– Nevajag, – Holkoma kungs sacīja. – Es tikai vēlētos, lai man būtu tikpat liela ietekme uz viņu, kāda ir jums.

– Tieši tālab jau arī esmu ieradies, Holkoma kungs. Esmu pārliecināts, ka Harijs nav parasts bērns un nepieciešams sniegt viņam atbalstu, lai attīstītu viņa talantus.

– Pilnībā esmu ar jums vienisprātis, – apliecināja Holkoms. – Turklāt nojaušu, ka viņam ir kāds talants, par kuru pat jūs nezināt.

– Un tas būtu?

– Viņam ir eņģeļa balss.

– Harijs nav eņģelis, – Vecais Džeks noteica un pasmaidīja.

– Atkal jau pilnībā piekrītu, taču šī varētu būt mūsu iespēja, lai salauztu viņa pretošanos.

– Kā jūs to domājāt? – vaicāja Vecais Džeks.

– Iespējams, ka viņam radies kārdinājums pievienoties Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas korim. Ja mums izdotos pierunāt viņu nākt uz skolu biežāk, esmu pārliecināts, ka varēšu iemācīt viņam lasīt un rakstīt.

– Kāpēc tas ir tik nozīmīgi baznīcas korim?

– Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā ir tādi noteikumi, un tie obligāti jāievēro. Mandejas jaunkundze nepieļauj ne mazākos izņēmumus.

– Tad jau man tikai jāpanāk, lai zēns kārtīgi nāk uz jūsu stundām, vai ne? – jautāja Vecais Džeks.

– Jūs varat darīt vēl vairāk. Dienās, kad viņš neatnāk uz skolu, jūs varētu mācīt viņu pats.

– Man nav tādas kvalifikācijas, lai mācītu bērnus.

– Harijam Kliftonam kvalifikācijas neko daudz neizteiks. Un mēs abi zinām, ka viņš klausās it visā, ko stāstāt jūs. Varbūt mēs pat varētu strādāt komandā.

– Ja Harijs atskārtīs, kas mums visiem padomā, mēs viņu vairs neredzēsim.

– Jūs viņu pazīstat patiešām labi, – skolotājs sacīja un nopūtās. – Nu ko, mums jāparūpējas, lai viņš neko nenojauš.

– Tas varētu būt kaut kas līdzīgs izaicinājumam, – Vecais Džeks atteica. – Bet es gribētu pamēģināt.

– Paldies, kungs! – izsaucās Holkoms. Pēc īsas pauzes skolotājs vēl piebilda: – Vai atļausiet paspiest jums roku? – Vecais Džeks izskatījās pārsteigts, kad skolotājs pastiepa viņam pretī roku, bet pēc tam to sirsnīgi paspieda. – Jūtos pagodināts par šo tikšanos ar jums, kapteini Tārent.

Izskatījās, ka Veco Džeku pārņēmušas šausmas. – Kā gan jūs…

– Manam tēvam ir jūsu fotogrāfija, kas joprojām ir piekārta istabā pie sienas.

– Kāpēc? – vaicāja Vecais Džeks.

– Jūs izglābāt viņam dzīvību, kungs.

Nākamo dažu nedēļu laikā Harija vizītes pie Vecā Džeka vairs nebija tik regulāras. Drīz vien viņi varēja satikties tikai sestdienu rītos. Vecais Džeks saprata, ka Holkoma kungs ir guvis panākumus sava plāna realizācijā, jo Harijs lūdza, lai Džeks nākamajā svētdienā aiziet uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu paklausīties viņa dziedāšanā.

Svētdienas rītā Vecais Džeks piecēlās ļoti agri, devās uz sera Voltera privāto vannas istabu, kas atradās Beringtona ēkas piektajā stāvā, un nomazgājās dušā – tas bija jaunāko laiku izgudrojums – un pat apcirpa savu bārdu, bet pēc tam uzvilka otru sera Voltera dāvāto uzvalku.

Baznīcā viņš ieradās īsi pirms dievkalpojuma sākuma un ieslīdēja tālākās solu rindas pašā galā. Viņš pamanīja Kliftones kundzi, kura sēdēja trešajā rindā. Blakus viņai noteikti bija māte un tēvs. Un Mandejas jaunkundzi viņš noteikti pamanītu pat starp tūkstoš draudzes locekļiem.

Holkoma kungs nebija pārspīlējis, kad runāja par Harija balsi. Tā bija tikpat laba kā tās, ko Vecais Džeks reiz bija dzirdējis Velsas katedrālē. Tiklīdz Harijs uzsāka dziedāt, Vecajam Džekam kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņa aizbilstamajam piemīt ļoti īpašs talants.

