žefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Vecais Džeks izsteidzās no Prendergasta kabineta, vairs neteicis ne vārda. Viņš šķērsoja bankas operāciju zāli un izskrēja uz ielas. Tramvajs uz dokiem pienāca jau pēc dažām minūtēm. Brīdī, kad viņš iegāja pa doku vārtiem, bija aizritējusi apmēram stunda kopš došanās uz banku.

Pretī nāca kāds vīrietis, kuru Vecais Džeks nepazina. Svešinieks mazliet piekliboja, un bija skaidri redzams, ka viņš bijis saistīts ar kādu militāru struktūru. Vecais Džeks nodomāja, ka laikam šis cilvēks ievainots karā.

Vecais Džeks aizsteidzās viņam garām uz priekšu pa molu un ar atvieglojumu ieraudzīja, ka vagoniņa durvis ir aizvērtas. Ar vēl lielāku atvieglojumu viņš secināja, ka tur iekšā viss ir tāpat, kā viņš bija atstājis. Viņš notupās un pacēla paklāja stūri. Uz papīra fiksētās liecības tur vairs nebija. Detektīvinspektors Blekmors sacītu, ka šo zādzību veicis profesionālis.

Cerībā, ka neviens viņu nepazīs, Vecais Džeks ieņēma savu vietu piektajā rindā starp piemiņas dievkalpojuma apmeklētājiem. Katedrāle bija ļaužu pilna. Tie, kam nebija palaimējies dabūt sēdvietu, stāvēja ailās un tika bīdīti uz aizmuguri.

Vecā Džeka acīs sariesās asaras, kad Bātas un Velsas bīskaps sacīja, cik nesatricināma bijusi Tomasa Aleksandra Tārenta ticība Dievam un kā pēc sievas pāragrās nāves viņš pašaizliedzīgi kalpojis sabiedrībai. – To apliecina, – bīskaps paziņoja un pacēla rokas, lai norādītu uz sanākušajiem, – mūsu daudzskaitlīgā klātbūtne, lai godinātu viņu un izrādītu pēdējo cieņu. Lai gan šim cilvēkam iedomība nebija raksturīga, viņš lepojās ar savu vienīgo dēlu Džeku, kura pašaizliedzība, drosme un gatavība ziedot savu dzīvību Dienvidāfrikā būru kara laikā izglāba daudzus viņa biedrus, tālab viņš tika apbalvots ar Viktorijas krustu. – Bīskaps apklusa, paraudzījās uz piekto rindu un teica: – Un esmu ļoti priecīgs, redzot viņu šajā piemiņas dievkalpojumā šodien.

Vairāki cilvēki sāka skatīties uz vīrieti, kuru nekad agrāk nebija redzējuši. Džeks kaunā nolieca galvu.

Dievkalpojuma beigās daudzi vietējie iedzīvotāji gāja klāt kapteinim Tāram un stāstīja, cik ļoti apbrīnojuši viņa tēvu. Vārdi “ziedošanās”, “pašaizliedzība”, “dāsnums” un “mīlestība” tika atkārtoti neskaitāmas reizes.

Džeks jutās lepns, ka ir sava tēva dēls, tomēr vienlaikus viņu mocīja arī kauns par to, ka labprātīgi izstūmis tēvu no savas dzīves, gluži tāpat kā daudzus pārējos.

Jau projāmejot, Vecajam Džekam likās, ka viņš pazinis kādu padzīvojušu kungu, kurš stāvēja pie kapsētas vārtiem un izskatījās gaidām, lai kaut ko sacītu. Vīrietis pagājās uz priekšu un pacēla cepuri. – Kapteini Tārent? – viņš vaicāja balsī, kas norādīja, ka šis cilvēks ir ietekmīgs.

Džeks arī palocījās un pacēla cepuri. – Jā, kungs?

– Mani sauc Edvīns Trents. Man bija tā privilēģija būt par jūsu tēva advokātu un, man vismaz patīk tā domāt, arī par vienu no viņa senākajiem un labākajiem draugiem.

Džeks dedzīgi paspieda viņam roku. – Kungs, es jūs labi atceros. Jūs man ieaudzinājāt mīlestību pret Trolopu un precīzus sitienus kriketā.

– Cik patīkami, ka jūs to atceraties! – Trents iesmējās. – Vai drīkstu pavadīt jūs ceļā uz staciju?

– Protams, kungs.

