Džailss un Harijs nostājās garās rindas galā pie direktora kabineta un būtu tur pavadījuši visu dienu, bet viņus pamanīja no kabineta iznākusī sekretāre. Viņa piegāja pie Harija un vaicāja, vai viņš ieradies pie kapteiņa Tārenta.

– Jā, – zēns atbildēja. – Viņš ir sens draugs.

– Zinu, – sieviete atteica. – Es jūs uzreiz pazinu.

– Kā? – nesaprata Harijs.

– Viņam uz rakstāmgalda ir jūsu fotogrāfija, – sieviete paskaidroja. – Nāciet, kapteinis Tārents priecāsies jūs redzēt. Vecā Džeka seju izgaismoja prieks, kad viņš ieraudzīja abus zēnus, pareizāk sakot, abus jaunos vīriešus. – Cik patīkami jūs redzēt! – viņš sacīja un strauji piecēlās no krēsla, lai ar viņiem sasveicinātos. – No kā tad bēgam šajā reizē? – viņš pavaicāja ar smaidu sejā.

– No mana tēva, – klusi atteica Džailss.

Vecais Džeks aizvēra durvis un pēc tam mudināja abus jauniešus apsēsties uz neērtā dīvāna. Viņš pievilka tuvāk krēslu un uzmanīgi noklausījās visu, kas noticis pēc tikšanās iepriekšējās dienas vakarā.

– Protams, es redzēju, ka tavs tēvs aizsteidzas projām no teātra, – Vecais Džeks sacīja. – Tomēr man ne prātā nevarēja ienākt, ka viņš pret tavu māti un māsu izturēsies tik šausmīgi.

– Vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, kur viņas abas varētu būt, kungs? – vaicāja Džailss.

– Nē. Taču es varētu izteikt minējumu, ka viņas apmetušās pie tava vecātēva.

– Nē, kungs. Es šo rītu pavadīju kopā ar vectēvu, un pat viņš nezina, kurp abas devušās.

– Es neprecizēju, pie kura vectēva, – sacīja Džeks.

– Pie lorda Hārvija? – vaicāja Harijs.

– Es gandrīz varētu saderēt, ka tā, – atteica Vecais Džeks. – Tur viņas jutīsies drošībā un būs pārliecinātas par to, ka Beringtons vismaz divreiz padomās pirms došanās uz turieni.

– Bet vectēvam ir vismaz trīs mājas, cik man zināms, – sacīja Džailss. – Nemaz nesaprotu, kur uzsākt meklējumus.

– Es nu gan esmu bijis neattapīgs! – Harijs noteica. – Es taču precīzi zinu, kur viņš atrodas.

– Tu zini? – pārvaicāja Džailss. – Kur?

– Savā lauku īpašumā Skotijā.

– Izklausās, ka esi ļoti pārliecināts, – ierunājās Vecais Džeks.

– Tikai tāpēc, ka pagājušajā nedēļā viņš Emmai bija atsūtījis īsu vēstulīti ar paskaidrojumu, kālab nevarēs ierasties uz izrādi. Kā liekas, decembri un janvāri viņš vienmēr pavada Skotijā. Taču… sasodīts, adresi es nespēju atcerēties.

– Malgelrijas pils. Netālu no Malgelrijas Hailendsā.

– Iespaidīgi, – noteica Džeks.

– Tomēr tas nav tik vienkārši, kungs. Es tikai gadiem esmu sūtījis apsveikumus un pateicības vārdus saviem radiniekiem, kad mamma to lika darīt. Es nekad neesmu bijis Skotijā, un man nav ne jausmas, kur tā pils atrodas.

Vecais Džeks piecēlās un no plaukta aiz rakstāmgalda izņēma milzīgu atlantu, satura rādītājā sameklēja Malgelriju, tad atrada to uz kartes un atvērto atlantu nolika priekšā uz rakstāmgalda. Ar pirkstu velkot no Londonas uz Skotiju, viņš sacīja: – Jums nāksies pārlaist nakti Edinburgā, bet pēc tam ar vietējo vilcienu doties uz Malgelriju.

– Domāju, ka šādam ceļam mums vairs nepietiks naudas, – atzina Harijs, ieskatījies makā.

– Tad jau man nāksies parūpēties par jūsu braukšanas dokumentiem, vai ne? – noteica Vecais Džeks. Viņš atvēra sava rakstāmgalda atvilktni, izņēma no turienes dzeltenbrūnu bloknotu un izplēsa no tā divas veidlapas. Viņš tās aizpildīja, uzspieda zīmogu un parakstījās. – Galu galā, – viņš sacīja, – ir skaidri redzams, ka jūs esat bēgļi bezvalstnieki, kas meklē mājas.

