– Tad tāpēc jums zem acs ir zilums?

Meizija pamāja. – Un viņš piedraudēja, ka ieslodzīs mani trakonamā, ja es uzdrošināšos sazināties ar viņa sievu.

– Tas nu ir tikai blefs, – Vecais Džeks sacīja. – Pat viņam tas neizdotos.

– Var jau būt, ka jums taisnība, – Meizija pieļāva, – tomēr šādu risku es negrasos uzņemties.

– Ja jūs pateiktu Beringtones kundzei, ka viņas vīrs ir atbildīgs par Artura nāvi, – Vecais Džeks teica, – viņam atliktu vien pateikt, ka esat Stena Tenkoka māsa, un kundze jūs vispār vairs neuzklausītu.

– Iespējams, – Meizija atzina, – taču viņa tik vienkārši nevarētu neklausīties manī, ja es viņai pateiktu, ka viņas vīrs, iespējams, ir mana dēla tēvs…

Vecais Džeks apstulbis klusēja un mēģināja aptvert Meizijas vārdus. – Es neesmu vienkārši naivs, – viņš beidzot izdvesa, – es esmu apaļš muļķis. Hugo Beringtonam ir pilnīgi vienalga, vai viņa sieva zina par vīra saistību ar Harija tēva nāvi vai nezina. Viņš visvairāk bīstas no tā, ka Harijs kādreiz uzzinās, ka ir Hugo Beringtona dēls.

– Taču es to Harijam nekad neteikšu, – attrauca Meizija. – Nevēlos, lai viņš pēc tam visu atlikušo dzīvi pavada minēdams, kurš tad īsti ir viņa tēvs.

– Tieši uz to arī Beringtons paļaujas. Un tagad viņš ir jūs sabradājis. Un ir noskaņots iznīcināt arī Hariju.

– Bet… kāpēc? – nesaprata Meizija. – Harijs viņam neko ļaunu nav nodarījis.

– Protams, ka nav nodarījis, bet, ja Harijs spētu pierādīt, ka ir Hugo Beringtona vecākais dēls, tad varētu pretendēt ne vien uz titulu, bet arī uz visu pārējo, kas nāk tam līdzi, un Džailss paliktu tukšām rokām.

Tagad bija Meizijas kārta uz mirkli palikt bez valodas.

– Nu mēs zinām iemeslu, kālab Beringtons tik dedzīgi vēlas izdzīvot Hariju no ģimnāzijas. Varbūt ir pienācis laiks apciemot seru Volteru un pavēstīt viņam dažas nepatīkamas patiesības par viņa dēlu.

– Nē! Lūdzu, nedariet tā! – iesaucās Meizija.

– Tā varētu būt mūsu vienīgā iespēja panākt, lai Harijs var turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Varbūt, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka mans brālis Stens tiks padzīts no darba un Dievam vien zināms, uz ko vēl Beringtons ir spējīgs.

Vecais Džeks brīdi klusēja un pēc tam sacīja: – Ja neļaujat man izstāstīt seram Volteram patiesību, man būs jāielavās Hugo Beringtona pašreizējā darba vietā.

Trīsdesmit trešā nodaļa

– Ko jūs vēlaties? – Potsas jaunkundze pārvaicāja, nebūdama īsti pārliecināta, ka dzirdējusi pareizi.

– Es vēlos personīgi tikties ar Hugo Beringtonu, – atkārtoja Vecais Džeks.

– Vai drīkstu uzzināt, kāds ir tikšanās mērķis? – sekretāre jautāja, pat nepūlēdamās slēpt balsī skanošo sarkasmu.

– Viņa dēla nākotne.

– Uzgaidiet mirkli. Paskatīšos, vai Beringtona kungs varēs jūs pieņemt.

Potsas jaunkundze klusi pieklaudzināja pie rīkotājdirektora kabineta durvīm un iegāja iekšā. Pēc īsa mirkļa viņa atgriezās ar pārsteiguma izteiksmi sejā.

– Beringtona kungs jūs tūdaļ pieņems, – viņa sacīja un pieturēja kabineta durvis, lai Vecais Džeks varētu ieiet.

Ejot viņai garām, Vecais Džeks nespēja apslēpt smaidu. Hugo Beringtons sēdēja pie rakstāmgalda un, apmeklētājam ienākot, pacēla galvu.

– Kādā ziņā jūs varētu interesēt Džailsa nākotne? – Beringtons vaicāja.

– Nekādā, – atzina Vecais Džeks. – Mani interesē jūsu otra dēla nākotne.

