Pa logu es noskatījos, kā viņš lēnām iziet no ēkas un aizsoļo doku vārtu virzienā.

Es atstāju seifu plaši atvērtu, šādas un tādas no tajā esošajām lietām izmētāju pa grīdu, tukšo aploksni uzsviedu uz rakstāmgalda un neatskatījies izgāju no kabineta. Es biju pēdējais, kurš tajā dienā pameta šo ēku.

Divdesmit pirmā nodaļa

– Detektīvinspektors Blekmors, – pieteica Potsas jaunkundze un pavirzījās sāņus, lai varas pārstāvis varētu ieiet rīkotājdirektora kabinetā.

Hugo Beringtons rūpīgi nopētīja inspektoru. Viņš noteikti nebija daudz garāks par piecām pēdām un deviņām collām, viņam bija dažas mārciņas liekā svara, tomēr joprojām viņš izskatījās pieņemami. Mugurā viņam bija lietusmētelis, kurš noteikti pirkts vēl tajos laikos, kad viņš strādājis par konsteblu, galvā viņam bija filca platmale, kas likās iegādāta daudz nesenāk. Tādējādi varēja spriest, ka viņam inspektora karjera vēl nav bijusi pārāk ilga.

Abi vīrieši sarokojās, Blekmors apsēdās un no kabatas izņēma pierakstu bloknotu un pildspalvu.

– Kā jau zināt, kungs, esmu ieradies tāpēc, lai pārliecinātos, ka šajās telpās, kā jūs apgalvojat, vakar notikusi zādzība. – Beringtonam nepatika vārds “apgalvojat”. – Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kad pamanījāt naudas pazušanu.

– Jā, protams, inspektor, – atteica Beringtons, pūlēdamies izklausīties pēc iespējas bezpalīdzīgāks. – Dokos es iebraucu ap septiņiem šajā rītā un uzreiz devos pārbaudīt, kā veicies nakts maiņai.

– Vai jūs tā darāt katru rītu?

– Nē, tikai šad un tad, – Beringtons atbildēja, bet nevarēja saprast, kālab uzdots šāds jautājums.

– Cik ilgu laiku jūs tur pavadījāt?

– Divdesmit… varbūt trīsdesmit minūtes. Pēc tam es devos uz savu kabinetu.

– Tātad tur jūs nonācāt mazliet pirms pusseptiņiem, vēlākais pusseptiņos.

– Jā, izklausās pareizi.

– Vai jūsu sekretāre jau bija ieradusies?

– Jā, viņa jau bija darbā. Man reti izdodas ierasties ātrāk par viņu. Viena briesmīga sieviete, – Beringtons piebilda un pasmaidīja.

– Laikam gan, – noteica detektīvinspektors. – Tātad tieši Potsas jaunkundze jums pavēstīja, ka seifs ir uzlauzts?

– Jā. Viņa sacīja, ka ieradusies no rīta un ieraudzījusi, ka seifa durvis ir plaši vaļā, bet pa zemi izmētātas dažādas lietas, tāpēc viņa nekavējoties zvanījusi policijai.

– Un viņa nepiezvanīja vispirms jums, kungs?

– Nē, inspektor. Šajā laikā es jau biju mašīnā un braucu uz darbu.

– Tātad jūs sakāt, ka šorīt sekretāre darbā ieradās pirms jums. Un vakar jūs no darba aizgājāt pirms viņas?

– To es neatceros, – sacīja Beringtons. – Tomēr tas būtu gluži neierasti, ja es būtu devies projām pēc viņas.

– Jā. To apstiprināja arī Potsas jaunkundze, – sacīja detektīvinspektors, – taču viņa apgalvoja arī… – Viņš ieskatījās savās piezīmēs. – “Es no darba aizgāju pirms Beringtona kunga, jo bija radusies kāda problēma, ko vajadzēja steidzami risināt.” – Blekmors pacēla galvu. – Vai varat man pateikt, kas tā bija par problēmu?

– Vadot šādu kompāniju, – atteica Hugo, – dažādas problēmas nav nekas neparasts.

– Tātad jūs neatceraties, kāda konkrēti problēma bija risināma vakar?

– Nē, inspektor, es to neatceros.

– Kad šorīt ieradāties darbā un ieraudzījāt, ka jūsu kabinetā seifa durvis ir vaļā, ko jūs darījāt vispirms?

– Paskatījos, kas ir pazudis.