– Paldies, kungs! – tencināja Džailss.

– Vēl tikai viens padoms uz atvadām, – sacīja Vecais Džeks un piecēlās no rakstāmgalda. – Hugo Beringtons nav tas cilvēks, kurš pacietīs, ka viņam kāds stājas ceļā. Lai gan esmu pilnībā pārliecināts, ka viņš nedarīs neko tādu, kas varētu aizkaitināt lordu Hārviju, nav nekādas garantijas, ka šādu attieksmi viņš demonstrēs arī pret tevi, Harij. Tāpēc esi uzmanīgs! Ja jūsu ceļā patrāpās kāds klibs vīrs, – Vecais Džeks piebilda, – esiet piesardzīgi! Šis cilvēks strādā Džailsa tēva labā. Viņš ir gudrs un attapīgs, bet vissvarīgākais ir tas, ka viņš ir uzticams vienīgi savam naudas devējam.

Trīsdesmit devītā nodaļa

Džailss un Harijs atkal nonāca trešās klases vagonā, tomēr abi jaunieši bija tik pārguruši, ka cieši aizmiga, par spīti nemitīgajai durvju virināšanai nakts laikā, vilciena riteņu klaboņai un signāla skaļajai svilpei.

Džailss spēji pamodās, kad dažas minūtes pirms sešiem no rīta vilciens iebrauca Ņūkāslā. Pa logu viņš ieraudzīja nomācoši pelēkas debesis, kā arī kareivju rindas, kas uz perona gaidīja iekāpšanu. Seržants salutēja leitnantam, kurš neizskatījās neko daudz vecāks par Džailsu un vaicāja: – Vai atļausiet iekāpšanu, kungs?

Jaunais virsnieks atbildēja uz militāro sveicienu un klusākā balsī sacīja: – Rīkojieties, seržant! – Un kareivji cits pēc cita sakāpa vagonā.

Tuvējā kara draudi un jautājums par to, vai viņam un Harijam nāksies vilkt uniformu vēl pirms iestāšanās Oksfordā, pastāvīgi atgriezās Džailsa prātā. Viņa tēvocis Nikolass, ko zēns savā mūžā nebija saticis, reiz bija tāds pats jauns virsnieks kā uz perona redzētais. Viņš bija komandējis kareivju vadu un Iprā tika nogalināts. Džailss iedomājās par to, kādas kaujas tiks pieminētas vēlāk, ja patiešām atkal izcelsies pasaules karš.

Džailss iztrūkās no pārdomām, jo vagona logā likās pazibam kāds garāmejošs stāvs. Viņš apcirtās apkārt, bet nekas vairs nebija redzams. “Vai kapteiņa Tārenta brīdinājums būtu pamudinājis uz visu skatīties pārāk aizdomīgi? Bet varbūt tā bija tikai sagadīšanās?”

Harijs joprojām bija cieši aizmidzis. Bet laikam jau viņš nebija gulējis iepriekšējās divas naktis. Kad vilciens iebrauca Berikā pie Tvīdas, Džailss pamanīja, ka tas pats vīrietis atkal noiet gar viņu kupeju. Tikai viens mirklis, skatiens, un viņš jau bija pazudis. Tā noteikti vairs nebija uzskatāma par sagadīšanos. “Vai viņš pārbauda, kādā stacijā mēs izkāpsim?”

Beidzot pamodies, Harijs samirkšķināja plakstus un izstaipīja rokas. – Esmu izsalcis, – viņš paziņoja.

– Manuprāt, vilcienā ir kāds, kurš mums seko, – Džailss pieliecās viņam tuvāk un pačukstēja.

– Kāpēc tu tā domā? – Harijs vaicāja, piepeši pilnībā pamodies.

– Kāds vīrs pārāk bieži staigā gar mūsu kupeju.

– Uzrādiet biļetes, lūdzu!

Džailss un Harijs pasniedza savus braukšanas dokumentus kontrolierim. – Cik ilgi šis vilciens gaida katrā stacijā? – pēc tam vaicāja Džailss.

– Tas atkarīgs no tā, vai iekļaujamies grafikā, vai arī no tā atpaliekam, – kontrolieris atbildēja mazliet nogurušā balsī, – tomēr nekad tas nebūs mazāk par četrām minūtēm, kā nosaka mūsu kompānijas kārtība.

