Neviens taču nevarētu būt tik bezjūtīgs, lai novērstos, ja kaut uz mirkli pieņemtu, ka cits cilvēks palicis viņu pašu radītajā tērauda kapā.

Kad metinātāji atsāka darbu, Hugo kungs atkal runāja ar Tenkoku, un pēc tam Tenkoks devās uz doku vārtu pusi un drīz vairs nebija saskatāms. Šoreiz likās, ka Haskinss neskries pakaļ dokeram un ir vairāk ieinteresēts mudināt strādniekus uz ātrāku darbu, lai atgūtu iekavēto laiku. Gandrīz kā pavēlētu galeru vergiem. Pēc īsa brīža Hugo kungs nokāpa no trapa, iesēdās savā automašīnā un devās atpakaļ uz administrācijas ēku.

Kad nākamreiz es paskatījos pa sava vagoniņa logu, tad redzēju, ka Tenkoks atkal ieskrien atpakaļ pa vārtiem un metas Beringtona ēkas virzienā. Šoreiz viņš no turienes neiznāca vismaz kādu pusstundu. Atkal parādījies, viņš vairs nebija piesārtis kūsājošās dusmās un šķita krietni vien nomierinājies. Es nospriedu, ka viņš tomēr atradis Arturu Kliftonu un gluži vienkārši gribējis par to paziņot Hugo kungam.

Tanī brīdī Hugo kungs stāvēja pie loga un vēroja Tenkoku izejam no pagalma. Tiklīdz Stens vairs nebija saskatāms, Hugo kungs atkāpās no loga un pēc dažām minūtēm izgāja no ēkas, devās pie savas automašīnas un aizbrauca projām. Es par šo gadījumu vairs pat neatcerētos, ja Arturs Kliftons nākamajā rītā būtu ieradies uz savu maiņu. Taču viņš vairs neatgriezās. Nekad.

Nākamajā rītā detektīvinspektors Blekmors ieradās manā vagoniņā. Par cilvēka raksturu bieži var spriest pēc tā, kā viņš izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Blekmors bija no tiem, kurš spējīgs skatīties tālāk par savu degungalu.

– Jūs sacījāt, ka redzējāt Stenliju Tenkoku izejam no Beringtona ēkas vakar laikā starp pulksten septiņiem un septiņiem trīsdesmit?

– Jā, – es atbildēju.

– Vai radās iespaids, ka viņš steidzas, ir satraukts? Varbūt vēlas aizšmaukt, neviena nemanīts?

– Gluži pretēji, – es teicu. – Man pat likās, ka, ņemot vērā apstākļus, viņš izskatās pat bezrūpīgāks nekā iepriekš.

– Ņemot vērā apstākļus? – atkārtoja Blekmors.

– Vēl tikai pirms stundas viņš klaigāja un satraucās par to, ka viņa draugs Arturs Kliftons ir iesprostots “Kļavas lapas” korpusā un neviens neko nedara, lai viņu no turienes atbrīvotu.

Blekmors pierakstīja manus vārdus savā piezīmju grāmatiņā.

– Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kurp Tenkoks devās pēc tam?

– Nē, – es atteicu, – kad pēdējo reizi viņu redzēju, viņš, aplicis roku ap pleciem kādam savam draugam, gāja ārā pa doku vārtiem.

– Paldies, kungs! – sacīja detektīvinspektors. – Jūs man patiešām ļoti palīdzējāt. – Jau ilgu laiku mani neviens nebija saucis par kungu. – Vai jūs sev ērtā laikā varētu ierasties policijas iecirknī un sniegt rakstisku liecību?

– Labprātāk es to nedarītu, inspektor, – es atteicu. – Personisku iemeslu pēc. Tomēr es ar prieku uzrakstīšu savu liecību, un jūs to varēsiet paņemt jebkurā brīdī, kad tas būs ērti jums.

– Labi, kungs.

Detektīvinspektors atvēra portfeli un izņēma veidlapu, kas paredzēta liecību pierakstīšanai, un sniedza to man. – Paldies, kungs! Es ar jums sazināšos, – viņš sacīja. Tomēr vairāk es viņu neredzēju.

Pēc sešām nedēļām Stens Tenkoks tika notiesāts, un viņam piesprieda trīs gadus cietumā par laupīšanu. Hugo Beringtons prāvā bija apsūdzības galvenais liecinieks. Es biju tiesas zālē katrā šīs prāvas dienā, un man nebija ne mazāko šaubu, kurš ir patiesais vainīgais.

