Kad valdē tika iesniegti pēdējie aprēķini par šo projektu, kļuva redzams, ka Beringtonu kompānijas zaudējumi ir trīspadsmit tūkstoši septiņi simti divpadsmit mārciņu lieli. Hugo nemēģināja vēlreiz piedāvāt iesaistīšanos kādā kuģu būvniecības projektā, un sers Volters vairs nekad nepieminēja šo tematu. Turpmāko gadu laikā Beringtoni nodarbojās ar jau ierasto kravu pārvadāšanas biznesu un aizvien nostiprinājās.

Pēc tam, kad Stens tika aizvests uz vietējo cietumu, Hugo nosprieda, ka vairs par viņu neko nedzirdēs. Taču īsi pirms tam, kad Tenkokam vajadzēja iznākt brīvībā, Potsas jaunkundzei piezvanīja Bristoles Cietuma pārvaldes priekšnieka vietnieks un vēlējās norunāt tikšanos ar Hugo Beringtonu. Tās laikā pārvaldes priekšnieka vietnieks lūdza, lai Tenkoks pēc iznākšanas brīvībā tiktu atjaunots iepriekšējā darba vietā, jo viņam vairs nav ne mazāko cerību iekārtoties citur. Vispirms Hugo nopriecājās par šādām ziņām, tomēr apdomājies aizsūtīja savu brigadieri Filu Haskinsu uz cietumu pie Tenkoka, lai pateiktu, ka viņš varēs atgriezties agrākajā darbā. Tenkokam tika izvirzīts viens noteikums – viņš nekad vairs nedrīkstēs pieminēt Artura Kliftona vārdu. Ja viņš pārkāps šo vienošanos, tad varēs sakravāt mantiņas un skatīties pēc darba citā vietā. Tenkoks piekrita šādam noteikumam. Gadiem ritot, kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņš pilda savu apņemšanos.

Rolls-Royce brauca augšup kalnā pretī Svētā Bedas skolas galvenajiem vārtiem un pie tiem apstājās. Šoferis izsteidzās no automašīnas, lai atvērtu durvis pasažieriem. Vairāki acu pāri pievērsās viņiem. Daži skatījās ar apbrīnu, vēl citi ar skaudību.

Bija skaidri manāms, ka Džailsam šāda uzmanība nav patīkama, un viņš ātri devās projām, izlikdamies, ka viņam nav nekā kopēja ne ar šoferi, ne ar vecākiem. Māte aizsteidzās dēlam pakaļ, vēl reizi saraustīja viņa zeķes uz augšu un atkārtoti apskatīja, vai roku nagi ir tīri. Hugo aiz gara laika pārlūkoja nedaudzo zēnu sejas un prātoja, vai ieraudzīs kādu, kuru līdz šim vēl nav redzējis.

Un tad viņš pamanīja zēnu, kurš kāpa kalnā gluži viens pats. Viņu nepavadīja ne māte, ne arī tēvs. Hugo paraudzījās ciešāk un tālāk aiz zēna saskatīja sievieti, kura viņu vēroja. Tā bija sieviete, kuru viņš nekad neaizmirsīs. Viņi abi noteikti domāja par to, vai šajā dienā mācības skolā uzsāk viens vai divi viņa dēli.

Kad Džailss saslima ar vējbakām un viņam vairākas dienas nācās pavadīt dziednīcā, Hugo nolēma, ka šī varētu būt viņa iespēja pierādīt, ka Harijs Kliftons nav viņa dēls. Viņš nepateica Elizabetei, ka grasās apciemot Džailsu, jo nevēlējās, lai sieva būtu blakus, kad viņš iztaujās internāta pārzini.

Pabeidzis izskatīt rīta pastu, Hugo sacīja Postas jaunkundzei, ka aizbrauks uz Svētā Bedas skolu apciemot dēlu un neatgriezīsies ātrāk kā pēc divām stundām. Viņš aizbrauca uz pilsētu un novietoja automašīnu iepretī Frobišera ēkai. Viņš pat pārāk labi atcerējās, kur atrodas dziednīcas telpas, jo arī pats bija tur regulāri ārstējies, kad mācījās Svētā Bedas skolā.

Džailss sēdēja gultā un mērīja temperatūru, kad telpā ienāca viņa tēvs. Viņu ieraugot, zēna sejā atmirdzēja prieka gaišums. Internāta pārzine stāvēja turpat blakus un pārbaudīja termometra rādījumu.

