– Tikai īsi rezumēšu, – Prendergasta kungs sacīja. – Jūs ieliekat pamatsummu piecus simtus mārciņu, kas ļauj Kliftona kundzei iegādāties “Tillijas tējnīcu”, kura atrodas Brodstrītā. Vienošanās bija par pilnu summu un pieciem procentiem gadā, un pamatkapitāls jāatmaksā piecu gadu laikā. Lai gan “Tillijas tējnīcā” pirmajā darbības gadā ir izdevies panākt pat nelielu peļņu, tāpat bijis arī otrajā gadā, tā nekad nav bijusi pietiekama, lai varētu samaksāt procentus, nemaz nerunājot par kādu pamatsummas daļu. Tātad laikā, kad notika ugunsgrēks, Kliftone bija parādā pieci simti septiņdesmit divas mārciņas un sešpadsmit šiliņus. Pie šās summas man vēl jāpieskaita bankas nodeva divdesmit mārciņas. Tātad kopsummā pieci simti septiņdesmit deviņas mārciņas un sešpadsmit šiliņi. Šī summa protams, tiks stabili nosegta ar apdrošināšanas prēmiju, tātad jūsu ieguldījums ir pilnīgā drošībā. Savukārt Kliftones kundze vārda pilnā nozīmē paliks ar tukšām rokām.

– Patiešām neveiksmīgi, – noteica Hugo. – Vai drīkstu vaicāt, kālab gala aprēķinos neparādās neviena summa, kas maksāta par Keisija kunga pakalpojumiem? – viņš piebilda, kad rūpīgāk bija izpētījis visus skaitļus.

– Keisija kungs informēja banku, ka neiesniegs nekādus rēķinus, kur pieprasīta maksa par viņa pakalpojumiem.

Hugo sarauca pieri. – Vismaz kāda laba ziņa tai nabaga sievietei.

– Jā, patiešām. Tomēr izskatās, ka turpmāk viņa vairs nespēs samaksāt par sava dēla skološanos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

– Skumji gan, – Hugo noteica. – Vai nāksies zēnu izņemt no mācību iestādes?

– Diemžēl man jāteic, ka tas ir neizbēgami, – apstiprināja Prendergasta kungs. – Kauna lieta! Viņa neprātīgi mīl savu dēlu, un es nešaubos, ka būtu gatava ziedot gandrīz visu, lai tikai zēns varētu turpināt mācības.

– Kauna lieta! – atkārtoja Hugo, aizvēra dokumentu mapi un piecēlās no krēsla. – Nekavēšu jūs ilgāk, Prendergasta kungs, – viņš piebilda. – Man pēc pusstundas pilsētā sarunāta tikšanās. Varbūt varu jūs aizvest?

– Ļoti laipns piedāvājums, Beringtona kungs, taču tas nebūs nepieciešams. Es atbraucu pats ar savējo.

– Kāda mašīna jums ir? – Hugo vaicāja, kad bija paņēmis savu portfeli un devās uz durvju pusi.

– Morris Oxford, – atbildēja Prendergasts, kurš veikli salika dokumentus vietā un sekoja Hugo, kas jau gāja ārā no kabineta.

– Tautas mašīna, – noteica Hugo. – Esmu dzirdējis, ka šis modelis, gluži tāpat kā jūs, ir ļoti uzticams. – Abi vīrieši iesmējās un devās lejup pa kāpnēm. – Kliftones kundzes uzsāktais bizness beidzies patiešām skumji, – ierunājās Hugo, kad viņi izgāja no ēkas. – Lai gan īsti neesmu pārliecināts, ka atbalstu sieviešu iesaistīšanos lietišķos darījumos. Tas neatbilst dabīgajai lietu kārtībai.

– Pilnībā piekrītu, – apstiprināja Prendergasts, kad abi vīrieši bija nostājušies pie Beringtona automašīnas. – Ziniet, – viņš vēl piebilda, – tās nabaga sievietes labā jūs esat izdarījis ļoti daudz.

– Man prieks, ka jūs tā sakāt, Prendergast, – teica Hugo. – Un tomēr manai līdzdalībai jāpaliek noslēpumā. To zināsim tikai mēs abi.

– Protams, ser, – Prendergasts apliecināja, kad abi atvadoties sarokojās. – Jūs varat uz mani paļauties.

– Vēl sazināsimies, veco zēn, – noteica Hugo un iekāpa savā automašīnā. – Nešaubos, ka jūsu bankas pakalpojumus izmantošu vēl. – Prendergasts smaidīja.

