Viņš steidzīgi izkāpa no automašīnas un atrāva aizmugures durvis. Pēc Meizijas sejas izteiksmes Hugo saprata, ka viņa jūtas sasniegusi pat vairāk nekā plānots.

Beringtons pavisam īsu brīdi ļāva izbaudīt viņai triumfu, bet tad sagrāba aiz pleciem un sāka purināt tik spēcīgi, it kā pūlētos nokratīt no ābeles kādu īpaši stūrgalvīgu augli. Nepārprotami parādījis, kas notiks, ja viņa uzdrošināsies traucēt vēl kādu reizi, viņš no visa spēka iesita sievietei pa seju. Meizija Kliftone nokrita zemē, savilkās čokurā un nepārtraukti trīcēja. Beringtons apsvēra domu iespert viņai pa vēderu, tomēr neīstenoja šo ieceri, jo baidījās, ka nejaušs garāmgājējs varētu viņu pamanīt. Hugo aizbrauca projām un vairs par Meiziju nedomāja.

VECAIS DŽEKS TĀRS

1925‒1936

Divdesmit septītā nodaļa

Kādā brīnišķā ceturtdienas pievakarē Ziemeļu Transvālā es nonāvēju vienpadsmit vīrus, un pateicīgā nācija man piešķīra Viktorijas Krustu par to, ka esmu līdz galam izpildījis savu pienākumu. Kopš tās reizes vairs naktīs neesmu mierīgi gulējis.

Ja es būtu nokāvis kādu angli, tiesnesis man piespriestu nāvi karātavās. Tagad es izcietu sodu mūža garumā, jo katru mīļu dienu acu priekšā redzēju to vienpadsmit jaunekļu sejas. Tās nekad neizbaloja, gluži kā seja, kas attēlota uz monētas. Bieži esmu iedomājies, ka varētu izdarīt pašnāvību, taču tā būtu gļēvuļa cienīga rīcība.

Laikrakstā The Times tika ziņots, ka mana rīcība izglābusi no nāves divus virsniekus, piecus apakšvirsniekus un septiņpadsmit Karaliskā Glosteršīras pulka kareivjus. Viens no šiem virsniekiem, sers Volters Beringtons, padarīja man šā soda izciešanu vismaz nedaudz cienījamu.

Dažas nedēļas pēc šā notikuma mani ar kuģi nogādāja atpakaļ Anglijā. Pēc vairākiem mēnešiem mani ar godu demobilizēja no dienesta – iemesls bija tas, ko tagad dēvētu par “psihiskiem traucējumiem”. Pēc sešiem armijas hospitālī pavadītiem mēnešiem mani atkal izlaida ārpasaulē. Es mainīju vārdu, izvairījos atgriezties savā pilsētā Samersitas grāfistes Velsā un apmetos Bristolē. Atšķirībā no Bībelē pieminētā Pazudušā dēla, es atteicos doties dažas jūdzes garajā ceļā uz tēva mājām, kur varētu baudīt mieru.

Dienā es klīdu pa Bristoles ielām, atkritumu kastēs meklēju ēdiena paliekas, manas naktsmājas bija parks, gultu aizstāja soliņš, un par rīta atnākšanu man vēstīja pirmās putnu dziesmas. Kad ārā bija pārlieku auksts vai slapjš, es meklēju patvērumu vietējā dzelzceļa stacijā, kur iekārtojos gulēšanai zem kāda sola un pamanījos doties projām nākamajā rītā, iekams ieradās pirmais vilciens. Kad naktis izstiepās garākas, es kļuvu par Pestīšanas armijas mītnes viesi, kur jaukas dāmas pirms naktsmiera mani pabaroja ar biezu maizes šķēli un šķidru zupu, pēc tam es aizmigu uz zirgu astru matrača un vienas segas. Smalki.

Gāja gadi, un es cerēju, ka mani bijušie armijas biedri un virsnieki jau uzskata mani par mirušu. Man nebija ne mazākās vēlēšanās, lai viņi uzzina, kādu cietumu esmu izvēlējies sava mūža ieslodzījuma izciešanai. Tā arī būtu palicis, ja reiz turpat man blakus uz ielas spēji nenobremzētu Rolls-Royce. Atvērās aizmugures durvis, un uz ielas izkāpa vīrs, kuru nebiju redzējis jau gadiem ilgi.

