– Tev vajadzētu iepazīties ar Dīkinsu.

Emma iesmējās. – Vismaz ēdiens bija labs. Tikai paturi prātā, ka tagad man pieder tavs gramofons.

Trīsdesmit septītā nodaļa

Vēlāk Džailss to mēdza dēvēt par atmiņā paliekošāko savas dzīves nakti. Tiesa, nepareizu iemeslu pēc.

Gadskārtējais lugas iestudējums ir viens no galvenajiem pasākumiem Bristoles klasiskās ģimnāzijas notikumu kalendārā. Pilsēta lepojās ar savām teātra tradīcijām, un tūkstoš deviņi simti trīsdesmit septītā gada priekšnesumam vajadzēja būt īpaši kvalitatīvam.

Mācību iestāde, līdzīgi daudzām citām valstī, togad bija izvēlējusies Šekspīra darbu. Bija jāizlemj, kura luga tā būs – “Sapnis vasaras naktī” vai “Romeo un Džuljeta”. Doktors Pedžets deva priekšroku traģēdijai, turklāt viņam jau bija padomā Romeo lomas tēlotājs.

Pirmo reizi ģimnāzijas vēsturē no Redmeidas meiteņu skolas, kas atradās pilsētas otrā malā, tika uzaicinātas meitenes, kuras lugā spēlēs sieviešu lomas. Tomēr bija nepieciešamas vairākas iepriekšējas diskusijas ar skolas direktori Vebas jaunkundzi, kura uzstāja, ka jāievēro vesela virkne noteikumu, kas apmierinātu pat klostera priekšnieci.

Lugu bija paredzēts izrādīt secīgi trīs vakarus pēc kārtas semestra pēdējā nedēļā. Kā parasti, biļetes uz sestdienas priekšnesumu tika iztirgotas vispirms, jo lugas veidotāji un iesaistīto skolēnu vecāki gribēja noskatīties noslēguma izrādi.

Nervozēdams Džailss vestibilā ik pēc dažiem mirkļiem ielūkojās rokaspulkstenī, jo gaidīja ierodamies savu jaunāko māsu un vecākus. Viņš cerēja, ka Harija uzstāšanās atkal būs lieliska un tēvs beidzot tomēr atmaigs pret zēnu.

Bristol Evening World kritiķis Harija priekšnesumu bija novērtējis ar vārdiem: “Gadiem neatbilstīgi nobriedis tēlojums.” Tomēr augstākās uzslavas viņš bija pataupījis Džuljetas lomas atveidotājai, vēstot, ka tik aizkustinošu nāves ainu nav skatījis pat Stretfordā.

Džailss sarokojās ar Frobišera kungu, kurš bija ienācis vestibilā. Kādreizējais internāta vadītājs iepazīstināja Džailsu ar Holkoma kungu, un pēc tam abi kungi devās uz lielo zāli ieņemt savas vietas.

Pāri skatītāju rindām aizšalca klusa murdoņa, kad ienāca kapteinis Tārents un apsēdās savā vietā pirmajā rindā. Viņa nesenā iecelšana skolas pārvaldnieka amatā tika uzņemta ar vispārēju atbalstu. Pieliecies, lai pārmītu dažus vārdus ar kolēģiem, dažas rindas tālāk Vecais Deks pamanīja Meiziju Kliftoni un silti uzsmaidīja viņai, bet vīrieti, kurš sēdēja viņai blakus, nepazina. Nākamais pārsteigums viņu sagaidīja, kad viņš sāka lasīt tēlotāju vārdus.

Lielajā zālē kā vieni no pēdējiem ienāca ģimnāzijas direktors un Bārtones kundze. Viņi apsēdās pirmajā rindā blakus seram Volteram Beringtonam un kapteinim Tārentam.

Ar katru minūti Džailss kļuva nervozāks un jau sāka bažīties, vai vecāki vispār pagūs ierasties pirms priekškara pacelšanas.

– Atvaino, Džails, – sacīja māte, kad vecāki beidzot bija klāt. – Tā ir mana vaina, es zaudēju laika izjūtu, – viņa piebilda, kad kopā ar Greisu steidzās pa vestibilu uz priekšu. Tēvs sekoja viņām mazliet iepakaļ un izbrīnīti iepleta acis, ieraudzījis Džailsu. Tēvam Džailss nebija iedevis programmu, lai gan bija visu pastāstījis mātei, kura arī cerēja, ka Hugo beidzot sāks pret Hariju izturēties kā pret ģimenes draugu, nevis svešinieku.

