– Esmu pārliecināts, ka tā sauktais alibi ir kāds viņa draugs, – noteica Beringtons.
– Kad saskaitījām, iznāca, ka trīsdesmit viens, – detektīvinspektors paskaidroja. – Izskatās, ka, nozadzis jūsu naudu, viņš ieradās krogā Pig and Whistle ap pulksten astoņiem vakarā. Viņš visiem uzsauca dzērienus un nemaz nepūlējās saglabāt slepenību. Īpašniekam viņš samaksāja ar jaunu piecu mārciņu banknoti. Tā pašlaik atrodas pie manis. – Detektīvs sadabūja savu maku, izņēma no tā piecu mārciņu naudaszīmi un nolika to uz Beringtona rakstāmgalda. – Īpašnieks arī pastāstīja, ka Stenlijs izgājis no kroga ap vienpadsmitiem un bijis tik ļoti piedzēries, ka diviem no viņa draugiem nācies viņu pavadīt uz mājām Stilhausleinā. Tur mēs viņu nākamajā rītā arī atradām. Ja patiešām Tenkoks bija tas, kurš jūs aplaupīja, tad mūsu rokās ir nonācis īsts noziedzības virtuozs, un es būšu lepns par to, ka esmu spējis iesēdināt viņu aiz restēm. Es nojaušu, ka tieši tas bija jums padomā, – noteica Blekmors un ieskatījās tieši Beringtonam acīs, – kad iedevāt viņam naudu.
– Kādēļ gan es tā būtu darījis? – vaicāja Beringtons, pūlēdamies, lai balsī neieskanētos nemiers.
– Vienkārši tāpēc, ka neviens neņemtu nopietni to stāstu par Arturu Kliftonu, ja Stenlijs Tenkoks tiktu iesēdināts cietumā. Gluži nejauši ir sagadījies tā, ka Kliftonu kopš vakarvakara neviens vairs nav redzējis. Tālab es ieteikšu savai priekšniecībai parūpēties, lai kuģa korpuss tiek atvērts. Un tad mēs uzzināsim, vai Tenkoks patiešām tikai velti izšķiedis mūsu visu laiku.
Hugo Beringtons ieskatījās spogulī un iztaisnoja kaklasaiti. Tēvam viņš nebija stāstījis ne par negadījumu, kurā iesaistīts Arturs Kliftons, ne arī par to, ka bija ieradies detektīvinspektors Blekmors. Jo mazāk vecajam vīram bija zināms, jo labāk. Viņš tēvam pavēstīja vien to, ka no kabineta nozagta neliela naudas summa un ir arestēts kāds doku strādnieks.
Uzģērbis smokingu, Hugo apsēdās uz gultas gala, lai pagaidītu, kamēr viņa sieva sapošas. Viņam ļoti nepatika kaut kur ierasties ar nokavēšanos, tomēr viņš zināja, ka nekāda mudināšana nepiespiedīs Elizabeti rosīties veicīgāk. Viņš iegāja apraudzīt Džailsu. Gan dēls, gan viņa māsa Emma bija aizmiguši.
Protams, ka Hugo bija vēlējies divus dēlus. Mantinieku un vēl otru zēnu drošības labad. Emma bija tikai lieks apgrūtinājums, un tas nozīmēja, ka vajadzēs papūlēties vēl. Hugo tēvs bija otrais dēls ģimenē un bija zaudējis brāli Dienvidāfrikā būru kara laikā. Hugo vecākais brālis un puse viņa pulka biedru tika nogalināti kaujā pie Ipras. Atlika vien cerēt, ka ar laiku tēvs kļūs par kompānijas prezidentu un pēc viņa nāves Hugo būs iespējams mantot gan viņa titulu, gan ģimenes īpašumu.
Mīlēšanās ar sievu viņam vairs nesagādāja nekādu prieku. Patiesībā viņš pat nevarēja atcerēties, vai vispār kādreiz tā dāvājusi baudu. Pēdējā laikā viņš bija sācis meklēt apmierinājumu ārpus laulības.
– Jūsu laulība ir noslēgta jau debesīs, – mēdza sacīt Hugo māte. Tēvs bija praktiskāks. Viņš juta, ka vecākā dēla un lorda Hārvija vienīgās meitas savienība vairāk būs nosaucama par kapitāla apvienošanu, nevis par laulību. Varbūt pat ne apvienošana, bet pārņemšana. Kad brālis Rietumu frontē tika nogalināts, viņa līgava tika Hugo. Un viņš nebija pārsteigts, ka pirmajā naktī pēc laulībām sieva bija vēl nevainīga. Patiesībā jau otrā nevainīgā jaunava, kuru viņš ieguva.