– Kapteini Tārant! – viņš skaļi sauca, steidzoties man pretī. Es skatījos sāņus. “Kaut viņš nospriestu, ka ir kļūdījies!” Tomēr es atcerējos, ka Volters Beringtons nebija no tiem, kas mokās šaubās. Viņš satvēra manus plecus, brīdi skatījās manī un tad sacīja: – Kā gan tas iespējams, veco zēn?

Jo vairāk es centos viņam iegalvot, ka man viņa palīdzība nav nepieciešama, jo negrozāmāk viņš nolēma kļūt par manu glābēju. Galu galā es padevos, taču tikai pēc tam, kad viņš bija piekritis maniem noteikumiem.

Vispirms viņš piedāvāja man apmesties Menorhausā kopā ar viņu un viņa sievu, tomēr es jau pārāk ilgi biju dzīvojis bez jumta virs galvas un šāds komforts man drīzāk likās apgrūtinājums. Viņš pat piedāvāja man vietu savā vārdā nosauktās kuģniecības valdē.

– Kāds labums tev varētu būt no manis? – es vaicāju.

– Tava klātbūtne vien mūs iedvesmos, Džek.

Es viņam pateicos, tomēr paskaidroju, ka vēl neesmu izcietis savu sodu par vienpadsmit cilvēku nogalināšanu. Viņš neatlaidās.

Beigu beigās es piekritu pieņemt naktssarga vietu dokos. Alga trīs mārciņas nedēļā un dzīvesvieta. Tagad par manu cietuma celli kļuva dzelzceļa vagons. Laikam jau es būtu paša piespriesto sodu turpinājis izciest līdz sava mūža pēdējai stundai, bet reiz iepazinos ar jauno Hariju Kliftonu.

Vēlāk, pēc gadiem, Harijs sacīs, ka es mainīju visu viņa dzīvi. Tomēr patiesība ir tāda, ka viņš izglāba manējo.

Pirmo reizi, kad sastapu Hariju, viņam nebija vairāk par četriem pieciem gadiem. – Nāc šurp, puis! – es viņam uzsaucu, kad pamanīju zēnu rāpus tuvojamies manam vagoniņam. Viņš nekavējoties pierausās kājās un aizbēga.

Nākamajā sestdienā viņš jau bija kļuvis drošāks un atļāvās ielūkoties pa manu logu. Es atkal viņu uzrunāju: – Nāc iekšā, puis! Es tev nekodīšu, – es sacīju, mēģinādams viņu nomierināt. – Tajā reizē viņš pieņēma manu piedāvājumu un nostājās durvīs, taču pēc tam, kad bijām pārmijuši vien dažus vārdus, aizbēga. “Vai tiešām esmu tik biedējošs?” es nodomāju.

Pienāca nākamā svētdiena, un viņš ne vien atvēra durvis, bet arī apstājās soli tālāk par slieksni un izaicinoši skatījās uz mani. Apmēram stundu mēs pļāpājām par visu ko. Par Bristoles futbola komandu, par to, kāpēc čūskas maina ādu, un par to, kurš uzbūvējis Kliftonas piekartiltu. Tad viņš sacīja: – Tāra kungs, tagad man jāiet. Mamma gaida mani uz tēju. – Šoreiz viņš neskrēja, bet gāja projām, tomēr vairākkārt atskatījās.

Pēc tam Harijs mani apciemoja ik sestdienas rītu – līdz tam laikam, kad sāka apmeklēt Merivudas pamatskolu un pie manis iegriezās teju vai katru rītu. Man vajadzēja diezgan pamatīgi nopūlēties, kamēr pārliecināju puiku, ka jāpaliek skolā un jāiemācās gan lasīt, gan rakstīt. Godīgi sakot, bez Mandejas jaunkundzes, Holkoma kunga un Harija enerģiskās mātes palīdzības man tas droši vien nebūtu izdevies. Tā bija nepieveicama komanda, un mēs spējām pārliecināt Hariju izmantot viņa potenciālu. Sapratu, ka viņam ir panākumi, jo nu jau viņam laika manis apciemošanai bija daudz mazāk – vienīgi sestdienu rītos. Viņš gatavojās, lai varētu iegūt stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā.

Kad Harijs uzsāka mācības jaunajā skolā, es negaidīju viņu ciemos ātrāk kā Ziemassvētku brīvdienās. Liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju viņu uz mana sliekšņa semestra pirmās piektdienas naktī ap vienpadsmitiem.