– Temperatūra ir nokritusies līdz 37,2 grādiem. Dabūsim tevi uz kājām. Pirmdien no rīta jau varēsi ierasties uz pirmo stundu, jaunais cilvēk, – viņa paziņoja un sakratīja termometru. – Tagad es jūs atstāšu vienus, lai varat mazliet pabūt divatā ar dēlu, Beringtona kungs.

– Paldies, pārzines kundze, – sacīja Hugo. – Vai jums vēlāk būs brītiņš laika aprunāties ar mani?

– Protams, Beringtona kungs. Es būšu savā kabinetā.

– Manuprāt, tu nemaz tik slikti neizskaties, Džails, – noteica Beringtons, kad pārzine bija aizgājusi.

– Es jūtos labi, papà.

– Un kā tev sokas darbos?

– Ne pārāk slikti, – atteica Džailss. – Taču tikai tāpēc, ka mācos kopā ar diviem gudrākajiem zēniem manā klasē.

– Un kas viņi ir? – vaicāja Hugo, bīdamies uzklausīt atbildi.

– Viens ir Dīkinss. Viņš ir gudrākais zēns skolā. Patiesībā pārējie zēni ar viņu pat īsti nesarunājas, jo uzskata par zubrītāju. Bet otrs ir mans labākais draugs Harijs Kliftons. Arī viņš ir ļoti gudrs, tomēr ne tik ļoti kā Dīkinss. Tu droši vien esi dzirdējis, ka viņš dzied korī. Es zinu, tev viņš patiks.

– Vai tad Kliftons nav ostas krāvēja dēls? – Hugo vaicāja. – Jā, un viņš neslēpj šo faktu. Gluži tāpat kā vectēvs. Bet…

kā tu to zini, papà?

– Domāju, ka Kliftons strādāja mūsu firmā, – Hugo atteica un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.

– Droši vien tas bijis pirms tam, kad tu sāki tur strādāt, – iebilda Džailss. – Viņa tēvs ir kritis karā.

– Kurš tev to sacīja? – vaicāja Hugo.

– Henrija māte. Viņa strādā Royal viesnīcā. Mēs bijām tur aizgājuši dzert tēju Harija dzimšanas dienā.

Hugo gribējās pavaicāt, kad tieši bijusi Harija dzimšanas diena, tomēr viņš bažījās, ka tas jau būtu mazliet par daudz. Viņš tikai noteica: – Māte sūta tev mīļus sveicienus. Man liekas, ka viņa kopā ar Emmu iecerējusi tevi apciemot šās nedēļas beigās.

– Oho! Tieši tas, kas man vajadzīgs. Vējbakas un manas briesmīgās māsas apciemojums.

– Nemaz tik briesmīga viņa nav, – tēvs smiedamies noteica.

– Viņa ir pat vēl briesmīgāka, – Džailss neatkāpās. – Un neizskatās, ka Greisa varētu būt kaut mazliet labāka. Vai viņām noteikti jābrauc brīvdienās kopā ar mums, papà?

– Jā, protams, ka viņām jābrauc.

– Iedomājos, ka šovasar Harijs Kliftons varētu braukt mums līdzi uz Toskānu. Viņš nekad nav bijis ārzemēs.

– Nē, – Hugo noskaldīja pat pārāk strikti. – Brīvdienas jāpavada ģimenei kopā un nav jādala ar svešiniekiem.

– Bet viņš nav nekāds svešinieks, – tielējās Džailss. – Viņš ir mans labākais draugs.

– Nē! – Hugo atkārtoja. – Un par šo jautājumu vairs nerunāsim. – Džailss izskatījās vīlies. – Un ko tu gribētu, lai es tev uzdāvinu dzimšanas dienā, manu zēn? – tēvs vaicāja, vēlēdamies ātri mainīt sarunas tematu.

– Jaunāko radio modeli, – Džailss bez vilcināšanās atbildēja. – To sauc par “Uzticamo Robertu”.

– Vai tad skolā tev atļaus izmantot savu radio?

– Jā, – sacīja Džailss. – Klausīties drīkst vienīgi nedēļas nogalēs. Ja kādu pieķer klausāmies pēc tam, kad izslēgtas gaismas, vai pārējās nedēļas dienās, tad radio tiek konfiscēts.

– Paskatīšos, ko varu darīt lietas labā. Vai atbrauksi uz mājām savā dzimšanas dienā?

– Jā, bet tikai uz tēju. Man būs jāatgriežas skolā, lai pagūtu uz gatavošanos nākamās dienas stundām.