No ģērbtuves iznāca Elizabete un, kā vienmēr, atvainojās par to, ka likusi vīram gaidīt. Ceļš no Menorhausas uz Beringtonu muižu bija tikai pāris jūdžu garš, un zemes platība, kas atradās starp tiem, bija ģimenes īpašums. Kad dažas minūtes pēc astoņiem Elizabete un Hugo bija ieradušies viņa tēva mājas viesistabā, lords Hārvijs jau tukšoja otro šerija glāzi. Hugo pārlaida skatienu telpai un secināja, ka viņam nav pazīstams tikai viens pāris. Tēvs nekavējoties viņu iepazīstināja ar pulkvedi Denversu, kurš pavisam nesen bija iecelts par grāfistes policijas prefektu. Hugo nolēma sarunā ar pulkvedi nepieminēt to, ka no rīta ticies ar detektīvinspektoru Blekmoru. Neilgi pirms sēšanās pie galda Hugo aizveda sāņus tēvu un pastāstīja viņam jaunumus par zādzības lietas izmeklēšanu, ne ar vārdu nepieminēdams Arturu Kliftonu.
Vakariņās baudot medījuma zupu, sulīgu jēra cepeti un krēmu brulē desertā, sarunas pievērsās te Velsas prinča vizītei Kārdifā un viņa ne pārāk veiksmīgajiem izteikumiem par atbalstu raktuvju strādniekiem, te atkal aizvirzījās pie temata par pēdējiem kuģu pārvadājumu tarifiem un sekām, kādas tie atstās uz industriju kopumā. Viņi runāja arī par Džordža Bernarda Šova lugu “Lauzto siržu nams”, kura nesen tika uzvesta Old Vic teātrī un saņēmusi visai dažādas atsauksmes. Pēc tam viņi atkal pievērsās Velsas princim un kaitinošajam jautājumam par to, kā viņam atrast piemērotu sievu.
Kad galds ēdamistabā pēc deserta baudīšanas tika novākts, dāmas devās baudīt kafiju uz viesistabu, bet virssulainis vīriešiem piedāvāja brendiju vai portvīnu.
– Tu to importē un es vedu ar kuģiem, – sacīja sers Volters un pacēla glāzi, uzsaucot tostu lordam Hārvijam.
Tostarp virssulainis apstaigāja viesus, piedāvādams cigārus. Aizkūpinājis savu iecienīto “Romeo un Džuljeta” markas cigāru, lords Hārvijs pievērsās savam znotam un teica: – Tavs tēvs man stāstīja, ka tavā kabinetā paviesojies kāds draudziņš un aizstiepis lielu naudas summu.
– Jā, taisnība, ser, – Hugo atbildēja, – taču varu ar prieku paziņot, ka zaglis ir notverts. Skumji atzīt, taču viņš, kā izrādījās, ir viens no mūsu doku strādniekiem.
– Denvers, vai tas tiesa? – vaicāja sers Volters. – Jūs esat notvēruši zagli?
– Esmu par to kaut ko dzirdējis, – policijas prefekts atbildēja. – Tomēr man nav ziņots, ka jau kādam būtu izvirzīta apsūdzība.
– Kāpēc tad tā? – lords Hārvijs brīnījās.
– Jo tas vīrs apgalvo, ka es pats viņam to naudu iedevu, – sarunā iejaucās Hugo. – Patiesībā šorīt, kad detektīvinspektors mani iztaujāja, man sāka rasties šaubas par to, kurš īsti ir aizdomās turamais, bet kurš ir cietušais.
– Man patiešām žēl, ka jums nācās justies šādi, – pulkvedis Denverss sacīja. – Vai drīkstu vaicāt, kurš bija atbildīgais virsnieks?
– Detektīvinspektors Blekmors, – Hugo atbildēja un vēl piebilda: – Man radās iespaids, ka viņam mūsu ģimene īsti nepatīk.
– Kad jānodarbina tik daudzi strādnieki, kā tas ir mūsu kompānijā, – ierunājās sers Volters un nolika savu glāzi uz galda, – noteikti atradīsies kāds, kurš jūt pret mums nepatiku.
– Man jāatzīst, – sacīja Denverss, – ka Blekmors neizceļas ar īpašu taktiskumu. Es pārliecināšos, kā tur īsti ir. Ja izrādīsies, ka patiešām robežas būs pārkāptas, es parūpēšos, lai lietu uztic kādam citam.
Divdesmit otrā nodaļa
Runā, ka skolas gadi ir laimīgākais laiks cilvēka dzīvē. Hugo Beringtona pieredze gan par to neliecināja. Tomēr viņam bija sajūta, ka Džailss “ar to tiks galā labāk”, kā mēdza sacīt Hugo tēvs.
