Savu plānu es neapspriedu ne ar Hariju, ne Dīkinsu. Harijs to pilnīgi noteikti neatbalstītu, jo viņš ir zēns ar ļoti augstiem morāles principiem, bet Dīkinss gluži vienkārši nespētu saprast, kā gan cilvēks var vēlēties izkrist eksāmenā.

Dienu pirms paredzētā eksāmena tēvs mani uz Ītonu aizveda savā jaunajā Bugatti, kurš spēja attīstīt ātrumu līdz simts jūdzēm stundā. Kad bijām nokļuvuši uz A4 lielceļa, mums izdevās to apstiprināt. Mēs pārnakšņojām viesnīcā Swann Arm. Tajā pašā, kur tēvs bija pārlaidis nakti pirms divdesmit gadiem, kad pašam bija kārtojams iestājeksāmens Ītonā. Vakariņu laikā tēvs man neatstāja ne mazākās šaubas par to, cik karsti viņš vēlas, lai es mācītos Ītonā. Pēdējā mirklī es jau gandrīz mainīju savu nodomu, tomēr biju devis vārdu Pērsijam Bridportam un jutu, ka nedrīkstu viņu pievilt.

Mēs ar Pērsiju jau Svētā Bedas skolā bijām ar rokasspiedienu apstiprinājuši savu norunu, ka cilvēkam, kurš eksāmena zālē pierakstīs skolēnus, nosauksim otra vārdu. Man pat sagādāja patiku uzklausīt, kā pie manis vēršas ar vārdu “milord” un pārējām uzmanības zīmēm.

Eksāmena uzdevumi nebija tik grūti kā tie, ko pirms divām nedēļām pildīju Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Es uzskatīju, ka esmu izdarījis vairāk nekā pietiekami, lai septembrī Pērsijs atgrieztos Ītonā. Tomēr uzdevumi bija pietiekami sarežģīti, lai es varētu būt drošs, ka viņa augstība lords mani nepievils.

Kad bijām iesnieguši aizpildītās eksāmena lapas un atkal kļuvuši paši, es atgriezos Vindzorā, un mēs ar tēvu kopīgi dzērām tēju. Kad viņš man vaicāja, kā gājis, es atbildēju, ka izdarīju visu, cik vien labi spēju. Likās, ka šāda atbilde viņu apmierina, un viņš pat mazliet nomierinājās. Es sajutos vēl vainīgāks. Atpakaļceļš uz Bristoli man nesagādāja prieku, un mājās sajūta pasliktinājās, jo arī māte man uzdeva to pašu jautājumu.

Pēc desmit dienām es saņēmu “Diemžēl esam spiesti Jums paziņot” vēstuli no Ītonas. Es biju pareizi atbildējis tikai uz trīsdesmit diviem procentiem jautājumu. Pērsijam bija piecdesmit seši – tātad viņam tika piedāvāta mācību vieta. Šī vēsts ielīksmoja Pērsija tēvu un ļoti pārsteidza Frobišeru.

Viss vēl būtu beidzies gluži sekmīgi, ja Pērsijs kādam draugam neizpļāpātos, kā tieši viņš pamanījies iekļūt Ītonā. Draugs izstāstīja savam draugam, kurš savukārt padalījās ar vēl kādu, tas ar vēl citu, kurš galu galā visu pavēstīja Pērsija tēvam. Bridportas grāfs, būdams godavīrs, nekavējoties to paziņoja Ītonas vadībai. Pērsijs uzreiz tika izslēgts, pat nepaguvis spert kāju šās mācību iestādes teritorijā. Ja nebūtu iejaucies Frobišers, mana karjera Bristoles klasiskajā ģimnāzijā būtu beigusies tāpat.

Mans tēvs pūlējās pārliecināt Ītonas direktoru, ka vainojama vienkārša ierēdņa kļūda un es patiesībā eksāmenā esmu ieguvis piecdesmit sešus punktus un esmu iekļaujams sarakstā Pērsija Bridporta vietā.

Visi priekšlikumi tika noraidīti, netika pieņemts pat naudas ziedojums, vēstulē paskaidrojot, ka Ītonā nav nepieciešams jauns kriketa paviljons. Mācību semestra pirmajā dienā es godīgi ierados Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Man kaut kā izdevās atjaunot savu reputāciju ar labiem panākumiem kriketa spēlē – es pat saņēmu atzinību. Harijs lugas “Liela brēka, maza vilna” iestudējumā spēlēja Ursulu, bet Dīkinss bija Dīkinss, un nevienu neizbrīnīja fakts, ka viņš ieguva balvu kā pirmās klases labākais audzēknis.