Kad mācītājs Votss vēl pēdējo reizi svētīja draudzi dievkalpojuma beigās, Vecais Džeks veikli izmanījās ārā no baznīcas un ātri devās atpakaļ uz dokiem. Nāksies gaidīt līdz nākamajai sestdienai, lai pateiktu Harijam, cik ļoti viņam patikusi dziedāšana.

Atpakaļceļā Vecais Džeks atcerējās sera Voltera izteikto pārmetumu. – Ja tu pārtrauktu to sevis noliegšanu, tad zēna labā varētu izdarīt vēl daudz vairāk. – Viņš nopietni pārdomāja sera Voltera vārdus, tomēr vēl nejutās gatavs nomest važas, kurās vainas sajūta bija viņu iekalusi. Tomēr viņš pazina cilvēku, kurš varētu mainīt Harija dzīvi. Cilvēku, kurš tajā briesmīgajā dienā bija līdzās Vecajam Džekam. Cilvēku, ar kuru viņš nebija runājis nu jau divdesmit piecus gadus. Cilvēku, kurš strādāja skolā, kurā gatavoja papildinājumu Redklifas Svētās Marijas baznīcas korim. Diemžēl Merivudas pamatskola nebija tā vieta, no kuras audzēkņiem ik gadu tika izvēlēti stipendiāti kora mākslas apgūšanai. Tad nu vajadzēs šim cilvēkam gluži vienkārši norādīt pareizo meklējumu virzienu.

Vecais Džeks bažījās vienīgi par to, ka leitnants Frobišers varētu viņu nepazīt.

Divdesmit devītā nodaļa

Vecais Džeks nogaidīja, līdz Hugo Beringtons iziet no administrācijas ēkas, tomēr aizritēja vēl pusstunda, kamēr gaisma izdzisa arī Potsas jaunkundzes kabineta logos.

Džeks izgāja no sava vagoniņa un lēnām devās uz Beringtona ēkas pusi. Viņš apzinājās, ka jau pēc pusstundas ieradīsies apkopēju komanda. Vecais Džeks ieslīdēja neapgaismotajā ēkā un kāpa uz piekto stāvu. Jau divdesmit piecus gadus sers Volters izlikās neko nemanām, un Vecajam Džekam tumsā bija īsta kaķa redze, viņš lieliski spēja saskatīt ceļu uz kabinetu, kura durvis rotāja uzraksts “Rīkotājdirektors”.

Viņš apsēdās pie Hugo rakstāmgalda un ieslēdza gaismu. Ja kāds arī pamanītu gaismu logā, tad nospriestu, ka Potsas jaunkundze atkal vēlu palikusi darbā. Vecais Džeks sāka šķirstīt telefonu uzziņu grāmatu un drīz atrada vajadzīgo ierakstu.

– Savienojiet, lūdzu ar TEM astoņi, seši, viens, divi, – sacīja Vecais Džeks, rādītājpirkstu piespiedis zem īstā numura.

– Jā, kungs! – Vecais Džeks gaidīja un ar katru minūti kļuva aizvien satrauktāks. “Ko gan es sacīšu, ja uz zvanu atbildēs kāds cits? Droši vien nolikšu klausuli.” Vecais Džeks no kabatas izņēma papīra lapu un nolika to sev priekšā uz rakstāmgalda. Pēc tam viņš klausulē saklausīja zvana signālu, kam sekoja klikšķis. Vīrietis sacīja: – Frobišera ēka.

– Vai es runāju ar Noelu Frobišeru? – Vecais Džeks vaicāja, atcerēdamies Svētā Bedas skolas tradīciju katru internāta ēku saukt atbildīgā pasniedzēja vārdā. Viņš paskatījās uz tekstu, ko bija uzrakstījis. Katrs teikums bija daudzkārt pārdomāts un izmēģināts.

– Es klausos, – atteica Frobišers. Bija dzirdams, ka viņu pārsteigusi šī nepazīstamā balss un viņa kristītā vārda piesaukšana. Pēc tam iestājās ilgs klusums. – Vai jūs vēl tur esat? – Frobišers vaicāja un izklausījās mazliet aizkaitināts.

– Jā. Jums zvana kapteinis Džeks Tārents.

Sekoja vēl ilgāks klusums, līdz Frobišers sacīja: – Labvakar, kungs.

– Piedodiet, ka zvanu tik vēlā stundā, taču man nepieciešams jūsu padoms.

