Hugo ieradās mazliet ātrāk par norunāto laiku un uzreiz devās pie galdiņa, kas atradās zāles tālākajā stūrī, lai gan parasti šo vietu viņš noteikti neizvēlētos. Bet pīlārs aizsegs viņa tikšanos ar Mičelu un neviens nevarēs arī noklausīties, kas viņiem runājams. Gaidot viņš prātā atkārtoja jautājumus, ko vēlējās uzdot, lai pārliecinātos, cik uzticams varētu būt šis svešinieks.

Trīs minūtes pirms sešiem pa virpuļdurvīm zālē ienāca garš, lieliski veidots vīrietis, viss viņa stāvs liecināja par militāru pieredzi. Tumši zilā žakete, pelēkās bikses, spoži nospodrinātās kurpes – viss liecināja par pieradumu pakļauties disciplīnai.

Piecēlies Hugo pavicināja roku, gandrīz tāpat, kā būtu aicinājis pienākt viesmīli. Mičels pāri telpai devās pie viņa, pat nepūlēdamies nomaskēt nelielo klibumu, kas, pēc policijas prefekta vārdiem spriežot, arī bija iemesls viņa atvaļināšanai no dienesta.

Hugo atcerējās iepriekšējo reizi, kad bija ticies ar policijas pārstāvi, taču tagad viņš pats būs tas, kurš uzdos jautājumus.

– Labvakar, ser.

– Labvakar, Mičel, – sacīja Hugo, kad abi bija sarokojušies. Mičels apsēdās, un Beringtons ciešāk nopētīja viņa degunu, kurš noteikti bijis lauzts, ausis, kuras tāpat bija pārcietušas ievainojumus. Viņš atcerējās, ka pulkvedis Denverss bija pieminējis Mičela piedalīšanos Bristoles futbola komandā.

– Uzreiz ķeršos pie galvenā, – Hugo sacīja, lieki netērēdams laiku. – Jautājums, ko vēlos ar jums apspriest, ir augstākajā mērā konfidenciāls un visam runātajam jāpaliek tikai starp mums. – Mičels pamāja ar galvu. – Tas ir tik konfidenciāls, ka pat pulkvedis Denverss nezina patieso iemeslu, kālab vēlējos ar jums tikties. Es nemaz nemeklēju cilvēku, kas varētu vadīt manu apsardzes dienestu.

Mičela sejas izteiksme palika neizdibināma. Viņš gluži vienkārši gaidīja, ko Hugo sacīs tālāk.

– Es meklēju kādu, kurš varētu veikt privātdetektīva pienākumus un reizi mēnesī ziņot man par kādas sievietes gaitām. Viņa dzīvo pilsētā un strādā šajā viesnīcā.

– Saprotu, ser.

– Gribu zināt visu, kas saistās gan ar viņas profesionālo, gan privāto dzīvi, lai cik nenozīmīgi tas arī varētu likties. Viņa nekad, es atkārtoju… nekad… nedrīkst uzzināt, ka par viņu interesējaties. Pirms es atklāju viņas vārdu, sakiet, vai uzskatāt, ka spēsiet izpildīt šo uzdevumu.

– Šādi uzdevumi nekad nav viegli, – atteica Mičels, – bet nav arī neizpildāmi. Kad vēl biju gluži jauns seržants, man nācās piedalīties slepenā operācijā, kuras rezultātā kāds draņķis nonāca aiz restēm uz sešpadsmit gadiem. Ja viņš patlaban ienāktu viesnīcas zālē, esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš mani nepazītu.

Hugo pirmo reizi šās tikšanās laikā pasmaidīja. – Pirms stāstu tālāk, – viņš turpināja, – man jāzina, vai vispār vēlaties šādu darbu veikt.

– Tas būs atkarīgs no vairākām niansēm, kungs.

– Kādām?

– Vai tas būs pilnas slodzes darbs, jo pašlaik es strādāju naktīs. Par apsargu bankā.

– Jau rīt iesniedziet viņiem atlūgumu! – sacīja Hugo. – Es nevēlos, lai jūs strādājat vēl kādam citam.

– Un darba stundas? – Pēc jūsu ieskatiem.

– Un samaksa?

– Maksāšu jums astoņas mārciņas nedēļā avansā par mēnesi, kā arī segšu visus pamatotos izdevumus.