Otrā mācību gada laikā es aizvien vairāk sāku manīt to, cik lielas finansiālas grūtības nākas pārvarēt Harija mātei. Kad apvaicājos, kāpēc Harijs staigā, nesasējis kurpju auklas, es saņēmu paskaidrojumu, ka tās sagādā nepatīkamas izjūtas, jo ir pārāk ciešas.

Tā kā “Tillijas tējnīca” līdz pamatiem nodega tikai dažas nedēļas līdz dienai, kad mums bija jāuzsāk mācības sestajā klasē, es nemaz nejutos pārsteigts, ka Harijs bažījās par iespēju vairs nebūt starp ģimnāzijas audzēkņiem. Es iedomājos pavaicāt savam tēvam, vai viņš būtu ar mieru palīdzēt, taču mamma paskaidroja, ka es tikai velti tērēšot laiku. Tieši tālab es tik ļoti nopriecājos, kad semestra pirmajā dienā tomēr ieraudzīju Hariju iesoļojam pa ģimnāzijas vārtiem.

Harijs pastāstīja, ka mamma esot atradusi jaunu darbu viesnīcā Royal. Tagad nakts maiņā. Un šis darbs būšot daudz izdevīgāks, nekā viņa domājusi.

Arī nākamajās vasaras brīvdienās man būtu gribējies uzaicināt Hariju līdzi uz Toskānu, tomēr es zināju, ka tēvs pat neapsvērs šādu priekšlikumu. Tā kā “Mākslas cienītāju apvienība”, kurā Harijs tagad jau bija kļuvis par sekretāru, plānoja braucienu uz Romu, mēs vienojāmies satikties tur. Arī tad, ja tas nozīmētu, ka man jāapmeklē Borgēzes villa.

Lai gan mēs dzīvojām it kā paši par sevi, nostāk no pārējās Rietumu pasaules, tomēr nebija iespējams nepamanīt, kas notiek kontinentā.

Nacistu darbības izvēršana Vācijā un fašistu rīkošanās Itālijā šķietami neietekmēja vidusmēra angli, kurš joprojām sestdienās ar prieku iztukšoja pinti sidra un apēda sviestmaizi ar sieru vietējā krodziņā, pēc tam noskatījās kriketa spēli (vai, kā manā gadījumā, piedalījās tajā). Šāda svētlaimīga dzīvošana bija iespējama gadiem ilgi, jo doma par otru karu ar Vāciju likās pārāk apgrūtinoša. Mūsu tēvi bija cīnījušies, lai izbeigtu visus karus. Tagad neiedomājamais bija visiem uz lūpām.

Harijs diezgan aizplīvuroti man pavēstīja, ka gadījumā, ja sāksies karš, viņš neies uz universitāti un nekavējoties pieteiksies armijā, kā pirms gadiem divdesmit izdarīja viņa tēvs un tēvocis Stens. Mans tēvs sacīja, ka “nav paņemts” sava daltonisma dēļ un varas iestādes uzskatījušas viņu par noderīgāku nozīmīgajā lomā dokos. Tiesa, man nekad tā arī netapa skaidrs, kāda tieši bija šī nozīmīgā loma.

Kad pēdējo gadu mācījāmies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, mēs ar Hariju nolēmām pieteikties uz Oksfordu. Dīkinsam jau bija piedāvāta stipendija Beiliola koledžā Oksfordas universitātē. Es gribēju iestāties Oksfordhausas koledžā, bet tiku laipni informēts, ka tur reti uzņemot klasisko ģimnāziju audzēkņus. Tā nu es izvēlējos Breiznouzas koledžu, kuru Bērtijs Vusters reiz bija raksturojis kā vietu, kur smadzenes nav atrodamas.

Tā kā Breiznouza bija pazīstama arī ar savām kriketa spēles tradīcijām, es liku cerības uz šo faktu, jo man kriketā bija vērā ņemami panākumi un es biju kļuvis pat par Bristoles klasiskās ģimnāzijas komandas kapteini.

Mans klases audzinātājs Pedžeta kungs pat sacīja, ka tad, kad ieiešu telpā uz interviju, viņi man, visticamāk, metīs ar kriketa bumbu. Ja es to notveršu, tad vieta man tiks piedāvāta. Ja noķeršu ar vienu roku, tad būs arī stipendija. Tā izrādījās tikai maldinoša leģenda.

