– Nevaru atcerēties, kad mani pēdējo reizi kāds nosaucis par “jauno cilvēku”.

– Vienkārši esiet pateicīgs, ka joprojām kāds to dara, – Vecais Džeks teica.

Holkoms iesmējās. Man ir pāris biļešu uz skolas teātra izrādi. “Jūlijs Cēzars”. Tā kā tajā spēlē arī Harijs, nodomāju, ka varbūt jums patiktu kopā ar mani aiziet uz pirmizrādi.

– Es zināju, ka viņš piedalās atlasē, – Vecais Džeks pastāstīja. – Kādu lomu viņš dabūja?

– Viņš spēlēs Cinnu, – Holkoms paskaidroja.

– Tad jau mēs viņu pazīsim pēc gaitas.

Holkoms zemu paklanījās. – Vai tas nozīmē, ka nāksiet kopā ar mani?

– Baidos, ka ne. – Vecais Džeks pacēla roku. – Ārkārtīgi jauki, ka iedomājāties par mani, Holkoma kungs, bet es vēl neesmu gatavs tādam priekšnesumam.

Vecais Džeks jutās vīlies, ka nebija redzējis Harija uzstāšanos, un viņam nācās samierināties tikai ar paša zēna stāstu par to, kā noritējusi pirmizrāde. Nākamajā gadā, kad Holkoma kungs atkal aicināja Veco Džeku doties uz skolas teātri, jo Harija lomas kļuva aizvien iespaidīgākas, viņš jau gandrīz piekrita. Tomēr padevās viņš tikai trešajā gadā, kad Harijam bija uzticēta meža gariņa Paka loma Šekspīra lugā “Sapnis vasaras naktī”.

Tā kā Vecais Džeks joprojām jutās neomulīgi, atrazdamies lielā ļaužu pulkā, viņš nolēma, ka izvēlēsies vietu skolas zāles pēdējā rindā, kur neviens nevarētu viņu pamanīt vai, vēl ļaunāk, pazīt.

Apgriezdams bārdu Beringtona ēkas piektā stāva vannas istabā, Vecais Džeks pamanīja kliedzošu virsrakstu avīzē, ko kāds bija tur aizmirsis. “”Tillijas tējnīca” nodeg līdz pamatiem! Ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu.” Kad viņš ieraudzīja fotogrāfiju, kas bija publicēta zem šā virsraksta, viņam kļuva slikti. Uz ietves stāvēja Kliftones kundze kopā ar tējnīcas viesmīlēm un noskatījās uz gruzdošo postažu. “Rakstu pilnībā lasiet 11. lappusē.” Vecais Džeks gribēja paklausīt norādei, taču nekādas vienpadsmitās lappuses tur nebija.

Viņš ātri izgāja no vannas istabas, cerēdams iztrūkstošo lappusi atrast uz Potsas jaunkundzes rakstāmgalda, tomēr nejutās pārsteigts, ieraudzījis, ka uz viņas rakstāmgalda nekā nav, bet papīrgrozs ir iztukšots. Viņš uzmanīgi pavēra rīkotājdirektora kabineta durvis un pamanīja meklēto laikraksta lappusi uz Hugo rakstāmgalda. Vecais Džeks apsēdās uz augstā ādas krēsla un sāka lasīt.

Pirmā, kas iešāvās viņam prātā, bija doma par to, vai Harijam tagad nāksies pamest mācības.

Rakstā bija sacīts, ka Kliftones kundzei draud bankrots, ja vien apdrošināšanas kompānija neizmaksās viņai pilnu apdrošināšanas prēmiju. Tālāk bija teikts, ka “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas” pārstāvis laikraksta reportierim vēstījis, ka neizmaksās cietušajai ne penija, kamēr policija nebūs pilnīgi pārliecināta par to, kurš vainojams negadījumā. “Ko gan vēl nāksies pārciest tai nabaga sievietei?” Vecais Džeks nodomāja.

Reportieris bija izrādījis vērā ņemamu piesardzību un pie aizdomās turamajiem neminēja Kliftones kundzes vārdu, tomēr Vecajam Džekam nebija ne mazāko šaubu, kālab viņas fotogrāfija bija publicēta laikraksta pirmajā lappusē. Viņš turpināja lasīt. Uzzinājis, ka lieta uzticēta detektīvinspektoram Blekmoram, viņš ļāvās nelielai cerībai, ka viss vēl nav zaudēts. Inspektoram nebūs vajadzīgs ilgs laiks, lai noskaidrotu, ka Kliftones kundze nemēģina kaut ko radīt savām rokām, lai to pēc tam pati izpostītu uguns liesmās.