– Kā jau jūs zināt, – Trents ierunājās, kad abi gāja uz pilsētas pusi, – jūsu tēvs pēdējos deviņu gadus bija katedrāles kanoniķis. Gluži tāpat jūs zināt arī to, ka viņu maz interesēja pasaulīgie labumi un viņš tajā mazumiņā, kas viņam bija, dalījās ar daudziem likteņa pabērniem. Ja viņu ieceltu svēto kārtā, viņš noteikti būtu bezpajumtnieku aizstāvis.

Vecais Džeks smaidīja. Viņš atcerējās kādu rītu, kad uz skolu nācās iet, brokastis neēdušam, jo viņu mājas priekšnamā gulēja klaidoņi un, pēc Džeka mātes vārdiem, viņi esot izēduši visu, kas mājās bijis.

– Tāpēc, kad tiks nolasīts viņa testaments, – turpināja Trents, – kļūs skaidrs, ka viņš šajā pasaulē ienācis bez nekā un tāpat bez nekā arī šo pasauli atstājis. Ja neņem vērā tūkstoš draugu, ko viņš uzskatīja par izcilu bagātību. Pirms savas nāves viņš man uzticēja vienu nelielu uzdevumu. Gadījumā, ja jūs ierastos uz bērēm, nodot viņa pēdējo vēstuli jums. – No mēteļa kabatas advokāts izņēma aploksni un pasniedza Džekam, vēlreiz pacēla cepuri un teica: – Esmu šo uzdevumu izpildījis un lepojos ar to, ka man vēlreiz bija tas gods sastapt viņa dēlu.

– Esmu jums pateicīgs, kungs! Man tikai gribētos, kaut es viņam nebūtu radījis nepieciešamību šādu vēstuli rakstīt. – Džeks pacēla cepuri, un abi vīrieši atvadījās.

Vecais Džeks nolēma, ka vēstuli nelasīs, kamēr nebūs nokļuvis vilcienā un devies atceļā uz Bristoli. Kad atskanēja lokomotīves taure un skurstenis izšāva gaisā pelēku dūmu mākoni, Vecais Džeks iekārtojās trešās klases vagonā. Viņš atcerējās, kā bērnībā vaicājis savam tēvam, kālab viņš allaž izvēlas braukt trešajā klasē. Un tēvs atbildēja: “Tāpēc, ka ceturtās klases vagonu nav.” Patiešām ironiski! Pēdējos trīsdesmit gadus Vecais Džeks dzīvoja pirmās klases vagoniņā. Viņš nesteidzīgi atvēra aploksni un izņēma vēstuli, bet vēl neatlocīja un turpināja gremdēties domās par savu tēvu. Neviens dēls nevarētu vēlēties labāku padomdevēju un draugu. Vecais Džeks atskatījās pagātnē un secināja, ka visas viņa darbības, spriedumi un lēmumi bijuši vien vārga atblāzma no viņa tēva darbībām, spriedumiem un lēmumiem.

Kad Vecais Džeks beidzot atlocīja lapu un ieraudzīja pazīstamajā skaidri salasāmajā, kaligrāfiskajā rokrakstā ar melnu tinti atstātos vārdus, viņu pāršalca jauns atmiņu vilnis.

Klouza

Velsas katedrāle

Velsas pilsēta Samersitas grāfistē

1936. gada 26. augustā

Manam mīļajam dēlam

Ja Tu man izrādīji šo laipnību un ieradies uz manām bērēm, tad noteikti lasi šo vēstuli. Ļauj man vispirms Tev pateikties par to, ka biji starp piemiņas dievkalpojuma dalībniekiem.

Vecais Džeks pacēla galvu un pa logu noraudzījās, kā garām aizslīd lauku ainavas. Viņš atkal sajutās vainīgs par to, ka bija tik neapdomīgi norobežojies no tēva. Tagad jau bija par vēlu viņam lūgt piedošanu. Vecais Džeks atsāka lasīt.

Kad Tevi apbalvoja ar Viktorijas krustu, es biju lepnākais tēvs visā Anglijā, un oficiālais paziņojums par apbalvojuma piešķiršanu Tev līdz šai dienai atrodas pie sienas pretī manam rakstāmgaldam. Bet tad, gadiem ritot, mana laime pārvērtās skumjās. Es vaicāju mūsu Kungam, ko gan tādu esmu izdarījis, ja man sūtīts tik smags sods. Esmu zaudējis ne vien Tavu dārgo māti, bet arī mūsu vienīgo bērnu.

