– Paldies, mamm! Nāc, iepazīstināšu tevi ar Emmu Beringtoni, – viņš teica un aplika roku meitenei ap vidukli.

– Tagad es zinu, kālab jūsu dēls ir tik izskatīgs, – sacīja Emma un paspieda Harija mātes roku. – Es vēlētos jūs iepazīstināt ar manu mammu, – viņa piebilda.

Par tādu mirkli Meizija bija domājusi gadiem ilgi, taču nekad nebija spējusi iztēloties, ka viss norisināsies šādi. Viņa bažīgi un piesardzīgi tuvojās Elizabetei Beringtonei, taču tika sagaidīta ar draudzīgu smaidu un bija skaidrs, ka Hugo sievai nav ne mazākās nojausmas par saitēm, kas vieno Meiziju un viņas vīru.

– Un šis ir Etkinsa kungs, – Meizija sacīja. Kungs izrādes laikā bija sēdējis viņai blakus.

Ar Etkinsa kungu Harijs nekad iepriekš nebija ticies. Paskatījies uz kažoku, kas bija mātei mugurā, viņš nodomāja, vai tikai Etkinss nav tas iemesls, kura dēļ viņam tagad ir pat trīs pāri kurpju.

Harijs grasījās parunāt ar Etkinsa kungu, bet viņa nodomu iztraucēja doktors Pedžets, kurš nepacietīgi vēlējās iepazīstināt Hariju ar profesoru Henriju Vaildu. Zēns viņu jau uzreiz bija pazinis.

– Esmu dzirdējis, ka vēlies Oksfordā studēt angļu literatūru, – sacīja Vailds.

– Tikai tad, ja mans pasniedzējs būsiet jūs, kungs.

– Kā redzu, Romeo šarms aizkulisēs nav zudis.

– Un šī ir Emma Beringtone, kungs.

Oksfordas Mērtonas angļu valodas un literatūras profesors mazliet paklanījās. – Jūs bijāt visai apburoša, jaunkundz.

– Pateicos, kungs, – sacīja Emma. – Arī es ceru kļūt par jūsu studenti. – Nākamajam gadam esmu pieteikusies Samervilas koledžā.

Vecais Džeks paraudzījās uz Meiziju Kliftoni un nevarēja neievērot neslēptās šausmas viņas skatienā.

– Vecotēv, – Džailss sacīja, kad sers Volters bija pievienojies viņiem. – Man liekas, tu vēl neesi pazīstams ar manu labāko draugu Hariju.

Sers Volters draudzīgi sarokojās ar Hariju un pēc tam mīļi apskāva mazmeitu. – Es, vecs vīrs, ar jums lepojos, – viņš sacīja.

Džeku un Meiziju bija pārņēmusi sāpīga atskārsme, ka abiem jaunajiem mīlētājiem nav ne mazākās nojausmas par to, kādas problēmas viņi radījuši.

Sers Volters pavēlēja savam šoferim aizvest uz Menorhausu Beringtones kundzi un bērnus. Tuvojoties mājai, Džailss pamanīja, ka viesistabā vēl deg gaisma.

Kad šoferis bija viņus izlaidis pie mājas, Elizabete sūtīja Emmu, Džailsu un Greisu gulēt – tādā tonī, kādu neviens no viņiem mātes balsī nebija dzirdējis jau gadiem ilgi. Pēc tam viņa devās uz viesistabu. Džailss un Emma negribīgi vilkās augšā pa platajām kāpnēm un apsēdās uz augšējā pakāpiena. Greisa paklausīgi aizgāja uz savu istabu. Džailsam pat ienāca prātā, ka māte ar nolūku atstājusi durvis neaizvērtas.

Kad Elizabete iegāja istabā, viņas vīrs pat nepapūlējās piecelties. Viņa pamanīja, ka uz galda stāv pustukša viskija pudele un tai blakus glāze.

– Es nešaubos, ka tu vari izskaidrot savu nepiedodamo šāvakara izturēšanos.

– Man nekas nav jāpaskaidro.

– Paldies Dievam, Emmai izdevās saņemties, un tava satriecoši briesmīgā uzvedība nesabojāja uzstāšanos.

Beringtons ielēja glāzē vēl viskiju un iedzēra malku. – Esmu jau vienojies, ka Emmu nekavējoties pārcels uz citu skolu. Un nākamajā semestrī viņa mācīsies pietiekami tālā skolā, lai es varētu būt drošs, ka viņa nekad vairs netiekas ar to zēnu.