Nolicis laikrakstu atpakaļ uz Hugo rakstāmgalda, Vecais Džeks ievēroja vēstuli. Viņš tai nebūtu pievērsis nekādu uzmanību, jo viņam nebija ne mazākās intereses par Beringtona saraksti. Ja vien… Pirmajā rindkopā bija norādīts Kliftones kundzes vārds.

Viņš sāka lasīt vēstuli un gandrīz neticēja savām acīm, jo tajā bija sacīts, ka Hugo Beringtons ieguldījis piecus simtus mārciņu, lai Kliftones kundze varētu iegādāties “Tillijas tējnīcu”. “Kāpēc viņš vēlējās palīdzēt Meizijai?” Vecais Džeks nodomāja. “Vai tiešām būtu iespējams, ka viņu moka sirdsapziņas pārmetumi saistībā ar Meizijas vīra nāvi? Vai arī viņš jūtas vainīgs par to, ka cilvēku aizsūtījis uz cietumu par noziegumu, kuru tas nemaz nav pastrādājis? Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Stens Tenkoks taču tika atjaunots agrākajā darba vietā.” Vecais Džeks nosprieda, ka vajadzētu pārskatīt savu viedokli par Hugo, un atcerējās vecā sera Voltera vārdus: “Tik slikts viņš nemaz nav.”

Vēstuli bija rakstījis Prendergasta kungs, National Provincial bankas pārvaldnieks, kurš apgalvoja, ka esot uzstājīgi pieprasījis, lai apdrošināšanas kompānija pilnībā atlīdzina Kliftona kundzei polisē minēto summu – sešus simtus mārciņu. Kā Prendergasts bija uzsvēris, viņa šajā lietā ir cietusī puse, ko nesen apstiprinājis arī inspektors Blekmors un paziņojis bankai par to, ka Kliftones kundze ir brīva no jebkādām aizdomām.

Pēdējā rindkopā Prendergasts bija minējis, ka tuvākajā laikā viņam ar Hugo Beringtonu vajadzētu satikties, lai līdz galam atrisinātu šo jautājumu un Kliftones kundzei būtu iespēja saņemt visu summu, kas viņai pienākas. Mazais pulkstenis skaļi noskaitīja septīto stundu, un Vecais Džeks pacēla galvu.

Viņš izskrēja gaitenī un traucās lejup pa kāpnēm, jo negribēja nokavēt Harija uzstāšanos.

Trīsdesmit otrā nodaļa

Vakarā atgriezies mājās, Vecais Džeks paņēma laikrakstu The Times, ko Harijs viņam šajā nedēļā bija atnesis. Parasti Vecais Džeks sevi neapgrūtināja ar pirmajā lappusē ievietoto reklāmu un sludinājumu lasīšanu. Viņam nebija vajadzīga ne jauna katliņcepure, ne bikšturi, ne arī Emilijas Brontē romāna “Kalnu aukas” pirmizdevums.

Viņš pāršķīra lapu un ieraudzīja karaļa Edvarda VIII fotogrāfiju, kurā viņš bija redzams izbaudām brīvdienas uz jahtas Vidusjūrā. Viņam blakus bija amerikāniete Simpsones kundze. Rakstā bija daudz neskaidru frāžu un mājienu, taču pat The Times bija grūti paust savu atbalstu karaļa kaislīgajai vēlmei apprecēties ar šķirteni. Vecajam Džekam bija viņa žēl, jo viņš apbrīnoja jauno karali Edvardu, jo īpaši pēc tam, kad viņš bija apmeklējis Velsas ogļračus un patiešām novērtējis, cik nožēlojamā stāvoklī šie cilvēki atrodas. Bet, kā mēdza sacīt viņa vecā auklīte: “Pirms miega vienmēr birst asaras.”

Pēc tam Vecais Džeks vērā ņemamu laiku veltīja Tarifu reformas projekta lasīšanai. Tas parlamenta apakšpalātā tika virzīts jau otrajā lasījumā, lai gan Vinstons Čērčils bija sacījis, ka “tas nav ne šis, ne tas” un nevienam nebūs nekāda ieguvuma, ja tas vispār tiks pieņemts. Un jo īpaši valdībai vēlēšanu laikā. Vecajam Džekam ļoti gribējās dzirdēt sera Voltera viedokli šajā jautājumā.