Divdesmit astotā nodaļa

– Pacenties neaizmirst, ka tu izglābi man dzīvību!

– Pēdējos divdesmit sešus gadus esmu centies aizmirst, – Vecais Džeks viņam atgādināja.

– Bet tu taču izglābi divdesmit četru savu biedru dzīvības! Tu biji varonis un, liekas, pats to nemaz neapzinies. Tāpēc es gribu vaicāt, Džek, cik ilgi vēl tu grasies sevi mocīt?

– Tikmēr, kamēr vairs acu priekšā neredzēšu tos vienpadsmit jaunekļus. Tik skaidri, kā pašlaik skatu tevi.

– Tu taču tikai pildīji savu pienākumu, neko vairāk! – iebilda Volters Beringtons.

– Jā, kādreiz arī es to uztvēru šādi, – atzina Džeks.

– Un kas ir mainījies?

– Ja es varētu atbildēt uz šo jautājumu, – atteica Vecais Džeks, – tad mums tādas sarunas vispār nebūtu.

– Tu taču joprojām vari daudz ko darīt savu līdzcilvēku labā. Nu, kaut vai tas tavs jaunais draugs. Tu man sacīji, ka viņš vēl aizvien mēdz bēgt no stundām. Atliek viņam uzzināt, ka esi kapteinis Džeks Tārents no Karaliskā Glosteršīras pulka, Viktorijas krusta kavalieris, un viņš ieklausīsies tevī ar vēl lielāku cieņu. Vai tad ne?

– Tikpat labi viņš atkal varētu aizbēgt, – atteica Vecais Džeks. – Lai kā arī būtu, man attiecībā uz Hariju Kliftonu ir citi plāni.

– Kliftons… Kliftons… – sers Volters atkārtoja. – Kāpēc man tas uzvārds liekas pazīstams?

– Harija tēvs palika iesprostots “Kļavas lapas” korpusā, un neviens nedevās viņam…

– Es esmu dzirdējis gluži ko citu, – attrauca Volters Beringtons, un viņa balss tonis bija pilnībā mainījies. – Man tika stāstīts, ka Kliftons pameta savu sievu, jo viņa bija izlaidīga sieviete un nespēja izbeigt savas aplamās gaitas.

– Tad tu esi maldināts, – sacīja Džeks. – Es tev varu pateikt, ka Kliftones kundze ir apburoša un gudra sieviete. Neviens vīrietis, kuram būtu paveicies apprecēt viņai līdzīgu sievu, nemūžam no tādas labprātīgi neaizietu.

Sers Volters izskatījās pilnīgi satriekts un ierunājās tikai pēc krietna laika. – Vai tiešām tu domā, ka stāsti par Kliftona atstāšanu kuģa korpusa dubultajā dibenā ir patiesi? – viņš klusi vaicāja.

– Diemžēl domāju gan, Volter. Redzi, es biju tā notikuma liecinieks.

– Kāpēc tu neko neteici jau toreiz?

– Es visu izstāstīju jau nākamajā dienā, kad pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors. Es viņam izstāstīju visu, ko redzēju, un pēc viņa pieprasījuma liecību arī uzrakstīju.

– Kālab tava liecība neparādījās Tenkoka tiesas procesā? – vaicāja sers Volters.

– Jo es Blekmoru tā arī vairs nesatiku. Kad es ierados policijas iecirknī, man pavēstīja, ka viņš ar šo lietu vairs nenodarbojas, bet viņa aizstājējs atteicās mani pieņemt.

– Es panācu, lai Blekmoru atstādina, – pavēstīja Volters. – Tas sasodītais okšķeris izrādīja tik milzīgu pārgudrību, ka apsūdzēja Hugo. Viņš it kā esot devis Tenkokam naudu, lai tas neierosinātu izmeklēt Kliftona lietu. – Vecais Džeks klusēja, tādēļ sers Volters ierosināja: – Nerunāsim vairs par to. Zinu, ka mans dēls ne tuvu nav pati pilnība, tomēr atsakos ticēt, ka viņš…

– Vai, drīzāk, tev negribas tam ticēt, – secināja Vecais Džeks.

– Džek, kā pusē tu esi?

– Taisnīguma pusē. Gluži tāpat kā tu toreiz, kad iepazināmies.