Priekškars pacēlās gandrīz uzreiz pēc tam, kad Beringtoni bija apsēdušies savās vietās, un nepacietības pilni čuksti pāršalca zāli.

Kad Harijs pirmo reizi uznāca uz skatuves, Džailss paraudzījās uz savu tēvu. Nešķita, ka tēvs nekavējoties grasās kaut kā reaģēt, tādēļ Džailss mazliet nomierinājās. Pirmo reizi tajā vakarā. Tomēr šis laimīgā rimtuma brīdis turpinājās vienīgi līdz balles ainai, kad Romeo un Hugo pirmo reizi ieraudzīja Džuljetu.

Vairāki cilvēki, kuri sēdēja Beringtona tuvumā, pauda neapmierinātību ar nemierīgo skatītāju, kurš skaļi kaut ko čukstēja un pieprasīja, lai viņam tiek iedota programmiņa. Viņu aizkaitinājums tikai pieauga, kad Romeo sacīja: – Vai tā ir Kapuleti meita? – Beringtons piecēlās kājās un devās uz priekšu starp rindām, pat neskatīdamies, pilnīgi nelikdamies zinis par citu sēdētāju kājām, kurām gluži vienkārši brida pāri. Pēc tam viņš pa centrālo eju aizsoļoja līdz virpuļdurvīm un ienira naktī. Pagāja zināms laiks, līdz Romeo pilnībā atguvās.

Sers Volters pūlējās izlikties, ka viņam nav ne jausmas par to, kas notiek viņam aiz muguras. Kapteinis Tārents bija sadrūmis, tomēr turpināja vērot darbību uz skatuves. Kad viņš tomēr pagriezās, tad ieraudzīja, ka Kliftones kundze nav pievērsusi uzmanību Hugo Beringtona negaidītajai aiziešanai un klausās ik katrā vārdā, ko jaunie mīlētāji saka viens otram.

Starpbrīdī Džailss devās meklēt savu tēvu, tomēr nesekmīgi. Viņš pārbaudīja arī automašīnu novietnē, taču Bugatti nekur nebija manāms. Atgriezies vestibilā, Džailss pamanīja, ka vectēvs kaut ko čukst ausī viņa mātei.

– Vai Hugo ir pilnībā zaudējis sajēgu? – sers Volters vaicāja.

– Nē, saprāta viņam netrūkst, – Elizabete atbildēja, pat nepūlēdamās slēpt dusmas.

– Tad, Dieva dēļ, ko viņš īsti iedomājas, šādi rīkojoties?

– Man nav ne jausmas.

– Vai tas kaut kā varētu būt saistīts ar Kliftonu zēnu?

Elizabete būtu atbildējusi, ja vien pie viņiem nepienāktu kapteinis Tārents.

– Jūsu meitai ir ievērojams talants, – viņš sacīja Elizabetei, kad bija noskūpstījis viņai roku, – turklāt vēl arī tā priekšrocība, ka viņa mantojusi jūsu daili.

– Un jūs esat vecs glaimotājs, Džek, – viņa atteica un piebilda: – Domāju, ka ar manu dēlu Džailsu jūs neesat pazīstami.

– Labvakar, kungs! – sveicināja Džailss. – Man ir liels gods iepazīties ar jums. Atļaušos jūs apsveikt ar neseno iecelšanu amatā.

– Pateicos, jaunais cilvēk, – atbildēja Tārents. – Kā tev patīk drauga tēlojums?

– Visai iespaidīgs, bet… vai jūs zināt, ka…

– Labvakar, Beringtona kungs.

– Labvakar, direktor!

– Man laikam jāpievienojas garajai apsveicēju rindai, kas vēlas izteikt …

Kapteinis Tārents klusi aizslīdēja projām, lai pievienotos Harija mātei. Džailss noskatījās viņam nopakaļ un pabrīnījās par to, ka abi ir pazīstami. “Nez kā viņi iepazinušies?”

– Ļoti patīkami jūs satikt, kapteini Tārent.

– Man prieks jūs redzēt, Kliftones kundze. Jūs šovakar tik brīnišķīgi izskatāties! Ja Kerijs Grānts būtu zinājis, ka Bristolē sastopams šāds skaistums, viņš nemūžam nebrauktu uz Holivudu. – Pēc tam Vecais Džeks pieklusināja balsi. – Vai jums bija kaut mazākā nojausma par to, ka Emma Beringtone spēlē Džuljetu?