– Tad es arī mēģināšu uz brīdi izrauties no darba, – teica Hugo. – Tagad man jāiet. Pirms tam vēl gribu mazliet aprunāties ar internāta pārzini.

– Neaizmirsti pavaicāt, vai sestdienas rītā viņa mani izlaidīs no šejienes! – Džailss atgādināja, bet Hugo devās projām, lai izdarītu to, kādēļ patiesībā bija ieradies.

– Es patiešām priecājos, ka atradāt iespēju atbraukt, Beringtona kungs. Tas uzmundrinās Džailsu, – sacīja internāta pārzine, kad viņš iegāja viņas kabinetā. – Bet kā jau pats redzējāt, viņš ir jau gandrīz izveseļojies.

– Jā, un viņš cer, ka izlaidīsiet viņu sestdien no rīta, lai viņš varētu piedalīties futbola mačā.

– Esmu pārliecināta, ka tas būs iespējams, – sacīja internāta pārzine. – Taču jūs minējāt, ka vēlējāties parunāt ar mani par vēl kaut ko.

– Jā, pārzines kundze. Kā jums zināms, Džailss ir daltoniķis. Es gribēju vaicāt, vai tas viņam sagādā kādas grūtības.

– Nekā tāda, par ko man būtu zināms, – internāta pārzine atbildēja. – Ja kaut kas arī gadās, tas netraucē viņam dzenāt sarkano bumbu pa zaļo laukumu un pārsist to pāri baltajai līnijai.

Beringtons iesmējās un tad nāca klajā ar jau iepriekš rūpīgi pārdomāto apgalvojumu: – Kad es mācījos Svētā Bedas skolā, mani ķircināja par to, ka esmu tur vienīgais daltoniķis.

– Neuztraucieties, – mierināja internāta pārzine, – Džailsu neviens neķircina. Turklāt viņa labākajam draugam Harijam Kliftonam arī piemīt krāsu aklums.

Hugo brauca atpakaļ uz biroju un pa ceļam prātoja, ka ir jārīkojas, kaut kas jādara, kamēr viss nav kļuvis nekontrolējams. Viņš nolēma parunāt ar pulkvedi Denversu.

Apsēdies pie sava rakstāmgalda, Beringtons paziņoja Potsas jaunkundzei, ka nevēlas tikt traucēts. Hugo pagaidīja, līdz viņa iziet no kabineta un aizver durvis, un tad pacēla telefona klausuli. Jau pēc minūtes policijas prefekts atbildēja uz zvanu.

– Runā Hugo Beringtons, pulkvedi!

– Kā klājas, manu zēn? – policijas prefekts vaicāja.

– Labi, ser! Man ienāca prātā, ka jūs, iespējams, varētu man dot padomu kādā privātā lietā.

– Klājiet tik vaļā, veco zēn!

– Es meklēju jaunu apsardzes dienesta priekšnieku un iedomājos, ka jūs varētu man ieteikt, kādā virzienā labāk vērst skatienu.

– Patiesību sakot, es zinu kādu cilvēku, kurš būtu jums noderīgs, tomēr neesmu pārliecināts, vai viņš vēl ir pieejams. Es to noskaidrošu un jums piezvanīšu.

Policijas prefekts zināja, ko nozīmē izteiciens “vīrs un vārds”. Nākamajā rītā viņš patiešām piezvanīja. – Cilvēks, par kuru iedomājos, pašlaik jau strādā uz pusslodzi. Tomēr viņš meklē kaut ko pastāvīgāku.

– Ko jūs man varat par viņu pastāstīt? – Hugo vaicāja.

– Viņš tika gatavots augstākam postenim policijas spēkos, taču tika smagi ievainots, mēģinot aizturēt laupītājus Midlendas bankā. No dienesta nācās aiziet. Jūs droši vien atceraties šo notikumu. Par to tika rakstīts arī nacionālajos preses izdevumos. Pēc manām domām, viņš būtu ideāls kandidāts jūsu apsardzes dienesta priekšnieka amatam. Godīgi sakot, jums būs ļoti paveicies, ja viņš piekritīs strādāt pie jums. Ja esat ieinteresēts, aizsūtīšu jums sīkāku izklāstu.

Beringtons piezvanīja Derekam Mičelam, kad bija jau aizbraucis uz mājām, jo nevēlējās, lai Potsas jaunkundze zina par viņa plāniem. Ar bijušo policistu viņi vienojās tikties Royal viesnīcā pirmdien sešos vakarā, kad Kliftones kundze jau būs devusies mājup pēc savas maiņas un “Palmkorta” būs tukša.