Gadu gaitā Džailsam bija nācies pieņemt faktu, ka tēvs jātur neziņā par plāniem satikties ar Hariju vasaras brīvdienās, jo citādi iecere izgāztos. Lai viss izdotos, Džailsam vajadzēja bieži aicināt māsu pievienoties šajā maldināšanā, taču viņa nekad neaizmirsa prasīt pretpakalpojumus.

– Ja tu vakariņu laikā uzsāksi sarunu, es tev pievienošos, – sacīja Džailss pēc tam, kad bija izklāstījis savu kārtējo plānu māsai.

– Kā jau parasti, – īdzīgi attrauca Emma.

Pēc tam, kad tika pasniegts pirmais ēdiens, Emma gluži nevainīgi apvaicājās, vai māte būtu ar mieru nākamajā dienā aizvest viņu uz Borgēzes villu, jo mākslas pasniedzēja esot uzstājīgi ieteikusi to apmeklēt. Viņa gan labi zināja, ka mātei ir gluži citi plāni.

– Man ir ļoti žēl, mīļumiņ, bet mums ar tavu tēvu rīt ieplānotas vakariņas pie Hendersoniem Areco pilsētā. Tu noteikti vari mums pievienoties.

– Neredzu iemeslu, kālab Džailss nevarētu tevi pavadīt uz Romu, – iejaucās tēvs, kurš sēdēja otrā galda galā.

– Vai man tas tiešām jādara? – noprasīja Džailss, kurš tikko bija grasījies ierosināt to pašu.

– Jā, neapšaubāmi, – tēvs strikti paziņoja.

– Kāda no tā jēga, tēvs? Kad mēs būsim tur nokļuvuši, uzreiz jau nāksies griezties atpakaļ. Tas taču nav tā vērts.

– Ja pavadīsiet nakti Plaza Hotel, būs vērts. No rīta uz turieni piezvanīšu un rezervēšu divus numurus.

– Vai tu esi pārliecināts, ka viņi ir gana pieauguši šādam braucienam? – māte izklausījās mazliet noraizējusies.

– Džailsam pēc dažām nedēļām būs astoņpadsmit. Ir laiks kļūt pieaugušam un uzņemties kaut nelielu atbildību, – Džailss pielieca galvu, kā izrādīdams padevību.

Nākamajā rītā taksometrs aizveda Džailsu un Emmu uz vietējo dzelzceļa staciju īstajā brīdī, lai viņi iekāptu rīta vilcienā, kas devās uz Romu.

– Parūpējies par savu māsu! – tēvs atgādināja, kad abi devās projām no villas.

– Noteikti! – Džailss atsaucās, kad automašīna jau izkustējās no vietas.

Vairāki vīrieši piecēlās, lai piedāvātu vietu Emmai, kad viņa iegāja vagonā. Džailsam visu ceļu nācās nostāvēt kājās.

Ieradušies Romā, viņi ar taksometru aizbrauca uz Korso ielu, iekārtojās viesnīcā un tad devās uz Borgēzes villu. Džailsu satrieca daudzie jaunie uniformās ģērbušies puiši, varbūt tikai mazliet pieaugušāki par viņu pašu. Un gandrīz uz katra ēkas pīlāra vai laternas staba šajā pilsētā bija uzlīmēts plakāts ar Musolīni attēlu.

Viņi izkāpa no taksometra un cauri dārziem devās uz savu galamērķi, paiedami garām vēl daudziem uniformētiem jaunekļiem un visuresošajiem Dučes plakātiem. Beidzot viņi sasniedza lielisko Borgēzes villu.

Harijs bija uzrakstījis Džailsam, ka viņu ieplānotā villas apskate sāksies pulksten desmitos. Džailss ieskatījās pulkstenī. Bija mazliet pāri vienpadsmitiem, un tas nozīmēja, ka veiksmes gadījumā ekskursija jau tuvojās beigām. Viņš nopirka divas biļetes, vienu pasniedza Emmai un devās uz galeriju, lai sameklētu skolas grupu. Emma nesteidzīgi apbrīnoja Bernīni veidotās skulptūras, kuras bija izvietotas pirmajās četrās zālēs. Viņai nekur nebija jāsteidzas. Džailss savukārt skrēja no zāles uz zāli, līdz pamanīja jaunu puišu grupu. Visi bija ģērbušies tumši sarkanās žaketēs un melnās vilnas flaneļa biksēs un sadrūzmējušies ap nelielu portretu, kurā attēlots padzīvojis vīrs krēmkrāsas zīda sutanā un baltā mitrā.