– Un esmu joprojām, – teica sers Volters, tad kādu brīdi klusēja un tikai pēc tam piebilda: – Es gribu, lai tu man kaut ko apsoli, Džek. Ja tu kādreiz uzzināsi par Hugo kaut ko tādu, kas, pēc tavām domām, varētu kaitēt ģimenes reputācijai, tu nekavējoties to pavēstīsi man, labi?

– Dodu vārdu.

– Un es tev dodu savējo, ka paziņošu policijai, ja kaut mirkli man radīsies aizdomas par kādām Hugo veiktām nelikumībām.

– Cerēsim, ka nenotiks nekas tāds, kas liks mums šos vārdus atkal pieminēt, – noteica Vecais Džeks.

– Piekrītu, vecais draugs. Parunāsim tagad par patīkamākām lietām. Vai tev pašlaik būtu kaut kas nepieciešams? Es joprojām…

– Vai tev ir kādas vecas drēbes? Tādas, kas vairs neatbilst tavām prasībām?

– Vai drīkstu vaicāt…

– Nē, nedrīksti, – atteica Vecais Džeks. – Taču man jāapciemo kāds konkrēts kungs un tālab pienācīgi jāapģērbjas.

Vecais Džeks gadu gaitā bija tik ļoti izdēdējis, ka sera Voltera drānas uz viņa auguma nokarājās gluži kā uz slotas kāta uzmesta lupata, turklāt viņš bija arī vairākas collas garāks par savu seno draugu. Vecajam Džekam nācās palaist bikšu staras garākas, un arī tad bikses tik tikko sniedzās līdz potītēm. Vecajam Džekam tomēr likās, ka tvīda uzvalks, rūtotais krekls un svītrotā kravate lieliski kalpos savam uzdevumam ieplānotās tikšanās laikā.

Kad Vecais Džeks pirmo reizi daudzu gadu laikā izgāja no doku teritorijas, vairāki pazīstami cilvēki atskatījās, lai vēlreiz palūkotos uz svešinieku, kurš ietērpies tik labās drānās.

Četros pēcpusdienā ieskanējās skolas zvans, vēstot par stundu beigām, un Vecais Džeks ieslīdēja vietā, kur nebija tik labi saskatāms, kamēr trokšņainais puišeļu pulks izskrēja pa Merivudas pamatskolas vārtiem tik nevaldāmā tempā, it kā bēgtu no cietuma.

Kliftones kundze gaidīja jau desmit minūtes. Ieraudzījis mammu, Harijs negribīgi iekļāva savu plaukstu viņas delnā. “Sasodīti izskatīga sieviete!” Vecais Džeks nodomāja, vērodams, kā abi aiziet. Harijs, kā parasti, ejot lēkāja un nemitējās tērgāt, bija redzams, ka viņa kūsājošā enerģija laužas uz āru.

Vecais Džeks pagaidīja, līdz viņi vairs nebija saskatāmi, un tad iegāja skolas pagalmā. Ja viņš būtu ģērbies savās parastajās drānās, tad viņu jau sen būtu aizturējis kāds no skolas administrācijas, neļaujot nonākt pat līdz durvīm. Vecais Džeks paraudzījās uz abām gaiteņa pusēm un pamanīja tuvojamies kādu skolotāju.

– Atvainojiet, ka traucēju, – Vecais Džeks sacīja. – Es meklēju Holkoma kungu.

– Trešās durvis pa kreisi, – vīrietis atteica un norādīja virzienu.

Vecais Džeks nostājās pie Holkoma kunga klases durvīm un klusi pieklaudzināja.

– Ienāciet!

Klasē Vecais Džeks ieraudzīja jaunu vīrieti melnā skolotāja talārā, kas bija klāts ar krīta putekļiem. Vīrietis sēdēja pie rakstāmgalda pretī tukšām solu rindām un laboja skolēnu darbus.

– Atvainojiet, ka traucēju, – Vecais Džeks teica. – Es meklēju Holkoma kungu.

– Tad vairs jums nav jāmeklē, – atteica skolotājs un nolika rakstāmspalvu.

– Mans uzvārds ir Tārs, bet draugi sauc mani par Džeku.

Holkoma sejas izteiksme kļuva gaišāka. – Tad jau jūs esat tas cilvēks, pie kura Harijs bieži dodas no rītiem.

– Baidos, ka tieši tā arī ir, – atteica Vecais Džeks. – Es par to atvainojos.