Nākamajā lappusē viņš lasīja par to, ka Britu raidorganizācija BBC sākusi regulāras televīzijas pārraides no savas jaunās studijas Aleksandras pilī. Šis jaunievedums viņam nebija saprotams. Kā gan iespējams panākt, lai attēls parādās kāda cilvēka mājās? Vecajam Džekam nebija pat radioaparāta, un viņš ne mazākajā mērā nealka pēc televizora.

Tad viņš pievērsās sporta lappusēm. Zem virsraksta “Trīskārtējais Vimbldonas čempions dod mājienu, ka uzvarēs arī American Open turnīrā” bija publicēta eleganti ģērbtā Freda Perija fotogrāfija. Sporta apskatnieks bija pieminējis, ka Foresthilsā daži ārzemju tenisisti varētu būt tērpušies īsbiksēs. Arī kaut ko tādu Vecajam Džekam nebija viegli pieņemt.

Kā jau paradis, lasot The Times, nekrologiem viņš pievērsās tikai pašās beigās. Bija pienācis laiks, kad mira par viņu jaunāki cilvēki un iemesls nebija tikai karš.

Viņš atšķīra lappusi ar nekrologiem un spēji nobālēja visaptverošās skumjās. Tur bija ievietoti atvadu vārdi Tomasam Aleksandram Tārentam, Velsas Katedrāles kanoniķim. Virsrakstā viņš bija nosaukts par dievbijīgu. Kad Vecais Džeks bija izlasījis savam tēvam veltīto nekrologu, viņu pārņēma kauns.

– Septiņas mārciņas un četri šiliņi? – pārvaicāja Vecais Džeks. – Bet es domāju, ka jūs saņēmāt čeku par sešiem simtiem mārciņu no “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas”. “Pilnā apmērā”, ja precīzi atceros tos vārdus.

– Jā, saņēmu, – atbildēja Meizija. – Taču, kad biju samaksājusi sākotnējo aizdevuma summu, procentus un norēķinājusies par bankas pakalpojumiem, man palika tieši septiņas mārciņas un četri šiliņi.

– Es esmu tik naivs! – iesaucās Vecais Džeks, – Kā es kaut uz mirkli, tikai uz vienu nieka mirkli varēju iedomāties, ka Beringtons bijis izpalīdzīgs!

– Jūs neesat ne uz pusi tik naivs kā es, – noteica Meizija. – Ja es kaut uz mirkli būtu iedomājusies, ka iesaistīts šis cilvēks, es no viņa nebūtu ņēmusi ne peniju. Un tikai tāpēc, ka es to izdarīju, tagad esmu zaudējusi pilnīgi visu. Pat darbu viesnīcā.

– Kāpēc? – vaicāja Vecais Džeks. – Fremptona kungs vienmēr ir sacījis, ka esat neaizstājama.

– Izskatās, ka vairs tā nebūt nav. Kad es vaicāju, kālab viņš mani atlaiž no darba, viņš atteicās nosaukt iemeslu. Tikai pieminēja, ka saņēmis sūdzību no kāda “pilnīgi uzticama avota”. Un tā nevar būt sagadīšanās, ka mani atlaida no darba tieši dienu pēc tam, kad šis “uzticamais avots” bija iegriezies Royal viesnīcā parunāties ar direktoru.

– Vai jūs redzējāt, kā Beringtons ieiet viesnīcā? – Vecais Džeks vaicāja.

– Nē, to es neredzēju, toties redzēju viņu no turienes izejam. Neaizmirstiet, ka es slēpos viņa mašīnas aizmugurē un gaidīju.

– Protams, – Vecais Džeks bilda. – Un kas notika tad, kad jūs viņam pateicāt par Hariju?

– Kamēr vēl sēdējām mašīnā, – Meizija stāstīja, – viņš pat īstenībā atzina, ka ir vainojams Artura nāvē.

– Tātad pēc visiem šiem gadiem viņam beidzot tas kļuvis skaidrs, – neticīgi noteica Vecais Džeks.

– Tā gluži vis nesakiet, – attrauca Meizija. – Drīzāk šie vārdi viņam izspruka pilnīgi nejauši. Kad brūno aploksni ar rēķinu par nākamo mācību semestri es uzliku viņam blakus uz sēdekļa, viņš teica, ka paskatīsies, ko varot darīt lietas labā.

– Un jūs noticējāt?

– Katram viņa vārdam, – atzinās Meizija, – jo, apturējis mašīnu, viņš pat atnāca un atvēra man durvis. Taču brīdī, kad es izkāpu no auto, viņš ar sitienu nogāza mani zemē, saplēsa rēķinu un aizbrauca.