– Redz, kur viņi ir! – Džailss sacīja, bet Emma nekur tuvumā nebija manāma. Nelicies vairs zinis par māsu, Džailss tuvojās grupai. Un piepeši Džailss pilnībā aizmirsa iemeslu, kura dēļ bija atbraucis uz Romu. Viņš bija kādu ieraudzījis…

– Karavadžo tūkstoš seši simti piektajā gadā tika uzdots uzgleznot pāvesta Pāvila Piektā portretu, – viņa sacīja ar tikko manāmu akcentu. – Jūs pamanīsiet, ka šis darbs nav pabeigts. Māksliniekam bija jābēg projām no Romas.

– Kāpēc, jaunkundz? – pavaicāja kāds zēns pirmajā rindā, un bija skaidri redzams, ka reiz nākotnē viņš varētu ieņemt Dīkinsa vietu.

– Viņš tika iesaistīts kādā dzērāju kautiņā un rezultātā nogalināja cilvēku.

– Vai viņš tika arestēts? – tincināja tas pats zēns.

– Nē, – gide atbildēja. – Karavadžo allaž pamanījās aizsteigties uz citu pilsētu un izvairīties no justīcijas spēkiem. Un visbeidzot Svētais Tēvs nolēma viņu apžēlot.

– Kāpēc? – zēns turpināja izvaicāšanu.

– Jo vēlējās, lai Karavadžo izpilda pasūtījuma darbus viņam. Vairāki no tiem joprojām ir to septiņpadsmit vidū, kas arī šodien apskatāmi Romā.

Tajā brīdī Harijs pamanīja Džailsu, kurš godbijīgi lūkojās uz gleznas pusi. Viņš pameta grupu un piegāja pie drauga. – Cik ilgi tu jau te stāvi? – Harijs vaicāja.

– Gana ilgi, lai iemīlētos, – Džailss atteica, un viņa skatiens bija kā piekalts pie gides.

Harijs iesmējās, kad saprata, ka draugs nevis skatās uz gleznu, bet nenovērš acu no elegantās, pašpārliecinātās jaunās sievietes, kura uzrunā zēnus. – Man liekas, ka viņa mazliet neiekļaujas tavā vecuma grupā, – aizrādīja Harijs. – Un man ir zināmas aizdomas, ka arī finansiālās iespējas jums ir dažādas.

– Esmu gatavs uzņemties risku, – sacīja Džailss. Gide vadīja grupu uz nākamo zāli, un Džailss paklausīgi tai sekoja, izvēlēdamies vietu, no kuras labi varēja redzēt skaisto meiteni, kamēr pārējie pētīja Antonio Kanovas radīto Paolīnas Borgēzes skulptūru. – Viņš, iespējams, ir izcilākais visu laiku skulptors, – gide sacīja. Džailss pat negrasījās viņai iebilst.

– Ar to arī mūsu ekskursija ir beigusies, – viņa paziņoja. – Tomēr, ja vēlaties kaut ko vaicāt, būšu te vēl piecas minūtes. Nevilcinieties, izmantojiet šo laiku!

Un Džailss nevilcinājās.

Uzjautrinādamies Harijs vēroja, kā viņa draugs droši pieiet pie jaunās itālietes un uzsāk sarunu tik nepiespiesti, it kā viņi būtu seni paziņas. Pat mazais zēns no pirmās rindas neuzdrošinājās viņu pārtraukt. Pēc dažām minūtēm Džailss atgriezās pie Harija ar platu smaidu sejā.

– Viņa piekrita šovakar ar mani kopā pavakariņot.

– Neticu, – attrauca Harijs.

– Tomēr ir kāda problēma… – Džailss turpināja, nelikdamies zinis par sava drauga vēlmi uzņemties Neticīgā Toma lomu.

– Man ir aizdomas, ka vairāk nekā viena. – … ko varētu atrisināt ar tavu palīdzību.

– Tev nepieciešama aizbildņa pavadība, – ieteicās Harijs, – gadījumam, ja situācija kļūtu nekontrolējama.

– Nē, ēzeli! Man vajag, lai tu parūpējies par manu māsu, kamēr Katerīna iepazīstinās mani ar Romas nakts dzīvi.

– Pat neceri! – attrauca Harijs. – Ne jau tālab, lai kļūtu par tavas māsas auklīti, es veicu visu šo garo ceļu uz Romu.

