– Tā bija pagājušajā mēnesī, kungs, – atbildēja zēns.

Kad Džailss bija sagriezis torti, Hugo piecēlās un, ne vārda neteicis, izgāja no istabas.

Viņš taisnā ceļā devās uz savu kabinetu, bet atskārta, ka nespēj koncentrēties, lai nopietni izskatītu piezīmes, kas sagatavotas nākamajā rītā paredzētajai valdes sapulcei. Kliftona atbilde vēstīja par to, ka Hugo vajadzēs vērsties pie advokāta, kurš specializējies pēctecības jautājumos.

Pēc stundas viņš dzirdēja balsis vestibilā, tad aizvērās ieejas durvis, un bija dzirdama automašīnas dzinēja rūkoņa. Pēc dažiem mirkļiem pie kabineta durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca Elizabete.

– Kālab tev vajadzēja tik negaidīti aiziet? – viņa vaicāja. – Un kāpēc tu neatnāci atvadīties, ja noteikti dzirdēji, ka Džailss un viņa draugi dodas projām?

– Man rīt jāpiedalās valdes sēdē, tur tiks apskatīti daudzi visai sarežģīti jautājumi, – viņš atbildēja, nepaceldams acis.

– Tas nav iemesls, lai neatvadītos no sava dēla, jo īpaši viņa dzimšanas dienā.

– Mans prāts aizņemts ar ļoti daudzām lietām, – viņš atrunājās, joprojām nodūris skatienu piezīmēs.

– Pilnīgi noteikti nekas nav tik nozīmīgs, lai atļautos būt rupjš pret viesiem. Pret Hariju Kliftonu tu izturējies familiārāk nekā pret saviem kalpotājiem.

Hugo pirmo reizi šās sarunas laikā pacēla galvu. – Tas droši vien bija tāpēc, ka vērtēju Kliftonu zemāk nekā mūsu kalpotājus. – Elizabete izskatījās satriekta. – Vai tu zināji, ka viņa tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle? Nedomāju, ka Džailsam ar šādiem zēniem būtu ieteicams biedroties.

– Ir skaidri redzams, ka Džailss domā citādi. Lai no kādas ģimenes Harijs arī nāktu, viņš ir apburošs zēns. Nekādi nespēju saprast, kālab tu esi noskaņots tik ļoti negatīvi. Pret Dīkinsu tu tā neizturējies, bet viņa tēvs ir vienkāršs laikrakstu pārdevējs.

– Zēnam ir piešķirta stipendija, kas nav saistīta ar konkrētu mācību priekšmetu.

– Bet Harijs ir skolas ievērojamākais stipendiāts, kā tas zināms itin visiem, kas apmeklē baznīcu. Nākamajā tikšanās reizē ar viņu, cerams, tu izturēsies kaut mazliet civilizētāk. – Vairs nesacījusi ne vārda, Elizabete izgāja no istabas un aizvēra durvis aiz sevis.

Sers Volters Beringtons sēdēja savā ierastajā valdes priekšsēdētāja krēslā galda galā, kad sapulču telpā ienāca viņa dēls.

– Mani aizvien vairāk satrauc valdības jaunais ierosinājums preču ievešanas tarifu jomā, – sacīja Hugo un apsēdās tēvam labajā pusē, – un tas, kādu iespaidu tie varētu atstāt uz mūsu gada bilanci.

– Tieši tālab mums valdē ir jurists, – atteica sers Volters. – Viņš mums varēs ieteikt, kā rīkoties.

– Es parēķināju. Ja ierosinājums iegūs likuma spēku, tas mums gadā izmaksās divdesmit tūkstošus mārciņu. Vai tomēr nebūtu jāmeklē vēl kādas iespējas, kā tu domā?

– Laikam jau nākamreiz, kad būšu Londonā, man vajadzēs aprunāties ar seru Arturu Emhērstu.

– Otrdien es dodos uz Londonu, lai piedalītos Britu Kuģu īpašnieku asociācijas rīkotajās ikgadējās pusdienās, – sacīja Hugo. – Tā kā viņš ir industrijas juridiskais padomnieks, droši vien vajadzēs man ar viņu pārmīt kādu vārdu.

– Ja vien tu patiešām uzskati, ka tas ir nepieciešams, – sers Volters atteica. – Tikai neaizmirsti, ka Emhērsts rēķina maksu par stundām. Arī tad, ja konsultē pusdienu laikā.