– Nav par ko atvainoties. Gluži otrādi, tā ir liela privilēģija, ka varu runāt ar jums pēc tik daudziem gadiem.

– Jūs esat patiešām laipns, ka tā sakāt, – atteica Vecais Džeks. – Centīšos netērēt pārāk daudz jūsu laika, bet vēlos vaicāt, vai Svētā Bedas skola joprojām gatavo tenorus Svētās Marijas baznīcas korim?

– Jā, kungs, tā patiešām ir. Lai gan modernā pasaule pieprasa tik daudzas izmaiņas, šī tradīcija palikusi nemainīga.

– Manos laikos, – turpināja Vecais Džeks, – skola katru gadu piedāvāja stipendiju audzēkņiem, kuri bija apveltīti ar izcilu talantu.

– Mēs joprojām tā rīkojamies. Patiesību sakot, tuvākajās nedēļās mēs atkal pievērsīsimies pieteikumu izskatīšanai.

– Tas var būt no jebkuras skolas valstī?

– Jā, no jebkuras skolas, kas var piedāvāt izcilu soprānu. Tomēr kandidātam jābūt apveltītam arī ar labām akadēmiskajām zināšanām.

– Tādā gadījumā, – Vecais Džeks turpināja, – es vēlos ieteikt jums kandidātu izskatīšanai.

– Protams, kungs, jūs to varat. Kādā skolā zēns pašlaik mācās?

– Merivudas pamatskolā.

Kārtējo reizi iestājās ilgs klusums. – Man jāatzīst, ka šī būs pirmā reize, kad pieņemam pieteikumu no šās skolas. Vai jums gadījumā nav zināms, kā sauc mūzikas pedagogu viņu skolā?

– Viņiem tāda nemaz nav, – paskaidroja Vecais Džeks, – taču jūs varat sazināties ar zēna skolotāju Holkoma kungu, kurš jūs iepazīstinās ar kora vadītāju.

– Vai drīkstu vaicāt, kā sauc šo zēnu?

– Harijs Kliftons. Ja vēlaties noklausīties viņa dziedāšanā, tad iesaku šajā svētdienā doties uz Kristus Svētās Piedzimšanas baznīcu.

– Vai arī jūs tur būsiet, kungs? – Nē, – Vecais Džeks atbildēja.

– Kā es varēšu ar jums sazināties pēc tam, kad būšu dzirdējis, kā zēns dzied? – vaicāja Frobišera kungs.

– Jūs to nevarēsiet, – strikti paziņoja Vecais Džeks un nolika klausuli. Kad viņš salocīja un ielika sev kabatā papīra lapu, pagalmā atskanēja soļi, nočirkstēja grants. Viņš būtu gatavs zvērēt, ka to dzirdējis. Vecais Džeks ātri nodzēsa gaismu, izlavījās no Hugo kunga kabineta un nokļuva gaitenī.

Atvērās durvis, kāpnēs skanēja balsis. Vecais Džeks nepavisam nevēlējās, lai kāds viņu ierauga administrācijas ēkas piektajā stāvā. Tas bija atļauts tikai kompānijas vadošajiem darbiniekiem un Potsas jaunkundzei. Viņš nevēlējās sagādāt nepatīkamus mirkļus seram Volteram.

Vecais Džeks ātri kāpa lejup pa kāpnēm. Viņš jau bija nonācis līdz trešajam stāvam, kad pamanīja tuvojamies Netlsas kundzi. Vienā rokā viņai bija beržamā suka, bet otrā – spainis, viņai blakus bija kāda sieviete, kuru Vecais Džeks nepazina.

– Sveicināti, Netlsas kundze! – viņš sacīja. – Cik jauks vakars manai apgaitai!

– B’vakar, Veco Džek! – kundze atņēma sveicienu un vieglā gaitā aizsteidzās garām. Ticis aiz stūra, viņš apstājās un uzmanīgi ieklausījās. – Tas bija Vecais Džeks, – sacīja Netlsas kundze. – Tā saucamais naktssargs. Viņš ir galīgi traks, taču pilnīgi nekaitīgs. Ja satiec viņu, vienkārši izliecies nemanām… – Vecais Džeks klusi iesmējās, kad viņas balss jau izgaisa tālumā.

Ejot atpakaļ uz savu vagoniņu, Vecais Džeks prātoja par to, cik ilgs laiks paies, līdz pie viņa ieradīsies Harijs pēc padoma vai pieteikties Svētā Bedas skolas stipendijai.