Emma, kas tobrīd sēdēja uz kāpnēm, izplūda asarās.

Džailss apskāva māsu.

– Ko gan Harijs Kliftons ir tādu nodarījis, ka tu rīkojies tik apkaunojoši?

– Nav tava darīšana.

– Pats par sevi saprotams, ka tā ir mana darīšana, – atteica Elizabete, pūlēdamās saglabāt mieru. – Mēs patlaban runājam par mūsu meitu un mūsu dēla labāko draugu. Ja Emma ir iemīlējusies šajā zēnā, un man liekas, ka tieši tā arī ir, es nevaru iedomāties jaukāku un piemērotāku puisi, kuram viņa varētu dāvāt savu sirdi.

– Harijs Kliftons ir padauzas dēls. Tieši tālab vīrs viņu pameta. Un es atkārtoju vēlreiz… Emmai nekad netiks ļauts atkal nonākt saskarē ar šo bastardu.

– Es iešu gulēt, kamēr vēl neesmu zaudējusi savaldīšanos, – sacīja Elizabete. – Un tu pat neiedomājies man pievienoties tādā dzēruma stāvoklī.

– Man ne prātā nenāktu tev pievienoties, lai kādā stāvoklī es arī būtu, – atteica Beringtons un atkal papildināja viskiju savā glāzē. – Cik vien spēju atcerēties, tu man guļamistabā neesi sniegusi nevienu apmierinājuma brīdi.

Emma pielēca kājās, aizskrēja uz savu istabu un aizslēdza durvis no iekšpuses. Džailss neizkustējās no vietas.

– Acīmredzot tu esi pārāk piedzēries, – sacīja Elizabete. – Parunāsim rīt, kad būsi skaidrā prātā.

– Mums no rīta nebūs nekā pārspriežama, – noņurdēja Beringtons brīdī, kad viņa sieva gāja ārā no istabas. Jau pēc brīža viņa galva atkrita uz spilvena, un viņš sāka krākt.

Nākamajā rītā astoņos atvilcis viesistabā aizkarus, Dženkinss neizrādīja ne mazāko izbrīnu, kad ieraudzīja, ka saimnieks cieši guļ zvilnī, joprojām ģērbies smokingā.

Rīta saules gaisma pamodināja Beringtonu. Viņš sakustējās un pamirkšķināja plakstus, tad paskatījās uz virssulaini un pēc tam ielūkojās pulkstenī.

– Apmēram pēc stundas Emmai pakaļ atbrauks mašīna, tāpēc parūpējies, lai viņa ir sakravājusi mantas un sagatavojusies doties projām.

– Emmas jaunkundzes te nav, kungs.

– Ko? Kur tad viņa ir? – skarbi noprasīja Beringtons, pūlēdamies uzslieties kājās, bet sagrīļojās un atkrita atpakaļ zvilnī.

– Man nav ne jausmas, kungs. Gan viņa, gan Beringtones kundze pēc pusnakts aizbrauca no mājām.

Trīsdesmit astotā nodaļa

– Kā tev liekas, kurp viņas varēja doties? – Harijs vaicāja pēc tam, kad Džailss bija izstāstījis, kas notika Menorhausā pēc viņu atgriešanās iepriekšējā vakarā.

– Nespēju pat iedomāties, – atbildēja Džailss. – Kad viņas devās projām, es jau biju aizmidzis. Un no Dženkinsa varēju uzzināt tikai to, ka viņas tūlīt pēc pusnakts ar taksometru aizbraukušas uz staciju.

– Un tu saki, ka vakar, kad atgriezāties, tavs tēvs bija piedzēries?

– Pilns kā mārks. Un atžirga tikai ap to laiku, kad es piecēlos uz brokastīm. Viņš kliedza un brēca uz katru, kurš patrāpījās ceļā, un pat mēģināja mani vainot tajā, kas noticis. Tad es arī nolēmu, ka pārcelšos dzīvot pie saviem vecvecākiem.

– Vai tavs vecaistēvs varētu zināt, kur viņas ir?

– Man tā neliekas, lai gan vecaistēvs, uzzinājis par to, ka viņas devušās projām, neizskatījās pārāk pārsteigts. Vecāmāte teica, ka es varot dzīvot pie viņiem, cik vien man pašam patiks.

– Viņas nevarētu būt Bristolē, – Harijs teica, – ja reiz taksometrs viņas aizveda uz staciju.

– Šobrīd viņas jau varētu būt jebkur, – sacīja Džailss.