Britu Kuģu īpašnieku asociācijas ikgadējā sanākšana tika rīkota Grosvenorhausā, un tajā piedalījās vairāk nekā tūkstotis tās biedru un viņu viesu.

Hugo jau iepriekš bija piezvanījis asociācijas sekretāram un pavaicājis, vai varētu rast iespēju un apsēdināt viņu blakus seram Džeimsam Emhērstam. Sekretārs mazliet izbrīnījās, tomēr piekrita koriģēt viesu izvietojumu pie galda. Vecais Džošua Beringtons taču bija šīs asociācijas dibinātājs.

Pēc tam, kad Ņūkāslas bīskaps bija norunājis galda lūgšanu, Hugo pat nemēģināja uzsākt sarunu ar savu galda biedru, jo jurists bija iegrimis dziļā diskusijā ar blakussēdētāju labajā pusē. Beidzot, kad viņš pievērsa uzmanību svešiniekam, kurš nezin kāpēc nosēdināts viņam kreisajā pusē, Hugo vairs lieki netērēja laiku un ķērās uzreiz pie jautājuma būtības.

– Mans tēvs, sers Volters Beringtons, – viņš sacīja Emhērstam, – ir diezgan noraizējies par plānu, kas tiek virzīts parlamenta apakšpalātā. Tas saistīts ar preču ievešanas tarifiem un to, kā šie jauninājumi ietekmēs industriju kopumā. Tēvs gribēja uzzināt, vai jūs varētu viņam sniegt konsultāciju. Nākamreiz, kad viņš ieradīsies Londonā.

– Visādā ziņā, manu zēn, – sers Džeimss atbildēja. – Lai viņa sekretārs piezvana manējam, un es izbrīvēšu laiku dienā, kad jūsu tēvs ieradīsies pilsētā.

– Paldies, ser, – Hugo pateicās. – Un tagad pāriesim pie jautrākiem tematiem. Vai esat lasījis kaut ko no Agatas Kristi romāniem?

– Nevaru atbildēt apstiprinoši, – sers Džeimss atteica. – Vai tie ir labi?

– Man ļoti patika viņas pēdējais romāns “Testaments”, – atbildēja Hugo. – Tomēr neesmu pārliecināts, ka sižetā aprakstīto lietu tāpat risinātu arī reālā tiesas zālē.

– Ko tā dāma raksta? – vaicāja Emhērsts, kad viņam priekšā tika nolikts šķīvis ar pārāk ilgi gatavotas liellopa gaļas šķēlēm.

– Kristi jaunkundze vēsta, ka vecākais dēls automātiski manto sava tēva titulu pat gadījumā, ja šis bērns ir ārlaulībā dzimis.

– O, tā patiesi ir āķīga lieta! – sacīja sers Džeimss. – Gluži nesen Lordu palātā tika pārskatīta ļoti līdzīga. Bensons pret Kārsteru, ja nemaldos. Presē tos nodēvēja par “Bastarda labojumiem”.

– Un kāds lēmums tika pieņemts? – Hugo vaicāja, pūlēdamies neizrādīt pārāk lielu interesi.

– Ja testamentā nav atrodams kāds īpašs punkts, kas ļautu izgrozīties, viņi lemj par labu pirmdzimtajam. Arī tad, ja viņš ir dzimis ārlaulībā. – Tā bija vēl viena atbilde, ko Hugo nevēlējās dzirdēt. – Visādā ziņā, – turpināja sers Džeimss, – lai piesegtu savas pēcpuses, Lordu palātā tika nolemts, ka ikviens gadījums jāvērtē individuāli. Un arī tikai pēc tam, kad to pārskatījis Heraldikas palātas vadītājs. Cik raksturīgi Lordu palātai! – viņš vēl piebilda un tad, paņēmis nazi un dakšiņu, uzklupa vērša gaļai. – Pārāk bailīgi, lai iedibinātu precedentu, bet laimīgi uzgrūst atbildību kādam citam.

Kad sers Džeimss atkal pievērsās savam galda kaimiņam labajā pusē, Hugo iegrima domās par to, kas varētu notikt, ja Harijs Kliftons uzzinātu, ka viņam ir tiesības mantot ne tikai Beringtonu kuģniecību, bet arī ģimenes nekustamos īpašumus. “Pietiek jau ar apziņu, ka man ir ārlaulības dēls, bet nē… Harijs Kliftons pēc manas nāves varēs mantot arī ģimenes titulu un kļūt par seru Hariju! Neizturami.” Hugo bija gatavs darīt jebko, lai tikai šādu iznākumu nepieļautu.