Pēdējos divos skolas gados bija gan kāpumi, gan kritumi. Džesijs Ouens Berlīnes Olimpiskajās spēlēs ieguva četras zelta medaļas tieši Hitleram pašā deguna galā. Tas patiešām bija īsts sasniegums. Toties tas, ka Edvards VIII atteicās no troņa, lai apprecētu šķirteni amerikānieti, neapšaubāmi bija kritums.

Likās, ka jautājumā par to, vai karalim vajadzētu atteikties no troņa, nācija uzskatu ziņā sadalījusies divās nometnēs. Arī mēs ar Hariju. Es nespēju saprast, kā gan cilvēks, kurš dzimis, lai būtu karalis, varētu būt ar mieru ziedot troni, lai apprecētu šķirteni un turklāt vēl amerikānieti. Harijs pret karaļa saderināšanos izturējās iejūtīgāk un sacīja, ka mēs neaptveram, kas jāizcieš tam nabaga cilvēkam, jo paši vēl neesam ne reizi iemīlējušies. Man tās likās pilnīgas muļķības. Līdz braucienam uz Romu, kas pārvērta mūsu abu dzīvi.

Trīsdesmit sestā nodaļa

Ja Džailss bija iedomājies, ka noslēguma gadā Svētā Bedas skolā viņš ir smagi strādājis, tad pēdējos divos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā pavadītajos gados viņam nācās iepazīties ar tik nopietnu gatavošanos, kāda iepriekš bija zināma vien Harijam un Dīkinsam.

Doktors Pedžets, viņu sestās klases audzinātājs, brīdināja zēnus, ka viņiem spēki jāvelta mācībām, bet par visu pārējo jāaizmirst, ja vien viņi vēlas iestāties Oksfordā vai Kembridžā. Katra nomoda minūte jāziedo tam, lai sagatavotos iestājeksāmeniem.

Pēdējā mācību gadā Džailss cerēja turpināt savu skolas kriketa komandas kapteiņa karjeru. Savukārt Harijs kaislīgi vēlējās nospēlēt galveno lomu skolas teātra iestudējumā. Doktors Pedžets sarauca pieri, kad to dzirdēja, lai gan lugas “Romeo un Džuljeta” teksts bija iekļauts arī tā gada Oksfordas eksāmenu programmā. – Tikai neuzņemies neko citu! – viņš strikti piekodināja.

Harijs negribīgi izstājās no kora, un tas viņam papildus deva divus brīvus vakarus, lai gatavotos eksāmeniem. Tomēr bija viena nodarbība, no kuras nebija atbrīvots neviens. Katru otrdienu un ceturtdienu četros pēcpusdienā visiem bija jāstāv parādes laukumā pilnā ekipējumā un kā Virsnieku apmācību korpusa dalībniekiem jāgaida pārbaude.

– Nedrīkst pieļaut, lai hitlerjūgends iedomājas, ka gadījumā, ja Vācija būs tik stulba un pieteiks mums karu otro reizi, mēs nebūsim tam gatavi, – auroja bijušais pulka vecākais seržants Robertss.

Ik reizi, kad viņš atkārtoja šos vārdus, skolas zēni nodrebēja, jo apzinājās, ka ik dienu aizvien reālāka kļūst iespēja doties uz fronti kā jaunākajiem virsniekiem un cīnīties kādā svešā zemē, nevis uzsākt mācības universitātē.

Harijs vecākā seržanta vārdus uztvēra ļoti nopietni, drīz vien saņēma paaugstinājumu un tika iecelts par kadetu. Džailss šos vārdus pārāk nopietni neuztvēra, jo zināja, ka arī iesaukšanas gadījumā ātri vien tiks atbrīvots, kad atgādinās viņiem par savu daltonismu, kas var radīt problēmas, ja viņš nokļūs aci pret aci ar ienaidnieku.

Dīkinss par visu šo procesu izrādīja minimālu interesi un ļoti pārliecinoši paziņoja: – Nav jāmāk izjaukt un salikt automātu, ja kalpo militārajā izlūkdienestā.

Pienāca laiks, kad naktis kļuva garas, un zēni bija gatavi doties vasaras brīvdienās, lai pēc tam uzsāktu savu pēdējo mācību gadu, kura beigās viņiem atkal būs jāstājas eksaminācijas komisijas priekšā. Nedēļas laikā pēc brīvdienu sākšanās zēni devās katrs savās gaitās. Džailss kopā ar ģimeni aizbrauca uz Toskānu, Harijs ar skolas “Mākslas cienītāju apvienību” devās uz Romu, bet Dīkinss ierakās Bristoles centrālās bibliotēkas krājumos, izvairoties no kontaktiem ar pārējiem cilvēkiem, lai gan bija saņēmis uzaicinājumu mācīties Oksfordā.