Mičels pamāja ar galvu. – Kungs, vai drīkstu ieteikt, lai maksājat man skaidrā naudā? Tādējādi nekādi pārskaitījumi nedos iespēju izsekot mūsu saikni.

– Izklausās saprātīgi, – sacīja Hugo, kurš jau bija izlēmis. – Kā jūs vēlēsieties saņemt ikmēneša atskaites? Rakstveidā vai mutiski?

– Mutiski. Jo mazāk papīru, kas norāda uz mūsu sadarbību, jo labāk.

– Tad mums katru reizi jāsatiekas kādā citā vietā un allaž citā nedēļas dienā. Tādējādi būs mazāk ticams, ka viens un tas pats cilvēks mūs varētu kopā redzēt vairāk nekā vienu reizi.

– Man tas nerada nekādas problēmas, – atbildēja Hugo.

– Kad lai ķeros pie uzdevuma veikšanas, kungs?

– Jūs jau sākāt darbu pirms pusstundas, – atteica Beringtons, no kabatas izņēma papīra lapiņu un aploksni, kurā bija trīsdesmit divas mārciņas, un pasniedza Mičelam.

Viņš brīdi lasīja uz papīra uzrakstīto vārdu un adresi, tad pasniedza lapiņu atpakaļ savam jaunajam darbadevējam. – Man būs nepieciešams arī jūsu privātais telefona numurs, kā arī informācija par to, kad un kā varam satikties.

– Manā darba kabinetā jebkurā vakarā starp pieciem un sešiem, – pavēstīja Hugo. – Jūs nekad nedrīkstat ierasties pie manis mājās, ja vien tas nav ārkārtas gadījums, – viņš piebilda un paņēma pildspalvu.

– Tikai nosauciet ciparus, kungs! Nevajag neko pierakstīt.

Divdesmit trešā nodaļa

– Vai grasāties doties uz Džailsa jaunskunga dzimšanas dienas viesībām? – vaicāja Potsas jaunkundze.

Hugo ieskatījās plānotājā. “Džailss. 12. dzimšanas diena. Trijos dienā Menorhausā.” Šie vārdi bija uzrakstīti tumšākiem burtiem pašā lappuses augšā.

– Vai man vēl pietiks laika nopirkt dāvanu pa ceļam uz mājām?

Potsas jaunkundze izgāja no kabineta un pēc brīža atgriezās, nesdama lielu saini, kas bija ietīts spožā sarkanā papīrā un apsiets ar lenti.

– Kas tur iekšā? – interesējās Hugo.

– Pēdējais Roberts firmas radioaparāta modelis. Tāds, kādu zēns jums lūdza, kad apmeklējāt viņu dziednīcā.

– Pateicos jums Potsas jaunkundz, – sacīja Beringtons un ieskatījās rokaspulkstenī. – Tagad man jābrauc, ja gribu pagūt uz brīdi, kad viņš griezīs torti.

Sekretāre viņa portfelī ielika biezu, baltu dokumentu mapi un, iekams viņš paguva kaut ko vaicāt, sacīja: – Jūsu piezīmes rītdienas valdes sēdei. Kad Džailsa jaunskungs būs devies atpakaļ uz Svētā Bedas skolu, varēsiet tās izskatīt. Tādējādi jums nevajadzēs šovakar atgriezties darbā.

– Paldies, Potsas jaunkundz! – atkal tencināja Beringtons. – Jūs patiešām esat padomājusi par visu.

Braucot mājup, Hugo dūrās acīs tas, cik daudz automašīnu parādījies uz lielceļa, ja salīdzina ar iepriekšējo gadu. Arī gājēji bija kļuvuši uzmanīgāki ielu šķērsošanā – kopš dienas, kad valdība bija atļauto braukšanas ātrumu palielinājusi līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Kad Hugo automašīna pašāvās garām ekipāžai, zirgs izslējās pakaļkājās. Beringtons iedomājās par to, cik gan ilgi šīs zirgu vilktās ekipāžas vēl spēs izturēt konkurences cīņu, ja pilsētas padome bija pieņēmusi lēmumu ļaut ielās parādīties arī motorizētajiem taksometriem.