– Un ko jūs atklājāt?

– Ir nozagta visa mana skaidrā nauda.

– Kāpēc tik droši apgalvojat, ka nozagta ir visa nauda?

– Tāpēc, ka uz sava rakstāmgalda es atradu šo atvērto aploksni, – Hugo sacīja un pasniedza aploksni inspektoram.

– Un cik daudz naudas tajā vajadzēja būt, kungs?

– Sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņi.

– Izklausās, ka esat par to ļoti pārliecināts.

– Jā, es esmu pārliecināts, – Hugo apstiprināja. – Kālab tas jūs tik ļoti izbrīna?

– Potsas jaunkundze teica, ka seifā bijušas tikai sešdesmit mārciņas. Visa summa piecu mārciņu banknotēs. Kur radās tās astoņas mārciņas un desmit šiliņi?

Hugo mirkli vilcinājās ar atbildi. – Es mēdzu sava rakstāmgalda atvilktnē glabāt mazliet sīknaudas, inspektor, – viņš beidzot sacīja.

– Tā liekas pārāk liela summa, lai to dēvētu par “sīknaudu”. Lai nu paliek. Tagad uz mirkli atgriezīsimies pie seifa. Kad no rīta atvērtāt sava kabineta durvis, jūs vispirms pamanījāt, ka seifs ir vaļā.

– Pareizi, inspektor.

– Vai jums ir seifa atslēga?

– Jā, protams.

– Un tikai jūs zināt seifa kodu, kā arī esat vienīgais, kuram pieejama šī seifa atslēga, kungs?

– Nē, arī Potsas jaunkundze var atvērt seifu.

– Vai varat apgalvot, ka vakar, kad devāties uz mājām, seifs bija aizslēgts?

– Jā. Kā vienmēr.

– Tātad mums jāsecina, ka ielaušanos veicis profesionālis.

– Kāpēc jūs tā sakāt, inspektor? – Beringtons vaicāja.

– Bet, ja tas bijis profesionālis… – Blekmors izlikās nedzirdam viņa jautājumu. – Es nevaru apjēgt, kālab viņš atstājis seifa durvis vaļā.

– Neesmu pārliecināts, ka saprotu jūsu domu, inspektor.

– Es paskaidrošu, kungs. Profesionāli laupītāji parasti mēdz atstāt visu, kā bijis viņu ierašanās brīdī, lai nozieguma fakts nav uzreiz pamanāms. Tādējādi viņi iegūst vairāk laika salaupīto vērtību noslēpšanai.

– Vairāk laika, – atkārtoja Beringtons.

– Profesionālis aizvērtu seifa durvis un paņemtu līdzi arī aploksni, lai jūs iespējami ilgāk nepamanītu, ka vispār kaut kas ir pazudis. Pēc savas pieredzes zinu, ka daudzi cilvēki seifu neatver dienām, pat nedēļām ilgi. Šādu nekārtību jūsu kabinetā varēja atstāt vienīgi amatieris.

– Tad jau droši vien tas arī bijis amatieris.

– Nu rodas jautājums, kā viņam izdevās atvērt seifu, kungs. – Varbūt viņš kaut kā ticis pie Potsas jaunkundzes atslēgas?

– Un pie viena uzzināja arī kodu? Potsas jaunkundze apliecināja, ka ik vakaru ņem seifa atslēgu līdzi uz mājām. Kā saprotu, tieši tāpat darāt arī jūs, kungs? – Hugo neatbildēja. – Vai atļausiet ieskatīties seifā?

– Jā, protams.

– Kas tas? – vaicāja inspektors un norādīja uz skārda lādīti seifa dziļumā.

– Tur glabājas mana monētu kolekcija. Tas ir mans vaļasprieks.

– Esiet tik laipns, atveriet to!

– Vai tas nudien ir nepieciešams? – Hugo nepacietīgi vaicāja.

– Jā, diemžēl tā ir, kungs.

Hugo nelabprāt atvēra kārbiņu, skatienam atklājot zelta monētu krājumu, ko bija savācis daudzu gadu laikā.

– Lūk, atkal jau viena mīkla, – noteica inspektors. – Mūsu zaglis paņem sešdesmit mārciņas no seifa, tad vēl arī astoņas mārciņas un desmit šiliņus no jūsu rakstāmgalda atvilktnes, taču atstāj bez ievērības zelta monētas, kuras noteikti ir vērtas daudz vairāk. Un vēl tā aploksne…

– Aploksne? – pārvaicāja Hugo.