– Nē, Harijs man par to neieminējās, – Meizija atbildēja. – Bet… kālab lai viņš to būtu darījis?

– Atliek vien cerēt, ka savstarpējās simpātijas, kādas viņi demonstrēja uz skatuves, ir tikai labs tēlojums. Pretējā gadījumā mums varētu rasties milzīgas problēmas. – Viņš paraudzījās apkārt, lai novērtētu, vai neviens nevar noklausīties viņu sarunu. – Pieņemu, ka Harijam vēl neko neesat sacījusi?

– Ne vārda, – apstiprināja Meizija. – Un, spriežot pēc Hugo slimīgās reakcijas, arī viņam tas viss bija pilnīgs pārsteigums.

– Labvakar, kapteini Tārent, – sveicināja Mandejas jaunkundze un pieskārās Džeka rokai. Viņai blakus bija arī Tillijas jaunkundze. – Cik mīļi no jūsu puses, ka veicāt visu to garo ceļu no Londonas, lai redzētu sava aizbilstamā uzstāšanos.

– Mīļā Mandejas jaunkundze, – Džeks atteica. – Harijs ir arī jūsu aizbilstamais un ļoti priecāsies, kad uzzinās, ka esat ieradusies no Kornvolas, lai redzētu viņa tēlojumu. – Mandejas jaunkundze pasmaidīja, un jau tūlīt ieskanējās arī zvans, kas aicināja skatītājus atpakaļ zālē.

Kad visi bija apsēdušies savās vietās, pacēlās priekškars, un sākās otrais cēliens. Viens krēsls sestajā rindā tā arī palika uzkrītoši tukšs. Nāves aina lika sariesties asarām acīs pat tiem, kuri nekad neatļāvās publiski raudāt. Mandejas jaunkundze tik daudz asaru nebija slaucījusi kopš reizes, kad Harijam notika balss lūzums.

Tiklīdz priekškars aizvērās lugas beigās, publika piecēlās kājās. Harijs un Emma tika sagaidīti ar aplausu vētru, kad, sadevušies rokās, iznāca uz skatuves paklanīties. Uzgavilēja pat pieauguši vīri, kas reti izrādīja jūtas.

Mirklī, kad viņi pagriezās un paklanījās viens otram, Beringtones kundze pasmaidīja un nosarka. – Dievs debesīs! Viņi taču netēloja, – viņa sacīja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu Džailss. Tieši par to pašu iedomājās arī Meizija Kliftone un Džeks Tārents, kad jaunie aktieri paklanījās vēl pēdējo reizi.

Beringtones kundze, Džailss un Greisa steidzās uz aizkulisēm, kur Romeo un Džuljeta, joprojām sadevušies rokās, uzklausīja daudzos slavinājuma vārdus.

– Tu biji lielisks, – sacīja Džailss un papliķēja draugam pa muguru.

– Mans tēlojums bija labs, – attrauca Harijs, – toties Emma bija vienkārši apbrīnojama.

– Un kad tas viss sākās? – Džailss čukstus pavaicāja.

– Romā, – Harijs ar nerātnu smaidu sejā atzinās.

– Padomā tik! Un es ziedoju savu Karuzo ierakstu, nemaz jau nerunājot par gramofonu, tikai tālab, lai savestu jūs abus kopā!

– Turklāt tu arī samaksāji par mūsu pirmā randiņa vakariņām.

– Kur tētis? – vaicāja Emma, skatīdamās apkārt.

Greisa jau dzīrās māsai visu izstāstīt, kad pie viņiem pienāca kapteinis Tārents.

– Apsveicu, manu zēn! – viņš sacīja. – Tavs tēlojums bija visai labs.

– Paldies, kungs! – tencināja Harijs. – Domāju, ka neesat pazīstams ar īsto šā uzveduma zvaigzni.

– Nē, jaunā dāma, bet ticiet man, ja es būtu gadus četrdesmit jaunāks, tad izgaiņātu visus savus konkurentus.

– Manām simpātijām pret jums netraucē neviens konkurents, – Emma atteica. – Harijs nemitējas vien stāstīt, cik daudz jūs viņa labā esat paveicis.

– Tas bija abpusēji, – Džeks sacīja. Harijs, pamanījis savu māti, piesteidzās viņai klāt un apskāva viņu.

– Es tik ļoti lepojos ar tevi! – Meizija sacīja.