Viņš man sacīja, ka esot aizbēdzis no Svētā Bedas skolas, jo grupas vecākais esot viņu terorizējis. Nolādēts, tā puikas vārdu gan es nevaru atcerēties! Harijs grasījās doties jūrā. Ja viņš tā būtu izdarījis, tad droši vien kļūtu par admirāli. Tomēr laimīgā kārtā viņš paklausīja manam padomam un aizsteidzās atpakaļ uz skolu, lai pagūtu laikus uz nākamās dienas brokastīm.

Tā kā Harijs parasti uz dokiem nāca kopā ar Stenu Tenkoku, es tikai pēc kāda laika sapratu, ka puika ir Artura Kliftona dēls. Reiz viņš man vaicāja, vai esmu pazinis viņa tēvu, un es atbildēju apstiprinoši. Vēl sacīju, ka viņš bijis krietns un godīgs cilvēks ar nopelniem kara laukā. Pēc tam viņš man vaicāja, vai es zinu, kā viņa tēvs nomiris. Pateicu, ka nezinu. Tā bija vienīgā reize, kad es zēnam sameloju. Es nedrīkstēju nepakļauties viņa mātes gribai.

Es stāvēju tupat pie dokiem, kad ieradās jaunā strādnieku maiņa un iepriekšējā devās projām. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, itin kā manis tur nemaz nebūtu. Daži uzskatīja, ka neesmu īsti pie pilna prāta, un es necentos šos maldus kliedēt, jo gribēju savu sodu izciest nevienam nezināms.

Arturs Kliftons bija labs strādnieks. Viens no krietnākajiem, un savu darbu viņš uztvēra ļoti nopietni, atšķirībā no viņa labākā drauga Stena Tenkoka, kuram pirmā pieturas vieta pēc maiņas ceļā uz mājām bija Pig and Whistle. Precīzāk, tajās naktīs, kad viņš vispār bija spējīgs tikt līdz mājām.

Es vēroju, kā Kliftons pazūd kuģa korpusā, lai kaut ko vēl pārbaudītu, iekams tiek aizmetināts korpusa dubultais pamats. Griezīgā skaņa, kas liecināja par maiņas beigām, droši vien novērsa uzmanību. Ieradās jaunā maiņa, iepriekšējā devās projām. Metinātājiem darbs bija jāuzsāk nekavējoties, ja viņi gribēja tikt galā līdz savas maiņas beigām un saņemt prēmiju. Nevienam, mani ieskaitot, ne prātā neienāca doma par to, vai Kliftons ir izlīdis no dubultā apšuvuma.

Mēs pieņēmām, ka viņš ir dzirdējis sirēnu un kopā ar pārējiem simtiem doku strādnieku soļo ārā pa vārtiem ceļā uz mājām. Atšķirībā no sava drauga Stena Tenkoka, Kliftons reti iegriezās krogā un deva priekšroku laika pavadīšanai mājās kopā ar sievu un bērnu. Tolaik es vēl nepazinu ne viņa sievu, ne dēlu. Droši vien tā arī būtu palicis, ja tovakar Kliftons būtu atgriezies mājās.

Otrā maiņa jau strādāja pilnā sparā, kad izdzirdēju Tenkoku pilnā kaklā kliedzam. Redzēju, ka viņš norāda uz kuģa korpusu. Brigadieris Haskinss viņu gaiņāja prom kā uzmācīgu lapseni.

Aptvēris, ka pie Haskinsa neko nepanāks, Tenkoks metās lejup pa trapu un pa molu steidzās uz administrācijas ēkas pusi. Drīz vien Haskinss atskārta, kurp devies Tenkoks, aizskrēja tam pakaļ un jau gandrīz bija panācis, kad Stens iegāja pa Beringtona ēkas durvīm.

Es biju pārsteigts, redzot, ka pēc dažām minūtēm Tenkoks izskrien no turienes ārā. Taču vēl lielāku izbrīnu radīja tas, ka viņam sekoja gan Haskinss, gan rīkotājdirektors. Es nespēju ne iedomāties, kas gan Hugo kungam licis steigties ārā no kabineta pēc tik īsas sarunas ar Stenu Tenkoku.

Drīz vien es uzzināju atbildi, jo tūlīt pēc ierašanās dokos Hugo kungs pavēlēja visiem maiņas strādniekiem nolikt instrumentus, pārtraukt darbu un ievērot klusumu. Pēc īsa mirkļa Haskinss lika visiem atsākt strādāšanu.

Un tajā brīdi es piepeši atskārtu, ka Arturs Haskinss varētu joprojām būt aizmetinātajā kuģa korpusā.