā vien korsete. Puisis koši nosarka un izskrēja ārā no veikala, lai pievienotos draugam, kurš jau gaidīja uz ietves.

– Es īpaši nepaļaujos uz to, ka klibais vīrietis reģistrēsies viesnīcā Royal, – sacīja Džailss, – tāpēc būs labāk, ja sāksim kustēties uz priekšu.

– Piekrītu, – atteica Harijs, un Džailss ar žestu apturēja nākamo taksometru. – Uz Veiverlijas staciju, – viņš norādīja un pēc tam apsēdās aizmugurē.

– Zini, Harij, tev vajadzētu mazāk lasīt Džozefa Konrāda darbus, bet vairāk pievērsties Džonam Bakenam, ja vēlies zināt, kā ceļot pa Skotiju, kad tev seko viltīgs pretinieks.

Brauciens uz Malgelriju bija daudz lēnāks un neinteresantāks par ceļu uz Edinburgu. Un tuvumā nebija manāms neviens klibs sekotājs. Kad lokomotīve beidzot ieripināja savus četrus vagonus un divus pasažierus stacijā, saule bija tikko kā pazudusi aiz augstākā kalna virsotnes. Stacijas priekšnieks stāvēja uz perona un pārbaudīja jaunekļu braukšanas dokumentus. Šis bija pēdējais vilciens tajā dienā.

– Vai ir kāda cerība dabūt taksometru? – Džailss vaicāja, kad bija pasniedzis stacijas priekšniekam braukšanas dokumentus.

– Nē, kungs, – stacijas priekšnieks atteica. – Džoks ap sešiem devās uz mājām, lai iedzertu tasi tējas. Viņš neatgriezīsies ātrāk kā pēc stundas.

Džailss gribēja pavaicāt stacijas dežurantam par to, cik gan loģisks ir šāds Džoka solis, taču viņš nolēma to nedarīt, bet uzdeva citu jautājumu: – Tad varbūt jūs būsiet tik laipns un pasacīsiet, kā mēs varētu nokļūt uz Malgelrijas pili.

– Jums nāksies iet kājām, – stacijas priekšnieks paskaidroja.

– Un kādā virzienā mums vajadzētu doties? – vaicāja Džailss, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.

– Tas ir tur, tajā pusē. Apmēram trīs jūdžu attālumā, – vīrietis paskaidroja, norādot uz ceļu kalnup. – Garām nepaiesiet.

Izrādījās, ka “tajā pusē” ir vienīgā puslīdz pareizā informācija, ko viņiem bija sniedzis stacijas priekšnieks. Jaunekļi bija nosoļojuši jau apmēram stundu, apkārtni klāja piķa melna tumsa, taču no pils nebija ne miņas.

Džailss jau sāka prātot par to, ka pirmā nakts Hailendsā viņiem būs jāpavada zem klajas debess un viņu vienīgā sabiedrība būs aitu ganāmpulks, bet tad Harijs piepeši iesaucās: – Re, kur tā ir!

Cauri tumsai un miglai Džailss pūlējās kaut ko saskatīt, tomēr pils aprises nebija redzamas, bet omu uzlaboja vismaz gaismas atspīdumi vairākos logos. Viņi, noguruma mākti, turpināja ceļu un sasniedza milzīgus dzelzī kaltus vārtus. Tie nebija aizslēgti. Viņi soļoja pa garo piebraucamo ceļu, un Džailss saklausīja riešanu, taču suņi nebija manāmi. Nogājuši vēl apmēram jūdzi, viņi sasniedza tiltiņu, kas veda pār aizsarggrāvi, un tālāk ievēroja arī masīvas ozolkoka durvis, kas neradīja iespaidu, ka svešinieki te būtu gaidīti.

– Runāšanu atstāj manā ziņā, – sacīja Džailss, kad abi bija nokļuvuši tiltiņa otrā pusē un apstājušies pie durvīm.

Tiklīdz Džailss trīs reizes ar dūri uzsita pa durvīm, tās atvērās, un viņi ieraudzīja milzīga auguma vīru skotu nacionālajā tērpā un tumšā žaketē. Viņam bija arī balts krekls un balts tauriņš ap kaklu. Pils saimniecības pārzinis nolūkojās uz piekusušajiem un noputējušajiem ceļiniekiem, kas stāvēja viņa priekšā. – Labvakar, Džailsa kungs, – sveicināja vīrs, lai gan nekad iepriekš Džailsu nebija ne acīs redzējis. – Lords jūs jau kādu laiku gaida un vēlētos zināt, vai jūs pievienosieties viņam uz vakariņām.

Četrdesmitā nodaļa

DŽAILSS UN HARIJS KLIFTONS IR CEĻĀ UZ MALGELRIJU – (PUNKTS) – AP SEŠIEM VAJADZĒTU IERASTIES GALAMĒRĶĪ – (PUNKTS)

Lords Hārvijs pasniedza telegrammu Džailsam un iesmējās. – To sūtīja mūsu kopējais draugs kapteinis Tārents. Viņš vienīgi kļūdījās par jūsu ierašanās laiku.

– Mums visu ceļu no stacijas nācās noiet kājām, – paskaidroja Džailss, kāri ēdot.

– Jā, es apsvēru domu par mašīnas sūtīšanu jums pretī, lai sagaidītu pēdējā vilciena ierašanos, – sacīja lords Hārvijs. – Taču nekas tik labi neuzkurina apetīti kā īsti kārtīga pastaiga Hailendsā.