– Bet tu taču esi mans labākais draugs, – lūdzās Džailss.

– Ja man nepalīdzēsi tu, pie kā tad lai es vēršos?

– Varbūt pavaicā Paolīnai Borgēzei. Šaubos, ka viņa šim vakaram ieplānojusi kaut ko ļoti svarīgu.

– Tev tikai jāaizved mana māsa vakariņās un jāpierauga, ka desmitos viņa aiziet gulēt.

– Piedod, Džails, ka par to runāju, tomēr tu laikam atbrauci uz Romu, lai ēstu vakariņas kopā ar mani.

– Došu tev tūkstoš liras, ja uz laiku aizvāksi māsu no manas uzraudzības. Un mums taču vēl paliek kopīgas brokastošanas iespēja manā viesnīcā nākamajā rītā.

– Es neesmu tik viegli piekukuļojams.

– Un, – turpināja Džailss, izspēlēdams savu trumpja kārti, – es atdošu tev operas “Bohēma” ierakstu, kur dzied Karuzo.

Harijs pagriezās un pamanīja, ka viņam blakus stāv jauna meitene.

– Starp citu, – pavēstīja Džailss, – šī ir mana māsa Emma.

– Sveika! – sacīja Harijs un, atkal pievērsies Džailsam, teica: – Esam vienojušies.

Nākamajā rītā Henrijs pievienojās Džailsam viesnīcā uz brokastīm. Draugs viņu sagaidīja ar tādu pašu nekautrīgu smaidu, kāds viņa sejā rotājās pēc īpaši labiem panākumiem kriketa spēlē.

– Un kā tad Katerīna? – Harijs apjautājās, nemaz nevēlēdamies dzirdēt atbildi.

– Labāk par vispārdrošākajiem sapņiem.

Harijs jau grasījās iztaujāt sīkāk, bet pie viņa pienāca viesmīlis. – Man, lūdzu, kapučīno, – viņš pasūtīja un pēc tam vaicāja draugam: – Cik daudz viņa tev atļāva?

– Visu.

– Vai tu… – Harijam pavērās mute.

– Ko?

– Vai tu… – Harijs mēģināja atkārtoti.

– Jā?

– Vai redzēji viņu kailu?

– Jā, protams. – Pilnīgi visu?

– Saprotams, – Džailss atteica, kad Harijam priekšā tika nolikta kapučīno tase.

– Gan apakšu, gan augšu?

– Visu, – sacīja Džailss. – Un es pilnīgi nopietni saku “visu”.

– Vai tu pieskāries viņas krūtīm?

– Es pat laizīju viņas krūšu galus, – palielījās Džailss un iedzēra malku kafijas.

– Ko?

– Tu dzirdēji, ko es teicu, – attrauca Džailss.

– Bet… vai tu… es gribēju sacīt, vai tu…

– Jā, es to izdarīju.

– Cik reizes?

– Man pat sajuka skaits, – sacīja Džailss. – Viņa bija nepiesātināma. Septiņas. Varbūt arī astoņas. Viņa vienkārši neļāva man aizmigt. Es joprojām nebūtu atgriezies, ja vien viņai nevajadzētu steigties uz Vatikāna muzeju, lai vadītu ekskursiju kādai grupai.

– Un… ja nu viņa paliek stāvoklī? – bažīgi prasīja Harijs. – Neesi nu tik naivs, Harij! Papūlies atcerēties, ka viņa ir itāliete, – iedzēris vēl malku kafijas, Džailss piebilda. – Un kā uzvedās mana māsa?

– Maltīte bija lieliska, un tu man esi parādā Karuzo ierakstu.

– Tik ļauni? Nu ko… visi jau nevar būt uzvarētāji.

Neviens no viņiem pat nepamanīja, ka brokastu telpā ienākusi arī Emma. Pēkšņi viņa nostājās abiem blakus. Harijs pielēca kājās un piedāvāja viņai savu krēslu. – Atvainojiet, bet esmu spiests jūs pamest, – sacīja Harijs. – Man desmitos jābūt Vatikāna muzejā.

– Pasveicini Katerīnu no manis! – uzsauca Džailss, kad Harijs teju skriešus izsteidzās no brokastu telpas.

Džailss nogaidīja, līdz Harijs vairs nebija saskatāms, un tad vaicāja māsai: – Kā pavadījāt vakarvakaru?

– Varēja būt arī ļaunāk, – Emma atbildēja un paņēma kruasānu. – Viņš ir tāds varen nopietns, vai ne?