Brīdi klusējis, Harijs ieminējās: – Varbūt viņas devās uz jūsu villu Toskānā?

– Maz ticams, – apšaubīja Džailss. – Tā ir pirmā vieta, kur tēvs viņas meklēs. Tur viņas ilgi nebūs drošībā.

– Tātad tai jābūt vietai, par kuru tavs tēvs tik ātri neiedomātos. – Abi zēni atkal klusēja. Tad Harijs sacīja: – Laikam tomēr ir kāds, kurš varētu zināt, kurp viņas devušās.

– Kurš tas būtu?

– Vecais Džeks, – atbildēja Harijs, kuram joprojām bija grūti pierast pie uzrunas “kapteinis Tārents”.

– Un kur viņš pašlaik varētu būt?

– Katrs, kurš lasa The Times, to zina, – Harijs īdzīgi sacīja.

Džailss draudzīgi uzsita draugam pa roku. – Un kur tad ir šī vieta, gudrīti?

– Savā birojā. Soho laukumā, ja pareizi atceros.

– Man vienmēr ir gribējies atrast pamatotu iemeslu, lai pavadītu dienu Londonā, – sacīja Džailss. – Žēl tikai, ka visu savu naudu es atstāju mājās.

– Tā nav problēma, – attrauca Harijs. – Es esmu bagāts. Tas Etkinss man iedeva piecīti. Tiesa, piekodināja, lai nopērku grāmatas.

– Nesatraucies, – mierināja Džailss. – Man ienāca prātā kāds alternatīvs plāns.

– Piemēram, kāds? – Harijs vaicāja, un izskatījās, ka viņā modusies cerība.

– Mēs vienkārši varam pagaidīt, līdz Emma tev atsūtīs vēstuli.

Tagad bija Harija kārta iedunkāt draugu. – Skaidrs, – viņš noteica. – Tagad labāk iesim, kamēr kāds nav attapies, kas mums padomā.

– Es neesmu pieradis braukt trešajā klasē, – Džailss sacīja, kad vilciens izkustējās no Templmīdsas stacijas.

– Tā kā maksāju es, tad tev nāksies pie tā pierast, – attrauca Harijs.

– Pastāsti, ar ko tavs draugs kapteinis Tārents īsti nodarbojas! – mudināja Džailss. – Zinu, ka valdība viņu iecēlusi par Pilsoņu pārvietošanas vienības direktoru. Izklausās ļoti iespaidīgi, tomēr īsti neesmu pārliecināts, kādu darbu tur veic.

– Viņš ir atbildīgs par dzīvesvietas nodrošināšanu bēgļiem, jo īpaši ģimenēm, kuras aizbēgušas no tirānijas nacistiskajā Vācijā, – Harijs skaidroja, – pats viņš apgalvo, ka turpinot sava tēva iesākto darbu.

– Nopietni darbojas tas tavs draugs kapteinis Tārents! Īsta klase!

– Tu vēl nezini ne pusi no tā, – sacīja Harijs.

– Uzrādiet, lūdzu, biļetes!

Lielāko daļu brauciena laika abi zēni pavadīja minējumos, kur tad īsti varētu būt Džailsa mamma un māsa, tomēr, kad vilciens iebrauca Pedingtonas stacijā, viņi nebija ne par mata tiesu tikuši tuvāk atbildei.

Viņi nopirka metro biļetes līdz Lestera skvēram un, iznākuši saules gaismā, sāka meklēt Soho laukumu. Kamēr zēni gāja pa Vestendu, Džailsa uzmanību novērsa spožās neona gaismas un veikalu skatlogi, kuros bija izliktas preces, kādas viņi vēl nekad nebija redzējuši, un Harijs laiku pa laikam bija spiests viņam atgādināt to, kālab viņi vispār atbraukuši uz Londonu.

Soho laukumā viņi nekādi nevarēja neievērot nogurušo un noputējušās drānās tērpto vīriešu, sieviešu un bērnu rindu, kas noliektām galvām gāja iekšā un ārā no milzīgās ēkas laukuma tālākajā stūrī.

Abi jaunie puiši, kas bija ģērbušies žaketē un pelēkās vilnas flaneļa biksēs, starp šiem cilvēkiem izskatījās neiederīgi. Viņi iegāja ēkā, un norāžu bultas vēstīja, ka jādodas uz trešo stāvu. Vairāki bēgļi piespiedās gaiteņa sienai, lai dotu jaunekļiem ceļu, jo pieņēma, ka viņi te ieradušies oficiālās darīšanās.