Pa ceļam uz pilsētu Hugo atkal iedomājās par Kliftones kundzi. Viņš bija devis sievietei triecienu, no kura viņa diezin vai spēs atgūties, tomēr bija iecerējis vēl pēdējo, nāvējošo sitienu.

Viņš brauca uz Bristoli un prātoja par to, kur tobrīd Meizija Kliftone varētu būt. Iespējams, ka apsēdinājusi dēlu un skaidro, kālab viņš nākamajā semestrī nevarēs turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. “Vai viņa kaut īsu mirkli bija domājusi, ka Harijs tomēr varēs turpināt mācības, it kā nekas nebūtu atgadījies?” Hugo nolēma, ka neapspriedīs ar Džailsu šo tematu un gaidīs, kad dēls pats pastāstīs skumjās vēstis par savu lielisko draugu.

Lai gan apziņa par to, ka viņa dēls mācās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Hugo tracināja, viņš ne Elizabetei, ne arī savam tēvam nebija atklājis īsto iemeslu, kālab zēns tā arī neieguva mācību vietu Ītonā.

Viņš aiztraucās garām katedrālei, šķērsoja ielu un tad piebrauca pie viesnīcas Royal galvenās ieejas. Hugo uz tikšanos bija ieradies dažas minūtes par agru, tomēr jutās drošs, ka direktors neliks viņam gaidīt. Beringtons iegāja pa rotējošām durvīm un drošā solī devās pāri vestibilam. Viņam nebija vajadzības vaicāt, kur atrodas Fremptona kunga kabinets.

Kad Hugo ienāca, viesnīcas direktora sekretāre pielēca kājās. – Pavēstīšu Fremptona kungam, ka esat ieradies, – viņa sacīja un gandrīz skriešus steidzās uz blakus kabinetu. Jau pēc mirkļa parādījās viesnīcas direktors.

– Priecājos jūs redzēt! – viņš sacīja un mudināja Beringtonu doties uz kabinetu. – Ceru, ka jums un Beringtones kundzei klājas labi. – Hugo pamāja ar galvu un apsēdās pretī viesnīcas direktoram, tomēr roku viņam nepaspieda. – Pēc tam, kad pavēstījāt par nodomu tikties ar mani, es atļāvos pārlūkot vienošanos, kas saistīta ar jūsu kompānijas gadskārtējām svinīgajām vakariņām, – sacīja Fremptons. – Kā noprotu, ieradīsies vairāk nekā trīs simti viesu?

– Mani neinteresē viesu skaits, – attrauca Beringtons. – Un ne jau šā iemesla pēc esmu ieradies uz tikšanos ar jums, Frempton. Gribu apspriest kādu privātu, un, manuprāt, derdzīgu lietu.

– Man žēl, ka tā, – noteica Fremptons, izslējies taisni savā krēslā.

– Viens no mūsu vadošajiem darbiniekiem ceturtdien bija apmeties jūsu viesnīcā un nākamajā dienā pavēstīja kaut ko tik svarīgu, ka uzskatīju par savu pienākumu tam pievērst jūsu uzmanību.

– Saprotams, – noteica Fremptons, slaukot sasvīdušās plaukstas bikšu starās. – Mēs nekādā ziņā nevēlētos sadusmot savu lielāko klientu.

– Priecājos to dzirdēt, – sacīja Hugo. – Šis džentlmenis reģistrējās viesnīcā, kad tās restorāns jau bija slēgts. Viņš devās uz “Palmkortu” cerībā uz kādu vieglu maltīti.

– Šis pakalpojums ir mans personiskais jaunievedums. – Fremptons saspringti pasmaidīja.

– Kāda jauna sieviete… liekas, viņa bija atbildīgā persona… pieņēma pasūtījumu, – turpināja Hugo, izlikdamies nedzirdam Fremptona iepriekšējo komentāru.

– Jā, tā droši vien bija mūsu Kliftones kundze.