Viņš pats savukārt pūlējās izdzēst no atmiņas to, kas ar viņu notika pirmajā mācību dienā pirms divdesmit četriem gadiem. Hugo uz Svētā Bedas skolu tika aizvests skaistā ekipāžā, un viņu pavadīja māte, tēvs un vecākais brālis Nikolass, kurš tikko bija iecelts par skolas kapteini. Hugo bija izplūdis asarās, kad viens no jaunajiem skolēniem viņam pavaicāja: – Vai tā ir taisnība, ka tavs vecaistēvs bija dokers? Sers Volters lepojās ar to, ka viņa tēvs pats saviem spēkiem tik daudz ko sasniedzis, bet astoņgadīgajiem zēniem pirmais iespaids par Hugo bija sabojāts. “Vectēvs doku strādnieks! Vectēvs doku strādnieks! Nabadziņš! Nabadziņš!” Šādus vārdus skandēja vai puse zēnu internāta guļamtelpā.
Tagad Džailsu uz Svētā Bedas skolu aizvedīs Voltera Beringtona Rolls-Royce. Hugo bija vēlējies dēlu uz skolu aizvest pats savā automašīnā, taču sers Volters par to pat dzirdēt negribēja.
– Trīs Beringtonu paaudzes ir izglītojušās Svētā Bedas skolā un Ītonā. Manam mantiniekam skolā jāierodas smalki.
Hugo neatļāvās atgādināt tēvam, ka Džailsam vēl pagaidām neviens nav piedāvājis vietu Ītonā, turklāt visai iespējams, ka zēnam būs pašam savas domas par to, kur viņš vēlētos turpināt izglītošanos. – Lai Dievs man piedod! – viņš jau dzirdēja savu tēvu sakām. – Visādas paša domas nozīmē dumpīgumu, un dumpīgums ir jāapkaro.
Džailss nebija pateicis ne vārda kopš mirkļa, kad viņi izgāja no mājas. Lai arī visu iepriekšējo stundu rosījusies ap savu vienīgo dēlu, viņa māte nemitējās to darīt vēl. Emma sāka šņukstēt, kad viņai pateica, ka nedrīkstēs doties līdzi, bet Greisa – vēl viena meitene, kuras dēļ Hugo noteikti nebūtu pūlējies, – tikai turējās pie aukles rokas un no augšējā pakāpiena māja viņiem ar roku, noraugoties ģimenes aizbraukšanā.
Kamēr automašīna līkumoja pa lauku ceļiem pilsētas virzienā, Hugo nodarbināja citas domas, nevis raizēšanās par ģimenes sievietēm. “Vai es pirmo reizi ieraudzīšu Hariju Kliftonu? Vai es šajā zēnā saskatīšu savu otro dēlu, kuru vienmēr esmu vēlējies, bet kura man tā arī nav bijis? Varbūt jau pirmajā mirklī, kad puiku ieraudzīšu, būs skaidrs, ka mūs nevieno nekādas radniecības saites?”
Hugo nolēma, ka jāuzmanās un jāizvairās no tikšanās ar Harija Kliftona māti. “Vai es vispār šo sievieti pazīšu?” Gluži nesen Hugo bija uzzinājis, ka viņa strādā viesnīcas Royal “Palmkortā”, kur viņš mēdza regulāri iegriezties, lai tiktos ar darījumu partneriem. Tagad viņš aprobežojās ar ļoti retām reizēm un arī tikai tad, ja zināja, ka Meizija Kliftone tajā dienā jau darbu beigusi.
Meizijas brālis Stens Tenkoks tika atbrīvots no cietuma, kad bija tur pavadījis astoņpadsmit mēnešus no trīs piespriestajiem gadiem. Hugo nekad tā arī neuzzināja, kas bija noticis ar detektīvinspektoru Blekmoru. Pēc tam, kad šis cilvēks tika pieminēts sarunā Hugo tēva namā rīkotajās viesībās, viņi nekad vairs nebija tikušies. Tālāk lietu izmeklēja seržants, kurš uzstājās kā liecinieks Tenkoka tiesas prāvā. Un viņam nebija ne mazāko šaubu par to, kurš ir vainīgais. Kad Tenkoks bija droši ieslēgts aiz restēm, spriešana par to, kas noticis ar nabaga Arturu Kliftonu, ātri vien izbeidzās. Nozarē, kur strādnieku nāve ir parasta parādība, Arturs Kliftons kļuva par kārtējo ierakstu statistikas dokumentos. Kad pēc sešiem mēnešiem lēdija Hārvija piedalījās jaunā kuģa “Kļavas lapa” ūdenī nolaišanas pasākumā, Hugo nespēja nedomāt par to, ka “Dzīlēs palikušais” būtu daudz piemērotāks vārds šim kuģim.
"Atbildi zina tikai laiks" отзывы
Отзывы читателей о книге "Atbildi zina tikai laiks". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Atbildi zina tikai laiks" друзьям в соцсетях.