– Jā, kungs, tā aploksne, kurā, pēc jūsu vārdiem spriežot, glabājās nauda.

– No rīta es to atradu uz sava rakstāmgalda.

– Par to es nemaz nešaubos, kungs. Tomēr jūs noteikti pamanīsiet, ka tā ir glīti atvērta.

– Laikam jau ar manu papīrnazi. – Hugo uzvaroši parādīja to inspektoram.

– Visai iespējams. Tomēr mana pieredze liecina, ka laupītāji aploksnes visbiežāk vienkārši saplēš, nevis ar nazi tās uzmanīgi atgriež, itin kā droši zinātu, kas tajā atrodas.

– Potsas jaunkundze taču man sacīja, ka esat zagli atraduši! – Hugo noteica, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.

– Nē, kungs. Mēs atradām naudu, tomēr neesmu pārliecināts, ka notvērām vainīgo.

– Taču jūs pie viņa atradāt zināmu naudas summu.

– Jā, kungs. Atradām.

– Un kas vēl jums vajadzīgs?

– Ir jābūt pārliecībai, ka notverts īstais vainīgais.

– Un kas ir apsūdzētais?

– Es neteicu, ka viņam izvirzīta apsūdzība, – iebilda inspektors un pāršķīra lappusi savā piezīmju grāmatiņā. – Mēs aizturējām Stenliju Tenkoka kungu, kurš, kā izrādās, strādā par krāvēju jūsu kompānijā. Vai jums šis vārds ir pazīstams?

– Tā īsti nevaru pateikt, – atbildēja Beringtons. – Taču, ja viņš strādā dokā, tātad noteikti zina, kur atrodas mans kabinets.

– Man nav ne mazāko šaubu par to, ka Tenkoks zina, kur atrodas jūsu darba kabinets, jo viņš sacīja, ka vakar ap septiņiem vakarā ieradies pie jums, lai pavēstītu, ka viņa māsas vīrs Arturs Kliftons ir iesprostots kuģa korpusā. Kuģis tiekot būvēts tepat dokā, un Tenkoks jums teicis, ka Kliftons noteikti nomirs, ja jūs neliksiet viņu atbrīvot.

– Ak, jā. Tagad es atceros. Es patiešām devos uz doku iepriekšējā vakarā. To var apstiprināt mans brigadieris. Tomēr tā izrādījās viltus trauksme un lieks laika tēriņš. Skaidrs, ka viņš gribēja tikai noskaidrot, kur atrodas seifs, lai vēlāk mani aplaupītu.

– Viņš atzinās, ka atnācis uz jūsu kabinetu arī otru reizi, – sacīja Blekmors un atkal pāršķīra lappusi savā piezīmju grāmatiņā. – Un apgalvo, ka jūs esot viņam piedāvājis sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņus par to, lai viņš turētu muti un lieki nerunātu par Kliftonu.

– Nekad vēl neesmu dzirdējis kaut ko tik neiedomājamu! – Tad mirkli apsvērsim pretējo iespēju, kungs. Pieņemsim, ka Tenkoks patiešām vakar laikā no septiņiem līdz pusastoņiem atgriezās jūsu kabinetā ar nodomu laupīt. Kaut kā viņam izdevās iekļūt ēkā nemanītam, tikt līdz piektajam stāvam un nonākt jūsu kabinetā. Vai nu ar jūsu, vai Potsas jaunkundzes atslēgu viņš atvēra seifu, ievadīja kodu un paņēma aploksni, to uzmanīgi atgrieza ar papīrnazi un savāca naudu, tomēr pat nepapūlējās pagrābt arī kastīti ar zelta monētām. Viņš atstāja atvērtas seifa durvis, dažas mantas izmētāja pa grīdu, pēc tam nolika uz jūsu rakstāmgalda rūpīgi atvērto aploksni un tad gluži vienkārši izkūpēja gaisā…

– Nav teikts, ka tam obligāti vajadzēja būt laikā starp septiņiem un pusastoņiem vakarā, – Hugo izaicinoši sacīja. – Tas varēja notikt jebkurā laikā līdz astoņiem no rīta.

– Es domāju, ka ne, – attrauca Blekmors. – Redziet, Tenkokam ir alibi par laiku no astoņiem vakarā līdz vienpadsmitiem naktī.