Es pieņemu to, ka Tev bija cēli mērķi, kad Tu šai pasaulei aizvēri gan savu prātu, gan sirdi. Tomēr es būtu gribējis, kaut Tu šos iemeslus būtu apspriedis ar mani.

Bet tagad Tu lasi šo vēstuli un varbūt izpildīsi manu pēdējo vēlēšanos.

Vecais Džeks no kabatas izņēma nēzdogu un noslaucīja acis, lai spētu turpināt lasīšanu.

Dievs Tev ir devis apbrīnojamu dāvanu – līdera īpašības un prasmi iedvesmot savus līdzcilvēkus. Tādēļ, lūdzu, parūpējies, lai tad, kad pienāks Tava pēdējā stunda un vajadzēs ieskatīties acīs savam Radītājam, Tev nenāktos, kā sacīts Mateja Evaņģēlija divdesmit piektajā nodaļā no četrpadsmitās līdz trīsdesmitajai rindai, atzīties, ka Viņa doto talantu esi apracis zemē.

Izmanto šo savu dāvanu līdzcilvēku labā! Kad pienāks Tavs laiks, šie ļaudis, izdzirdējuši Džeka Tārenta vārdu, atcerēsies Tevi ne jau tikai Viktorijas krusta dēļ.

Tavs mīlošais tēvs

– Vai jums kaut kas kaiš, cienītais? – vaicāja kāda kundze, kas no vagona otras malas bija piesēdusies tuvāk Vecajam Džekam.

– Paldies, viss ir labi, – viņš atteica, bet asaras plūda pār viņa vaigiem. – Es šodien esmu atbrīvots no cietuma.

Es biju sajūsmā, kad pirmajā mācību semestra dienā ieraudzīju Hariju ienākam pa skolas vārtiem. Vasaras brīvlaiku es pavadīju mūsu villā Toskānā, tāpēc manis nebija Bristolē, kad nodega “Tillijas tējnīca”, un es neko par to nezināju līdz brīdim, kad nedēļas nogalē pirms semestra sākuma atgriezos Anglijā. Vēlējos, lai Harijs kopā ar mums dodas uz Itāliju, taču mans tēvs par to ne dzirdēt negribēja.

Diemžēl tā ir sanācis, ka manam tēvam Harijs nepatīk. Vienīgajam no visiem, ko pazīstu. Viņš nepieļauj pat Harija vārda pieminēšanu mūsu mājā. Reiz es pat vaicāju mammai, kālab tēvs pret Hariju izturas tik noraidoši, taču likās, ka arī viņa nezina vairāk par mani.

Es neuzstāju, jo tēva acīs tāpat nebiju apbrīnas vērts veiksminieks. Mani par zagšanu gandrīz izslēdza no skolas. Dievam vien zināms, kā tēvam izdevās mani no tā pasargāt! Pēc tam es viņu pievīlu vēlreiz, jo netiku Ītonā. Iznācis no eksāmena, es tēvam sacīju, ka nebūtu varējis izdarīt kaut ko vairāk. Un tā bija taisnība. Precīzāk sakot, puse taisnības. Es izspruktu cauri sveikā, ja mans līdzzinātājs prastu turēt muti. Šis notikums tomēr man kaut ko iemācīja. Tagad es zinu – ja sadarbojies ar muļķi, tad esi drošs, ka viņš rīkosies muļķīgi. Mans līdzzinātājs bija Bridportas grāfa dēls Pērsijs. Viņam nācās risināt pat lielāku dilemmu nekā man, jo septiņas Bridportu paaudzes bija izglītojušās Ītonā un viss liecināja, ka Pērsijs grasās izpostīt šo labi iedibināto tradīciju.

Ītona bija pazīstama ar to, ka reizēm mēdza locīt savus likumus pēc vajadzības – gadījumos, kad runa bija par aristokrātijas pārstāvjiem, – un savas durvis vēra arī ne pārāk gudram zēnam. Un tieši tas bija viens no iemesliem, kālab savam mērķim es izvēlējos Pērsiju. Reiz es dzirdēju, kā Frobišers kādam citam skolotājam saka: – Ja Bridports būtu kaut mazliet gudrāks, tad viņu varētu saukt par muļķi. – Es uzreiz sapratu, ka līdzdalībnieku esmu atradis.

Pērsijs vēlējās dabūt vietu Ītonā tikpat izmisīgi, cik es to nevēlējos. Un es šajā apstāklī saskatīju lielisku iespēju mums abiem sasniegt kāroto.