Divdesmit ceturtā nodaļa

Hugo Beringtons brokastoja un lasīja vēstuli no Svētā Bedas skolas direktora, kurā vēstīja, ka skola grasās īstenot tūkstoš mārciņu vērtu projektu un uzbūvēt jaunas segtās tribīnes kriketa laukumā, kā arī aicina iesaistīties vecākus. Hugo atvēra savu čeku grāmatiņu un jau grasījās ierakstīt “simt mārciņu”, kad viņa uzmanību novērsa dūkoņa, kas liecināja par piebraukušu automašīnu.

Beringtons piegāja pie loga, lai paskatītos, kurš gan nolēmis ierasties tik agrā sestdienas rīta stundā. Viņu pārņēma neizpratne, jo no taksometra izkāpa Džailss, nesdams rokā ceļasomu. Bija taču ieplānots, ka šajā pēcpusdienā zēns piedalīsies šīs sezonas pēdējā kriketa mačā, kuru Hugo grasījās noskatīties.

Dženkinss paguva tieši laikā, lai atvērtu Džailsam durvis, jo zēns jau bija sasniedzis augšējo pakāpienu. – Labrīt, Džailsa kungs, – virssulainis sacīja, it kā tieši Džailsu arī būtu gaidījis ierodamies.

Hugo izgāja no brokastu telpas un ieraudzīja, ka Džailss noliektu galvu stāv vestibilā, blakus nolicis ceļasomu. – Ko tu dari mājās? – viņš vaicāja dēlam. – Vai tad līdz semestra beigām nav jāmācās vēl viena nedēļa?

– Mani atstādināja no mācībām, – Džailss atbildēja.

– Atstādināja no mācībām? – atkārtoja Hugo. – Vai drīkstu vaicāt, ko gan tu tādu pastrādāji, ka tevi šādi sodīja?

Džailss paraudzījās uz Dženkinsu, kurš klusēdams stāvēja pie ieejas durvīm. – Es aiznesīšu Džailsa kunga somu uz viņa guļamistabu, – virssulainis sacīja, tad paņēma somu un lēnām devās augšup pa kāpnēm.

– Nāc! – noteica Hugo, kad sulainis vairs nebija redzams.

Līdz brīdim, kamēr viņš nebija aizvēris sava kabineta durvis, abi neteica ne vārda. – Ko tu izdarīji, ka skolai nācās ķerties pie tik nopietna soda mēra? – stingri noprasīja tēvs, kad bija apsēdies savā krēslā.

– Mani pieķēra zogam skolas veikaliņā, – atbildēja Džailss, kurš bija atstāts stāvam telpas vidū.

– Vai ir iespējams kāds vienkāršs skaidrojums? Varbūt tas ir tikai pārpratums?

– Nē, ser. Tāda nav, – atbildēja Džailss, pūlēdamies neļauties asarām.

– Vai tev ir kas sakāms savai aizstāvībai?

– Nē, ser. – Džailss mazliet pavilcinājās. – Ja nu vienīgi…

– Ja nu vienīgi “kas”?

– Es vienmēr tos saldumus atdevu citiem. Nekad nepaturēju sev, papà.

– Kliftonam, protams.

– Un arī Dīkinsam, – Džailss piebilda.

– Vai Kliftons tevi pamudināja?

– Nē, – strikti atbildēja Džailss. – Uzzinājis, ar ko nodarbojos, Harijs vienmēr nesa atpakaļ uz veikalu saldumus, ko biju iedevis viņam un Dīkinsam. Harijs pat uzņēmās vainu, kad Frobišera kungs vainoja viņu zagšanā.

Iestājās ilgs klusums, un pēc tam Hugo sacīja: – Tātad tu esi atstādināts no mācībām, bet ne pilnībā izslēgts no skolas? – Kad Džailss pamāja ar galvu, Hugo turpināja: – Vai tu domā, ka nākamajā semestrī tev atļaus atgriezties skolā?

– Šaubos gan, – atteica Džailss.

– Kāpēc tev tā liekas?

– Jo es nekad vēl nebiju redzējis skolas direktoru tik dusmīgu.

– Ne uz pusi tik dusmīgu, kāda būs tava māte, kad to visu uzzinās.

– Lūdzu, nesaki viņai, papà! – Džailss caur asarām iesaucās.

– Un kā, tavuprāt, es viņai paskaidrošu, ka mājās esi ieradies nedēļu pirms semestra beigām, turklāt nākamajā semestrī vairs skolā neatgriezīsies?