Ticis ārā no pilsētas, Hugo palielināja braukšanas ātrumu, jo nevēlējās nokavēt sava dēla dzimšanas dienas svinības. “Zēns aug patiešām ātri! Viņš jau tagad ir garāks par savu māti. Vai galu galā viņš pārspēs garumā arī savu tēvu?”

Kad jau pēc gada Džailss uzsāks mācības Ītonā, viņa draudzība ar Kliftonu puiku pagaisīs kā nebijusi. Par to Hugo jutās pārliecināts, tomēr apzinājās, ka arī pirms tam ir risināmas šādas tādas grūtības.

Iestūrējis auto pa muižas vārtiem, Hugo samazināja braukšanas ātrumu. Viņš vienmēr labprāt izbaudīja garo braucienu pa ozoliem apstādīto aleju, kas veda uz Menorhausu. Kad Hugo izkāpa no automašīnas, Dženkinss jau stāvēja uz augšējā pakāpiena. Viņš atvēra savrupnama durvis un sacīja: – Beringtones kundze ir viesistabā, kungs. Kopā ar Džailsu un diviem viņa skolas biedriem.

Kamēr Hugo gāja pa vestibilu, no augšstāva pa kāpnēm noskrēja Emma un apskāva tēvu.

– Kas tajā sainī? – viņa vēlējās zināt.

– Dāvana tavam brālim dzimšanas dienā.

– Jā, bet kas tieši tur iekšā?

– Tev nāksies pagaidīt, tad arī uzzināsi, jaunā dāma, – smaidot noteica viņas tēvs un iedeva savu portfeli virssulainim. – Vai noliksi to manā kabinetā, Dženkins? – viņš sacīja, bet Emma paķēra tēvu aiz rokas un sāka vilkt viņu viesistabas virzienā.

Smaids nekavējoties pagaisa, kad Hugo atvēra viesistabas durvis un ieraudzīja, kas sēž uz dīvāna.

Pielēcis kājās, Džailss metās pretī tēvam, kurš pasniedza viņam dāvanu un sacīja: – Daudz laimes dzimšanas dienā, manu zēn!

– Paldies, papà! – zēns iesaucās un iepazīstināja tēvu ar draugiem.

Hugo paspieda Dīkinsam roku, bet brīdī, kad sarokoties vēlējās arī Harijs, vīrietis tikai noteica: – Labvakar, Klifton. – Pēc tam viņš apsēdās savā iemīļotajā krēslā.

Džailss izsaiņoja dāvanu, un viņi abi pirmo reizi ieraudzīja, kāda tā ir. Pat dēla neapvaldītais prieks nespēja atsaukt smaidu Beringtona kunga lūpās. Bija kāds jautājums, kuru viņš noteikti grasījās Kliftonam uzdot, tomēr tam bija jāizskan tik vienaldzīgi, it kā atbilde viņam nepavisam neliktos būtiska.

Klusēdams Hugo sēdēja un noraudzījās, kā zēni meklē dažādas radiostacijas, ieklausās svešādās balsīs un mūzikā un to visu pavada ar smiekliem un aplausiem.

Beringtones kundze runāja ar Hariju par neseno koncertu, ko viņa noklausījusies un kurā tika izpildīta Hendeļa oratorija “Mesija”. Harijs tajā dziedājis solo “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”. Beringtones kundze uzslavēja zēna uzstāšanos.

– Paldies, Beringtones kundze, – teica Harijs.

– Vai pēc Svētā Bedas skolas beigšanas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? – ievaicājās Hugo, kad sarunā iestājās pauze.

– Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, – viņš atbildēja.

– Kāpēc tas ir tik svarīgi? – ievaicājās Beringtones kundze. – Nešaubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.

– Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.

– Vai tad tavs tēvs…

– Viņš ir miris, – paskaidroja Harijs. – Kritis karā.

– Ak… atvaino, – sacīja Beringtones kundze. – Man pat neienāca prātā…

Tajā brīdī atvērās durvis, un ienāca sulainis, nesdams sudraba paplāti, uz kuras atradās milzīga dzimšanas dienas torte. Kad Džailsam ar vienu pūtienu bija izdevies apdzēs visas divpadsmit svecītes, klātesošie aplaudēja.

– Un kad ir tava dzimšanas diena, Klifton? – vaicāja Hugo.