– Par ko jūs, sasodīts, runājat?! – Hugo vaicāja mazliet par skaļu.

– Ja jūs nezinātu, par ko es runāju, tad jūs nebūtu piekritis ar mani tikties, – Vecais Džeks nicīgi atteica.

No Beringtona sejas pagaisa sārtums. Vecajam Džekam ienāca prātā, ka varbūt viņš tūdaļ zaudēs samaņu. – Ko jūs no manis gribat? – Hugo beidzot vaicāja.

– Visu dzīvi jūs esat bijis tirgotājs, – sacīja Vecais Džeks.

– Man ir kaut kas tāds, par ko jūs būtu gatavs patirgoties.

– Piemēram?

– Dienu pēc tam, kad noslēpumaini pazuda Arturs Kliftons un Stens Tenkoks tika apcietināts par nodarījumu, ko viņš nebija pastrādājis, pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors un iztaujāja par visu, ko es iepriekšējā vakarā redzēju un dzirdēju. Vēlāk man savu liecību vajadzēja uzrakstīt. Tā kā jūs panācāt, lai Blekmors ar šo lietu vairs nenodarbojas, pierakstītā liecība joprojām ir pie manis. Man ir sajūta, ka tā varētu būt ļoti interesanta lasāmviela, ja nonāktu nepareizās rokās.

– Manuprāt, arī jūs saprotat, ka tā ir šantāža, – sacīja Beringtons, gandrīz izspļaudams katru vārdu, – par kuru jūs varat nokļūt cietumā uz ļoti ilgu laiku.

– Būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šāda dokumenta publiskošana ir mans pilsoņa pienākums.

– Un kā jums liekas, kuru gan interesēs kāda veca vīra murgi? Presi jau nu noteikti ne, kad mani advokāti būs viņiem izskaidrojuši, kas likumā sacīts par apmelošanu. Tā kā lieta slēgta jau pirms daudziem gadiem, es nedomāju, ka policijas prefekts vēlēsies jaunas raizes un izdevumus, lai to atkārtoti izmeklētu tikai kāda veca ekscentriķa vai, ļaunākajā gadījumā, vājprātīgā dēļ. Tad nu es vaicāšu… kuram jūs grasāties rādīt tos savus nejēdzīgos apgalvojumus?

– Jūsu tēvam. – Vecais Džeks blefoja, tomēr Beringtonam nekas nebija zināms par viņa solījumu Meizijai.

Beringtons saguma krēslā, jo pārāk labi apzinājās, cik liela ietekme Vecajam Džekam ir uz viņa tēvu, lai gan nekad nebija sapratis iemeslus. – Cik, jūsuprāt, es būšu gatavs maksāt par šo dokumentu?

– Trīs simtus mārciņu.

– Tā jau ir laupīšana gaišā dienas laikā!

– Ne vairāk un ne mazāk par to summu, kas ļaus Harijam Kliftonam turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā nākamos divus gadus. Tas nosegs mācību maksu un vēl nelielus papildizdevumus.

– Kāpēc es nevarētu vienkārši samaksāt šo naudu katra semestra sākumā, tāpat kā es maksāju par sava dēla skološanos?

– Tāpēc, ka jūs nekavējoties pārtrauksiet apmaksāt viena jūsu dēla mācības, tiklīdz būsiet saņēmis manu pierakstīto liecību.

– Jums nāksies ņemt skaidru naudu, – Beringtons pavēstīja, sameklēdams kabatā atslēgu.

– Nē, paldies! – atteicās Vecais Džeks. – Manā atmiņā vēl pārāk labi saglabājies atgadījums ar Stenu Tenkoku. Es labi zinu, kas ar viņu notika pēc tam, kad viņš no jums bija saņēmis tos trīsdesmit sudraba grašus, tādēļ man nav ne mazākās vēlēšanās nākamos trīs gadus pavadīt aiz restēm par noziegumu, ko nemaz neesmu pastrādājis.

– Ja izrakstīšu čeku, man nāksies zvanīt bankai, jo tā ir liela summa.

– Lūdzu, dariet to! – Vecais Džeks sacīja, ar žestu norādot uz telefonu, kas bija turpat uz Hugo rakstāmgalda.

Beringtons mirkli vilcinājās, bet tad pacēla klausuli. Viņš sagaidīja, kad atsaucās operatore, un teica: – Savienojiet mani ar TEM trīs, septiņi, trīs, viens.

Vēl mirklis gaidīšanas un kāds atsaucās: – Jā!

– Vai es runāju ar Prendergasta kungu?

– Nē, kungs, – atbildēja runātājs.