– Man nav ne jausmas, kā šo sievieti sauc, – attrauca Hugo. – Brīdī, kad viņa pasniedza šim viesim kafiju un sviestmaizes, zālē ienāca vēl kāds kungs. Viņš veica pasūtījumu un pavaicāja, vai to varētu piegādāt uz viņa numuriņu. Mans draugs atceras tikai to, ka šim vīrietim bija neliels īru akcents. Mans draugs samaksāja un devās pie miera. Nākamajā rītā viņš piecēlās agri, jo vēlējās pabrokastot un pēc tam izskatīt dokumentus pirms paredzētās valdes sēdes. Kad viņš gāja ārā no sava numura, tad pamanīja to pašu sievieti izejam no trīs simti septiņdesmit pirmā numura. Viņa joprojām bija ģērbusies viesnīcas formastērpā. Sieviete aizgāja līdz gaiteņa galam, izrāpās pa logu un nokļuva uz ugunsdzēsēju kāpnēm.

– Tas ir kaut kas šausmīgs, ser. Es…

– Mūsu valdes loceklis satraukts pieprasīja, lai turpmāk reizēs, kad viņam nāksies ierasties Bristolē, mēs parūpētos par to, lai tiek rezervēts numurs kādā citā viesnīcā. Frempton, es nevēlos radīt iespaidu, ka esmu puritānis, taču Royal allaž ir bijusi vieta, kurp es ar mierīgu sirdi vedu savus bērnus un sievu.

– Esiet mierīgs, Beringtona kungs. Pieminētā persona nekavējoties tiks atlaista no darba ar visām no tā izrietošajām sekām. Vai drīkstu sacīt, ka esmu patiesi gandarīts par faktu, ka pievērsāt manu uzmanību šai problēmai?

Hugo piecēlās no krēsla. – Un nav nekādas vajadzības atsaukties uz mani vai kompāniju, ja paziņosiet dāmai, ka esat nolēmis viņu atlaist.

– Par manu diskrētumu varat nešaubīties! – apliecināja Fremptons.

Pirmo reizi šās sarunas laikā Hugo pasmaidīja. – Pārejot pie patīkamākiem tematiem, varu sacīt, ka mēs patiešām gaidām kompānijas gadskārtējās svinīgās vakariņas. Nemaz nešaubos, ka viss tiks noorganizēts atbilstīgi jūsu augstajiem standartiem. Nākamajā gadā mūsu kompānija svinēs simto jubileju, tāpēc nešaubos, ka mans tēvs vēlēsies būt izšķērdīgs. – Abi vīrieši iesmējās mazliet par skaļu.

– Varat uz mums paļauties, Beringtona kungs, – sacīja Fremptons, pavadot viesi ārā no kabineta.

– Jā, un vēl kaut kas, Frempton, – ierunājās Hugo, kad viņi atradās jau vestibilā. – Es gribētu, lai sers Volters par to neko neuzzina. Ja runa ir par šādiem jautājumiem, mans tēvs mēdz būt mazliet vecmodīgs, tāpēc būs labāk, ja tas paliks tikai starp mums.

– Pilnībā jums piekrītu, Beringtona kungs, – teica Fremptons. – Varat būt drošs, ka par šo lietu es parūpēšos pats personīgi.

Ejot ārā pa viesnīcas virpuļdurvīm, Hugo iedomājās par to, cik ilgas stundas gan Mičels pavadījis Royal telpās, lai spētu viņam pasniegt tik nenovērtējamu informāciju.

Beringtons ielēca automašīnā, iedarbināja dzinēju un turpināja mājupceļu. Viņš joprojām domāja par Meiziju Kliftoni, kad sajuta sev uz pleca kādu roku. Pirmajā mirklī viņu pārņēma akla panika, bet tad viņš pagriezās un ieraudzīja, kurš atrodas uz aizmugures sēdekļa. Hugo ienāca prātā, vai tikai Kliftonei nav kļuvis zināms par viņa tikšanos ar Fremptonu.

– Ko tu gribi? – viņš skarbi noprasīja, nesamazinājis braukšanas ātrumu, jo baidījās, ka viņus kāds varētu ieraudzīt kopā.

Klausoties Meizijas prasībās, Hugo varēja vien brīnīties par viņas lielisko informētību. Kad viņa bija visu pateikusi, Hugo viegli piekrita visam, jo zināja, ka šādi ātrāk dabūs sievieti ārā no automašīnas.

Kliftones kundze nolika Hugo blakus uz sēdekļa plānu, brūnu aploksni. – Gaidīšu ziņas no tevis, – viņa sacīja.

Beringtons iebāza aploksni iekškabatā. Ātrumu viņš samazināja tikai tad, kad bija nonācis neapgaismotā alejā, tomēr automašīnu apturēja vien brīdī, kad bija pilnīgi pārliecināts, ka viņus neviens neredzēs.