Harijs smaidīja. Kopš brīža, kad viņi bija apsēdušies pie vakariņu galda, viņš gandrīz nebija runājis. Tā kā Emmai tika ierādīta vieta galda tālākajā galā, tad viņam nācās samierināties ar reizumis pārmītiem sapņainiem skatieniem un pārdomām par to, vai viņiem vispār tiks atvēlēts laiks divatnei.

Pirmajā ēdienā tika pasniegta bieza vira kalniešu gaumē, un savu bļodu Harijs iztukšoja pat pārāk ātri. Kad Džailss vēlējās papildporciju, arī Harijs to palūdza sev. Viņš izēstu arī trešo, ja vien visi pārējie jau nebūtu uzsākuši pieklājīgas sarunas un negaidītu, kamēr viņi ar Džailsu būs tikuši galā ar viru, lai varētu pasniegt otro ēdienu.

– Un nesatraucieties, neviens neraizēsies, kur jūs abi esat pazuduši, – sacīja lords Hārvijs. – Es nosūtīju telegrammas seram Volteram un Kliftones kundzei un pavēstīju, ka abi esat sveiki un veseli. Es sevi neapgrūtināju ar tava tēva informēšanu, Džails, – viņš piebilda bez liekiem komentāriem. Džailss redzēja, kā viņa māte sakniebj lūpas.

Pēc dažiem mirkļiem atvērās ēdamistabas durvis, un ienāca vairāki livrejās tērpti kalpotāji, lai novāktu pirmā ēdiena šķīvjus. Viņiem sekoja trīs citi kalpotāji, kas nesa sudraba paplātes un uz tām, kā likās Harijam, atradās sešas mazas vistiņas.

– Ceru, ka jums garšo rubeņi, Kliftona kungs, – sacīja lords Hārvijs, kad puisim priekšā tika nolikts putna cepetis. Lords bija pirmais cilvēks, kurš jebkad Hariju nosaucis par Kliftona kungu. – Es pats tos nomedīju.

Harijs nekādi nespēja izdomāt piemērotu atbildi. Viņš vēroja, kā Džailss paņem nazi un dakšiņu un sāk griezt mazus gabaliņus no putna cepeša. Tas viņam atsauca atmiņā abu pirmās kopīgās vakariņas Svētā Bedas skolā. Līdz brīdim, kad šķīvji jau bija iztukšoti, Harijs bija apēdis vien trīs kumosus un domāja par to, cik ilgam laikam jāpaiet, lai viņš kļūtu gana pieaudzis un spētu pateikt: “Nē, paldies! Es labāk vēlētos vēl šķīvīti zupas.”

Mazliet labāk kļuva, kad tika atnests un galda vidū nolikts milzīgs šķīvis ar dažādiem augļiem, kādus Harijs iepriekš vēl nekad nebija redzējis. Viņš mājastēvam labprāt būtu pavaicājis, kā tos visus sauc un no kādām zemēm tie atvesti, taču tad viņš atcerējās savu neveiksmi ar pirmo banānu un samierinājās ar to, ka vēroja Džailsu un centās iegaumēt, kas mizojams, kas griežams un ko var gluži vienkārši tāpat nokost.

Kad viņš bija notiesājis augļus, atnāca kalpotājs un blakus viņa šķīvim nolika trauku ar ūdeni. Harijs jau grasījās to izdzert, kad pamanīja, ka lēdija Hārvija iemērc ūdenī pirkstus un jau pēc brīža apkalpotājs iedod viņai lina salveti, lai rokas varētu noslaucīt. Harijs arī iemērca pirkstus ūdenī. Un – tavu brīnumu – arī viņam rokā uzradās salvete.

Pēc vakariņām dāmas devās uz viesistabu. Harijs vēlējās viņām pievienoties, lai izstāstītu Emmai itin visu, kas notika pēc tam, kad viņa uz skatuves bija noindējusies. Taču lords Hārvijs, tiklīdz viņa bija izgājusi no istabas, atkal apsēdās savā krēslā un deva zīmi sulainim, ka vēlas cigāru, bet otrs sulainis ielēja viņam krietnu glāzi konjaka.

Iedzēris malku, lords pamāja ar galvu, un tādas pašas glāzes tika noliktas priekšā Harijam un Džailsam. Un arī tajās sulainis ielēja to pašu dzērienu.

– Tātad, – sacīja lords Hārvijs, kad bija izpūtis vairākus mīkstus dūmu mākoņus, – kā noprotu, jūs abi cerat iestāties Oksfordā.

– Harijs noteikti tiks, – Džailss atbildēja. – Man pa vasaru vēl vajadzēs krietni pagatavoties.

– Džailss ir pārāk pieticīgs, – ierunājās Harijs. – Viņam ir tikpat lielas izredzes uz vietu Oksfordā, cik man. Viņš ir ne tikai kriketa komandas kapteinis, bet arī skolas kapteinis.

– Nu ko… ja jums paveiksies ar iestāšanos, tad varu droši sacīt, ka tur pavadītie gadi būs laimīgākie jūsu dzīvē. Pieņemot, ka Herr Hitler nebūs tik neprātīgs un nemēģinās atkārtoti uzsākt karu, lai mainītu rezultātu.