– Labi, jūs esat tieši tas cilvēks, kurš man vajadzīgs, – Beringtons sacīja. – Apmēram pēc stundas pie jums ieradīsies Tāra kungs ar čeku par trijiem simtiem mārciņu, kas izmaksājamas no Bristoles municipālo labdarības iestāžu fonda. Vai jūs parūpēsieties, lai viņam nekavējoties izmaksā šo summu un pēc tam piezvanīsiet man?

– Ja vēlaties, lai jums piezvanu, tikai pasakiet: “Jā, tieši tā.” Un es jums piezvanīšu pēc pāris minūtēm, – runātājs sacīja.

– Jā, tieši tā, – atbildēja Beringtons un nolika klausuli.

Viņš atvēra atvilktni, izņēma čeku grāmatiņu un uzrakstīja uz pirmās līnijas: “Izmaksai. Bristoles municipālās labdarības iestādes.” Un citā līnijā: “Trīs simti mārciņu.” Pēc tam Beringtons čeku parakstīja un iedeva Vecajam Džekam, kurš to rūpīgi izpētīja un pamāja ar galvu.

– Es to ielikšu aploksnē, – sacīja Beringtons. Viņš piespieda podziņu, kas atradās zem viņa rakstāmgalda. Potsas jaunkundze nekavējoties ienāca kabinetā. Vecais Džeks uzmeta viņai skatienu.

– Jā, kungs?

– Tāra kungs tagad dodas projām, viņam jāiet uz banku, – sacīja Beringtons un ielika čeku aploksnē. Pēc tam viņš to aizlīmēja un uzrakstīja, ka tā adresēta Prendergasta kungam, tad lieliem burtiem vēl “privāti” un iedeva aploksni Vecajam Džekam.

– Paldies, – Vecais Džeks sacīja. – Dokumentu atdošu jums pats personīgi, tiklīdz atgriezīšos.

Beringtons pamāja ar galvu. Tieši tajā brīdī iezvanījās telefons uz viņa rakstāmgalda. Viņš pagaidīja, līdz Vecais Džeks iziet no kabineta, un pacēla klausuli.

Vecais Džeks nolēma uz Bristoli aizbraukt ar tramvaju, jo nosprieda, ka šādam notikumam par godu izdevumus var uzskatīt par attaisnotiem. Pēc divdesmit minūtēm viņš iegāja bankā. Jaunajam vīrietim, kas stāvēja aiz letes, viņš sacīja, ka atnesis vēstuli misteram Prendergastam. Neizskatījās, ka vīrieti šī ziņa īpaši interesētu. Līdz brīdim, kad Vecais Džeks piebilda: – Tā ir no Beringtona kunga.

Bankas ierēdnis nekavējoties atstāja savu vietu aiz letes un pavadīja Veco Džeku pāri operāciju zālei un pēc tam pa garu gaiteni uz pārvaldnieka kabinetu. Viņš pieklaudzināja pie durvīm, tad tās atvēra un pavēstīja: – Šis kungs atnesis vēstuli no Beringtona kunga.

Prendergasts pielēca kājās, piesteidzās pie vecā vīra, paspieda viņam roku un mudināja apsēsties pretī rakstāmgaldam. Vecais Džeks pasniedza Prendergastam vēstuli un sacīja: – Beringtona kungs lūdza to nodot jums personīgi.

– Jā, protams, – atteica Prendergasta kungs, kurš nekavējoties bija pazinis sava vērtīgākā klienta rokrakstu. Viņš atvēra aploksni un izņēma čeku, kādu brīdi uz to skatījās un tad paziņoja: – Tā laikam būs kāda kļūda.

– Nekādas kļūdas nav, – Vecais Džeks iebilda. – Beringtona kungs vēlējās, lai tiktu izmaksāta pilna summa, kā viņš jums tikai pirms pusstundas telefona sarunā jau sacīja.

– Es šajā rītā neesmu runājis ar Beringtona kungu, – Prendergasts atbildēja un pasniedza čeku atpakaļ Vecajam Džekam.

Vecais Džeks neticīgi skatījās uz tukšo čeka veidlapu. Pagāja vien daži mirkļi, līdz viņš saprata, ka Beringtons čeku ir samainījis brīdī, kad telpā ienāca Potsas jaunkundze. Šīs krāpšanas ģeniālais punkts bija norāde, ka tā iesniedzama Prendergastam “privāti”, jo tādējādi tika nodrošināts, ka neviens cits to neatvērs. Vienu noslēpumu gan Vecais Džeks nevarēja izskaidrot. Ar ko Beringtons bija runājis pa telefonu?