– Kāda būs nākamā pietura?

– Danbāra. Mums vajadzētu būt tur apmēram pēc trīsdesmit minūtēm. Bet jums abiem taču jābrauc uz Malgelriju? – viņš piebilda un pēc tam aizgāja uz nākamo kupeju.

– Ko tas viss nozīmēja? – vaicāja Harijs.

– Centos noskaidrot, vai mūs patiešām izseko, – atbildēja Džailss. – Un mana plāna nākamajā daļā būsi iesaistīts arī tu.

– Kāda loma man šoreiz paredzēta? – vaicāja Harijs, apsēdies uz sola malas.

– Nu, Romeo tas nebūs pavisam noteikti, – attrauca Džailss. – Kad vilciens apstāsies Danbārā, es gribu, lai tu izkāp no vagona, bet es skatīšos, vai tev kāds seko. Kad būsi uz perona, steidzīgi soļo uz barjeras pusi, tad pagriezies atpakaļ, ieej uzgaidāmajā zālē un nopērc tasi tējas. Atceries, ka tev būs tikai minūtes, lai visu izdarītu un atgrieztos atpakaļ vagonā. Lai ko tu arī darītu, neatskaties, jo citādi viņš zinās, ka esam viņam uz pēdām.

– Ja kāds mums patiešām seko, tad viņš vairāk interesēsies par tevi, nevis mani.

– Man tā neliekas, – atteica Džailss, – un tā noteikti nav, ja kapteinim Tārentam ir taisnība. Turklāt man ir tāda sajūta, ka tavs draugs zina vairāk, nekā ir gatavs to atzīt.

– Tas manu pārliecību nekādi nevairo, – atzinās Harijs.

Pēc pusstundas vilciens ieripoja Danbārā. Harijs atvēra vagona durvis, izkāpa uz perona un devās uz izejas pusi.

Gandrīz netverami īsā mirklī Džailss pamanīja, ka Harijam seko svešais vīrietis.

– Tā, tu esi man rokā! – Džailss noteica, atspiedās pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis. Viņš bija pārliecināts, ka vīrietis atgriezīsies, lai pārliecinātos, vai arī Džailss nav izkāpis no vagona, kad būs ieraudzījis, ka Harijs tikai nopērk tēju.

Džailss atvēra acis, kad kupejā ienāca Harijs, nesdams šokolādes tāfelīti.

– Nu, – Harijs vaicāja, – vai kādu redzēji?

– Protams, – Džailss atbildēja. – Viņš iekāpa atpakaļ vilcienā.

– Kā viņš izskatās? – Harijs interesējās, pūlēdamies, lai balsī neskanētu bažas.

– Es viņu redzēju tikai ļoti īsu mirkli, – atbildēja Džailss, – bet varu sacīt, ka viņam ir ap četrdesmit, augums nedaudz virs sešām pēdām, elegants apģērbs un ļoti īsi mati. Un tu noteikti pamanīsi, ka viņš klibo.

– Tad nu tagad mēs zinām, ar ko mums darīšana. Ko tālāk, Šerlok?

– Vispirms, Vatson, jāatceras, ka mums ir dažas priekšrocības.

– Es nespēju iedomāties pat vienu, – attrauca Harijs.

– Sāksim ar to, ka mēs zinām par izsekošanu, bet viņam nav ne jausmas par to, ka mēs zinām. Tāpat ir skaidrs, ka viņš neko nezina par mūsu galamērķi. Turklāt mēs esam arī labā fiziskā formā un vismaz uz pusi jaunāki nekā viņš. Klibums viņam neļaus pārvietoties tik ātri, kā to varam mēs.

– Tev labi izdodas, – uzslavēja Harijs.

– Man ir viena priekšrocība, – Džailss sacīja. – Es esmu sava tēva dēls.

Kad vilciens iebrauca Edinburgas Veiverlijas stacijā, Džailss un Harijs jau daudzas reizes bija pārrunājuši turpmākās rīcības plānu. Viņi izkāpa no vagona un lēnām soļoja uz barjeras pusi.

– Pat neiedomājies skatīties atpakaļ! – Džailss brīdināja, kad bija uzrādījis savu braukšanas dokumentu un devās uz taksometru rindas pusi.

– Uz viesnīcu Royal, – viņš sacīja taksometra vadītājam. – Un… vai jūs varētu pateikt man, ja mums sekotu cits taksometrs? – viņš piebilda, bet pēc tam apsēdās blakus Harijam aizmugurē.